Vecajā Derībā vairākkārt tiek runāts par diviem ceļiem. Viens ir svētības, bet otrs ir lāsta ceļš. Arī Jaunajā Derībā Jēzus māca par diviem ceļiem. Viens ir šaurs un grūts, bet tas ved uz mūžīgo dzīvību. Otrs ir plats un viegls, bet tas ved uz mūžīgo pazušanu. Šie divi ceļi ir aprakstīti arī pirmajā psalmā kā divējāda attieksme pret Dieva vārdu. Iesākot jauno 2007. Tā Kunga žēlastības gadu, kopīgi pārdomāsim šā psalma mācību un ņemsim to vērā, lai jaunajā gadā mūsu ceļš vestu pretī svētībai, nevis lāstam.
Dievbijīgo ceļš ved pretī svētībai
Svētīgs tas cilvēks, kas neseko bezdievīgo padomam, nedz staigā grēcinieku ceļus, nedz arī sēž paļātāju pulkā, bet kam prāts saistās pie Tā Kunga baušļiem un kas dienām un naktīm domā par Viņa bauslību. Tāds ir līdzīgs kokam, kas stādīts pie ūdens upēm, kas savus augļus nes pareizā laikā un kam lapas nesavīst. Viss, ko viņš dara, tam labi izdodas. (1.Ps.1–3)
Šajos pantos psalmists tēlainā veidā izklāsta trīs dievbijīgu cilvēku īpašības. Ikdienišķākā valodā mēs tās varētu raksturot kā pretošanos grēkam, mīlestību pret Dieva vārdu un ticības augļu nešanu.
Dievbijīga cilvēka dzīvi vada un veido Dieva vārds. Mūžīgais Dievs savā vārdā iezīmē ticīgā ceļu. Dziļu pārdomu pilns viņš ieklausās tajā, ko saka Dieva vārds, lai pieliktu visas pūles tā īstenošanai savā dzīvē. Tātad ticīgs cilvēks savu dzīvi neveido pēc neticīgās pasaules piedāvātajiem neīstajiem standartiem. Viņš nevadās pēc tā, ko saka priekšā viņa miesas prāts, netiecas pēc dzīves lepnības un nevadās no skaudīgas iekāres. Šī mācība skaidri atspoguļojas arī Jaunajā Derībā, kur, piemēram, Vēstulē romiešiem 12:2 Pāvils mudina kristiešus, lai tie netop šai pasaulei līdzīgi, bet pārvēršas, atjaunodamies savā garā, tiecoties pareizi saprast Dieva gribu: to, kas ir “labs, tīkams un pilnīgs”. Psalmā izteiktais brīdinājums pēc sava satura ir tieši tāds pats. Ticīgajiem savas vērtības un mērķi nav jāpatapina no grēcīgās pasaules. Tiem nav jāseko pasaules diktātam un modei. Ticīgais zina, ka tas, kas nosaka viņa domāšanu, drīz noteiks arī viņa rīcību. Tādēļ savā attieksmē pret pasauli un tās paustajām idejām viņš ir ļoti piesardzīgs un uzmanīgs.
Slikta teorija ved pie sliktas prakses
Trīs 1. psalma vārdi – “seko”, “staigā” un “sēž” brīdina kristiešus, lai tie neļautu bezdievīgām lietām pakāpeniski cauraust un pārņemt viņu dzīvi. Nesekojiet bezdievīgo padomam! Citiem vārdiem sakot, nesāciet pieņemt neticīgu cilvēku vērtības. Nestaigājiet grēcinieku ceļus! Tas nozīmē – nebiedrojieties ar viņiem un neiesaistieties viņu grēcīgajos darbos. Nesēdiet paļātāju pulkā! Te psalmists brīdina no biedrošanās ar bezdievīgajiem, lai slikta sabiedrība nesamaitātu labus tikumus un ticīgais nekļūtu līdzīgs pasaulīgam cilvēkam. Līdzdalība neticīgu cilvēku miesīgajā dzīves veidā un viņu pārgalvīgi izaicinošajā attieksmē pret Dievu beigu beigās noved pie ticības zaudēšanas. Psalmists ļoti kategoriski brīdina no tā – nekļūstiet par vienu no pasaules kārību un miesas prāta vadītiem ļaudīm!
Uzmanīgi vērojot apkārtējo pasauli, ticīgais skaidri redz, ka bezdievīgs dzīves veids – mantkārība un materiālisms, izvirtība un nicinoša attieksme pret ģimeni, varmācība un karš, garīgas dzīves nicināšana – kļuvis par normu. Neviens par to vairs daudz neuztraucas, nebēdā un nerūpējas. Visiem šķiet, ka tā tas ir un tā tam jābūt. Lai šāds domāšanas veids kristietim nepieliptu un nepārvērstos rīcībā, ir skaidrs, ka šīm lietām jāpretojas jau pirms tās ielaužas mūsu dzīvē. Ja mēs ļausim tām tur ienākt, tad jau pavisam drīz tās iesakņosies un kļūs par neatņemamu mūsu dzīves daļu vai, kā psalmists saka, – sēdēs mūsos. Sākumā šīs pārmaiņas ir grūti ievērojamas, bet jau pavisam drīz dažādas domas un rīcība, kas kādreiz mūs šausmināja, liksies pilnīgi pieņemamas. Kad tas notiks, mēs ne ar ko vairs neatšķirsimies no apkārtējās pasaules un, kas ir pats bēdīgākais, to pat nepamanīsim.
Ņemot vērā milzīgos bezdievīgas dzīves propagandas apmērus, būtu naivi cerēt, ka kristieši spēs pretoties neticīgās pasaules vērtībām, ja veltīs Dieva vārda pārdomāšanai tikai vienu vai divas stundas nedēļā, bet visā pārējā laikā rūpēsies par savas miesas vajadzībām un nodosies pasaulīgām izklaidēm. Ja mēs vēlamies, lai Dieva vārds veido un nosaka visu mūsu dzīvi, tad mums ir nepieciešams tam veltīt vairāk laika nekā tikai tās pāris stundas, ko svētdienās pavadām baznīcā. Mums kopā ar pārējiem kristiešiem ir regulāri jālasa, jāstudē Bībele. Mums katram ir jāapzinās, cik svarīgi ir regulāri dievbijīgas celsmes brīži ģimenēs un cik ļoti ir vajadzīgs atrast laiku, lai katrs pats vienatnē varētu lasīt Bībeli un pārdomāt tās mācību. Mums jārūpējas, lai mūsu dzīvē arvien vairāk nostiprinātos ieradums – kārdinājumu un ikdienas dzīves lēmumu pieņemšanas brīžos vadīties pēc Dieva vārda patiesības. Dieva bērniem nevar būt lielāks prieks un gandarījums, kā mācīties Dieva vārdu un domāt par to dienām un naktīm. Visai mūsu domāšanai un dzīvei ir jābūt Dieva vārda cauraustai, vadītai un noteiktai.
Dievbijīgas domāšanas un dzīves cēloņi
Luterāņu teologs Džons Brugs pareizi norāda, ka mēs bieži lietojam vārdu “bauslis” attiecībā uz Dieva pavēlēm, kurās Viņš saka, kas mums jādara, tomēr šajā psalmā un arī daudzās citās Bībeles vietās izteikums “Tā Kunga baušļi” attiecas uz visu Dieva vārdu – bauslību un Evaņģēliju – kopumā. Ar vārdu “baušļi” šajā gadījumā tiek tulkots ebreju vārds, kas latviski nozīmē “mācība” vai “pamācība”. Kristieša prieks sakņojas Evaņģēlijā, kas vēsta tiem par viņu grēku piedošanu un apsola mūžīgo dzīvošanu. Tomēr tad, kad kristiešu rīcību sāk motivēt jaunais ticības gars, ko Svētais Gars radījis viņos, tie rod prieku arī Dieva bauslībā, kas ir apkopota Desmit baušļos un izklāstīta arī citās Svēto Rakstu vietās. Ticīga cilvēka dzīvi vairs nemotivē bailes no soda un tieksme pēc atalgojuma. Viņu rīcību nosaka pateicība un mīlestība pret savu Glābēju. Tādēļ viņi labprāt vēlas paklausīt Dieva pavēlēm un darīt to, kas ir Dievam tīkams. Dieva mīlestības mudināti un ierosināti, kristieši nešķiro Dieva vārdu, izvēloties sev tīkamo un atmetot nepatīkamo. Tie rod prieku visā, ko Dievs sacījis, no pirmā Bībeles vārda līdz pat pēdējam.
Kad ticīga cilvēka rīcību rosina Evaņģēlijs un vada Dieva likums, viņš, tēlaini runājot, nes ticības augļus, tas ir, dara Dievam tīkamus darbus. Labie darbi, kurus kristieši veic, bieži tiek saukti par “augļiem” tādēļ, ka kristietis līdzinās augļu koka zaram. Šādi kristieša dzīvi poētiskā un satura ziņā ļoti piesātinātā, bagātā valodā ir attēlojis pats Kristus (Jņ. 15). Kā koka zars spēj nest augļus tikai tad, ja tas paliek savienots ar pašu koka stumbru, tāpat kristietis var darīt labus darbus tikai tad, ja viņš dzīvā ticībā ir saistīts ar Kristu. Arī dziesminieks 1. psalmā savu sakāmo paskaidro ar līdzību no dabas pasaules. Ikvienam ir zināms, ka koks var nest augļus tikai tad, ja tas tiek kārtīgi laistīts. Tieši tāpat ticīgs cilvēks var darīt labus darbus tikai tad, ja viņa ticību kārtīgi laista ar Dieva vārdu. Lai gan pirmajā pantā mēs redzam arī brīdinājumu no bezdievīgām lietām, tomēr, stingri ņemot, šis pants ir Dieva apsolījums, nevis brīdinājums. Tie, kuri savā dzīvē vadās pēc Dieva vārda, vairīdamies no bezdievīgo ceļa un nes ticības augļus, tiks patiesi svētīti. Tikt svētītam nozīmē – baudīt laimīgu, vērtīgu dzīvi, kas var nākt vienīgi no Dieva. Patiesa laime ir miers, kas nāk līdz ar grēku piedošanu. Patiesa laime ir – brīvība dzīvot tādu dzīvi, kas saskan ar Dieva vārdu. Patiesa laime ir iespēja baudīt godību, dzīvojot kopā ar Dievu mūžībā. Tā ir svētība, kas sagaida visus, kam prāts saistīts pie Dieva vārda.
Bezdievīgā ceļš iet pretī iznīcībai
Ne tādi ir bezdievīgie: tie ir kā pelavas, ko vējš aizpūš projām Tāpēc bezdievīgie nepastāvēs tiesā, nedz arī taisno draudzē grēcinieki (1.Ps. 4–5)
Šī daļa ir īsāka nekā dievbijīgo cilvēku apraksts, jo par bezdievīgo dzīves ceļu neko pozitīvu pateikt nevar. Tie neņem vērā Dieva vārdu, tādēļ tie nenes augļus un tie, protams, nesaņems svētību. Dieva priekšā viņu sasniegumi, ar kuriem tie tā lepojas, ir tikpat nevērtīgi kā zemkopim pelavas. Labību kuļot, tās vienkārši tiek aizpūstas prom. Tiesas dienā Dievs sapulcinās ticīgos kopā viņu Debesu mājās, tāpat kā zemkopis savāc labību savā klētī, bet bezdievji tiks aizpūsti prom no Viņa klātienes kā pelavas. Bezdievīgie nespēs pastāvēt Dieva tiesas priekšā. Viņi gan dižojas cilvēku priekšā, bet Dievam, kas redz un zina visu, nav apslēptas viņu sirds bezdievīgās rosmes un slepenie darbi. Tādēļ viņiem nav cerību izvairīties no Dieva tiesas sprieduma, kā tas tiem var izdoties no laicīgās tiesas sprieduma pasaulē. Ar viltu nav iespējams pievienoties svēto pulkam Debesīs. Dievu nav iespējams apmānīt.
Bezdievji bieži apsmej ticīgos un nievā viņu dzīves ceļu. Tomēr beigu beigās svarīgs būs nevis tas, ko saka tiesājamais, bet gan Tiesnesis. Tiesas dienā Tas Kungs pasludinās, ka Viņu apmierina tas dzīves ceļš, kuru veikuši visi tie, kas ticībā Kristum ir Viņa bērni. Turpretī bezdievīgo dumpīgumam pret Dievu būs pienācis gals. Viņi uz mūžīgiem laikiem tiks nošķirti no Dieva klātienes. Kā pelavas Tas Kungs tos aizpūtīs projām ar Savu vareno elpu. Kamēr tas vēl nav noticis Dieva vārds aicina ikvienu izdarīt pareizos secinājumus.
Dziesminieka secinājums 1. psalmā ir šāds: Tas Kungs pazīst taisno ceļu, bet bezdievīgo ceļš ved uz postu (6. p.).
Ir tikai divi ceļi, pa kuriem cilvēks var iet: Dievam tīkamais paklausības ceļš, kas ved uz mūžīgu dzīvi Debesīs, un dumpīguma ceļš, kas ved pretī mūžīgām ciešanām ellē. Citas iespējas jeb trešā ceļa vienkārši nav. Neatlieciet pārdomas par šo jautājumu uz vēlāku laiku, jo nekas šajā dzīvē nav svarīgāks par pārliecību, ka jūs esat uz pareizā ceļa. Tikai ejot pa pareizo ceļu, ir iespējams sasniegt ceļa mērķi. Pretējā gadījumā ceļš novedīs posta vietā. Kristīgās ticības lietās viss ir pilnīgi pretēji austrumu filozofijai, kas uzskata, ka visi ceļi ved pie Dieva. Arī no laicīgās dzīves pieredzes mēs zinām, ka tas tā nav. Ne visas zāles ārstē, un ne visi ceļi ved uz mums vēlamo mērķi. Tādēļ turēsimies uz brīžiem grūtā, bet pareizā ceļa, lai droši sasniegtu savas ticības mērķi – mūžīgo dzīvošanu Dieva tuvumā Debesīs. Šis ceļš ir dzīvības un patiesības ceļš – Jēzus Kristus.
Ilārs Plūme