Braucot pa Latvijas lauku ceļiem un baudot ainavas jaukumus, acis retumis atduras pret kādu īpašu arhitektonisku objektu. Dabas vidē kā pērles no jūras dziļumiem iznirst baznīcas. Gandrīz katrai no šīm lauku vidi rotājošām būvēm aiz muguras gara vēsture, to sienas uzņēmušas sevī daudzu paaudžu cilvēku likteņus un klusējot vērojušas visādus notikumus. Diemžēl, baznīcas pašas nevar izstāstīt savus stāstus, ja to nav izdarījuši cilvēki. Par Umurgas baznīcu stāstu izstāstījis viens no tās ilggadējiem mācītājiem. To var izlasīt pirms 110 gadiem iespiestajā nelielajā grāmatiņā “Īsas ziņas par Umurgas draudzes baznīcu un viņas 400 gadu svētkiem 1896. gadā”, kas laista klajā J. Melķīša apgādā un drukātavā Limbažos. Jubilejas izdevums, kurā tiek pieminēta pagātne, pārskatīts ceļš no tapšanas līdz svinībām, jūtams gandarījums par noieto un apliecināts nodoms turpināt iesākto ceļu. Bet jubilejas izdevumam tolaik netipiska ir sīka iedziļināšanās vēsturē – grāmatiņa līdz šai dienai palikusi pamatīgākais pētījums par Umurgas baznīcu un pētnieki nav Hiršheidu būtiski papildinājuši. Tieši tāpēc grāmata ar interesi lasāma mūsdienās.
Autors Heinrihs Eduards Hiršheids (1855–1917) sevi nemin ne titullapā, ne tekstā vai tā beigās. Vidzemes mācītāju biogrāfiskajās vārdnīcās iegūstamas tikai trūcīgas ziņas par šo pētnieciski ievirzīto cilvēku. Viņš dzimis Valkā akcīzes inspektora ģimenē, tomēr tituls “fon” liecina par dižciltīgu izcelsmi. Teoloģiju studējis Tērbatas universitātē. 1882 ordinēts amatā Rīgā, 1883. gadā bijis adjunkts Cēsīs un šajā gadā arī kļuvis par Umurgas draudzes mācītāju, kur nokalpojis līdz sava mūža traģiskajam galam. 1917. gadā Vilbakas priedēs šo miermīlīgo cilvēku noslepkavoja krievu karavīri. Ieganstu neviens nezina. Vēl meklējot ziņas par Hiršheida dzīvi un personību, gadījās uziet nelielu rakstiņu “Pēterburgas Avīzēs” (1905, nr. 7), kas liecina par revolūcijas viļņos iešūpotās preses nelabvēlību. Tiek vēstīts par Umurgas mācītāja “mantkārību”, jo šis cilvēks ziemā nav ļāvis braukt ar ragavām pāri savu rudzu sējumu stūrim. Rakstiņš tendenciozi iekrāso mācītāja morāli negatīvā tonī. Par Hiršheida aktivitātēm ārpus tiešā amata pienākumiem nav daudz zināms, tomēr var spriest, ka viņš bijis literāri un mākslinieciski ievirzīta personība. Bez minētās grāmatas latviešu valodā viņš publicējis vēl vienu literāru sacerējumu vāciski ar nosaukumu “Giulio Monti” (1898). Stāsts par Umurgas baznīcas vēsturi atklāj Hiršheida vēstures pētnieka azartu un literāro talantu. Mācītājs izmēģinājis roku arī glezniecībā. Ģērbkambarī glabājas viņa glezna “Kristus nomierina jūru”.
Kāpēc H. Hiršheids pievērsies baznīcas vēstures izpētei? Atbilde rodama viņa paša tekstā: “Mīļais lasītājs! Ir tiesa gan, tas Kungs nedzīvo vis ēkās, kas cilvēku rokām taisītas, bet dzīvo savā draudzē, it kā namā, un tu un es, mēs visi piederam kā dzīvi akmeņi katrs arī pie viņa nama skaistās būves. Tomēr Dievs mūs kā tādus, kas vēl svētajā patiesībā izmācami, sapulcina līdz ar visu draudzi vai mājās, vai skolās, vai vienā, vai otrā cilvēku rokām uztaisītā Dieva namā. Un kad atpakaļ skatīdamies uz visiem tiem laikiem, kamēr baznīca, kurā mūs sapulcina, jau pastāv, pārliekam, cik gandrīz neizskaitāmi daudz paaudžu mīļajā vietā kā bērniņi kristīti, kā jaunekļi iesvētīti, kā izsalkuši mieloti, kā brūtes pāri salaulāti, kā mirušie saukti tikuši, vai tad acīs asaras nesatecēs, vai sirds pateicības pilna neizpletīsies?”
Lasot senu dokumentu lapas un iepazīstot vēsturnieku pētījumus, Hiršheids izstāsta draudzei par savu baznīcu, kas nav “ne liela, ne arī pārāk skaista, bet draudzes locekļiem ļoti mīļa”. Kad Umurgas draudze svinēja sava dievnama 400 gadu pastāvēšanu, ēka atradās turpat pakalniņā, kur šodien: labas trīsdesmit verstis no Baltijas jūras krastiem un nepilnas sešas verstis no Limbažiem uz Cēsu–Valmieras ceļa. Konkrēts datums, kad jubileja svinama, nav zināms. “Visi zinātnieki nav vienis pratis arī pat tai ziņā, vai tiešām 400 gadi pagājuši, kamēr baznīcu dibināja. Bet neiztrūcies, lūdzams, jo, pirmkārt, nav neviena, kas baznīcu būtu turējis jaunāku par 400 gadiem, turpretī daži tura to pašu vēl 150 gadus vecāku par 400 gadiem,” raksta draudzes gans. Šodien vairums pētnieku piekrīt viņa viedoklim par baznīcas celtniecības gadu, jo diezgan droši pierādīts, ka pati pirmā baznīca šajā apvidū bijusi kādus 6 kilometru attālumā no tagadējās baznīcas Vainišos, kur tā celta kopā ar pili 1349. gadā. Savukārt Rīgas arhibīskapa apstiprināts dāvināšanas akts vēsta, ka Umurgas baznīcas celtniecībai līdzekļus devusi Maiendorfas un Līvu muižas īpašniece Katrīna Orģis, Tila Hertcegerades atraitne. Dievnamu viņa veltījusi mirušā vīra piemiņai, bet ar mīlestības darbu pati iegājusi vēsturē. Dzīvai esot, patricietei tika iebūvēts speciāls sols baznīcā, bet viņas pīšļi saskaņā ar tā laika tradīciju atdusas zem baznīcas altāra blakus vīra pīšļiem. Baznīcas sponsoru pāris nav vienīgie, kas apbedīti zem dievnama grīdas dēļiem. Šo viduslaiku tradīciju pārtrauca tikai Krievijas valdīšanas laikā 18. gadsimta 70. gados. Tikai tad arī iekārtota draudzes kapsēta.
Nevar īsti piekrist Hiršheida baznīcas ārējā izskata kā parastas būves vērtējumam. Uzcelšanas brīdī tas bijis viens no greznākajiem Vidzemes dievnamiem. Hiršheida apcerējumā tiek noklusēts arī baznīcas pretrunīgais ideoloģiskais stāvoklis , kas saistīts ar baznīcas senāko konfesionālo piederību. Sākumā Māras vārdā nodēvētā baznīca kalpojusi katoļu draudzes vajadzībām un bijusi jezuītu atbalsta centrs, taču pēc jezuītu padzīšanas no Cēsīm pārgājusi luterāņu draudzes īpašumā un kā luterāņu dievnams kalpo līdz mūsdienām. Kā pirmais luterāņu mācītājs Umurgas draudzes hronikās minēts Retgers Probstings 1623. gadā, viņš apkalpojis kā Limbažu, tā Umurgas draudzi.
Lai arī baznīca kopš zviedru laikiem palika luterāņu draudzes īpašumā, palaikam trūka ticības vienprātības novada iedzīvotāju vidū . 1845. gadā neraža novārdzināja ļaudis, daudzās mājās ienāca bads. Puse umurdziešu pārgāja “ķeizara” ticībā – pareizticībā. “Pareizajai” draudzei piešķīra zemi, bet dievnams atradās Pociemā. 18.–19. gs. Umurgu skāra hernhūtiešu kustības vilnis – 1828. gadā te uzskaitīti 400 brāļu draudzes locekļi. Kaut gan hernhūtiešu lūgšanu nams pastāvējis līdz 1905. gadam, brāļu draudzes locekļu skaits pakāpeniski sarucis. Kopš 19. gs. beigām luterānisms ir noteicošā konfesija umurdziešu vidū.
Bet atgriezīsimies pie pašas baznīcas. Līdz mūsu dienām tikai atsevišķi būves elementi liecina par baznīcas vecumu, jo četru gadsimtu laikā tā vairākkārt remontēta un pārbūvēta. Kritiskā stāvoklī dievnams bijis 1680. gadā un, lai neapdraudētu apmeklētājus, slēgts. Nākamajos gados ēka pieredzēja Ziemeļu kara postījumus un ilgāku laiku bija pamesta novārtā, līdz 1728. gadā atrasti līdzekļi remontam. 1776. gadā uzcelta piebūve ar 350 sēdvietām un veikts torņa remonts. 1842. gadā tornis atkal sašķobījies un nojaukts, bet uzcelts no jauna tikai 1859. gadā. Lielāks remonts baznīcā veikts 1879. gadā, kopš tā laika ēka ieguvusi tagadējo veidolu un līdz mūsdienām nav būtiski mainījusi savas aprises.
Ievērību pelna atsevišķas interjera daļas un baznīcas priekšmeti. Dažas pat tik izcilas, ka nav paturētas Umurgā. 1596. gadā darinātie barokālie kokgriezumi 20. gs. 30. gados pārvietoti uz Latvijas Vēstures muzeju, jo bija vecākie zināmie baznīcu skulpturālie veidojumi Latvijā, kas darināti Nīderlandes glezniecības skolas ietekmē. Valsts nozīmes kultūras pieminekļu sarakstā iekļauti altāris ar mākslinieka Jūliusa Zigmunda darināto altārgleznu un 1781. gadā darinātā kancele. Vēl Hiršheida vadībā “apskatīsim ērģeles, kuras gan nav lielas, varbūt pēc skaņas tās arī nav visai teicamas, bet draudzei, kurai palīdz pie Dievakalpošanas jau no 1849. gada Ziemassvētkiem, kad pirmo reizi spēlēja, tās tomēr ļoti mīļas; un mēs netīkojam pēc jaunām ērģelēm, bet gribam šās pašas vecās tikai drusku pilnīgākas uztaisīt un uzkopt. 1863. gadā aptaisīja ērģelēm būdu no dēļiem, lai mitrums un putekļi nevelkas iekšā”. A. Mārtina būvētās ērģeles 1924. gadā paplašinātas ar trim reģistriem.
Kad apskatītas ērģeles, Hiršheids uzved apmeklētāju zvanu tornī, kur ļauj apskatīt ainavas plašumu uz visām četrām debess pusēm: “Dienvidos kroņa Sāruma meži pazilā krāsā velkas gar skata riņķi, līdz kamēr kreisajā stūrī redz Roperbeķu muižas jumtus.. Rīta pusē zilie Augstrozes kalni aprobežo mūsu skata riņķi; ziemeļos ir Katvaru mežs.. Kad griežamies uz vakara pusi, tad redzi, atkal mežiņš priekšā, kas liedz Limbažu pilsētas baznīcas torni redzēt, kas necik ilgi atpakaļ vēl esot bijis redzams. Bet tuvāki pie mums klāt, it kā mums priekš kājām, tek urdziņa, kas visam tam lielajam apgabalam esot devusi vārdu “Umurga”, proti, “Umb–urga”, t.i., segta urga.” Umurgas baznīcā uz dievkalpojumiem aicina viens no vecākajiem baznīcu zvaniem Vidzemē. Par zvana vēsturi stāsta uzraksts uz tā latīņu valodā, kas latviskajā tulkojumā skan šādi: “Varenais kungs Matiass Bruinovski, tai laikā Vainišu sargs, ar godīgiem kungiem Jakobu Švarcu un Johannu Brinku, saviem līdzvaldniekiem kopā, Umurgas baznīcai, kura atrodas Vainišu apriņķī, ir dāvinājis šo zvanu par naudu un baznīcai par pušķošanu un visu labam Dievam par godu. 1586. gada 25. jūlija mēneša dienā ir mani lējis Hans Mers”. Savukārt teika stāsta par diviem zvaniem: “Sensenos laikos Umurgas baznīcā esot bijuši divi zvani, bet Limbažu baznīcā zvans neesot bijis. Ļaudis nosprieduši vest vienu zvanu uz Limbažu baznīcu. Tagad bijis jālaiž vienu zvanu zemē. Pie zvana nolaišanas bijuši daudz vīri. Nolaiduši zvanu zemē, tagad bijis tikai jāved uz Limbažiem. Zvans bijis ļoti smags, to veduši ar diviem zirgiem. Zvanu sasējuši ar milzīgiem striķiem. Uzbraukuši Umurgas kalnā, striķi trūkuši, un zvans kaukdams ieripojis palejā. Agrāk paleja bijusi ļoti dzelmaiņa, un zvans nogrimis dzelmē. Cilvēki stāsta – kad Umurgas baznīcā zvanot, vēl tagad zvans no bezdibens atdunot pretī.” Un tā nav vienīgā teika par zvanu. Kad radās problēmas ar torni, zvanam nebija vietas, kur karāties. Piemēram, 1859. gadā, kad tornis sašķiebās un bija jānojauc, kamēr Limbažu meistars Meijers nebija uzcēlis jaunu, zvanu iekāra īpašās “stellēs”, ko uzstādīja baznīcas priekšā.
Paceļot acis uz augšu, tās atduras pret kroņlukturi, Hiršheids min tikai vienu: “Viņš ir diezgan ievērojams; jo lai gan par viņa vecumu neko skaidri nevaram teikt, tad tomēr tūlīt ir redzams, ka viņš pavisam savāds gabals. Apakšgalā divi suņu virszodi sakožas kopā un tur gredzenu zobos, augšgalā redzam ērgli ar divi galvām, tas nav tagadējais krievu, agrākais Konstantinopeles ērglis, jo tam vajadzētu turēt scepteri un zemeslodi nagos, ko pie luktura ērgļa neredzam .. bez tam arī kronīši uz ērgļa galvām ir savādi, tāpat spārni. Kas zin, vai nav poļu ērglis.” Šogad ??? Umurgas baznīcā Tukuma muzeja speciāliste Dace Kazuša strādāja pie reti skaisto, bet laika gaitā apsūbējušo kroņlukturu restaurācijas. 21. decembrī viņa pastāstīja žurnālistei: “Pagājušās nedēļas nogalē bija sagatavots un pabeigts jaunākais, no misiņa skārda izlocītais un metāla ziediem rotātais. Tas gan nav atguvis spožo bronzas toni, taču ieguvis tumši zeltainu mirdzumu, izskatās atsvaidzināts un grezns.” Otrs, 16.–17. gs. darinājums, bronzas lējums ar virpojumiem, vēl nebija pabeigts.
Umurgas draudzes dievnams bijis bagāts ne tikai ar priekšmetiem, bet arī cilvēkiem. Hiršheids apkopojis informāciju par 17 saviem priekšgājējiem, sākot ar jau pieminēto pirmo luterāņu mācītāju. 17. gadsimtā kalpojušie draudzes gani vāczemnieks Johans Janišs, zviedrs Nikolauss Utens un vidzemnieks Hieronīms Ceigners, kas miris pēc vienīgā noturētā sprediķa, nav atstājuši pēdas Latvijas kultūras vēsturē. Dažus gadus Umurgā strādājis Ambrozijs Bergmanis, kura pēcnieku vidū ir grāmatizdevējs un mācītājs Gustavs Bergmanis un ķirurgs Ernests Bergmanis. Ziemeļu kara laikā mācītājs Mihaels Reisners bija no turienes aizbēdzis, atstājot draudzi un baznīcu likteņa varā, līdz 1714. gadā te vietu atrada kara laiku grūtību piemeklētais mācītājs Johans Kaspars Tempelmanis. 1704. gadā viņu kopā ar sievu un bērniem saņēma gūstā krievu karaspēks. Desmit gadu viņš bija spiests kalpot kāda L. Nariškina raktuvēs par vācu strādnieku mācītāju, un tikai pēc miera līguma noslēgšanas viņš varēja atgriezties dzimtajā pusē. Atradis vairākas baznīcas sagrautas un draudzes izmirušas, viņš beidzot apmetās Umurgas vecajā mācītāja dzīvoklī un nokalpoja šeit līdz savai nāvei 1735. gadā. Turpmākos divus gadsimtus draudzes gani bijuši mācītāju dzimtu pārstāvji Reisneri, Hildess, J. F. Knīrīms, K. F. R. Šillings. Ievērojamākā personība teologu vidū – pirmais latviešu mācītājs Valmieras apriņķī un mūsu rakstniecības tēvs Juris Neikens, kam Umurga bija pēdējā dzīves un darba vieta. Viņš, kā vēsta piemiņas plāksne, atdusas Umurgas kapsētā līdzās daudziem citiem ievērojamiem novada ļaudīm. Neikena sabiedriskā un kulturālā rosība, H. Hiršheida pētījums par savu baznīcu, tāpat kā bērnu svētku, skolas, dziedāšanas biedrības un citu pasākumu saistība ar baznīcas aktivitātēm, liecina, ka draudze, mācītājs un lauku ļaudis senāk bijuši vienoti savā ikdienas darbā un centienos.
Lilija Limane
Attēli
1. H. E. Hiršheida grāmatas vāks ar baznīcas attēlu
2. Umurgas baznīca mūsdienās. Fotoreprodukcija no grāmatas: Spārītis O. Latvijas luterāņu dievnamu šodiena.– R., 1999.