Fragmenti no Venerandas Zepas (1926–2002) atmiņu grāmatas par dzīvi Latgalē 20. gadsimta 40. gados
Kad peisteitōju pi krysta pīkola, jis lyudzēs par sovim īnaidnīkim saceidams:
“Myužeigais Tāvs, pīdūd jim, jo jī nazyna kū dora.” (Lukasa ev. 23v. 24)
Okupācija
1940.gada 17. jūnijā rīta agrumā skrēju pa Rīgas ielu Daugavpilī uz staciju, lai paspētu uz Rīgas vilcienu. Ielās bija daudz cilvēku. Vairums, tāpat kā es, steidzās uz staciju, lai pēc Dziesmu svētkiem nokļūtu mājās, bet atsevišķi ļaužu pūļi devās uz pretējo pusi, uz Daugavmalu satikt Sarkano Armiju. Izcēlās nekārtības. Redzēju, ka sita policistu.
Avīzes ziņoja, ka Prezidents vaļējā automašīnā braucis pa Rīgas ielām. Dzirdēti saucieni: “Brauc uz Ezerkleišām, budzi!”
Budzis… kas tas par kukaini?
Abas ar mamu aizbraucām uz skolu, uz Vārkavu. Vairs nepazinām pagasta valdes namu. Virs durvīm piestiprināts sarkans audekls baltiem burtiem: “Aģitpunkts”. Saukļi, saukļi. Visur izkarināti saukļi. Uzstādīts skaļrunis. ”Široka strana moja rodnaja” skan tā, ka logu rūtis trīc. Piebraukusi automašīna. Pie tās pāris sarkanarmiešu rombveidīgām zīmotnēm un kāda sieviete, arī armijas tērpā. Manu uzmanību saistīja sieviete smagos, putekļainos armijas zābakos, sajozta platu ādas siksnu, tumšzilu bereti galvā. Tādu sievieti es redzēju pirmo reizi. Mūsu sievietes zābakus nenēsāja.
Skolā mūs sagaidīja Cīruļjaunkundze. Pastāstīja, ka esot bijis kāds izglītības lietu kārtotājs un pārrunu veidā iepazinies ar visām skolas un skolotāju lietām. Pēc šīs sarunas mēs ar mamu sākām vākt kopā savas mantiņas. Atceros, tās bija vieglas, gaišzilu damastu pārvilktas atpūtas stūrīša mēbeles, daudzu jauku, mīļu stundu liecinieces un glabātājas. Istaba kļuva skanīgi tukša un atbalsoja mūsu aizejošos soļus. Pēdējās ardievas pie skolas durvīm nošalca egles. Tā mēs aizbraucām. Pirmās Vārkavas sešklasīgā pamatskola bija manu vecāku darba vieta no 1927. līdz 1940. gadam.
Lielās pārmaiņas
Jaunā vara enerģiski darbojās: tika pulcināti mītiņi, vadītas demonstrācijas. Kā ziņoja avīzes, republikas vadībā izvirzījās divas ievērojamas personības – profesors A.Kirhenšteins un rakstnieks V.Lācis. Vilis Lācis bija iecienīts un populārs rakstnieks, sevišķi pēc filmas “Zvejnieka dēls” parādīšanās latviešu kino. Katrs mazais bērns zināja dziesmiņu:
Laša kundze bola acis,
Menca pilnā rīklē sauc:
“Tad nu gan būs dzelmē tracis-
Zutis buti precēt brauc!”
Strauja un karsta bija šī vasara. Milzīgā steigā tika noorganizēta jaunā valdība, un jau augustā tika izvirzīta prasība pievienoties, iekļauties Padomju Savienībā. Šajā sakarībā jaunās valdības delegācija brauca uz Maskavu, bet tauta dziedāja populāro valsi “Pie Dzintara jūras” ar šādu tekstu:
Pie Kremļa pils vārtiem stāv Kirhenšteins bāls,
Ar lūgumu rokā pēc maizes un sāls.
Viņš stāv tur un gaida, tam asaras birst, Bet Staļins tik smaida un sūta to d—-.
Šķita, ka mūsu ģimenei nekas ļauns nedraud. Republikā notika tā sauktā agrārreforma – lielsaimniecības samazināja līdz trīsdesmit hektāriem, pārējo zemi iedalot bezzemniekiem. Mūsu apkārtnē nebija nevienas saimniecības trīsdesmit hektāru platībā. Tādēļ mūs šī reforma neskāra. Bija pat ieguvums: līdz ar Zemes bankas likvidēšanos saimniecība tika atbrīvota no parādiem. Arī skolotāju darbs netika liegts. Vecāki pārcēlās strādāt uz Kalupes pagasta Āmuļu (Arendoles) sešklasīgo pamatskolu. Tā bija skaista skola bijušajā Randaukas muižā. Ļoti krāšņa apkārtne, lieli, veci koki, stāvs, kraujains Dubnas krasts. Turpat muižā vecākiem bija ierādīts arī neliels dzīvoklītis. Bet par šo skaisto skolu es neko vairāk nevaru uzrakstīt, jo biju tur tikai pāris reizes. Manas gaitas veda mani no mājām uz Daugavpili.
Rīgas iela Daugavpilī bija krasi mainījusies. Koši sarkanās drapērijas tai piedeva nepārtrauktu svētku izskatu. Bija saglabājušās arī vēl dažas izkārtnes ar bijušo veikalu īpašnieku vārdiem, bet skatlogos izliktās preces vairs neatbilda iepriekšējo gadu standartiem. Tas sakāms sevišķi par apaviem. Skatlogos redzamie paraugi bija galvenokārt melnā krāsā, smagi un diezgan rupji darinājumi. Bet cenas! Pie tik daudzām nullēm mēs nebijām pieraduši. Ja agrāk kāda prece maksāja 6 lati, tad tagad skaties un brīnies – 60 rubļi. Ja 10 lati, tad attiecīgi 100! Kur krāšņie audumi, mežģīnes? Stāsta, ka smalki veidotie zīda naktskrekli tikuši balles kleitu godā!
Ģimnāzija tagad saucās vidusskola. Es biju ieskaitīta astotajā klasē. Viss bija izmainījies – gan skolotāji, gan skolnieki. Mūsu klasē tagad kopā mācījās meitenes un zēni. Ļoti pastiprināti tika mācīta krievu valoda. Skolotājas Zaščerinskas vadībā mēs enerģiski iekalām gramatikas likumus un vārdu locījumus. Nākošais priekšmets, kam tika pievērsta īpaša uzmanība, bija politmācība. Šajā priekšmetā mācību grāmatu nebija. To lekciju veidā pasniedza gara auguma, izstīdzējis, nedabīgi bāls jauneklis – biedrs Dievkociņš. Runājot viņš parasti staigāja pa klasi gar solu rindām nedaudz pieliecies, uz muguras saliktām rokām. Mēs viņa teikto pierakstījām.
Viņa jājamzirdziņš bija tēma “ražošanas rīki un ražošanas attiecības”. Atkal un atkal viņš pie šīs tēmas atgriezās. Beidzot es šo formulu tā ielāgoju, ka pavasarī eksāmenā dabūju apaļu piecinieku.
Tāpat kā iepriekšējā gadā dzīvoju internātā, bet tagad tur visa dzīvošana bija kļuvusi ļoti svabada. Katrs varēja nākt un iet, kad vien vēlējās. Jaunums internātā bija sienas avīze. Tajā meitenes varēja izteikt savu jūsmu par atbrīvoto dzimteni gan dzejā, gan prozā. Un tā vienreiz uz pavasara pusi es izlasīju kādu rakstiņu, kas lika man nopietni padomāt. Reiz es draudzeņu pulkā biju izteikusies, ka man patīk jaunās dziesmas, sevišķi Dunajevska melodijas. Bet tagad avīzē izlasīju, tā sakot melns uz balta: ”Jā, dziesmas ir skaistas. To atzīst pat padomju varas ienaidnieki.“
Ienaidnieki… Tātad es arī laikam… Pēkšņi atcerējos, ka ziemā no priekšpēdējās klases pazuda daži zēni. Runāja, ka esot apcietināti. Drūmā, dzeloņstieplēm apjoztā celtne dzelzceļa malā pie dambīša sāka vākt iemītniekus. Kļuva baigi. Ļoti baigi.
Atbrauca pie manis mama. Arī viņai savas raizes. Sakarā ar sirdskaiti viņa bija izkārtojusi sev nelielu invaliditātes pensiju un dzīvoja tagad mājās. Man viņa pastāstīja, ka pēdējā laikā esot bijis grūti strādāt. Viņas priekšmetā – dabas zinībās ļoti vulgāri tika izprasta un skaidrota Darvina mācība. Mama teica, ka viņa nekādi nevarējusi audzēkņiem mācīt, ka cilvēks cēlies no pērtiķa. Bet braucienam uz pilsētu iemesls bija gājiens pie ārsta. Bija gaidāms ģimenes pieaugums. Ārsts domāja, ka mamas veselības stāvoklis to neatļauj, bet mama, kā jau ticīgs cilvēks, gribēja dzirdēt arī garīgā tēva domas. Bija zināms, ka bīskaps Sloskāns uzturas pašlaik Daugavpilī, Jaunavas Marijas kūrijā. Un tā kādā vakarā mēs turp aizgājām. Mūs pieņēma. Pa mazajām sānu durvīm mēs iegājām baznīcā. Bija krēsla, tikai Svētā Sakramenta priekšā pie altāra dega maza, sarkana dzīvības uguntiņa. Es nometos ceļos un sāku skaitīt vakara lūgšanu.
Mama aizgāja pie biktskrēsla. Tad atnāca bīskaps – tumšā, vienkāršā apmetnī, vājš, ļoti gara auguma cilvēks. Saruna bija ilga. Bet pēc tam mama bija kā apskaidrota, priecīga, gaiša, rosmes un enerģijas pilna. Man viņa sameklēja gultas vietu netālu no stacijas pie vienas vecas tantiņas ar rīta un vakara “kipjatok”. Es no internāta aizgāju.
Pienāca maijs. Ar diezgan labām sekmēm es nobeidzu klasi un tiku pārcelta nākošajā. Atceros vēl pēdējo apskatu par starptautisko stāvokli. To mums skaidroja rudmatains ebreju jauneklis no vecākajām klasēm:
“Pieņemsim, ja karš sāktos ar Vāciju. Mēs Vāciju vienā dienā ar bumbām varam nomētāt. Bet mūs? Nekādā ziņā, jo mums ir plaša teritorija un mūsu armija neuzvarama.”
Izsūtīšana
Viena pēc otras mainījās karstas jūnija dienas. Pēkšņi kā zibens no skaidrām debesīm izšāvās liesma, kas kvēloja un dedzināja līdz ārprātam. Izsūtīšana! Kas? Kur? Kad? Avīzes neko nerakstīja. Radio klusēja. Ļaudis bija satraukti kā skudras, kad pūzni piemin milža kāja.
Pienāca pirmās neskaidrās ziņas: vairāki tūkstoši latviešu naktī uz 15. jūniju lopu vagonos aizvesti nezināmā virzienā, liekas, uz Sibīriju. Arī Nīcgales stacijā redzēts šis drausmīgais ešelons. No visām spraugām, atverēm skanējuši saucieni pēc ūdens lāsītes, bērnu raudas, sieviešu vaimanas. Nākošais šāds ešelons gaidāms ap 20. jūniju. Mama bija pārliecināta, ka šoreiz tas skars arī mūsu ģimeni. Viņa sašuva katrai meitiņai atsevišķu mugursomu, kur salikt ceļam nepieciešamo. Tad mēs aizbraucām uz kapsētu atvadīties no vecmāmiņas. Mēs gaidījām savu likteni. Nolemtajā vakarā abas ar mamu stāvējām ārā, istabas galā un vērojām, vai no meža, no Nīcgales stacijas nebrauc kāda mašīna? Vai tur aiz dārza kokiem nespīd kādas baigas ugunis? Bija tumsa, bija klusums. Tikai matiolu smarža. Es trīcēju no vēsuma un uztraukuma.
Piespiedos mamai cieši klāt un jutu, ka arī viņa trīc. Manos matos iekrita pāris siltas lāses. Vai tā bija rasa? Varbūt mātes asaras? Austrumi jau kļuva pienaini, gaiši. Mama sacīja: “Nu ej, ej ustobā. Atsaguļst. Es veļ pastaigōšu pa ōru”. Mūs neaizveda. Sākās karš. Tās bija jaunas briesmas, bet tajās dienās mēs to uzņēmām kā atvieglojumu pēc pārciestajām šausmu naktīm. Paruna saka : “No lāča bēg, uz vilku tiek”. Bet mūžam paliek cerība – varbūt vilks neaprīs, varbūt būs vēl brītiņš dzīves.
Svešu armiju zābaki mīdīja mūsu tēvu zemi. Kur mūsu zēni, mūsu aizstāvji, mūsu nacionālā armija? Valdība to saudzēja – nesūtīja drošā nāvē pretī Staļina tankiem 17.jūnija rītā, bet to atbruņoja poļitruki Litenes nometnē gan ar šāvieniem pakausī, gan ar izsūtījumu aiz polārā loka, no kurienes pēc gadiem tikai retais atgriezās. Litene – baigas, baismas traģēdijas vieta, par kuru klusē. Klusē vēl joprojām arī tagad.
Kara sākums
Kādā naktī dzeltenīgā gaismā iegaismojās viss ārs. Pie mākoņiem karājās dīvains gaismeklis – nekustīga miroņsaule, kas atēnoja koku un ēku tumšās aprises. Savu iznīcības dziesmu sāka dūkt bumbvedēji. Kļuva dzirdami grāvieni. Krita bumbas Daugavpilī. Dega. Mākoņos veidojās sarkans atspīdums. Tā nāca vācu armija. Tā virzījās ārkārtīgi strauji, ieņemot visus svarīgākos ceļus, nogriežot katru atkāpšanās iespēju sarkanarmiešiem.
Pa maziem lauku celiņiem, grāvmalām, mežu skupsnām arī sarkanarmieši virzījās uz austrumiem, bet viņi īstenībā jau bija gūstekņi. Dažs vēl nesa ieroci, bet dažam tā vairs nebija.
Un tā mama ieveda mūsu mājās uz lauka satiktu 19 gadus vecu krievu kareivīti nobrāztām kājām – Volodju. Viņa iedeva tam privātas drēbes un puika pārģērbās. Bet ap launaga laiku skatāmies, ka nāk no meža puses gara auguma vācu zaldāts. Kā briedis brien pāri jau krietni saaugušajam laukam, šūpodams rokā ne jau nu ieroci, bet zaldāta katliņu. Mēs pretī. Vedam viņu istabā. Tur galds apklāts ar baltu galdautu. Sēdinām. Buldurējam vāciski. Vācietis priecīgs. Esot atnācis pēc piena. Kamēr mama meklē produktus, vācietis izrāda savas fotogrāfijas: ”Mein Sohn, meine Frau.” Sieva glīta, frizēta dāma un dēliņš apmēram sešus gadus vecs. Nu mama nes pienu, olas, laikam arī kādu gaļas gabaliņu. “Danke, danke”. Tas viss noder. Viņš esot te, mežmalā, postenī. Visiem sarkanarmiešiem esot jāpiesakās vācu komandpunktos. Atvadoties viņš noliek uz galda divas brūnas ostmarkas ar fīrera profilu. Tā mums ir pirmā vācu nauda. Bet pa to laiku virtuvē zupu strebj Volodja un laiku pa laikam palūr pa pavērto durvju spraugu. Viņam arī interesē, kāds izskatās vācietis. Tā mūsu mājās izmainījās divas armijas. Bet liktenim labpatikās, ka Volodja vēlreiz iegriezās mūsmājās. Tas notika pēc pāris gadiem, kad Sarkanā Armija nāca atpakaļ. Viņš bija atcerējies mūsu mājas un ienākot teica: ”A ja s kostjumom vaševo otca front perešol”.
Vācieši ienāca Rīgā, sveikti ziediem un gavilēm. Neviena pilsēta neesot viņus tik sirsnīgi un silti sveikusi. Es redzēju avīzē šos līksmos fotouzņēmumus. Tā mēs kļuvām Ostlande.
Vācu laiks
Kara sākumā notika dažādi varas darbi un laupīšanas. Zinu, ka tika uzlauzts un izlaupīts Vārkavas veikals. Tie, kam trūka sirdsapziņas un nebaidījās grēka, nesa mājās auduma baķus, apavus, cukuru. Tad sāka veidoties policijas dienests jeb “C” grupas. Nav tiesa, ka visi šī dienesta dalībnieki bija bijušie aizsargi.
Vispirms tajā iekļāvās tie, kuriem 14.jūnijā tika izsūtīti ģimenes locekļi vai radinieki, jo tautas ciešanas un naids bija liels. Tad tur bija arī dažādi karjeristi, vieglas dzīves un pašlabuma tīkotāji. Mūsu papiņš, vecs ulmaņlaika aizsargs, no šīm darīšanām turējās tālu. Nekad, nekādos laikos neesmu redzējusi tēva rokās ieroci, vienīgi cirvi, zāģi un spalvaskātu.
Mēs visi centīgi strādājām savā saimniecībā, jo vasara bija auglīga. Abām ar māsu no lielā darba pa naktīm sāpēja un tirpa rokas. Strādāt vajadzēja, jo no pagasta pārvaldes pienāca paziņojums par nodevām. Vajadzēja nodot labību, gaļu, pienu. Neatceros īsti, cik lielos daudzumos, bet tās bija krietni lielākas nodevas nekā desmitā tiesa 13. gadsimtā.
Kara pirmajā gadā mācības ģimnāzijā nenotika. Tikai nākamā gada rudenī abas ar māsu aizbraucām uz Daugavpili, uz skolu. Es biju jau trešajā klasē, bet māsa – pirmajā. Ģimnāzija tagad atradās citās telpās, jo mūsu baltajā, skaistajā ēkā bija ierīkota vācu lazarete. Pilsēta bija ļoti cietusi, izdeguši veseli kvartāli. Vakaros bija baisi iet. Tumsa, drupas, vējā klaudz un grabinās skārda jumtu atliekas, izkārtnes. Drupās ņaud izsalcis kaķis…
Produkti bija uz kartiņām. Mums ar māsu bija jauniešu kartiņas. Uz tām produktu deva bija diezgan bagātīga: cukurs, sviests, olas un pat kūkas! Labi atceros šīs kara laika kūkas – diezgan patumšas, bet garnētas ar krēmu, pildītas ar džemu. Garšoja ļoti labi.
Grūtāk bija ar apģērbu, apaviem. Kaut ko varēja par produktiem iemainīt no pilsētniekiem, taču ar to apģērbties nevarēja. Kara laikā radās sava mode. Visi nēsāja klikatiņas. Gājām uz baznīcu – klikatiņas klaudzēja vien! Sakrāsojām linu dziju, noaudām zili rūtainu drānu vasaras kleitām. Noaudām arī gaišpelēku vilnas audumu. No tā pašuvām ziemas kleitas, diezgan paīsas, ar krietniem polsteriem plecos. Tolaik bija traka polsteru mode – ikvienai plānai blūzītei vajadzēja iešūt polsterus.
Tā mēs augām un ziedējām šajā bargajā laikā. Zēniem draudēja mobilizācija – iesaukums brīvprātīgo leģionā, kas arī tika izpildīts. Vienam otram laimējās dabūt atbrīvojumu – “U” karti, iesaistoties kādā kara laika vajadzībām nepieciešamā uzņēmumā vai rūpnīcā. Bet cik tādu bija? Tā mūsu zēni tika sūtīti drošā nāvē Volhovas purvos.
Daugavpils nomalē bija dzeloņdrātīm nožogota apmetne – lāgeris krievu karagūstekņiem. No pagasta valdes pienāca paziņojums, ka saimnieki, kuri vēlas, drīkst uz laiku šos gūstekņus pieņemt savā saimniecībā. Tā mama uz mūsu mājām atveda Pavelu Vasiljeviču. Viņš bija jau vecāks vīrs, sirms un galīgi nonīcis badā. Viņš bija tik briesmīgi izģindis un bezspēcīgs, ka ienāca istabā streipuļojot. Mama teica, ka viņa to paņēmusi aiz žēlsirdības. Pavels Vasiljevičs ilgi slimoja, bet tad sāka atlabt un palīdzēt saimniecības darbos. Viņš bija teicams palīgs. Pats zināja un atrada darbus, viņam nevajadzēja nekādu rīkojumu. Ziemassvētku vakarā, kad visi apsēdāmies pie galda un aizdedzinājām eglīti, Pavels Vasiljevičs raudāja. Drīz pēc tam arī pienāca paziņojums, ka gūstekņiem jāatgriežas atpakaļ lāgerī. Mēs viņu vairāk neredzējām.
Bija 1943.gada ļoti bargā ziema. Sals, nereti ap –40. Staļingradas kauja, tūkstošiem kritušo, ievainoto, gūstekņu. Skolas eglītes vakarā, kad iedegās svecītes, mēs, skolnieki un skolotāji, ar klusuma brīdi godinājām kritušo piemiņu. Atceros direktora Šablova kunga vārdus, ka viņi bija tādi paši jaunieši kā mēs ar dzīves alkām un tiesībām, ka karš ir baisma cilvēces traģēdija.
Baigā kara mašīna no tālajām Krievijas stepēm pamazām sāka velties atpakaļ. Šķita, ka lēni un nenovēršami tuvojas kaut kāds melns, šausmīgs nāves rullis, kas visu dzīvo nospiež un iznīcina. Toreiz mēs vēl nezinājām, ka mūsu ģimenei mājas nāksies pamest, ka māsai Ludmilai tālu aiz ziemeļu polārā loka vajadzēs cirst mūžīgajā sasalumā sacietējušo zemi, bet papiņam un Konstancītei būs lopu vagonā jāmēro tālais ceļš līdz Sibīrijai.
Cik tomēr Dievs ir žēlsirdīgs, neļaudams mums izzināt nākotni un vienmēr atstājot kādu cerības stariņu!
Venerandas Zepas atmiņas
Publicēšanai sagatavojusi
Ieva Zuicena.