No visiem Kristus vārdiem mūsdienās visbiežāk daudzina Viņa Augsto lūgšanu Jāņa evaņģēlijā 17:21: “Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī, un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos, lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis.” Līdztekus lūgšanai bieži min pareģojumu no Jāņa evaņģēlija11:51–52: “Bet to viņš (Kajafa) nesacīja pats no sevis, bet pravietoja, būdams tā gada augstais priesteris. Jo Jēzum bija mirt tautas labā un ne vien jūdu tautas labā, bet arī lai savāktu vienkopus izklīdinātos Dieva bērnus.”
Ekumeniskais viedoklis
Atsaucoties uz šiem Bībeles vārdiem, ekumeniskās kustības vadītāji apgalvo, ka kristīgās pasaules dalījums atsevišķās patstāvīgās baznīcās ir pretrunā ar Kristus novēlējumu, tādējādi tas ir grēks. Viņi uzsver, ka sadalīta baznīca nespēj ietekmīgi sludināt pasaulei Evaņģēliju. Ja būtu vienota Pasaules baznīca, tās vārdam būtu liels spēks, un pasaule klausītos un ticētu. Saskaņā ar ekumenisko viedokli Kristus salīdzināšanas nāve tādēļ arī notika, lai visi kristieši atrastos vienkopus Pasaules baznīcā. Baznīcu atšķirības jānolīdzina, lai Kristus grēku izpirkšanas nāve piepildītos. Dieva pretinieku kauna zīmi saņem tie, kuri atsakās sadarboties ar Pasaules baznīcu padomi un iebilst pret baznīcu sakausēšanu viendabīgā vienībā ar kopīgu centrālu pārvaldi. Pasaules baznīcas pretinieki tiek apsūdzēti smagā grēkā – viņi kavējot Kristus nāves piepildīšanos, jo tā notikusi ne tikai cilvēku un Dieva salīdzināšanai, bet arī cilvēku salīdzināšanai citam ar citu. Visiem “kristiešiem” brālīgi jāsadodas rokās, jāveido viena draudze – Pasaules baznīcas kopa.
Taču jāņem vērā, ka Bībeles vārdu pārliecinošs, pamatots skaidrojums rodams tikai tad, ja tos aplūko un izsver visciešākajā saistībā ar visu tekstu.
Jāņa evaņģēlijā 11:51–52 nav apgalvots, ka Kristus mira, lai sasaistītu vienkopus ārienes baznīcām piederīgos un visas baznīcu organizācijas vienā Pasaules baznīcā ar centrālu pārvaldi. Šis teksts vēstī par visu Dieva bērnu, t.i., patiesi ticīgo kopību. Jo tikai viņi patiesi ir Dieva bērni: “Jūs jau visi ticēdami uz Jēzu Kristu esat Dieva bērni.” (Gal.3:26)
Neticīgie – gan baznīcas locekļi, gan esošie ārpus tās – ir velna bērni, un to rāda viņu patiesā dzīve: “No tā var pazīt Dieva bērnus un velna bērnus ; katrs, kas nedara taisnību, nav no Dieva, arī tas ne, kas nemīl savu brāli.” (1. Jņ.3:10)
Ir skaidri saprotams, ka Jāņa evaņģēlija 1:51–52 vārdi nenozīmē, ka Kristus mira, lai savāktu vienkopus mīlestības brālībā ticīgos un neticīgos, proti, Dieva bērnus un velna bērnus tikai tādēļ, ka tie ir ārienes baznīcas kopas locekļi. “Kā Kristus savienojams ar Beliaru, vai ir kāda daļa ticīgajam ar neticīgo?” (2. Kor.6:15) Evaņģēlija vārdi nerunā par dažādu baznīcu sakausēšanu Pasaules baznīcā, jo tas nenojauktu sienu starp ticīgajiem un neticīgajiem baznīcēniem. Baznīcu savienošana neizlīdzinātu arī atšķirības starp Bībeles patiesību un nebiblisku maldīšanos, drīzāk veicinātu abu sajaukšanos.
Vienība un patiesība
Jāņa evaņģēlijā 17:11,21,23 Jēzus teic lūgšanu trīs reizes, lai viņa mācekļi būtu vienoti. Starp pirmo un otro reizi viņš lūdz: “Svētī tos patiesībā ; Tavi vārdi ir patiesība.” (Jņ.17:17) Viņš vairākkārt saka, ka lūdz par tiem, ko Tēvs viņam devis no pasaules, par tiem, kas saņēmuši Dieva vārdu un tic Viņam. Viņš skaidri pasaka, ka nelūdz par pasauli, t.i., par neticīgajiem, bet par Saviem ticīgajiem mācekļiem. Neticīgie baznīcēni ir tā “pasaule” , viņi nav tie, par kuriem Jēzus aizlūdz, lai tie “visi ir viens”.
Jēzus lūgums – “Svētī tos patiesībā ; Tavi vārdi ir patiesība.” (Jņ.17:17) – skaidri pasaka, par kādu vienību viņš lūdz, kas ir tās pamatu pamats: ticība Dieva vārdam kā patiesībai, Dieva svētīta paļāvība un paklausība.
Nevar būt vienības starp liberāliem Bībeles kritiķiem, kas nespēj ticībā sacīt – “Tavi vārdi ir patiesība”, un Bībeles ticīgajiem, kas tic šiem vārdiem. Nevar būt vienības starp formāliem, bieži vien “liberāliem” baznīcas locekļiem, kas personiskā pieredzē nezina svētību Jēzus asinīs un paklausību Dieva vārdam, un ticīgajiem, kam šī divkāršā svētība ir sirdī izjusta.
Ticīgajiem kristiešiem Svētie Raksti stingri aizliedz brāļoties ar tiem, kas netic, ka “Tavi vārdi ir patiesība”, un ticībā nepakļaujas Viņa vārdam.
“Es lieku jums pie sirds, brāļi, ņemiet vērā tos, kas rada šķelšanos un pretestību tai mācībai, ko esat mācījušies, vairieties no viņiem!” (Rom.16:17)
“Ikviens, kas aiziet no Kristus mācības un nepaliek tajā, ir bez Dieva; tam, kas paliek šinī mācībā, ir Tēvs un Dēls. Ja kāds nāk pie jums un nesludina šo mācību, tad neuzņemiet viņu savās mājās un nesveiciniet viņu.” (2.Jņ.9–10)
Kristus negāja nāvē, lai atceltu šos un citus Svēto Rakstu aizliegumus pret brālību ar viltus praviešiem. Viņa samierināšanas upura nolūks nebija iedibināt mīlestības un vienības saites starp Bībeles ticīgajiem un maldu ceļa gājējiem. Tad patiesība un maldi sajauktos.
Viņa salīdzināšanas darbs ved grēciniekus pie Dieva ticības un paklausības sadraudzībā. Pirmajā Jāņa vēstulē teikts: “Ko esam redzējuši un dzirdējuši, to pasludinām arī jums, lai arī jums būtu sadraudzība ar mums. Un mūsu sadraudzība ir ar Tēvu un Viņa Dēlu Jēzu Kristu. ..Bet, ja mēs dzīvojam gaismā, kā Viņš ir gaismā, tad mums ir sadraudzība savā starpā, un Viņa Dēla Jēzus asinis šķīsta mūs no visiem grēkiem.” (1. Jņ. 1:3,7)
Iedomāsimies – kāds ļaužu pulciņš izliek ceļa zīmes, kas palīdz ceļa gājējiem nonākt pie mērķa, un viņi sastop citu grupu, kas izliek maldinošas ceļa zīmes. Ja pirmais pulciņš ir kristieši, vai tiem jāsniedz draudzīga roka otrajiem? Vai kristīgā mīlestība to prasa? Nē! Kristīgā mīlestība liek atklāti iebilst viltvāržiem un darīt visu iespējamo, lai apturētu viņu bīstamo rīcību. Bībeles patiesība ir pareizas ceļa zīmes uz Tēva mājām. Nebibliskas doktrīnas ir maldu zīmes, kas ved neceļos. Šo divu starpā sadraudzība un vienība nav iespējama.
Luters šajā lietā saka: “Nē, labais draugs, nepiedāvā man mieru un saskaņu, ja vienlaikus zūd Dieva vārds. Tad zudīs arī mūžīgā dzīvošana un viss cits.. Šis ir mānīgs un velnišķīgs priekšlikums.. ka mums būtu jāpiekāpjas un jānoklusē maldi vienotības vārdā. Ar šādu paņēmienu velns atsvešina mūs no Dieva vārda.”
“Lai pasaule ticētu”
Viens no galvenajiem argumentiem Pasaules baznīcas labā ir uzskats, ka sludināšana un mācība vienotā Pasaules baznīcā būtu daudz ietekmīgāka nekā sadalītā kristiešu baznīcā.
Kristus vārdi Jāņa evaņģēlijā 17:20–21 ir: “Bet ne par viņiem vien Es lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem Man ticēs. Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs – Manī, un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos, lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis.”
Pirmkārt, ticīgo vienības paraugs ir vienība Tēva, Dēla un Svētā Gara starpā. Trīsvienībā Tēvs, Dēls un Svētais Gars ir trīs atšķirīgas personas, bet kopā viens Dievs.
Trīsvienīgā Dieva vienībā nedrīkst pazaudēt šo trīs personu atšķirības. Tā ir monofizītu kļūda (monos – viens, physis – daba, būtība).
Līdzīgi ir ticīgo pulkā, tie sadalīti draudzēs, grupās, baznīcas kopās. Vietējā draudze (ticīgo kopa) pēc Svētajiem Rakstiem ir Dieva valstības daļa zemes virsū. Draudzēm ir jādzīvo sadraudzībā, taču bez savstarpējas pārvaldes un centrālas varas.
Visi kristieši kopā ir Kristus baznīca, vispārējā baznīca. Kā Trīsvienības trīs personas ir patiesi trīs personas, bet kopā viens Dievs, tā dažādu draudžu un kopu kristieši visi kopā ir Kristus vienīgais pamats.
Ekumeniskā kustība cenšas izjaukt kristiešu piederību baznīcu draudzēm un radīt centralizēti pārvaldītu Pasaules baznīcu. Šāda “organiska” vienība atbilst monofizītu uzskatiem par Trīsvienīgo Dievu. Tie nesaskan ar Jāņa evaņģēlijā 17:21 rakstīto Kristus lūgšanu.
Otrkārt, Jēzus vārdi liek saprast, ka pasaules ticība nav atkarīga no kristiešu vienotības savā starpā, tas ir, no “horizontālās” vienotības, bet gan no kristiešu vienotības Dievā un Kristū, tas ir, no “vertikālās” vienotības. Vārdi “lai pasaule ticētu” ir tieši saistīti ar vārdiem – “lai arī viņi ir mūsos”, nevis ar vārdiem – “lai visi ir viens”.
Vīna koka spēja nest augļus nav atkarīga no zaru cieša vijuma, bet no zaru ciešas saistības ar stumbru. Baznīcas sludināšana un liecība nav atkarīga no ārējas vienības, bet no baznīcēnu saskaņas Dievā caur Kristu.
Ir valstis, kurās dominē viena konfesija un reāli pastāv ārēja baznīcas vienība. Vai tas īpaši palīdz ticībai? Nē! Tieši pretēji – šīm zemēm raksturīga garīga apstāšanās un garīdzniecības pagrimums. Kristus misijas vadītājs Stjuarts Garvers (Stuart Garver) raksta:
“Kaut arī baznīca būtu sadalīta desmitiem tūkstošu fragmentos un neticīgā pasaule bailēs sauktu to par sabrukumu.. tas nav tā. Ir viena lieta, ko ļaudis nespēj saprast kā galveno – baznīcēnu pulkā jābūt Kristum. Horizontālais dalījums draudzēs nebūt neievaino mūsu kristiešu liecību, bet vertikālais – novēršanās no dzīvās ticības, tas ir, no mūsu Kunga, mūs sašķeļ. Mēs nokļūsim sātana maldos, ja kaut brīdi noticēsim, ka kristiešu baznīcu ekumeniska kopība spēs nosargāt Pestītāju šajā pasaulē, kas traucas pretī iznīcībai. Kungu Jēzu Kristu var nosargāt tikai grēcinieku pestīšana. Baznīca neko nespēj pievienot Svētajiem Rakstiem, lai pārradītu tos, kuri ir “bez cerības un Dieva šajā pasaulē.
Ir bezjēdzīgi strīdēties, ka vienota baznīca spēs ietekmīgāk sludināt Evaņģēliju. Nepalīdzēs apjoms, kur mūsu Kungs vien eksperimentāli pazīstams kā Pestītājs.
Uzspiestas vienotības paralīze nedrīkst piemeklēt mūsu baznīcu. Tā atņems mums mūsu brīvību – atpestīta indivīda brīvību.” (The Reformation Review, 1963., 194. lpp.)
Kā kristiešiem mums, protams, jācenšas “uzturēt gara vienību ar miera saiti” (Ef.4:3). Bet šī ir no jauna dzimušu Dieva bērnu vienība, vienība augšup – Dievā caur Kristu.
Ūrass Sārnivāra (1908–1998)