Lai Dievs dod, ka pamazām audzinām savas sirdis saklausīt mācītāja vārdos Dieva vārdus.. Ja kāds mums sacītu: “Es zinu vietu, kur var dzirdēt runājam Dievu,” es dotos turp un ieraudzītu nabaga mācītāju, un man sacītu: “Šeit ir tā vieta,” tad es atbildētu: “Mani piemuļķoja, jo šeit ir tikai mācītājs.” Mums nepatīk klausīties mācītājus, ja tiem nav skaļa un skaidra balss, prasmes un zinības. Taču arī vienkāršs namatēvs vai tavs tuvākais var runāt Dieva vārdus, gluži kā eņģelis Gabriels. Nav atšķirības starp vārdiem, ko sacījis skolas puika vai pats Gabriels. Atšķirības ir tikai retorikā. Nav svarīgi, ka trauki ir no dažādiem materiāliem .. tas pats ēdiens top pasniegts gan no sudraba, gan skārda šķīvja. Tāpat cilvēki mēdz blenzt uz personu un neieraudzīt Dievu. Tas būtu tāpat, ja cilvēks atteiktos saņemt ēdienu, kas nav pasniegts uz sudraba šķīvja. Šie cilvēki nepazīst dāvanu un pieņem, ka uz viņiem runā tikai cilvēks, lai arī patiesībā te runā vairāk kā eņģelis, jā, pats mīļais Dievs.