Sv. Augustīns, JOOS van Wassenhove, 1474, Musée du Louvre, Paris, © Web Gallery of Art
Ja runājam par Augustīnu, tad ir jāsaka, ka viņa dzīve atspoguļo sava laikmeta baznīcas dzīvi un cīņas. Augustīna dzīvi var iedalīt divos posmos, proti – mēs aram runāt par laiku, kad Augustīns dzīvoja pagānisku, grēcīgu un izvirtušu dzīvi, un mēs varam runāt par laiku, kad, piedzīvojis Dieva lielo žēlastību, Augustīns savā dzīvē nesa daudz augļu Debesu valstībai.
Augustīns, kas savā dzīvē bija pieredzējis daudz iekšēju kārdinājumu un pārbaudījumu un zināja, ko nozīmē būt maldu mācības varā, bija labs Kristus kareivis, kas baznīcā modri cīnījās pret pasaules uzbrukumiem, grēka viltību un visdažādākajām maldu mācībām. Mēs varam sacīt, ka Dievs izrāva Augustīnu no grēcīgās pasaules apkampieniem, lai viņu padarītu par sava laikmeta lielāko baznīcas tēvu.
Taču, kad runājam par Augustīnu, mēs nevaram runāt tikai par baznīcu vien. Mēs redzam, ka Augustīna dzīvē liela nozīme bija arī kristīgajam namam, kurā viņš auga. Augustīna ticības dzīve nav iedomājam bez mātes lūgšanām. Māte arvien lūdza par savu dēlu. Un to viņa darīja arī tad, kad Augustīns novērsās no Dieva un sāka dzīvot pasaulīgu dzīvi.
Ņemot vērā šo faktu, mēs varam sacīt, ka Augustīna atgriešanās pie Dieva bija Dieva atbilde uz mātes neatlaidīgajām lūgšanām jeb citiem vārdiem – Augustīns bija savas mātes izlūgts Dieva kalps. Tādēļ, pirms runājam par pašu Augustīnu, pievērsīsimies viņa mātei.
Augustīna māte
Augustīna māte Monika piedzima 332. gadā kristīgā ģimenē, kas droši vien bija dzīvojusi Tagastē Ziemeļāfrikā. Vecāku namā lielu ietekmi uz viņu atstāja kāda veca, dievbijīga verdzene. Šī kalpone savā laikā bija pieskatījusi arī viņas tēvu un šajā ģimenē visi pret viņu attiecās nevis kā pret verdzeni, bet kā pret draugu.
Viņa radināja bērnus pie stingras kārtības, kā arī mācīja tiem apvaldīt savas tieksmes. Viņa neļāva bērniem dzert ūdeni nekur citur kā vien pie galda. Viņa sacīja: “Tagad jūs dzerat ūdeni, jo vīnu jums neviens vēl nedod. Bet, kad jūs reiz precēsities, jūs būsit noteicējas par virtuvi un pagrabu.
Tādēļ, ja jūs neiemācīsities apvaldīt savas slāpes un tieksmes, ūdens jums vairs negaršos, un jūs gribēsit ko citu. Taču, ja apgūsit paradumu dzert vienīgi pie galda, šis paradums jums paliks arī vēlāk, un jūs varēsit vieglāk pretoties kārdinājumam pēc apreibinoša dzēriena.”
Šķiet, ka Monikas dedzīgajai, dzīvīgajai un ļoti jūtīgajai dabai šāda stingra audzināšana bija ļoti nepieciešama. Jo vēlāk viņa patiesi nonāca alkoholisma briesmās. Ļoti bieži viņu sūtīja uz pagrabu, akli paļaujoties uz to, ka viņa arvien būs atturīga.
Sākumā tikai ziņkārības pēc viņa pagaršoja vīnu, ko bija iesmēlusi traukā, taču vēlāk tas viņai iegaršojās, un viņa to sāka dzert arvien vairāk un vairāk, līdz tas kļuva par viņas dzīves paradumu. Un, ja nebūtu noticis kāds šķietami niecīgs atgadījums, šī dzeršana viņas dzīvi būtu varējusi arī izpostīt.
Dievs savā žēlastībā viņu no dzeršanas atbrīvoja īstajā laikā. Kāda verdzene, ar kuru Monika reiz strīdējās, viņu nolamāja par dzērāju. Tā vietā, lai par to apvainotos un sadusmotos, Monika šo apvainojumu bija uztvērusi kā Dieva brīdinājumu, un, paklausot tam, vīnu vairs turpmāk nedzēra. Pie Monikas mēs redzam gudrā Salamana patiesību: “Pārmācības sods ir dzīvības ceļš”. (Sal.pam. 6:23)
Monikas laulības dzīve
Kad Monikai bija divdesmit gadu, Tagastē viņa tika salaulāta ar pilsētas domnieku Patrīciju. Viņš, tāpat kā daudzi tajā laikā, bija vēl pagāns, turklāt ātras dabas cilvēks. Apdāvinātā un spēcīgā jaunā sieva zināja, kādai ir jābūt kristīgai sievai laulībā, un viņa sevi uzlūkoja par sava vīra kalponi, kas savu vīru gribēja iegūt Dievam nevis ar sprediķošanu un pārmetumiem, bet ar labiem tikumiem un labu piemēru.
Kaut arī vīra dusmu un citu grēku dēļ viņai bija daudz jācieš, viņa nekad par viņu nesūdzējās un viņas mīlestība un uzticība iepretim vīram nemazinājās. Tikai labās stundās, kad vīra dusmas sen jau bija pierimušas, viņa uzdrošinājās vīram paust savus uzskatus un pārliecību par vienu vai otru lietu.
Viņas gudrās klusēšanas, kā arī lēnprātīgās un pazemīgās izturēšanās dēļ mājās arvien ātri tika atjaunots un saglabāts miers, kādēļ Monikai nebija jāpiedzīvo tas, par ko bieži sūdzējās citas sievietes, proti – zilumi un svītras uz ādas.
Monika tām aizrādīja par viņu spītību iepretim saviem vīriem un atgādināja, ka saskaņā ar laulības kontraktu viņas savā ziņā ir kļuvušas par savu vīru kalponēm un kā tādām tām ir arī jāuzvedas, ja tās grib, lai tām klātos labāk.
Pastāvīgi izrādot laipnību un uzmanību, Monikai izdevās par sevi mainīt arī savas vīramātes domas, kas sākotnēji verdzeņu apmelošanas dēļ pret viņu bija noskaņota nelabvēlīgi. Monikas vīramāte ļaunās apmelotājas sodīja un tām aizliedza turpmāk par savu vedeklu stāstīt ko sliktu.
Mīlestība, miers un lūgšana bija tie ieroči, ar kuriem Monika cīnījās un uzvarēja. Viņa ik dienas piedalījās rīta un vakara dievkalpojumos un, pie altāra lūdzot Dievu, guva jaunus spēkus nest ikdienas nastas. Dievs viņai ļāva piedzīvot arī to lielo prieku, ka viņas vīrs pirms savas nāves atrada ceļu pie Dieva, nožēloja grēkus, kļuva ticīgs un tika kristīts.
Augustīna nesavaldīgā daba
354. gadā Monikai piedzima dēls Aurēlijs Augustīns. Ja mēs runājam par sirsnību un atvērtību iepretim mūžīgām lietām, tad var sacīt, ka Augustīns bija līdzīgs mātei, bet, ja runājam par nesavaldību un juteklības mežonīgo kvēli, tad viņš vairāk līdzinājās tēvam.
Kaut arī viņš, ja tā varētu sacīt, Pestītāja vārdu uzsūca līdz ar mātes pienu, kristīts viņš tomēr netika. Uz saviem skolas gadiem Augustīns vēlāk atskatījās ar skumjām. Lai sasniegtu sirds šķīstību, skolotāji saviem skolniekiem centās dot pēc iespējas vairāk zināšanu.
Augustīns aiziet no mātes, Benozzo GOZZOLI, 1465, Apsidal chapel, Sant’Agostino, San Gimignano, © Web Gallery of Art
Taču zēna un jaunieša Augustīna mežonīgā daba lauzās uz āru arvien vairāk, un mātes labos padomus viņš bieži aizmirsa. Viņa tēvs, kas tolaik bija vēl pagāns, par sava dēla neprātīgajām draiskulībām un kaislību izvirdumiem savā ziņā bija priecīgs, jo, raugoties uz sava dēla uzvedību, tam šķita, ka no viņa dienās iznāks lietas koks un viņš noteikti paveiks ko lielu.
Savā grāmatā Confessiones (Grēku atzīšana un nožēlošana) Augustīns ļoti tieši un asi stāsta par saviem jaunības grēkiem un savas sirds ļaunumu, kam viņš bija ļāvis izpausties jau skolas gados. Kaut arī viņš bija ļoti apdāvināts, viņš nemaz negribēja mācīties, un daudz labprātāk par lasīšanu, rakstīšanu un mācīšanos no galvas viņš savu laiku veltīja bumbas un citām spēlēm.
Kad viņš nebija izpildījis skolas uzdevumus, bailes no soda viņu tomēr mudināja lūgt Dievu, lai Dievs novērš pārmācību (pērienu), taču tajā pašā laikā viņš turpināja darīt to, ko nedrīkstēja un kas tika sodīts ar pērienu.
Augustīna studiju ceļš
Par studijām jaunais Augustīns sāka interesēties pamazām. Taču, būdams godkārīgs un gribēdams savā vecuma grupā būt tas labākais, viņš savās studijās parādīja lielu uzcītību un centību. Augustīns gribēja, lai pasaule viņu ievēro un apbrīno.
Tajā pašā laikā savu vēlēšanos izcelties viņš izpauda arī tā, ka viņš negribēja atpalikt arī no tā saucamajiem sliktajiem puišiem. Saviem skolotājiem un vecākiem viņš meloja, un, lai varētu īstenot savus nodomus, viņš no vecākiem zaga naudu. Gribēdams, lai citi viņu uzskatītu par pašu veiklāko un izveicīgāko, viņš bija negodīgs arī pret saviem spēļu draugiem.
Tāpat viņš naktīs aplaupīja kaimiņu augļu dārzu, lai iegūto laupījumu izbarotu cūkām vai vienkārši aizsviestu prom. Par šiem savas dzīves gadiem Augustīns vēlāk sacīja tā: “Mani vilināja ļaunums; un es darīju ļaunu tādēļ, ka biju baudkārs cilvēks, kas vēlējās darīt to, kas bija aizliegts.”
Ar grieķu un romiešu pagānu dzejnieku neķītro dzeju viņš bija iepazinies jau zēna gados, un šī sēkla tagad nesa sliktus augļus. Kad viņš kļuva par augstskolas studentu pārtikušajā ķeizara pilsētā Kartāgā, viņš apmeklēja teātri, pirtis un citas vietas, kur bija redzamas netiklas darbības.
Augustīns Kartāgas augstskolā, Benozzo GOZZOLI, 1465, Apsidal chapel, Sant’Agostino, San Gimignano, © Web Gallery of Art
Viņa māte, par to uzzinājusi, ļoti noskuma. Savu dēlu viņa skubināja un brīdināja to nedarīt, un ar asarām acīs viņa lūdza Aurēliju izvairīties no tādām vietām un pasākumiem, kas aicina nodoties miesas kārībām.
Taču “sava prāta uzpūtībā” Augustīns visu, ko sacīja māte, uztvēra par tukšu pļāpāšanu un savā izlaidīgajā dzīvē iestiga vēl dziļāk. Kad viņam vēl nebija pat divdesmit gadu, viņš kļuva par tēvu kādam ārlaulībā dzimušam zēnam.
Dievbijīgu jūtu uzplūdumā savu dēlu viņš gan nosauca par Teodotu (Dieva doto), taču tajā pašā laikā kopā ar tā māti un saviem studiju biedriem turpināja dzīvot izlaidīgu dzīvi.
Kristību tradīcija Augustīna laikā
Ik pa laikam Augustīnam gan ierunājās sirdsapziņa, tomēr šie atsevišķie mirkļi viņa dzīvi izmainīt nespēja. Saskaņā ar tā laika maldīgo pieņēmumu, kuram sekoja arī viņa māte, Augustīns vēl arvien nebija kristīts, t.i., viņš nebija saņēmis “mazgāšanu atdzimšanai” (Tit. 3:5).
Šajā sakarā Augustīns vēlāk raksta: “Ja kāds seko grēkam, tad ļaudis saka: atstājiet viņu mierā, jo viņš vēl nav kristīts. Bet, kad runa ir par fizisku dziedināšanu, neviens taču nesaka: Ļaujiet viņam kļūt vēl slimākam, jo viņš vēl nav dziedināts. Cik gan daudz labāk būtu bijis, ja es būtu ticis dziedināts jau agrāk un ja mani tuvinieki mani jau daudz agrāk būtu veduši uz kristībām.”
Kad jaunībā reiz Augustīns pēkšņi saslima, viņa māte steidzās aicināt garīdznieku, lai tas viņu nokrista, pirms viņš mirst. Bet pa to laiku, kamēr nāca garīdznieks, Augustīnam jau bija kļuvis labāk un viņa nokristīšana atkal tika atlikta.
Pats Augustīns to komentē šādi: “Tas bija tā, it kā man būtu vajadzējis kļūt vēl netīrākam, lai es varētu saņemt savu šķīstīšanu, savu grēku nomazgāšanu.”
Tādēļ vēlāk, sekojot apustuļu tradīcijai, Augustīns ieteica visiem kristīt bērnus. Viņš pats bija pārliecināts par to, ka tieši tādēļ, ka viņš nebija ticis kristīts jau bērnībā, viņam bija jābrien tik dziļi pasaules dubļi.
Augustīna ceļš pie patiesības
Kaut arī pasaulīgās tieksmes Augustīnu arvien vedināja staigāt grēka ceļus, viņa sirdī tomēr bija ilgas pēc Dieva, un jo īpaši Cicerona “Hortenzija” dzīve bija tā, kas viņam lika tiekties pēc augstākas tikumības.
Šajā senā romiešu oratora grāmatā tika mācīts, ka dieviem radnieciskās cilvēka dvēseles pienākums un augstākais uzdevums ir ne tikai meklēt un mīlēt gudrību, bet arī to praktizēt un tai dzīvot.
Augustīns apņēmās savā dzīvē sasniegt patiesību, tāpēc viņš apņēmās labprātīgi atturēties no jutekliskām kārībām. Viņš sāka lasīt Svētos Rakstus, taču tie viņam nepatika, jo Cicerona valoda bija nesalīdzināmi skaistāka par to, kāda bija atrodama Bībelē.
Augustīns lasa Pāvila vēstuli, Benozzo GOZZOLI, 1465, Apsidal chapel, Sant’Agostino, San Gimignano, © Web Gallery of Art
Sākumā viņš patiesību un gaismu meklēja pie maniheju sektas. Taču šī sekta, uzdodot mulsinošus jautājumus un izsakoties zobgalīgi par ticību un baznīcas mācību, panāca to, ka Augustīns pilnīgi attiecās no baznīcas ticības un pārstāja būt katehūmens, t.i., būt viens no tiem, kas gatavojās saņemt Svēto Kristību.
Maniheji viņam apsolīja, ka, lai nonāktu pie Dieva, pietiek vienīgi ar saprātu, un viņi deva cerības uz to, ka tad, kad viņš no “klausītāju” līmeņa pāries augstākajā, t.i., “izredzēto” līmenī, viņš varēs atzīt ne tikai labā un ļaunā pirmsākumu, bet arī būt no tā brīvs.
Saskaņā ar savas sektas dibinātāju Mani, kas persiešu, budistu un kristiešu reliģijas mēģināja apvienot vienā reliģijā, viņi mācīja, ka ir divas pirmbūtnes – viena laba un otra ļauna, un ka no šo būtņu savstarpējās cīņas izriet pasaules attīstība.
Tomēr Augustīna alkas pēc zināšanām maniheji apmierināt nespēja. Kad pēc deviņiem gadiem viņš uzzināja par “izredzēto” slēptajiem grēkiem, viņš, savās cerībās pievilts, no šīs sektas izstājās.
Vīlies, ka nav iespējams dzīvot tikumiski, Augustīns galu galā pazaudēja ticību patiesībai, kā arī iespējai to atzīt. Cilvēka dzīvi viņš sāka uztvert kā kuģi, kurš savā gaitā uz priekšu virzās bez stūres un virs kura nespīd neviena mirdzoša zvaigzne.
Taču Augustīns, kas vēl arvien nebija mierā ar sevi, pēc kāda laika atkal meklēja patiesību. Šoreiz viņš savas dzīves jēgu mēģināja atrast jaunplatonisma filozofijā. Kādu laiku viņam pat šķita, ka šī filozofija paver iespēju redzēt tīro gara pasauli.
Šīs filozofijas ietekmē viņš arī aplūkoja Svētos Rakstus un Kristu, izskaidrodams tos jaunplatonisma mācības gaismā. Kristus viņam bija Dieva sūtīts liels skolotājs, kuram tautai bija jāmāca tas, pie kā citi nonāk ar savu domāšanu.
Taču izrādījās, ka arī šīs filozofiskās domas un ideāli Augustīnam nedeva dvēseles mieru. Jaunplatonisma mācība nedeva viņam spēku gara cīņā uzvarēt miesu. Viņš vēl arvien bija un palika savu kārību un kaislību vergs.
Mātes aizlūgšanas
Ko šajā laikā darīja viņa māte? Par savu pazudušo dēlu, kas savam vienīgajam Glābējam bija pagriezis muguru un kas bija nodevies pasaules un miesas kārībām, viņa nerimstoši lūdza Dievu.
Kāds dievbijīgs bīskaps, kādreizējais manihejs, kuram māte izsūdzēja savas bēdas, viņu mierināja, norādīdams uz to, ko viņš pats savā dzīvē bija pieredzējis. Bīskaps tai sacīja: “Nešaubies! Šāds dēls, par kuru ir liets tik daudz asaru un sacīts tik daudz lūgšanu, nevar aiziet pazušanā.”
Augustīns ceļā uz Romu
Iekšējā spriedze, ko Augustīns sajuta sevī, viņam nekur nedeva mieru. Kartāgā viņš bija daiļrunības skolotājs jeb, kā sacītu tagad, profesors, kas ap savu katedru pulcēja samērā daudz studentu. Tomēr viņš vēlējās tikt prom no savas dzimtenes.
Viņš gribēja nokļūt Romā, kas bija visas pasaules galvaspilsēta. Viņš gribēja nokļūt pilsētā, kurā saplūda visa pasaules gudrība un visas pasaules bagātības. Romā viņš cerēja atrast savu laimi.
Augustīns māca Romā, Benozzo GOZZOLI, 1465, Apsidal chapel, Sant’Agostino, San Gimignano, © Web Gallery of Art
Kad par šo nodomu uzzināja viņa māte, tā patiesi izbijās. Viņa baidījās no tā, ka Romā viņas dēls patiešām aizies bojā pasaules virpulī. Ar asarām acīs viņa lūdza, lai viņš paliek Āfrikā.
Taču Augustīns savu māti apmānīja, un kādu rītu, kad viņa vēl gulēja miegā, no viņas nemaz neatvadījies, viņš ar kuģi iesāka savu ceļojumu uz Romu. Kad kuģis bija pazudis jau aiz horizonta, jūras krastā parādījās viņa māte.
Dziļā izmisumā un nespēkā viņa nometās uz ceļiem. Viņai šķita, ka Dievs, kuram viņa bija lūgusi aizkavēt šo ceļojumu, viņas lūgšanu nebija uzklausījis.
Taču tieši šis ceļojums, kas Monikai sākotnēji likās kā neuzklausīta lūgšana, bija tas ceļš, kurā Dievs bija nolēmis atbildēt uz visām mātes lūgšanām par savu dēlu. Šis ceļojums uz Itāliju bija tas ceļš, kurā Dieva žēlastība beidzot arī satvēra nomaldījušos dēlu, lai nekad to vairs nelaistu vaļā.
Uldis Alpe