Verbum Dei Manet in Aeternum
„Tas siens sakalst, tā puķe savīst, bet tas vārds mūsu Dieva pastāv mūžīgi” (Jes. 40:8)
Gadījās ieskatīties žurnāla “Baznīcas Vēstnesis” 1899. gada sējumā. Gluži kā viens no valdošajiem tā laika stiliem, arī šis izdevums ir saucams par eklektisku – dažnedažādu tēmu rakstu gabaliņu raibs kopojums, kuru kvalitāte un jēga nereti balansē uz sliktas gaumes un muļķības robežas. Lai gan iespējams, ka tā tas šķiet tikai man kā mūsdienu “kulturālajam” lasītājam. Reizēm šajās gandrīz 500 lappusēs gadās arī pa patīkamam pārsteigumam. Tāds ir jau pats pirmais šā izdevuma raksts – mācītāja Jāņa Ērmaņa sprediķis Jaunajā gadā. Tas visādā ziņā ir pat tik labs, ka vēlos to šeit pārpublicēt.
Man ļoti pievilcīgs šķiet mācītāja Ērmaņa teiktā skaidrais un nesamocītais luteriskums, viņa tiešais, noteiktais kristīgums, kas tomēr nešķiet ne sentimentāls, ne frāžains. Tāda kā labvēlīga, smaidīga erudīcija strāvo no viņa vārdiem, un tie ir ne tikai pārdomāti vārdi – pārdomāts mācītāja prātā šķietu es pats, to klausītājs un lasītājs. Vārdu sakot, vislabākajā nozīmē aizkustinošs man šķiet tikums, ar kādu šis darbs – šis sprediķis – ir paveikts. Šo senā amatbrāļa tikumu tad arī es vēlos cildināt, no tā mācīties un likt to par piemēru. Kaut šādi uzticīga un nereti grūta darba viegli, sulīgi augļi raženi ienāktos arī mūsu laikā un mūsu draudzēs!
Publikācijā iespēju robežās ir saglabāta autora lietotā interpunkcija un izteiksmes veids.
DM
Jānis Ērmanis (1862–1932)
Šos pravieša Jesajas vārdus lasīju virs altāra velves kādā klusā meža baznīciņā jūrmalā. Cik nozīmīgs tur šis uzraksts! Tuvumā viļņo plašā, bezgalīgā jūra, arvien kustēdamās un mainīdamās. Dažreiz viļņi saceļas briesmīgā augstumā, tā ka šņākdami un putodami un viens otru dzīdami pret krastiem sitas; dažreiz atkal jūras virspuse mierīga un gluma, tikai lēna vējiņa kustināta. Kādas pārmaiņas un grozības un nepastāvības zīme! Kā mainās jūras viļņi, tā mainās arī šīs mazās baznīcas draudze. Katru svētdienu redz tur citus ģīmjus, kas tur, no dažādām malām sanākuši, grib klusumā svētīt tā Kunga dienu un stāvēt viņa pagalmos. Katru svētdienu kancelē stāv cits mācītājs, kuru dažs labs varbūt pirmo un pēdējo reizi redz un dzird. Un tomēr visiem šiem svešajiem cilvēkiem un tam nepastāvīgajam mācītājam ir kaut kas kopīgs, kas viņus vieno, kas „kā akmins jūras dibinā, tā stipra pils nekustama” negrozās un nemainās, tie ir tā Kunga vārdi, kas kā neredzamas saites ticīgo sirdis vieno svētā Gara sadraudzībā un mīlestībā. Tādēļ arī praviets Jesaja raksta: „Zāle nokalst, puķe savīst, bet mūsu Dieva vārdi pastāv mūžīgi.”
Bet kas tad ir Dieva vārdos stiprs, mūžīgs un pastāvīgs? Vai tas ir Bībeles ārējais izskats, vai grāmatas kārtība, jeb vai tās ir rakstu zīmes, kas būtu tā sakot uz paša svētā Gara pavēli uzzīmētas no nemaldīgiem cilvēkiem? Bībele nav vis, kā pēc talmudistu jeb Jūdu bauslības mācītāju apgalvojumiem viņu likumu grāmata un pēc Muhamedāņu domām viņu korāns priekš pasaules izcelšanās radīta un no debesīm nomesta grāmata, nē, tā ir tikai liecība par Dievu un viņa darbiem. Gan svētie raksti ir īstenais patiesības avots, mūsu dzīves vadons un gaišums, gan viņi ir un paliek mūsu ticības drošais un stiprais pamats: bet tie ir no cilvēkiem, kaut svētā Gara apgaismotiem cilvēkiem sarakstīti, un cilvēki tie bija, kas viņus vēlākām paaudzēm atstāja. Mālu traukos mēs turam šo mūžīgo un dievišķo mantu, tā ka ir patiesi Mārtiņa Lutera vārdi: „Še tu atradīsi autiņus un silīti, kurā Kristus iekšā gulēja un uz kurieni arī eņģelis ganiem lika iet. Slikti un vienkārši ir šie autiņi, bet dārga ir tā manta, Kristus, kas tur iekšā guļ.” Lai gan Dieva vārdos mūžīgā gaisma būtu aizklāta, lai mūsu mirstīgās acis netaptu apžilbinātas, bet tikai apgaismotas, lai gan mēs še, ar Pāvilu runājot, redzam kā caur spieģeli un atzīstam tikai pa daļai, tad tomēr ticības acis arī caur ārējo priekškaru redz mūžīgās godības starus.
Ticība atzīst un zina, ka svētajos rakstos ir pastāvīga tā derība, ko Dievs slēdza ar savu izredzēto tautu un atjaunoja caur Jēzu Kristu ar visiem cilvēkiem, tā ka tu niecīgais un grēcīgais cilvēka-bērns katrā brīdī vari šīs žēlastības derības dalībnieks tapt un ar apustuli Jāni sacīt: „Redzat, kādu lielu mīlestību tas Tēvs mums parādījis, ka mēs topam saukti Dieva bērni.”
Stipras, mūžīgas un pastāvīgas ir svētos rakstos tālāk apsolīšanas un draudzēšanās. Apskati vecās derības papriekš-sludinājumus, sākot no pirmās apsolīšanas paradīzes-dārzā līdz pēdējā pravieša Malakija papriekšsludināšanai, vai viņas visas nav piepildījušās? Vai tās nelīdzinās zvaigznēm, kas uzlec viena pēc otras, tiekams sāka aust rīta-blāzma un uzlēca žēlastības saule Betlēmes pilsētā. Un vai tāpat nav piepildījušies draudi, kurus tas Kungs lika pasludināt ne vien no vecās derības praviešiem, bet arī caur tā muti, kas bija pats patiesība un dzīvība? Kur ir lepnā Ninive, kurai praviets Nahums sludināja bojāiešanu, kur ir varenā Bābele, no kuras Jesaja rakstīja, ka Kirus viņu izpostīšot? Kur ir palikusi lepnā jūras valdniece Tirus pilsēta, no kuras tas Kungs caur pravieti Eceķielu saka: „Un es tevi darīšu par kailu klinti, tu būsi vieta, kur izpleš tīklus, tu vairs netapsi uztaisīta, jo es tas Kungs to esmu runājis.” (Ec. 26:14)
Tāpat ir piepildījušies Pestītāja vārdi, kurus viņš runā par bezdievīgo Jeruzalemes pilsētu, par to raudādams un sacīdams: „Tas laiks nāks pār tevi, ka tavi naidnieki apkārt ap tevi apmetīs ratu-lēģeri, tevi apsēdēs un visās malās spaidīs un tevi gluži izpostīs līdz ar taviem bērniem tavā vidū un akmeni uz akmeņa neatstās, tāpēc ka tu savas piemeklēšanas laiku neesi atzinusi.” (Lk. 19:43–44) 70. gadā pēc Kr. dz. Jeruzaleme briesmīgi tapa izpostīta, lepnais Dieva nams nodedzināts un Jūdu tauta izklīdināta pa visu pasauli.
Ka Dieva vārds pastāv mūžīgi, to mēs vispēdīgi redzam pie mūsu Dieva uzticības uz žēlastības. Vēl šodien varam ar Mozu, to Dieva vīru, pateicīgi apliecināt: “Kungs, Tu mums esi par patvērumu uz radu radiem.” (Dāv.dz. 90:2) Vēl šodien tas Kungs runā uz mums caur pravieti Jesaju (54:10): “Kalni atkāpsies un pakalni šaubīsies, bet mana žēlastība no tevis neatkāpsies un mana miera derība nešaubīsies.” Jēzus Kristus ir tas pats vakar un šodien un mūžīgi, viņš ir pie mums ar saviem vārdiem un sakramentiem, mūsu gaišums un drošums, mūsu pils un patvērums, draudzes galva un ķēniņš no veca gada uz jaunu gadu.
Cilvēki ir mēģinājuši šo Dieva vārda stipro pili un klinti satricināt, šo gaismas torni noārdīt. Dzīvojuši tādi cilvēki, kas svētos rakstus nosaukuši par cilvēces bērnības grāmatu, kas tagad, kur cilvēce esot pieaugusi, vairs neesot vajadzīga. Tāpat arī mūsu dienās atrodas cilvēki, kas Bībeli uzskata kā tādu vecu teiku grāmatu, savā aklā bezdievīgā prātā viņas mācības nicinādami un zaimodami. Bet veltīgas viņu dusmas un bez panākumiem paliks viņu uzbrukums. “Kas debesīs valda, smejas, un tas Kungs tos dara par nieku.” (Dāv.dz. 2:4) Vēl ir spēkā Pestītāja vārdi: “Debess un zeme zudīs, bet mani vārdi nezudīs.” Laicīga satura grāmatas gan kādu laiku tiek ievērotas, ja viņu saturs ir krietns, bet tad tās novecojas, un citas stājas viņu vietā. Tās ir kā koku lapas, kas pavasarī plaukst, bet rudenī nodzeltē un nobirst. Bībele, šī grāmatu grāmata, turpretim līdzinās kokam, kura lapas arvien zaļas. Tā pārcietusi arī tādus laikus, kur viņu gribēja pavisam iznīcināt, sadedzinot katru Bībeli, ko atrada.
Ja apskatām cilvēkus viņu darbā un novērojam, kā tie cenšas un pūlējas, tad mums tā izliekas, it kā tie strādātu pie kāda liela torņa būves. Visi miesas un gara spēki top izlietoti, vienkārši algādži, asprātīgi valdības vīri, pasaules gudrie un slaveni mākslinieki ir dedzīgi strādnieki. Uz kurieni tad visi cenšas? Uz augšu, uz augšu. Gan vēl skaidri mērķa nezina, bet uz priekšu dzenas un nosauc šo darbu par kultūru un izglītību. Un tiešām panākumi arī ir: dzīve top drošāka un bagātāka, atdarās dabas un gara dzīves noslēpumi, tā ka cilvēks sāk arvien vairāk justies kā dabas kungs un valdnieks. Spītīgi pukst sirds, droši mirdz acis. Te nāk iznīcība, sadrupšana, panīkšana. Patlaban kur jūt un mana, cik daudz varētu sasniegt, patlaban kur torņam sāk celt pašu virsgalu un to pabeigt, te sāk visa būve kustēties, gorīties un sabrukt. Jauni strādnieki nāk veco vietā, ar jauniem spēkiem un jaunu dedzību ķeras pie darba un domā, ka sasniegs to, ko iepriekšējie nespēja. Bet arī viņiem mērķis paliek neaizsniegts, spēki zūd un paši kapā slīkst. “Jo visa miesa ir zāle un viss viņas labums kā puķe laukā. Zāle nokalst, puķe savīst, bet mūsu Dieva vārds pastāv mūžīgi.”
Kas tad ir šā Dieva vārda mērķis un uzdevums? Viņš mūs ved pie tā Kunga, kas mums ir par patvērumu un stiprumu uz radu radiem. Šis Dieva vārds dara cilvēkus par svēto sabiedrību, par Dieva draudzi, kas arī līdzinās varenai būvei, lepnam namam. Dieva mīlestība še ir pamatu likusi. Jēzus Kristus ir šā nama stūra akmens, pravieši un apustuļi stiprie pīlāri un stabi un katrs ticīgs kristīgs cilvēks kā dzīvs akmens šinī būvē. Ar katru dvēseli, kas caur Jēzus Kristus žēlastību tiek izglābta, šis nams aug un tā pamazām tuvojas savai pilnībai. Reiz nāks tas laiks, kur viss būs piepildījies, arī apustuļa Jāņa vārdi parādīšanās grāmatā (21:3): “Redzi, tas Dieva dzīvoklis pie tiem cilvēkiem, un viņš mājos pie tiem un tie būs viņa ļaudis, un Dievs pats būs pie tiem, viņiem par Dievu.”
Gads atkal pagājis. Arī tev viņš būs atnesis dzīvē daudz maiņu, bēdu viļņu un kārdināšanas vētru. Vai neilgojies pēc stipras klints, pēc droša patvēruma, pēc tā, kas ir pastāvīgs un var būt tava gaisma tumsībā un stiprums cīņā? Kur visu to atradīsi? Nekur citur, kā savā bībelē, svētos rakstos, jo tur ir “tā Kunga vārdi, kas mūžīgi nevils, tie stāvēs neaizskarti, kā viena stipra pils.” Lai viņi ir arī tavs stiprums un iepriecināšana jaunajā gadā!