IEVADS
Raugoties vispirms no tīri formāla aspekta, tagadnes reliģiskajā situācijā skaidri var ieraudzīt divas lietas. No vienas puses, visās jomās ir vērojama milzīga reliģisko jautājumu intensitāte, pat kaismīga cīkstēšanās, kas grib atzīt un izskaidrot pēdējo patiesību, bet, no otras puses, pastāv gandrīz vairs nepārskatāms un mulsinošs pretēju viedokļu, novirzienu un partiju daudzums. Pasaules kara un tam sekojošā visu attiecību smagā satricinājuma dēļ nekad pilnīgi neapklusinātais jautājums par Dievu ar vēl nedzirdētu neatliekamību no jauna ir parādījies gan baznīcā, gan ārpus tās. Ikviena kustība, vienalga, vai tā ir ar māksliniecisku, sociālu, reformisku vai nacionālu novirzienu, šodien tiek absolutizēta par pasaules uzskatu un tā tiecas pēc galēja metafiziska pamatojuma. Šobrīd vienlīdz sakāpinātu sabiedrības ievērību piedzīvo gan konfesijas un baznīcu apvienības, gan filozofu skolas un svešas reliģijas. Ne tikai ap Romu, Vitenbergu un Ženēvu, bet arī ap Dornahu un Darmštati pulcējas arvien pieaugoši ļaužu pūļi, kas par pareizi atzītu patiesību strādā un cīnās ar tādu nodošanos un ticības degsmi, kāda gadsimtu mijā jau vairs nebija pazīstama. Liekas, ka cilvēces nemierīgā sirds ir pamodināta no šīs materiālistiskās pasaules miega un gūsta un ir sākusi ar vairs neremdināmu vēlmi vaicāt pēc mūžīgi derīgas patiesības, pēc visas dzīvības galējās jēgas un mērķa.
Ja sakāpinātā piedalīšanās teoloģiskajos, baznīcas un pasaules uzskata jautājumos mūsdienu reliģiskajā situācijā parāda zināmu vienveidību, tad šo pārliecību saturs norāda uz vēl jo lielāku daudzveidību, aiz kuras slēpjas liela neskaidrība un nedrošība. Mēs nepieskarsimies tām ekstrēmajām dīvainībām, kuras savā darbā “Slepenās reliģijas” (Gota, 1925) pa daļai tik trāpīgi ir nopēlis K.Kr. Bri, bet pievērsīsimies tikai tām savādībām, kas īpašu aktualitāti ir ieguvušas pašreizējās protestantu teoloģijas un baznīcas debatēs.
Mēs redzam strīdu par ticības piedzīvojamību un tās atjauninošo iedarbību. Ne tikai no atmodas kustību lajiem, bet arī no baznīcu ticīgajiem un garīdzniecības arvien neatlaidīgāk izskan aicinājums pēc dziļākas ticības, lielākas tuvības ar Dievu lūgšanā un sludināšanā, pēc “patiesas, spēcīgas dzīves Dievā”, jo bez gara piepildījuma noslēpumainās svētības baznīca “mirst un sastingst par mūmiju”. No otras puses, tiek izteikts visbargākais nosodījums ikvienai piedzīvojuma un pieredzes teoloģijai, vienalga, vai tā nāk no romantisma, luterisma vai piētisma, no Šleiermahera, Franka vai Modersona. Jebkurš iekšējs Dieva apgalvojums vai pat jauntapšana progresējošas svētdarīšanas izpratnē tiek uzlūkots kā “sentimentāls pašapmāns”, saukts par “apskurbušu distances starp Dievu un cilvēku nojaukšanu” nepieļaujamā, nepastarpinātā tiešumā, un ir “nāves līnijas droša pārkāpšana”, pat “Dieva nodevība”. Kamēr vieni ar strikti nodalītu nosacījumu palīdzību, piemēram, “Ticība un mistika” (G. Heincelmans), “Mistika un Vārds” (E. Bruners) mēģina izrakt tīrus grāvjus, otri uzsvērti aizstāv, piemēram, “Ticības mistikas” (H. E.Vēbers), evaņģēliskās tiesības.
Blakus daudz citētajai Lutera un Kirkegora renesansei teoloģiskās jaunatnes vidū un garīgo zinātņu profesijās mēs droši varētu runāt arī par pieaugošo Bomes (Böhme), Bādera (Baader) un Šelinga laikmetu, kas skaidri norāda uz saasināto spriedzi starp “ticību un zināšanām”. Akadēmiskās sabiedrības pavājinātā iedarbība ir redzama ikvienam, un ikviens var vērot vecā un jaunā piētisma sekotāju nemainīgo, spēcīgo ietekmi tautā. Idejas par Dieva obligāto transcendenci un netraucēto imanenci šodien tiek asi pretstatītas viena otrai. Tās attiecībā uz visiem tikumiskajiem, sociālajiem un baznīcas jautājumiem, kā arī attiecībā uz audzināšanu, kulta, kultūras un valsts izvērtēšanu noved pie pilnīgi pretējiem spriedumiem un uzskatiem. Pedagoģiskajam morālismam Fr. V. Forstera izpratnē ir jāatgādina par “audzinātāja robežām” (E. Grizebahs, Fr. Delekats). Vārda teoloģiju, skaidro mācību kritizē visi “darba kristietības” pārstāvji neatkarīgi no tā, vai tie būtu noskaņoti ideālistiski, piētiski vai antropoloģiski. Tiek izteikta apsūdzība, ka dogmatika apēd visu spēku, un ētika tādēļ paliek par “izkaltušu zariņu” (Kulmans). Citi turpretim īsto postu saredz apstāklī, ka “baznīca ir kļuvusi par kultūras institūciju” un tai “aktuālāka par ticības problēmu šodien ir ētikas problēma”. Kamēr vieni šausminās par “modernā luterisma daudzpusējo rosīgumu”, par “protestantu pārlieku lielo censoņu mežonīgo gadatirgu”, citi apsūdz baznīcu, ka tā sava pārmērīgā dogmatiskā intelektuālisma dēļ nav tikusi galā ar savu patieso kalpošanas uzdevumu un nav ņēmusi vērā tautas un laikmeta gara pārveidošanās procesu. Stokholmā un Lozannā jautājumi tiek uzdoti atšķirīgi gan par eshataloģisko kultūras pesimismu, gan par luterisko konservatīvismu, gan par sociāli–evolucionistisko Dieva valstības gaidīšanu. Vieni domā, ka sakramentāla dzīves svētīšana, stingri noteikts augstbazniecisks kults, miesas un dabas elementu pakļaušana Kristum (Durchchristung), reliģiskas jēgas piešķiršana valsts, ekonomikas un tehnikas procesiem ir tas, kas pasaulei dos lielāku apskaidrību un brīvību, otri savukārt bīstas no jebkādiem procesiem, kas saistās ar dzīves kvalitātes atjaunināšanu. Ja ir jāizdara izvēle starp reformācijas korāli un “Pestīšanas gaviļu grāmatas uzvaras dziesmām”, kā arī jāparāda nostāja pretī pasaules miera kustībai un misijas propagandai, tad top redzama atšķirība starp to, kā šīs lietas uztver luterismā un kā to uztver anglosakšu metodisms un amerikāņu reformkalvinisms, kas attiecībā uz Dieva valstību parāda jūsmīgu cerīgumu. Jautājumā par sakramentu nozīmi un iedarbību, strīdā par “Kristību, atdzimšanu un atgriešanos” arvien no jauna parādās pretrunas starp baznīcas mācības pasludinājumu un baznīcu sadraudzības teoloģiju.
Baznīcā no ārpuses pastāvīgi mēģina iespiesties daudzi ar iekšējo pasauli saistīti garīgie strāvojumi, uzdodamies, ka ir pilnīgāki nekā Evaņģēlijs, vai cenzdamies sinkrētiski sajaukties ar Evaņģēliju. Tas neapšaubāmi nopietni apgrūtina dogmatisko atziņu par patiesas kristīgas ticības un dzīves būtību. Pirms vēl pretēju viedokļu starpā uz kopējā Bībeles pamata tiek radīta kāda skaidrība un sapratne par dogmas un ētikas attiecībām, jau piesakās “dzīves reformas” un atturības ētiskais racionālisms, skaidrs tautas ideālisma nacionālais patoss, tautu savienību demokrātiskais utilitārisms. Tie visi sevi pasludina par skaidras tikumības patiesajām reliģijām, kuru gājienu nevar apturēt nedz to izsmiešana, nedz noklusēšana par tām. Estētiskā, askētiskā un okultā mistika, kas nāk no romantiķu, jezuītu, jogas un gaišreģu skolām, itin visur atrod gatavus sekotājus, jo tā apsola pamatīgāku un nopietnāku dvēselisku audzināšanu un vadīšanu, nekā visa protestantiskā mācīšana to jebkad ir spējusi dot. Tāda pat spriedze valda arī atziņas problēmu jomā. Apriori spekulatīvais reliģiskais subjektīvisms mēģina satriekt ar vēsturi stingri saistīto baznīcas dogmu, un šā uzbrukuma dēļ baznīca pati ir spiesta pārdomāt “vēsturiskās un pārvēsturiskās attiecības kristietībā” (R. Paulus, M. Dibelius). Baznīcas teoloģijas ietvaros ir kādi, kas, balstoties uz atklāsmi, uzdrošinās apgalvot, ka tiem ir atjaunota domāšana, ka ir nepieciešams izstrādāt arī kristīgu metafiziku (E.Petersons, Fr, Brunštets), gnostiku (W. Keps) un bijīgu attieksmi pret dabu, kamēr paradoksālā, iracionālā mācība par Dievu visus šos mēģinājumus kaunina kā atkrišanu pagānismā un uzskata to visu par īpaši bīstamu prometejiskas iedomības ielavīšanos.
Ar šo līdzšinējo vispārējo pārskatu ir pietiekami, lai mēs redzētu, ka mūsdienās visdažādāko uzskatu starpā pastāv cīņa. Turklāt šī cīņa norit ar milzīgu spriedzi un spēku. Ja mēs vēl gribētu uzskaitīt neskaitāmos samierināšanas mēģinājumus, kādu asi izteiktu pretrunu laikā nekad nav trūcis, tad mūsu pārdomu tēma kļūtu gandrīz vai nepārskatāma. Un, ja mēs vēl gribētu apskatīt visus starplocekļus, dažādas jauktās formas, variācijas un nianses atsevišķu novirzienu starpā, tad mūsdienu teoloģiskās situācijas kopiespaids būtu vēl daudzveidīgāks, bagātāks un raibāks, nekā tas var šķist jau pēc iepriekš minētajām norādēm. Tomēr tas mums neko daudz nedotu attiecībā uz principiālo atziņu, kas skar visas galvenās problēmas, kas aiz tām stāv. Bet, ja šo mulsinošo uzskatu daudzumu mēģināsim uzveikt ar kādu galēju, sistematizējošu viedokli, tad šīs sistematizējošais skatiens mums drīz vien skaidri un gaiši ļaus atzīt lielo pamattēmu, par kuru attiecībā uz visiem jau līdz šim nosauktajiem un vēl nenosauktajiem strīdiem galvenokārt ir runa, proti – tas ir vecais, bet šodien atkal no jauna īpašā veidā aktuālais un izšķirīgais jautājums par “taisnošanas un svētdarīšanas attiecībām, ko tās nozīmē kristīgajai ticībai”. Ja mēs katru šo jēdzienu, kas šobrīd tiešām skar patieso teoloģisko diskusiju, gribam aptvert pietiekami plaši, tad mums ir jāatzīst, ka pamatā ir trīs jautājumi: cilvēka patvarīga sevis svētdarīšana Dieva priekšā, cilvēka taisnošana Dieva priekšā no brīvas žēlastības, attaisnoto grēcinieku un ar Dievu samierinātās draudzes svētdarīšana no nāves augšāmceltā Kunga spēkā.Tātad runa ir par to, kā šos trīs jautājumus pareizi aprakstīt un pareizi par tiem spriest, ņemot vērā gan to pretrunīgumu, gan to, kas tos savstarpēji saista.
Ikviena diskusija, mazāka vai lielāka publikācija, kā arī konferenču referāti arvien no jauna atgriežas pie šiem jautājumiem. Gan stoiķi, gan jūsmotāji atkal ķeras klāt pētījumiem par to, kā Pāvils un reformatori saprata “ticību un darbus”, “Vārdu un brīvību”, “bauslību un Evaņģēliju”. Arī tajos disputos, kurus savstarpēji risina jaunprotestantiskā ētika, antropozofiskā veidošanas griba (Gestaltungswille), sadraudzības kustības atjaunošanas sprediķi un ekstrēmi juridisks un eshataloģisks paulinisms, arvien un neizbēgami parādās šī pati problēma. Gogartena un Barta antipiētismam, kas ir saistīts ar pagājušā gadsimta Lejasreinas atmodas lielo pretinieku Kolbrigi (Kohlbrügge), pretī stājas dzīva atjaunošanas kustība, kuru uztur Virtembergas tēvu, proti, Bengeļa, Beka, Šteinhofera, Rīgera, Kristlība, Auberlena, Blumharda un E.Šrenka vislabākās tradīcijas, un par šiem vīriem nebūt nav sacīts vēl pēdējais vārds. Luterisma daudzpusīgie disputi ar vācu lielo ideālismu (Hochidealismus), piemēram, kristiešu apvienība, vācu un anglosakšu alianse regulāri iestrēgst un cieš neveiksmi jautājumā par to, kā galu galā aprakstīt dažnedažādās taisnošanas un atjaunotās dzīves attiecības.
Cīņa par reliģijas un tikumības attiecību pareizu noteikšanu kristīgajā ticībā norit ne tikai tīri teoloģiski vēsturiskos darbos, bet tā norit arī tajā laukā, kas skar vispārējo izpratni attiecībā uz baznīcas galveno uzdevumu, liturģiju, evaņģelizāciju, iekšējo un ārējo misiju. Atkarībā no teoloģiskās nostādnes iepretim mūsu galvenajai tēmai atsevišķas konfesijas svarīgākais jautājums ir vai nu Vārda pasludinājums, vai nu ļoti aktīva cenšanās atjaunot šo pasauli, vai nu arī tai vienlīdz svarīgas ir abas šīs lietas. No šīs nostādnes tad arī izriet, vai baznīcas kults ir nabadzīgs un vienkāršs vai arī ļoti krāšņs un bagāts. Tāpat tad ir vērojams dažāds priekšā rakstīto un brīvi sacīto lūgšanu samērs, jo īpaši – lūgšanu saturs. No konkrētas nostādnes izriet arī lielāka vai mazāka atturība sprediķos aģitēt, “celt Dieva valstību”, paust piesardzīgāku vai uzbāzīgāku propagandu attiecībā uz “visu kristiešu mobilizēšanu evaņģelizēt pasauli šajā paaudzē”. Šie teoloģiskie principi, kādi baznīcai ir par taisnošanu un svētdarīšanu, attiecas pat uz daudz apstrīdēto, dažādo misijas praksi iezemiešu audzināšanā, kā arī uz afrikāņu lietus cilšu apgraizīšanas praksi.
Kas tuvāk ir iepazinies ar vācu evaņģēliskās jaunatnes attīstības vēsturi un pašreizējo situāciju, kā to tagad Leopolds Kordīrs (Leopold Cordier) ar savu apjomīgo un lielisko vēstures avotu darbu trijos sējumos Evangelische Jugendkunde (1925-1928) ir atklājis, tas zina, ar kādu dzīvīgumu un nopietnību mūsdienās arī tur cīnās par šiem trim iepriekš minētajiem jautājumiem un kā viena kustība ar savu klātbūtni un kritiku citai rada smagu krīzi. Brīvvācu jaunatne (freideutsche Jugend), kuras orators ir kļuvis Pauls Tillihs , uzskata, ka jauniešu spēka vitalitāte jau pati par sevi ir “bezgalības aptverta”. Šāda veida reliģija vēršas pret “jebkādu heteronomijas veidu”, jo tā “nav dogmatiska, konfesionāla, baznīciska, bet gan ir mistiska un individuālistiska” un uz “brīvības, gara un labuma valstību” tā gaida, nevis paļaujoties uz “transcendentā Dieva iejaukšanos, bet uz saviem pašu darbiem”. Blakus šai ļoti skaidrajai autonomas sevis svētdarīšanas izpausmei ideālistiskajā jaunatnes kustībā, skaitliski vislielākā ir kustība ir evaņģēliskā jaunu vīriešu apvienība (das evangelische Jungmännerwerk), kuras misijas lozungā ir ietverts uzdevums Vācijas strādājošo un studējošo jaunatni “iegūt Jēzum”. Visu šo daudzkārt sazaroto, bet būtībā stipri vienveidīgo grupu saknes ir meklējamas ne tik daudz reformācijā, cik vācu un citu tautu atmodas varenajās svētdarīšanas kustībās. Jo jauno vīriešu apvienības un studentu pulciņus radīja galvenokārt ne jau lielo taisnošanas teologu, sākot ar Luteru un beidzot ar Hermani Krēmeru, sludināšana, bet gan lielie atmodas sludinātāji, piemēram, Sperdžens, Hudzons Teilors, Monods, Finijs, Mūds, Rapards, Otto Štokmeijers, Georgs Millers, Šlumbahs (Schlümbach), Rotkirhs (Rothkirch), Lutihaus (Lüttichau), Puklers (Pückler) un Džons Mots. Savukārt citas grupas atkal ir radušās pilnīgi no jauna vai atdalījušās no vecajām, balstoties uz pamodušos izpratni par to, kas ir reformācijas vēsts būtība. Tā, piemēram, “kristīgie vācieši” (Christdeutschen), atzīstot sava līdera (Fr. Langefasa) luterisko ietekmi, atteicās no savas agrākās tēzes augstprātīgā formulējuma “būt par jaunu cilvēku apvienību, kas iestājas par to, lai Kristus spēks kļūtu mūsos dzīvs un kļūtu par varu vācu tautā”. Uz jauno pulciņu paliekamu iespaidu atstāja dialektiskā teoloģija, Barta “Vēstules romiešiem komentārs” un Gogartena no jauna izdotais darbs “Par nebrīvo gribu”. Tā arī jaunatnē mēs skaidri varam redzēt, ka to nodarbina šie trīs jautājumu loki par autonomu, vietniecisku (forensisch) un efektīvu žēlastības un pestīšanas ceļu.
Tomēr nav tā, ka tur katrs no šiem trim strāvojumiem būtu savstarpēji skaidri un noteikti norobežojies, ietu savu pašu drošo ceļu. Tādai ērtai sistematizēšanai pēc principa “jaunatnes kustība” un “jaunatnes audzināšana” mūsdienās, kā to pareizi ir sacījis Ēriks Štange, nepietiek atvilkņu; jo visās grupās un apvienībās, gan turpinot diskutēt, gan kritizējot un vienai no otras atdaloties, norit cīņa par šiem pašiem jautājumiem. Protams, dažkārt šo cīņu pavada teoloģiskas neskaidrības un neapzināta impulsivitāte, taču citreiz atkal ir redzams, ka cīņā iesaistītajiem ir skaidra apziņa par to, kādas principiālās problēmas šie jautājumi skar. Piētisma un ārzemju atmodas radītajos pulciņos zināmu satricinājumu un pārmaiņas izraisīja gan brīvvāciešu vitalitāte, gan “krīzes teoloģija”. Erfurtieši un kengeneri (Köngener) vairs negribēja, lai tos turpina mocīt “angļu slimība”, un savu ceļotājputna garu tie vēlējās sasaistīt ar tādu kristietību, kas nav saistīta tik lielā mērā ar dogmām, likumiem un morāli. Notika arī pievēršanās Lutera ticības izpratnei. Karla Barta lekcija par taisnošanu un svētdarīšanu izraisīja kaismīgas un ilgstošas diskusijas. Ap sākotnēji jaunprotestantisko pulciņu izveidoto Bund deutscher Jugendvereine (Vācu jauniešu apvienību savienību) tagad pulcējas gan antropozofu līderi, gan tie, kas sludina taisnošanu vienīgi no ticības, gan tie, kas norāda uz atpestītu, kristīgu dzvīsvesveida veidošanu (christliche Formgestaltung – V. un E. Kalbe, R, Karvels, V. Štēlins). Kristīgo vāciešu kustība radās, atdaloties no Neilandes pulciņa dažiem tās vadītājiem, kas nevarēja samierināties ar Frīdriha Līnharda romantisko ideālismu, un karstās cīņās ar jauno vīriešu apvienības līderiem tika meklēts jauns ceļš, kā saprast jauno Luteru. Jaunajā apvienībā blakus jau minētajam bibliskajam uzsvaram neapšaubāmi var manīt arī Tilliha ietekmi, kā arī stipri reliģiozu sociālo aktivitāti. Tajā pašā laikā atgriešanās dievbijība, kristiešu sadraudzība un Pāvila sludinātais evaņģēlijs ir tas, kas jauniešu grupas satur kopā tādā kā reformiski ētiskā patosā, un jaunatne kopīgi protestē gan pret alkoholu, nikotīnu un sēnalu literatūru, gan cīnās par “priekšzīmīgu dzīvesveidu” (piemēram, Lauenšteinera pulciņš), gan attiecībā uz baznīcas nostāju pret šīm lietām pārmet tai nepietiekamu radikālismu.
Vienīgi visā tā kopumā šis darbs spēs dot pilnīgu un pārliecinošu pierādījumu tam, cik lielā mērā šodien šie garīgie jautājumi un cīņas gan filozofijā, gan teoloģijā, gan baznīcā, gan jauniešu apvienībās patiesībā ir saistītas ar “taisnošanas un svētdarīšanas problēmu”. Tomēr mēs uzskatām, ka ar jau līdz šim norādītajiem piemēram ir pietiekami, lai varētu pierādīt, cik pamatota un nepieciešama mūsdienās ir šīs tēmas nopietna iztirzāšana. Tagad ir vēl tikai jautājums, kādai vajadzētu būt mūsu pētījuma metodiskajai formai. Ir skaidrs, ka tāda metode, kura jau minētos un vēl neminētos atsevišķos principus, kas šodien ir diskusiju degpunktā, paredz aplūkot rindas secībā, un tādejādi mums par tiem spriest nenākas. Šodien visas tās neskaitāmās debates starp jaunatnes kustību un baznīcu, starp ortodoksiju un piētismu, starp luterismu, ētisko aktīvismu un imanences filozofiju cieš neveiksmi tieši tādēļ, ka tās šos jautājumus neskar pietiekami dziļi, bet gan samierinās vienīgi ar kādu lokālu un konkrētu aspektu aplūkošanu, no kura tad ikvienam viegli var rasties iespaids: ja mums neizdodas atrast kopsaucēju, problēma ir vienīgi mūsu partnera nepietiekamajā labajā gribā. Baznīcas pārstāvji, kas tiekas pasaules konferencē, domā, ka tie spēs savstarpēji vienoties par praktiskās kristietības jautājumiem, pirms tam iepriekš nevienojoties par ticības jautājumiem, it kā dogmu un ētiku vienu no otras varētu atdalīt. Vai arī, runājot J.T. Beka laucinieciskajā valodā, “tiek izzvejoti Bībeles panti, kas kādam lieti der”, savu pretinieku ar tiem nositot, kamēr, ievērojot neskaitāmi daudz citus Jaunās Derības pantus, sarunas gan vestos krietni grūtāk, toties gan daudz lietišķāk un auglīgāk.
Tomēr mūsdienās ir vērojama arī viena no cerīgākajām zīmēm, kas pamazām atkal iespiežas ļaužu atziņā: jo vairāk baznīcā runā par konkrētajiem un praktiskajiem tagadnes jautājumiem, jo labāk, jo sekmīgāk un jo pamatīgāk tie tiek tad arī apspriesti principiālās, teoloģiskās diskusijās. Tas tad arī ir tas ceļš, ko mēs šeit mēģināsim iet. Modernās teoloģiskās, baznīcas un konfesionālās pretrunas mums principiāli un sistemātiski ir jāaplūko “taisnošanas un svētdarīšanas attiecību” aspektā, kas balstās uz, cik vien iespējams, aptverošu biblisku pamatojumu un tiek izgaismots ar daudzpusīgu teoloģiski vēsturisku materiālu. Ja arī, apzināti izvēloties šo tēmu aplūkot dogmatiskā veidā, mēs bieži vien atkāpsimies no pašām jaunākajām tēzēm, tad tomēr mums nezūd cerība arvien šajā darbā runāt arī par tagadnes aktuālajiem jautājumiem.
(Turpinājums sekos)
Dr. theol. un Bāzeles profesora Ādolfa Keberles (Adolf Köberle)
biblisks, teoloģiski–vēsturisks un sistemātisks pētījums,
3. no jauna revidētais izdevums, Leipciga 1930
Tulkojis Uldis Alpe