NUDIEN AIZRAUJOŠS STĀSTS

Sarakste ar LU Filoloģijas fakultātes asociēto profesori Dr. Māru Gruduli sākās pēc kādas viņas vēstules sakarā ar LL publikācijām par Paulu Gerhardu. Mūsu korespondence vairāku mēnešu garumā šķiet ieguvusi tādu kā pabeigtību, lai daļu no tās varētu arī publicēt.

Didzis Meļķis: Kā radās Jūsu interese par tik senu literatūras vēsturi – par 17. gadsimtu? Vai kā sava veida padomju laiku eskeipisms – tālāk no Marksa, Engelsa un jaunākiem laikiem?
Māra Grudule: Nē, nē. Nekāda eskeipisma. Beidzu LU 1987. gadā. Pēc studiju beigšanas paliku darbā LU nesen dibinātajā Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē, kur jau drīz vien man piedāvāja veidot lekciju kursu latviešu literatūras sākumposmā. Domāju, tas bija tāpēc, ka nevienam īpaši negribējās ķēpāties ar tik seniem, virspusēji raugoties, pelēcīgiem un sausu vēsturisku faktu pārbagātiem laikiem. Sāku domāt, kā lekcijas padarīt interesantākas, un tā arī paliku kā universitātē, tā arī senajos laikos.
Meļķis: Man patīk, ka Jūs sakāt par “pelēcīgiem, sausu faktu pārbagātiem laikiem”. Tas laikam nodod Jūsu pašas attieksmi. Kas Jūs tai visā, kā mūsdienās saka, pavelk?
Grudule: Pavilkšana nāk ar laiku. 16.–18. gadsimts latviešu literatūras vēsturē tradicionāli saistās ar t.s. mācītāju literatūru, galvenokārt reliģiskiem tekstiem, kuru autori ir sen kultūrvēsturē noslīkuši sīki kukainīši. Izņemot varbūt Gliku, Manceli, Fīrekeru, Stenderu. Kurš garāmgājējs šodien ir dzirdējis Lauterbahu, Višmani, Depkinu, Langi, Stobi, Harderu, Remlingu, Mačevski? Dzīve mani piespieda ieskatīties dziļāk, vēlējos arī, lai studenti ieklausās un lai ir interesanti.
Jāatzīstas, sākumā interesanto meklēju laikmeta kontekstos, Latvijas vēsturē, norādīju uz saiknēm ar Eiropas kultūras procesiem – reformāciju un tās sekām Vācijā, Francijā, Anglijā un pie mums, teritoriālo savrupību 17. gadsimtā un ražīgo hercoga Jēkaba dzīvi, Ziemeļu karu un šaušalīgo Lielo mēri 1710. gadā, apgaismības, brīvmūrniecības idejas, Rīgas un Jelgavas kultūru, tā visa starojumu 18. gadsimtā utt. Un tad uz šā fona savietoju latviešu literatūras veidošanās procesu.
Paralēli tam lēnā garā pastāvīgi un patstāvīgi gāju iekšā tekstos. Pamanīju, piemēram, ka Mancelis un Fīrekers tulkojuši vienas un tās pašas dziesmas, bet tieši tulkojums lieliski parāda, cik dažādas var būt pieejas tekstam. Tad izlasīju Jāņa Krēsliņa grāmatu par Manceli un viņa sprediķiem, un tas deva jaunas idejas tālākiem pētījumiem. Pamazām nonācu pie domas, un tā aizvien nostiprinājās, ka mūsu veco literatūru nav iespējams skatīt šķirti no Eiropas kultūras procesa. Kaut arī tās ir tikai (!) baznīcas dziesmas, tās lieliski atspoguļo 17. gadsimta vācu dzejas tendences. Tie paši Manceļa sprediķi kā uz delnas atklāj latviešu sadzīves ainiņas 17. gadsimta vidū, turklāt ar visām šā laikmeta Eiropas barokālajai literatūrai raksturīgajām iezīmēm. Tas – pirmām kārtām.
Otrkārt, pamazām nostiprinājās pārliecība, ka latviešu literatūra ir vienots un garš attīstības process. Nav iespējams apgalvot, ka striktu robežu velk nacionālā literatūra vai, piemēram, jaunlatvieši. Viņos ir ļoti daudz kā no apgaismības, tāpat kā Apsīšu Jēkaba un brāļu Kaudzīšu prozā – no jau 18. gadsimtā pazīstamajiem Brāļu draudzes tekstiem un idejām, vai Veidenbauma dzejā – no baznīcas dziesmām, vai ka Čaka veltījuma dzejoļi Staļinam ir latviešu valodā 17. gadsimtā aizsāktās veltījuma dzejas turpinājums. To lēnā garā saprast ir ārkārtīgi pacilājoši.
Un visbeidzot. Salīdzinot dažādos 17. gadsimta baznīcas dziesmu tulkojumus, atklāju, ka tieši vietējo Baltijas vācu mācītāju atdzejojumi – vārdu izvēle, izteicieni, pat izsaukuma un jautājuma zīmes, kādu dažkārt nav oriģinālā, patiesībā norāda, cik dažādi cilvēki viņi visi ir bijuši. Meklēju biogrāfiskās druskas, domāju līdzi. Ai, tas ir bezgalīgi garš ceļš un nudien aizraujošs stāsts!
Meļķis: Pirms Jums ar tiem “pelēcīgajiem faktiem” bija darbojies Aleksejs Apīnis, arī Ojārs Zanders, kādi droši vien arī Zinātņu akadēmijā. Vai tiešām tādu nebija universitātē?
Grudule: Protams, bija. Pabeidzu universitātes Filoloģijas fakultāti. Mums t.s. vecās latviešu literatūras kursu priekšzīmīgi lasīja ļoti zinīgais docents Oto Čakars, viņš kopā ar Mildu Losbergu un Arvīdu Griguli arī uzrakstīja līdz šim vienīgo tik plašo senajiem laikiem veltīto latviešu literatūras vēsturi. Bet es pēc LU, toreiz LVU, beigšanas sāku strādāt gluži jaunajā universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē. Tika veidotas jaunas programmas, arī topošajiem latviešu literatūras un valodas skolotājiem. Jaunajā fakultātē latviešu filoloģijas kursi dublēja kursus Filoloģijas fakultātē. Man nav zināms, kāpēc šeit veco literatūru lasīt neaicināja docentu Čakaru. Iespējams, tāpēc, ka viņš jau toreiz bija krietni gados. Lielu daļu latviešu literatūras vēstures kursu bija uzņēmies lasīt profesors Gunārs Bībers. Ja nemaldos – sākumā arī senos laikus, kas nebūt nav viņa iemīļots lauciņš. Katram gadu gaitā tas izveidojas cits, arī slodzei ir savas robežas. Tā vecais posms tika atdots man, pilnīgi zaļai un nepieredzējušai.
Meļķis: Kas tieši ir latviešu literatūras sākumposms? Jeb – kas ir tās aizmetņi un kur ir kaut kāds noteikts sākums?
Grudule: Par latviešu literatūras sākumu mēdz uzskatīt 1525. gadu, kad publicēta līdz šim zināmā pirmā grāmata latviešu valodā – protestantu mesa, kas gan līdz mūsu dienām nav saglabājusies. Tad ar 1530. gadu ir datēts līdz šim zināmais senākais dzejolis latviešu valodā – baznīcas dziesma, veltīta 10 baušļiem. Pirmā līdz mūsu dienām saglabājusies grāmata latviešu valodā ir 1585. gadā izdotais katoļu katehisms. Nākamajos divos gados publicēts arī luterāņu katehisms, evaņģēliji un epistulas un vesels dzejoļu krājums – atsevišķu Dāvida psalmu tulkojumi un luterāņu baznīcas dziesmas: galvenokārt, protams, Mārtiņa Lutera un viņa laikabiedru, bet ir arī vietējās – rīdzinieka Andreasa Knopkena dziesmu tulkojumi.
Meļķis: Vai laika gaitā šādu vai tādu apsvērumu pēc Jums ir izkristalizējies kāds sevišķi tuvs autors?
Grudule: Kādu brīdi cītīgi nodarbojos ar Aleksandru Johanu Stenderu, t.s. Vecā, visiem labi zināmā Stendera dēlu. Meklēju atbildi uz jautājumu, kāpēc pēkšņi un tieši viņš tulkoja pirmo lugu latviešu valodā; vēlējos izprast viņa attieksmi pret mums, un tā neapšaubāmi atklājas viņa tekstos – no pirmās vācu valodas mācību grāmatas līdz zemnieku utopijai. Starp citu, A. J. Stendera dēls, tātad Gotharda Frīdriha Stendera mazdēls, bija liels lokālpatriots: viņam ir Sēlpils hronika, viņš vāca tautasdziesmas un sajūsminājās par Staburagu, atgādinādams, ka ārzemes – tas, protams, nav slikti, bet mums te, Daugavas krastos, arī ir ko redzēt. Kaut kas tajā dzimtā, cauri gadu desmitiem ejot, neapšaubāmi ir ārkārtīgi pievilcīgs. Tomēr nevaru teikt, ka tāpēc Aleksandrs Johans Stenders man ir tuvs. Tuvs laikam gan man nav neviens. Vēsture šķiet ļoti dzīva, aiz katra notikuma ir cilvēks ar saviem motīviem. Ceļš uz to izpratni, kas ļauj saskatīt laikmeta kopsakarības, varbūt arī ir tas, kas kādā brīdī rada tuvības sajūtu.
Meļķis: J. Krēsliņš juniors Jūsu pieminētajā grāmatā norāda uz Manceli kā sava laikmeta bērnu, kurš, piemēram, lieto Aristoteļa retorikas principus. Tas gan viņam netraucē būt labam Lutera skolniekam, kurš savukārt Aristoteli, maigi sakot, neturēja ne par ko. Jūs sakāt, ka 17. gadsimta un vēlāko mūsu kristīgo rakstnieku darbos labi ir redzams viņu laikmets. Daži zinātāji, kuri ir vairāk iedziļinājušies, man ir teikuši, ka tāds laikmetiskums reizēm ir bijis uz kristīgās mācības skaidrības rēķina. Vai Jums ir kādi novērojumi šajā sakarā?
Grudule: Laikmetiskums uz kristīgās mācības skaidrības rēķina? Neesmu pārliecināta, vai izprotu Jūsu jautājumu. Ko nozīmē kristīgās mācības skaidrība? Laikmetiskums senajos tekstos neapšaubāmi ir klātesošs. Iedomāsimies: 1654. gads, kad nāk klajā Manceļa sprediķi. Latviešu draudzes šajā laikā ir Kurzemē un Vidzemē. Daudzās baznīcās vēl nav solu, nav kanceles, vairums mācītāju runā grūti saprotamā valodā, lielākajai daļai svētdienas rītā uz baznīcu atnākušo nav nekādas izpratnes par notiekošo. Mancelis mēģina ar visu to cīnīties – sākot ar to, lai baznīcā būtu klusums un, piemēram, mātes raudošos zīdaiņus vestu ārā, un līdz tam, lai ļaudis saprastu, kas ir ticība, kas – Dievs un galu galā arī, kādas ir mācītāja un draudzes attiecības. Turklāt jāatceras, ka atnākušie baznīcēni stāv kājās, iespējams, bakstās, knosās, garlaikojas. Lai ieklausītos, runa jāpadara interesanta un saprotama – viņa teiktais metaforās, alegorijās, hiperbolās iegūst krāsu un pievērš uzmanību. Turklāt alegorija, ar kuru ir pilna Bībele, ir ļoti uzrunājoša un saprotama arī latviešu zemniekam. Milzīgs darbs, un tas viss ir iekšā viņa sprediķos.

Meļķis: Protams. Es patiesībā domāju vēlāku laiku. Mancelis ir skaidrs luteriskās ortodoksijas pārstāvis jeb, kā mēs teiktu mūsdienās, konfesionāls luterānis, bet tālāk līdz ar piētismu 17., 18. gadsimta mijā un vēlāk līdz ar racionālismu sava laika intelektuālās modes pārstāvēšana ne vienmēr bija par labu teoloģijai. Tas parādās (kā, atkal jāsaka, zinīgi salīdzinātāji man ir teikuši), piemēram, S. G. Dīca dziesmās un atdzejojumos un vēlāk arī pie Vecā Stendera.
Grudule: Vērojums, vai tekstos atspoguļojas piētisma, ortodoksā luterisma vai jau racionālisma tendences, man šķiet sekundārs. Reliģijas vēsture nav manu pētījumu objekts, arī neesmu nodarbojusies ar katra iepriekšminētā teologa detalizētu reliģisko uzskatu analīzi. Mani noteikti vairāk interesē jautājums, kādu iespaidu viņu teksti – dziedāti, pārdomāti, lasīti, uzklausīti – atstāja uz latviešiem. Domāju, ka mūsu galvās valdošā jucekļa ziņā Manceļa laiks – 17. gs. pirmā puse, un Dīca laiks – 17. un 18. gs. mija, ne ar ko īpašu neatšķiras. Diemžēl Kurzemē tas tā turpinās vēl visu 18. gadsimtu. Tas redzams no laikmeta liecībām – sarakstes, baznīcu grāmatām.
Vidzemē Brāļu draudzes ietekmē stāvoklis labojas 18. gadsimtā, bet, kā zināms, Ludvigs Adamovičs atzīst, ka vispār latviešu ieaugšana ticībā sākas tikai ar 19. gadsimta pirmo pusi. Tāpēc domāju, ka šajos senajos laikos, 17. un 18.gadsimtā, bija svarīgi, ka kristīgās ticības (mūsu gadījumā – luterisma) pašas pamatzināšanas un priekšstati tika novadīti līdz latviešiem, pieņemti un uzklausīti, ka latvieši, ja tā var teikt, garīgi sakārtojās. Bet piētisms vai ortodokss luterisms idejiski un detalizēti – tas bija svarīgi mācītāju iekšējā domu apmaiņā, bet ne latviešu uztverē, kuri noteikti vēl šajā laikā ne par to domāja, ne to mācēja šķirt.
Starp citu, piētisma idejas Dīca laikā sekmēja mācītāju tuvināšanos latviešiem. Tas nav noliedzams. Piētiski noskaņotā Vidzemes superintendenta Johana Fišera dibinātajā karaliskajā tipogrāfijā Rīgā sāk iznākt pirmās dziesmu grāmatas ar priekšvārdu un satura rādītāju latviešu valodā vācu valodas vietā, kas nozīmēja pārorientāciju uz latviešiem kā grāmatu lietotājiem. Piētismam simpatizējošais Dīcs izdeva pirmo latviešu sievietēm domāto lūgšanu, praktisku padomu un dziesmu grāmatu, kaut arī viņa tulkoto dziesmu atlase un paši latviskojumi neliecina par piētismam raksturīgo Kristus ciešanu sentimentalizētu apdziedājumu, hiperbolizētiem Jēzus mīlestības apliecinājumiem u.tml.
Savukārt Vecais Stenders iemin pirmo taku t.s. racionālistu dziesmu grāmatas virzienā, uzsvērdams nepieciešamību arī ar baznīcas dziesmas starpniecību latviešiem “cilāt prātu”. Kā zināms, viņa dēls un kolēģi turpina ceļu drošiem soļiem šajā virzienā, bet šāda veida teksti laika pārbaudi nav izturējuši. Starp citu, arī Stenders ir mācījies piētisma citadelē Hallē un strādājis turienes bāreņu patversmē. Kaut viņš izturējās visumā noraidoši pret piētismu, tomēr nav neiespējams, ka tieši dziļākajā būtībā viņa rūpēs par latviešiem atskan kāda tālīna piētiskās Halles atbalss. Negribētu ieslīgt detaļās, kā jau teicu, šis nav mans “lauciņš”.
Meļķis: Vēl pirms šīs sarunas Jūs teicāt, ka reizēm savā pētnieces darbā jūtat teoloģijas zināšanu trūkumu. Kādā tieši sakarā Jūs to esat jutusi?
Grudule: Intervijas sākumā Jūs devāt mājienus par manu izglītības gaitu sākumu padomju laikā. Lūk, šis ir tas aspekts, kurā varbūt es varu teikt: diemžēl mācījos padomju laikā. Kaut arī mums bija ļoti labi skolotāji – Pēteris Laķis un Rihards Kūlis, tomēr turpat blakus bija arī zinātniskais komunisms un partijas vēsture. Un no minētajiem diviem kungiem noteikti arī paņēmu mazāk, nekā viņi deva. Teoloģijas un filozofijas zināšanas pietrūkst ik uz soļa. Pietiekami labi nepārzinu Bībeli. Vai arī tas pats piētisms: kādas kontūras un ļoti virspusēji varbūt baznīcas dziesmās es arī varu sazīmēt. Protams, ir iespējams lasīt papildus, ko es arī daru, bet mans dzīves temps pašlaik ir nežēlīgi straujš, neapšaubāmi pietrūkst laika. Reizēm ir milzīgs kauns, ka es vispār uzdrošinos ar savām virspusējām zināšanām tik droši stūrēt pa šiem senajiem laikiem un vecajiem tekstiem. Literatūra ir mans attaisnojums un vairogs, literatūras pētniecība…
Meļķis: Proti?
Grudule: Senos tekstus, arī reliģiskos, arī laicīgos, primāri uztveru kā daiļliteratūru, domāju, ka ar šādu uztveri un pieeju tiem nenodaru pāri ne nieka. Tas nozīmē, ka primāri uz tiem raugos kā konkrētā laikmeta literatūras atspulgiem. Kā jau teicu, Manceļa sprediķi, kuru valoda neapšaubāmi ir iespaidīgi krāšņa. Tas labi saskan ar nepieciešamību pamudināt ieklausīties, atspoguļo arī 17. gadsimtam raksturīgās barokālās literatūras tendences. Līdzīgi Svantes Gustava Dīca latviskotās luterāņu dziesmas apliecina klasicisma literatūrai raksturīgo interesi par dzejas formu, Gotharda Frīdriha Stendera tekstos manāma sentimentālisma un racionālisma laikmeta elpa.
Meļķis: Šī mūsu sarakste sākās līdz ar Jūsu interesi par Paula Gerharda jubilejas publikācijām “Luterānī”. Kas Jums kā literatūras zinātniecei ir sakāms par Gerharda nozīmīgumu – gan vispār, gan šeit Latvijā?
Grudule: Jā, Jūsu avīzi gaidu ar interesi. Nu arī rakstu virkne par Gerhardu. Viņa dziesmas tiek latviskotas, iespējams, vēl Gerharda dzīves laikā – 17. gadsimta otrā pusē, pirmie atdzejotāji ir Kristofors Fīrekers un Gerhards Remlings. Paula Gerharda dziesmu latviskošana turpinās arī 20. gadsimtā. Šobrīd, manuprāt, jau ir vairāk nekā 60 latviskojumu.
Vispār Gerharda laikā līdz ar atklājumiem zinātnē un kultūrā izglītoto cilvēku apziņā arvien vairāk nostiprinās ticība saviem spēkiem. Lai arī gadsimta otrā pusē Eiropā daudzviet pa brīdim uzliesmo karš un tūlīt jau 1710. gadā nāks pēdējā lielā mēra epidēmija, tomēr prieks, veselīga attieksme pret dzīvi gūst virsroku, Gerharda un arī viņa laikabiedra Simona Daha dziesmās tas sevišķi labi jūtams.
Kas nosaka Gerharda popularitāti pie mums? Pirmkārt, manuprāt, tā ir skata maiņa – vairāk nekā puse no šiem tekstiem ļauj ielūkoties cilvēka ikdienas gaitās un runā par ticību Dievam, samērā mazāk pievēršot uzmanību Kristus dzīves apcerei, tā, piemēram, kuplāks skaits Gerharda dziesmu šā laikmeta grāmatās ievietots nodaļās Slavas un pateicības dziesmas (6), No kristīgas un dievbijīgas dzīvošanas (6), No krusta un bēdām (5). Trāpīgi ir arī Gerharda cilvēcisko netikumu vērojumi. Prieks par miesas veselību, kas dod mieru dvēselei un vairo darba prieku, caurvīts ar pieticības un pazemības motīvu. Līdz ar Gerhardu latviešu dziesmu grāmatās ienāk arī pāris kara laikā dziedamas dziesmas, no kurām viena, Svantes Gustava Dīca tulkota, ceļo pa Latvijas vēstures grāmatām joprojām.

Otrkārt, un tas cauri laikiem ir vēl svarīgāk – Gerhards lielās devās savos tekstos ienes prieku, dabu un gaismu. Arī 20. gadsimtā tulkotas tās Gerharda dziesmas, kurās netrūkst ne saules, ne prieka, piemēram, Kārlis Kundziņš atdzejo: Skaties, kā laukā saulīte jaukā (..), tālāk: Visu no sevis Dievs mums ir devis /Kalnus un lejas, cilvēku sejas / Saulainām acīm mums redzēt un sveikt! Bez Kundziņa šajā laikā Gerhardu tulkojis arī Edgars Ķiploks un Ludis Bērziņš, kas, piemēram, aicina Ej, sirds, un mācies priecāties! Jūsu avīzē nesen tika publicēts arī Agneses Krivades pavisam svaigs Gerharda dziesmas “Gib dich zu frieden” tulkojums, un arī tam nepārprotami skan cauri ideja par Dieva atbalsta apziņu un ticību kā prieku.
Meļķis: Gerharda dziesmas ir ļoti izjustas, pat subjektīvas, tomēr tās ir arī ļoti evaņģēliskas jeb, teoloģiski spriežot, nekad nepazaudē objektīvo taisnošanu: Dievs ir darītājs, cilvēks – saņēmējs. Tā tad arī ir ortodoksa luterisma mācība šajā sakarā. Piētismam nebūt ne vienmēr ir jāvaimanā par Jēzus brūcēm vai ko tamlīdzīgu; arī uzsvaru maiņa uz pašu cilvēku kā aktīvu darītāju, ja tas notiek bīstami tuvu mācībai par taisnošanu, var būt piētisms vai pat racionālisms, kas nemaz tik tālu no sava laikabiedra nestāv.
Piemēram, baznīcā diezgan pazīstama ir Gerharda dziesma “Kā es Dievu neslavēšu” (pašreizējā luterāņu Dziesmu grāmatā – numur 154), un man vienmēr, tā teikt, ir griezies ausīs pirmā panta noslēgums: “Tikai svētā mīlestība/ Viņa sirdij tīkama;/ Viņš tos ceļ un apgādā,/ Kas Tam kalpo uzticībā…” Proti, te ir runa par mūsu, cilvēku, mīlestību, kas tiek izvirzīta par noteikumu Dieva labvēlībai pret mums. Un tas pilnīgi sabojā šā panta evaņģēlisko sākumu, kas runā par taisnošanu. Bet izrādās, ka Gerhardam tā mīlestība ir nevis mūsu, cilvēku, bet gan Dieva paša lielā mīlestība un uzticība, un tas, protams, maina visu:

Sollt’ ich meinem Gott nich singen?
Sollt’ ich ihm nicht froelich sein?
Denn ich seh’ in allen Dingen,
Wie so gut er’s mit mir mein’
Ist doch nichts als lauter Lieben,
Das sein treues Herze regt,
Das ohn’ Ende hebt und traegt,
Die in seinem Dienst sich ueben.
Alles Ding waert seine Zeit,
Gottes Lieb’ in Ewigkeit.

Tas tad ir arī mans komentārs par Jūsu iepriekš teikto, ka jūs vairāk interesē nevis mācītāju “reliģisko uzskatu analīze” un ” iekšējā domu apmaiņa”, bet tas, kādu iespaidu viņu teksti ir atstājuši uz latviešiem. Lūk, šis konkrētais 1921. gada dziesmu grāmatas komisijas tulkojums latvieti Meļķi ir mulsinājis un reizēm varbūt pat nomācis. Un tas ir pat ļoti saistīts ar tulkotāju reliģiskajiem uzskatiem.
Grudule: Jūsu urķēšanās lika pēdējos mēnešos rūpīgāk pievērsties jautājumam par piētismu, taisnošanas uztveres atšķirībām un dažām citām īsti teoloģiskām problēmām. Paldies arī par Gerharda tulkotās dziesmas piemēru. Starp citu, arī piedziedājumā – Jūsu citētā piemēra pēdējās divās rindās – tas ir visai atšķirīgs no oriģināla: Pasaule kad bojā ies, Paliks mīlestības Dievs. Ļoti žēl, ka atdzejojums ir anonīms, negribētu ticēt, ka aiz tā stāv visa “komisija”. Interesanti, ka šī pati Gerharda dziesma publicēta jau 1704. gada Dziesmu grāmatā Liborija Depkina tulkojumā. Lūk, viņa variants tām pašām rindām: Apsaskaties visas lietas: / Tev` par lab` ir viss, kas ir, / Viņa sirsniņ` tev piešķir/ Kas tev vaijag visās vietās. Un, manuprāt, Depkinam daudz precīzāks ir arī piedziedājums: Viss, viss zūd kā ūdens plūd, Dieva sirds vien, vien nezūd! Interesanti, ka vācu oriģinālā nav ne vārdu atkārtojuma, ne skaņu spēles. Depkins latviskojumā  lieto arī asonansi – apzināti izvēlas vārdus ar patskaņa ū pastiprinātu lietojumu – zūd, plūd, ūdens, nezūd, kas, manuprāt, ilgstamības un mūžības izjūtu vēl tikai pastiprina.
Bet starp citu šis pats Liborijs Depkins kādā citā dziesmā Jūsu norādītā paštaisnuma garā, uzsverot cilvēka mīlestību, vēl vairāk – mūsdienu izpratnē jau nelāgu pieskaņu ietverošos glaimus, tieši pēdējos izvirza par prioritāti Dieva labvēlībā un rūpēs par mums: Kad tu tāds, kas tekšus nāk pie tiem, Kas ar tevi glaimot māk, Tad gaid` es tevi nākam, lai gan oriģināla ideja ir nedaudz citāda – Dievs nekad nevienu, kas viņu labprāt uzlūko, nenoniecina. Šajā gadījumā un šajā konkrētajā piemērā tā ir skaidri redzama neveikla izteiksme (17. gs. latviešu valodā ‘glaimot ar kādu’ nozīmē ‘spēlēties, jokoties’, kā arī ‘pievērst uzmanību’, ko laikam Depkins arī gribējis te pateikt), bet, protams, izrautu no pārējo viņa tulkojumu kopuma, arī šo varam interpretēt, kā mums tīk.
Bet man šķiet, pašlaik nodarbojamies ar matu skaldīšanu. Pirmkārt, no viena teksta nav iespējams izdarīt kādus tālejošus secinājumus par cilvēka uzskatiem, kur nu vēl dzejas latviskojumā. Te nu būtu rūpīgi jāpārskata arī visi pārējie 1921. gada Dziesmu grāmatas komisijas atdzejojumi un jāsalīdzina ar oriģināliem. Otrkārt, Jūsu norādīto teoloģisko atšķirību pamanīju pēc uzmanīgas vācu teksta un tulkojuma salīdzināšanas, bet, ja aptaujātu baznīcēnus, domāju, varbūt viens no simta pēc nodziedātās dziesmas atrastu ko komentējamu.
Meļķis: Tur Jums taisnība. Šai sakarā atceros kādu profesora R. Feldmaņa sarkastisku parafrāzi par Jēzus vārdiem. Par baznīcēniem, kuri ilgus gadus nav sakarīgu sprediķošanu dzirdējuši, viņš teica: “Svētīgi tie, kas nedzird un tomēr tic.” Cilvēku uztvere diemžēl ir pavirša, un vēlme iedziļināties – reta parādība. Jums kā profesorei un pasniedzējai tas droši vien ir zināms. Bet tieši tāpēc gan baznīcā, gan augstskolā ir vajadzīgi maksimāli korekti teksti.
Grudule: Jā, par paviršu uztveri un bieži vien – iedziļināšanās vēlmes trūkumu Jums pilnībā pievienojos. Visur, kur vien nepieciešama skaidra un nepārprotama informācija, būtu vajadzīgi korekti teksti. Bet mēs ar Jums tikko nonācām līdz daiļliteratūrai – baznīcas dziesmām, kas ir ne tikai vēsts nesējas, bet ar tēlainu pasaules skatījumu neapšaubāmi iedarbojas arī uz cilvēka jūtām, pacilā, iepriecina, vieno. Dziesmas teksta radītājs, tāpat kā tās atdzejotājs, ir racionāla un reizē emocionāla būtne kā mēs visi.
Turklāt atdzejotājam arī forma – ritms un atskaņas – diktē savas prasības. Emocijas un formas diktāts tad arī var, manuprāt, radīt kādu subjektīvu papildu akcentu. Tieši tur parādās cilvēks – ne tikai kā vēsts nesējs, bet arī – cilvēcisks cilvēks. Piemēram, Zemītes mācītājs Bernhards Vilhelms Bīnemanis 18. gadsimta pašā sākumā pamanījies divu baznīcas dziesmu atdzejojumos iespraust savus iniciāļus, vienas oriģinālā ir minēta Katrīna, otras – latīņu vārds vale (sveiks!). Formāli skatoties, vai tā nav lieka greznošanās Tā Kunga priekšā?
Jau minētais Depkins kādas citas dziesmas viena panta latviskojumā oriģināla liliju un siena vietā ieliek veselas septiņas Vidzemes lauku puķes, ar kurām greznot Jēzus šūpulīti. Vai tur dziedātājam iztēlē nav jāapstājas pie saules apspīdētas vasarīgas pļavas, kaut arī Pauls Gerhards gribējis runāt par Kristus bērniņa dzimšanas svētkiem?
Protams, jautājums par to, cik tālas atkāpes no oriģināla ir pieļaujamas, tulkotājam – gan konservatīvākam, gan liberālam – kā idejas nesējam allaž jāpatur prātā. Turklāt, cik man zināms, luteriskajā baznīcā oficiālai lietošanai paredzētās Dziesmu grāmatas sastāda un pārlūko vesela mācītāju komisija. Un arī vēl tad, ja kāds teksts neliekas konkrētajam dievkalpojumam piemērots, Jūs, mācītāja kungs, taču varat to neizvēlēties, bet pāršķirt nākamo lapu!
Meļķis: Vai Latvijas akadēmiskajā vidē, ja neskaita Jūsu pašas ieinteresētību, ir paredzēts kaut kā pieminēt Fīrekera lielo jubileju?
Grudule: Vai manu dieniņ! Diemžēl nav precīzi zināms ne Fīrekera dzimšanas, ne miršanas gads, tie varētu būt – ap 1615. un ap 1685. gadu. Kādreiz bija ideja Fīrekeru pieminēt ar psalmu un viņa latviskoto dziesmu dziedāšanu Kristoforos vai Kristapos. Par 2015. gadu šajā sakarībā vēl neesmu domājusi. Bet jebkurā gadījumā – ļoti gribētu sagatavot 17. un 18. gadsimta mijas latviešu dzejas, tai skaitā luterāņu dziesmu, izlasi, kas būtu laba piemiņa mūsu mākslas dzejas pirmajam uzplaukuma laikmetam kopumā.
Meļķis: Vai! Atvainojiet – es domāju vienu, bet rakstu ko citu. Lai gan, lūk, šādas kļūmes pēc esmu izdibinājis arī Jūsu nākotnes plānus. Bet es gribēju jautāt par šo – par Gerharda jubilejas gadu. Varbūt esmu palaidis garām, bet Latvijā, šķiet, akadēmiskajās un literārajās aprindās tas netiek sevišķi izcelts.
Grudule: Nē, nav gadījies dzirdēt par jebkādiem jubilejas pasākumiem, bet, iespējams, esmu palaidusi ko garām.