Daudzkārt šajās pārdomās esmu uzsvēris, ka atslēga Apustuļu darbu grāmatas izpratnei ir mums zināmie Kristus vārdi, kurus Viņš teica sapulcētajiem mācekļiem īsi pirms Debesbraukšanas: “Jūs.. būsit Mani liecinieki.” (Ap.d. 1:8) Tāpēc pamatoti varam uzskatīt, ka Apustuļu darbu grāmata ir Kristus liecība pasaulei par to, kā Dievs caur mācekļiem turpina evaņģelizācijas darbu pasaulē. Tomēr līdztekus šim galvenajam uzdevumam mēs varam ieraudzīt arī kādu citu svarīgu faktu. Apustuļu darbu grāmata parāda, kā viens cilvēks Dieva spēkā bija spējis ielikt pamatus tādām pārvērtībām Eiropas reliģiskajā dzīvē, kas jau pēc pāris gadsimtiem ļoti lielā mērā izmainīja Eiropas seju. Eiropa pārvērtās. Noprotam, ka runa ir par Saulu, kas pēc savas kristības pieņēma citu vārdu – Pāvils. Jau drīz vien turpmākie notikumi Apustuļu darbu grāmatā lielā mērā saistīsies ar šā vīra vārdu. Tāpēc būtu pilnīgi loģiski, ja mēs, pirms turpinām iesākto ceļu, mēģināsim veltīt īpašu vērību tieši šim vīram. Vēl jo vairāk mūs uz to mudina fakts, ka diez vai no Jaunās Derības personāžiem atradīsies vēl otrs tāds, kas būtu bijis pakļauts tik rūpīgai analīzei, kā tas ir bijis ar apustuli Pāvilu. Tāpēc būtu taisnīgi, ja arī mēs kaut nedaudz tuvāk iepazītos ar šiem pētījumiem par personu, kas ir tik nozīmīga visas Jaunās Derības kontekstā.
Lai gan tiešām par Pāvilu ir sarakstīts vērā ņemams grāmatu skaits, tomēr, runājot par šiem pētījumiem, ir jāatzīst, ka tie lielā mērā ir klāti ar neskaidrības plīvuru. Gandrīz vai par katru viņa biogrāfijas detaļu var atrast pretējus viedokļus un apgalvojumus, kas varētu mūs stipri mulsināt. Visdīvainākais ir tas, ka gandrīz katram no tiem mēs pat varam piekrist, beigu beigās nonākot tādā kā apjukumā, nesaprotot, kam tad ticēt, kam – ne, kam piekrist, ko noraidīt. Varbūt jāpiekrīt tādam Pāvila gaitu pētniekam kā Viljamam M. Ramzejam (William M. Ramsay), kas iesaka Pāvila dzīves pētniecību sākt nevis no viņa iespējamajiem dzimšanas gadiem, bet gan no viņa dzīves vidus posma un tikai pēc tam pievērsties tās pirmajai pusei.
Pāvila biogrāfijas pētniecībai var vilkt zināmas paralēles ar agrīnās kristietības vēstures pētniecību. To var salīdzināt ar musturi, kas ieausts audumā un ko var ieraudzīt un novērtēt tikai tad, kad darbs ir pabeigts. Tā arī agrīnās kristietības vēsture, atklājoties no atsevišķām epizodēm, ir kā tāds smalks, tikko pamanāms, pavediens, kas atsevišķi varbūt pat neko nenozīmē civilizācijas attīstības kopainā, tomēr vijas cauri vispārējai vēsturei, veidojot savu īpašo zīmējumu, kuru varam ieraudzīt tikai kopskatā. Šim zīmējumam ir jābūt saskanīgam. Šī saskaņa zināmā mērā var kalpot par garantu, ka aprakstītie notikumi ir patiesi. Jāsaka, ka teiktais attiecas ne tikai uz kristietību, bet arī visu vēsturi. Lūk, atsevišķi notikumi ir tie, no kuriem mums ir jāuzzīmē kopējais vēsturiskais priekšstats. To pašu mēs varam attiecināt arī uz Pāvila dzīves gājuma pētniecību un izpratni. Mēs it kā esam spiesti virzīties no zināmā uz mazāk zināmo, no pārliecinošākā uz mazāk pārliecinošo.
Pāvila nacionalitāte
Saistībā ar Pāvila nacionālo identitāti būtu interesanti ņemt vērā kādu šķietami maznozīmīgu faktu. Kā zinām, tad sākotnēji mēs Pāvilu pazīstam ar ebreju vārdu Sauls. Tikai krietni vēlāk (Ap.d. 13:9) Lūka sāk dēvēt Saulu par Pāvilu. Vai šī izmaiņa mums kaut ko var vēstīt? Lai kā arī būtu, tomēr mums šīs izmaiņas, kas parādās Lūkas liecībās par šo Dieva vīru, ir jāņem vērā. Šim vārdam ir arī nozīme, ja pieņemam, ka tā izcelsme ir no latīņu valodas. Attiecībā uz Saula pavārdu pastāv divi viedokļi. Saskaņā ar Lūkas liecībām mums ir zināms, ka Sauls jeb Pāvils bija piedzimis Tarsā, Mazāzijā, tagadējās Turcijas teritorijā. Pāvils bija ne tikai šīs pilsētas iedzimtais, bet arī Romas pilsonis. Romas likumu priekšā tas nozīmēja daudz. Tās bija privilēģijas pārējās nepilsoniskās sabiedrības priekšā, proti, tiem, kuri bija ieceļojuši un apmetušies uz dzīvi pilsētā. Pāvila laikā, kad pilsonības priekšrocības tika visai stingri aizstāvētas un sargātas, šāds stāvoklis varēja norādīt uz piederību pie sabiedrības aristokrātiskajām aprindām, kā arī uz ievērojamu turību. Vai tādā gadījumā Pāvila vārds nenorāda uz piederību pie Emīliju (Aemilius), ievērojamās patriciešu dzimtas, pārstāvjiem, kā daži uzskata?
Tomēr diez vai Lūka būtu bijis ieinteresēts dot jel kādus mājienus uz Pāvila aristokrātiskajām saknēm. Ja šāda vārda maiņa nav saistīta ar Pāvila romiešu pilsonību, kāda tad ir nozīme šai maiņai? Ja vārda “Pāvils” pamatā ir latīņu valodas vārds paulus, kas nozīmē ‘mazs, niecīgs’, tad varbūt šādu iesauku Pāvils ieguva sava mazā auguma dēļ? Tāpat nevar palikt neievērotas acīm redzamās atskaņas abos šajos vārdos: Sauls – Pauls. Arī vārdam “Sauls” ir sava nozīme ebreju valodā – ‘ielūgtais’. Iespējams, ka Pāvila vecāki, ņemot vērā jūdaiskās tradīcijas, bija viņam devuši divus vārdus: vienu reliģisko vārdu, kas būtu saistīts ar viņa jūdaisko izcelšanos, bet otru – laicīgu vārdu, kas norādītu uz viņa piederību Romas pilsonībai. Pie šā jautājuma mēs vēl atgriezīsimies.
Kāpēc varēja rasties tāds pieņēmums par Pāvila aristokrātisko izcelšanos? Acīmredzot uz šādām pārdomām varētu vedināt romiešu pilsonība, kāda bija Pāvilam. Viņš bija Tarsas pilsonis. Tas nozīmēja, ka viņš nebija vienkārši piedzimis Tarsā, pateicoties viņa vecākiem, kas bija tur apmetušies uz dzīvi. Viņam piederēja šīs pilsētas pilsoniskās tiesības. Kā viņš vai viņa vecāki, būdami jūdi, bija tikuši pie šīm tiesībām? Pilsonību Romas impērijā nevarēja dabūt tikai tāpēc, ka kāds vienā vai otrā pilsētā ir dzīvojis ilgāku laiku. Tā, piemēram, pat ja Pāvila vecāki būtu emigrējuši no Jūdejas un nodzīvojuši Tarsā garāku vai īsāku laika posmu pirms Pāvila dzimšanas, tas tomēr nenodrošināja viņam pilsoņa tiesības. Viņi skaitītos tikai patstāvīgi iedzīvotāji. Mēs varam izteikt tikai minējumu, ka pilsoņu tiesības Pāvila vecāki dabūja kādu citu iemeslu dēļ un, proti, ka šīs pilsoņu tiesības Pāvila vecākiem tika piešķirtas. Iespējams, ka kāds no Seleukiju ķēniņiem bija nometinājis Pāvila ģimeni kopā ar daudzām citām jūdu ģimenēm Tarsā kā kolonistus ar pilnām pilsoņu tiesībām. Tā ķēniņi mēdza rīkoties, lai nostiprinātu savu ietekmi attiecīgajā apgabalā.
Tādējādi mēs Pāvila raksturā varam ieraudzīt šīs divas iezīmes: viņa jūdaisko izcelsmi, no vienas puses, un viņa piederību Romas pilsoniskajai sabiedrībai, no otras. Tās abas mums būs jāpatur vērā, domājot par kristīgās baznīcas veidošanās sākumiem Romas impērijā. Arī pie šiem jautājumiem mēs vēl laika gaitā noteikti atgriezīsimies.
Pāvila ģimene
Nevienā vietā mēs neatradīsim, ka Pāvils būtu kaut vai ar vārdu pieminējis savus vecākus. Tikai vienā vietā Lūka mums sniedz liecību (Ap.d. 23:16) par Pāvila māsas dēlu, kas izglāba viņa dzīvību. Kādas bija jeb, pareizāk sakot, varētu būt Pāvila attiecības ar viņa ģimeni? Tikai no dažiem viņa izteikumiem mēs pamazām varam gūt zināmu priekšstatu par šīm radniecības saitēm. Vispirms, mēs noprotam, ka šajā ģimenē valdīja stingra jūdaiska gaisotne un ka gars, kas valdīja šajā ģimenē, bija izteikti farizejisks. Visa jūdu vēsture nepārprotami rāda, kas notiek un kādas izjūtas gūst virsroku tajās jūdu ģimenēs, kur kāds no tās locekļiem ir pievērsies kristietībai vai pagānismam. Tā tiek skarts viņu lepnums. Tāpēc mēs varam pilnīgi pamatoti būt pārliecināti, ka Pāvila ģimenē viņš tika uzskatīts par atkritēju. Viņu izpratnē Pāvils bija kļuvis par Dieva un Israēla ienaidnieku. Tas bija negods visai ģimenei. Iespējams, ka tieši viņa ģimenes locekļi bija kļuvuši par niknākajiem viņa ienaidniekiem. Tiešām, šādas domas var ienākt prātā, lasot Pāvila vārdus: “..salīdzinot ar mana Kunga Kristus Jēzus atziņas nesalīdzināmo pārākumu, kura dēļ es visu to esmu zaudējis un uzskatu to par mēsliem, lai Kristu iegūtu un atrastos Viņā.” (Fil. 3:8–9) Viņš bija zaudējis savu ģimeni, bet ieguvis daudzus brāļus un māsas; viņš ir zaudējis materiālo labklājību, ko nodrošināja viņa pilsoniskais statuss, zaudējis savas tautas uzticību, bet ieguvis Kristu Jēzu. Arī pie šiem jautājumiem mēs vēl atgriezīsies.
Pāvila personība
Lūka ir visai atturīgs, sniedzot mums jel kādu ieskatu par Pāvila ārējo izskatu. Tikai no atsevišķām viņa piezīmēm mēs varam nojaust par Pāvila fizisko raksturojumu, kas izpaudās viņa morālajā stājā. Vienīgā liecība par Pāvila ārējo izskatu ir atrodama apokrifu grāmatā “Pāvila darbi un Tekla” (“Acts of Paul and Thecla”), kas datēta ap 200. gadu pēc Kr. Tas ir ziņojums par Onesiforu, Pāvila namatēvu Ikonijā. Onesifors, stāvēdams ceļa malā, kas veda uz Listru, pēc Tita apraksta mēģināja ieraudzīt Pāvilu. “Un tad viņš ieraudzīja nākam Pāvilu – mazu vīru pēc auguma, plikpaurainu, ar līkām kājām, dižciltīgu sejas izteiksmi ar saaugušām uzacīm, palīku degunu – pilnu ar žēlastību. Dažreiz viņš izskatījās līdzīgs cilvēkam, un dažreiz viņa seja bija kā eņģelim.” To, cik precīzs ir šis apraksts, mums ir grūti pateikt. Lai gan tas ieturēts senatnīgā grieķu stāstījuma veidā, tomēr tam ir zināms vēsturisks pamatojums. Visticamāk, ka Tekla bija viens no Pāvila mācekļiem, kas vēlāk kļuva par izcilu skolotāju Seleukijā. Ķēniņiene Trifena, kas izglāba Teklu, bija imperatora Klaudija radiniece un Polemona II, Pontas ķēniņa, māte. Tomēr jāatzīst, ka šis Pāvila apraksts ir visai vispārīgs, kādu 2. gs. Grieķijas un Romas biogrāfiju attēlojumos bija ne mazums. Lai gan mūsdienu lasītājam tas varētu šķist nepatīkams, tomēr to nevarētu attiecināt uz tā laika pasauli. Viņa izskats varētu liecināt par apķērību, bet palīkais deguns – uz cēlsirdību.
Šis nelielais Pāvila apraksts sniedz mums pirmo nepieciešamo ieskatu par viņa personību, kā arī viņa izcelsmi. Mēs, protams, ne vienu reizi vien vēl atgriezīsimies pie jautājumiem, kas skar Pāvila personību. Nākamajā reizē mēs vēl uz īsu brīdi sastapsimies ar šo vīru, kas sākumā pārlieku nikni vajāja kristiešus, bet vēlāk līdz pat nāvei palika uzticīgs savam Kungam Jēzum Kristum.
Uldis Fandejevs