Mt.2:1-12
Kristus dzimšanas svētku vakarā mēs dzirdējām, ka par Kristus dzimšanas lieciniekiem no jūdu tautas Dievs bija izvēlējies pavisam vienkāršus ļaudis – ganus. Jūdu priesteriem un citiem valdības vīriem par Dieva Dēla nākšanu pasaulē vēl nekas nebija zināms. Tādēļ evaņģēlists Matejs mums stāsta, ka neilgi pēc Kristus dzimšanas Jeruzalemē ieradušies gudri vīri no austrumu zemes, lai vēsts par Kristus piedzimšanu kļūtu zināma visiem. Tas, protams, ir ļoti savādi, ka pagāniem jāpaziņo Dieva izredzētajai tautai par viņu gaidītā ķēniņa dzimšanu.
Tā kā Matejs savu evaņģēliju rakstīja jūdiem, viņš bieži norāda uz Vecās Derības piepildīšanos Jēzus dzīvē. Arī šīs dienas evaņģēliju Matejs sāk ar ziņu, ka visas šīs lietas notikušas ķēniņa Hēroda laikā. Ar šo piezīmi Matejs grib norādīt, ka ir piepildījies jūdu ciltstēva Jēkaba pravietojums – Kristus nāks tad, kad pār jūdu tautu valdīs svešinieks (1.Moz.49:10). Hērods nebija jūds, bet kā Romas ieliktnis viņš jau kādus 30 gadus valdīja pār jūdu tautu un beidzot bija piespiedis tos pakļauties. Tā mēs redzam cik uzticami ir Svētie Raksti un to pravietojumi. Tie ir Dieva nevis cilvēku vārdi un tie vienmēr piepildās. Tas dod mums drošu pārliecību, ka arī viss, kas sacīts par mūsu pestīšanu ir patiess un drošs.
Tālāk Matejs min gudros vīrus no austrumu zemes. Tie būs bijuši tā laika dabas pētnieki, kas īpaši nodarbojās ar astronomiju. Vēsts par jūdu gaidīto Kristu – pasaules Glābēju bija zināma arī pagāniem. 6. gs. pirms Kristus jūdu tauta tika aizvesta trimdā un nometināta Babilonijā. Protams, ka jūdi tiem izpauda ziņas par savām cerībām un ilgām pēc Pestītāja. Īpaši aktīvs šajā laikā bija jūdu pravietis Ecechiēls. Lai gan viņš darbojās jūdu vidū, tomēr kaut kas no viņa vēsts būs tikusi zināma arī apkārtējiem pagāniem. Nedaudz vēlāk Babilonijā un Persijā darbojās jūdu pravietis Daniēls, kurš pat kļuva par galveno zinību vīru Babilonijas gudro vidū. Austrumu zvaigžņu pētniekiem būs bijis pieejams arī Vecās Derības tulkojums grieķu valodā. Tādējādi pravietojumi par gaidāmo Kristu – pasaules Glābēju būs bijuši tapuši zināmi arī viņiem. Visai ticams, ka Daniēls bija šīs lietas sīkāk skaidrojis citiem Babilonijas gudrajiem un tie mācību par Pestītāju nodevuši vēlākām paaudzēm.
Ieradušies Jeruzalemē, austrumu gudrie vīri tieši vaicāja pēc jaundzimušā jūdu ķēniņa, kura zvaigzni tie bija redzējuši austrumu zemē un atnākuši Viņu pielūgt. Mēs nevaram spriest par to, cik skaidri tie izprata Vecās Derības pravietojumus. Skaidrs ir tas, ka ieraugot savādo zvaigzni, tie secinājuši, ka piedzimis kāds varens ķēniņš un vēlējušies pēc austrumnieku tradīcijas tam parādīt godu. Vecajā Derībā mēs lasām, ka līdzīgi rīkojusies Sābas ķēniņiene, kas ieradās lai godinātu gudro jūdu ķēniņu Salamanu.
Kaut ko konkrētāku ir grūti pasacīt arī par zvaigzni, kuru tie redzēja austrumu zemē. Zināms ir tikai tas, ka tā bijusi kāda jauna, neparasta zvaigzne. Tas gan būs bijis liels apkaunojums jūdu priesteriem un rakstu mācītājiem, ka tiem par Kristu dzimšanu ir bijis jāuzzina no pagāniem. Kaut kas daļēji līdzīgs ir vērojams mūsu dienās, kad zinātnieki un vēsturnieki ar saviem pētījumiem apstiprina Bībeles stāstu patiesumu, par kaunu daudziem teologiem, kas tiem nav ticējuši. Spriežot pēc visa Mateja stāsta, šī zvaigzne pie debesīm būs bijusi īpaša, brīnumaina Dieva dota zīme, bet nevis parasta zvaigzne. Tas liecina, ka visam šim notikumam nav nekāda sakara ar astroloģiju vai tamlīdzīgām blēņām..
Tālāk Matejs ziņo, ka ķēniņu Hērodu un līdz ar viņu visu Jeruzalemi austrumu gudro sacītais ļoti izbiedējis. Protams, ka Hērods zināja, ka jūdi gaida Kristu. Tādēļ viņš baidījās, ka vēsts par Kristus dzimšanu varētu radīt sacelšanos un viņš varētu zaudēt savu varu. Arī daudzi citi Jeruzalemes augstmaņi izbijās. Tiem bija bail gan no Hēroda, gan romiešiem un tie domāja, ka jauna ķēniņa parādīšanās varētu radīt lielu asins izliešanu un neparedzamas politiskas pārmaiņas. Tas liecina par viņu neticību. Arī mūsu dienās daudzi kristieši ir kristieši tikai vārda pēc. Tie baidās ņemt Dieva vārdu nopietni, bīdamies, ka tas varētu radīt politiskas sekas un apdraudēt viņu mierīgo dzīvi. Protams, ka Jeruzalemē bija arī dievbijīgi ļaudis, kas nopietni gaidīja Kristus nākšanu, bet lielākais vairums bija ticību zaudējuši, veikli zeļļi – politiķi.
Dzirdēdams austrumu gudro sacīto, Hērods saaicina augstos priesterus un rakstu mācītājus, lai izzinātu, ko Raksti māca par Kristus dzimšanu. Te vēlreiz mēs redzam bēdīgu piemēru tam, ka Rakstus izmanto un atzīst pat bezdievīgi cilvēki, bet ne lai no tiem mācītos, bet izmantotu tos savos ļaunajos nolūkos. Priesteri un rakstu mācītāji atbild pareizi, apliecinādami, ka pēc pravieša Mihas vārdiem Kristum jādzimst Bētlemē. (Mih.5:2) Viņš būs Valdnieks, kas ganīs Israēla tautu. Te Hērodam patiešām vajadzēja izbīties, nožēlot savu grēkus un priecāties par Dieva apsolītā Glābēja nākšanu. Bet Hērods ir citāds. Kā visi ļaunu nodomu vadīti cilvēki, viņš rīkojas slepeni un cenšas izzināt zvaigznes atspīdēšanas laiku. Tad viņš sūta austrumu gudros uz Bētlemi, lai tie atrastu jaundzimušo ķēniņu. Lai gan skaļi viņš saka, ka grasās sekot gudrajiem, lai tāpat kā viņi godinātu Kristu, tomēr klusībā viņš vēlas Kristu atrast, lai Viņu nogalinātu. Tas vēlreiz apliecina bēdīgo patiesību, ka ne visiem, kas skaļi pauž piekrišanu un atbalstu Kristum un Viņa baznīcai, ir patiesi nolūki.
Mateja sacītajā atklājas vēl kāda svarīga lieta – lai uzzinātu patiesību par Kristu, austrumu gudrie tiek vesti pie Rakstiem. Svētie Raksti ir vienīgais uzticamais avots, kas sniedz patiesas ziņas par Kristu. Ārpus Rakstiem meklēt ir velti un pat bīstami, jo tā mēs varam tikt cilvēku izdomātu mācību maldināti.
Kad austrumu gudrie no Rakstiem ir uzzinājuši, kur Kristus atrodams, tiem atkal parādās brīnumainā zvaigzne un ved tos tieši uz Bētlemes namu, kur atrodas Jāzeps, Marija un jaundzimušais jūdu ķēniņš – Kristus. Kad austrumu gudrie ierodas Bētlemē un atrod bērniņu, tie viņu godina, apdāvina un pielūdz. Ievērojiet, ka viņi nepielūdz ne Jāzepu, nedz arī Mariju, bet tieši mazo bērniņu! Arī savas dāvanas tie dāvā nevienam citam kā mazajam Jēzus bērniņam. Protams, Dievs to bija tā izkārtojis, lai ar šo dārgumu palīdzību Jāzeps un Marija varētu bēgt uz Ēģipti un pasargāt mazo Jēzu no Hēroda varmācīgajiem nodomiem. Tā Dievs gādā un rūpējas arī par savu baznīcu. Nevienam Hērodam vēl nav izdevies to nomērdēt badā vai citādi nogalināt. Tad Dievs sapnī īpaši brīdina austrumu gudros – neko nesacīt Hērodam, un tie pa citu ceļu dodas atpakaļ uz savu zemi. Mēs nezinām ne cik bija šo austrumu gudro, nedz kas ar tiem notika vēlāk. Tomēr ir visnotaļ ticams, ka viss redzētais un piedzīvotais būs vedis šos ļaudis pie patiesas ticības, un vēlāk tie būs kļuvuši par pirmajiem misionāriem pagānu zemēs.
Mateja stāsts ir īpaši nozīmīgs mums. No tā varam mācīties, protams, ne Hēroda ļaunumu, nedz augsto priesteru un rakstu mācītāju vienaldzību, bet austrumu gudro ticību un mīlestību.
Viņi veica ļoti tālu, bīstamu un dārgu ceļojumu, lai parādītu godu Kristum. Nav šaubu, ka viņiem bija daudz kas cits ko darīt savās mājās un citādi viņi varēja izlietot arī savu mantu. Tomēr tā kā viņi patiešām bija gudri, tad labi apzinājās, ka pagānu gudrība un dabas pētniecība nedod tiem cerību. Līdz ar to arī bagātībai zuda tās vērtība, jo kapā līdzi taču to nepaņemsi. No nāves nevar atpirkties ne ar gudrību nedz mantu. Dzīves jēgu par to arī nevar nopirkt. Tā nu austrumu gudrie ar savām zināšanām un mantu rīkojas patiesi gudri. Viņu gudrība ir apbrīnojama, jo kaut arī viņi dzīvoja pagāniskā kultūrā un vidē, tomēr dzīvi izprata daudz labāk, nekā daudzi toreiz dzīvojošie jūdi un arī mūsdienu cilvēki, kam tik daudz kas zināms par Kristu.
Austrumu gudro piemērs mudina mūs atzīt, ka daudz svarīgāk par visu citu, ir atrast Kristu. Lai to paveiktu mums nav jāpieliek ne tuvu tik daudz pūļu kā šiem austrumu gudrajiem. Viņi norāda mums patieso un īsāko ceļu pie Kristus, proti, Svētos Rakstus. Savukārt Raksti mūs ved pie sludinātā vārda un sakramentiem. Jau tu esi patiesi gudrs, tad tu zināsi, ka Kristības ūdenī tu sastapi pašu Kristu, no kanceles uz tevi runā neviens cits kā Kristus, arī grēkus tev piedod Kristus, un tas, kas dod tev ēst savu miesu un dzert asinis Vakarēdienā arī ir pats Kristus. Tādēļ tev viņu nav nekur tālu jāmeklē, jo patiesību sakot, Viņš pats nāk pie tevis. No tevis tiek prasīta gudrība nemeklēt Viņu citur un būt tur un tad, kad Viņš pie tevis apsolījis nākt. Patiesa gudrība ir arī meklēt Kristus palīdzību lūgšanā – visas savas bēdas, bailes un vajadzības liekot Viņa rokās. Viņš spēs palīdzēt tur, kur tavs prāts redzēs tikai strupceļu, Viņš spēs atrisināt visus dzīves samezglojumus un neskaidrības. Esi gudrs un dedzīgs savās lūgšanās! Vai tās tev daudz maksā? Vai tālu jāiet? Vai tev laika nav? Mīļais cilvēk, neesi muļķis, bet mācies no šiem austrumu vīriem patiesu gudrību! Āmen.
Mācītājs Ilārs Plūme