Un mācekļi gauži lūdza Jēzu un sacīja: “Paliec pie mums!” (Lk.24:29)
Rit pēdējās vecā gada stundas. Lēni, bet neapturami laika straume plūst pretī mūžībai. Stāvot uz jaunā gada sliekšņa, ikvienam gribas pavērt noslēpumainās laika durvis un ieskatīties nākotnē, lai uzzinātu, ko mums nesīs jaunais gads. Vieni cer to ieraudzīt kafijas biezumos, citi grib pamanīt nākotnes atspulgu noslēpumainajos kausētas alvas lējumos vai kāršu klājienā, vēl citi ar cerībām raugās zvaigznēs, ticot, ka tās kaut ko vēsta par gaidāmo gadu. Ir vēl citas vairāk vai mazāk dīvainas metodes, bet tās visas liecina, ka cilvēki nav droši par savu nākotni un negrib to arī uzticēt nejaušībai. Patiesi, nav jābūt pravietim, lai zinātu, ka jaunais gads nāks ar saviem priekiem un bēdām, veiksmēm un neveiksmēm, laimi un nelaimi. Tādēļ arī cilvēki liek lietā visus iespējamos līdzekļus, lai kaut kā nodrošinātu sev laimi un prieku un izvairītos no nelaimēm.
Arī mēs, kristieši, nevēlamies uzticēt savu dzīvi nejaušībai – mānīgajai likteņa spēlei. Turklāt atšķirībā no citiem mēs zinām, kur atrodas nākamā gada veiksmes atslēga. Mūsu liktenis, ja mēs tā to gribam saukt, nav rakstīts nedz zvaigznēs, nedz kafijas biezumos, bet atrodas visvarenā Dieva rokās. Mēs arī zinām, ka rokas, kurās atrodas mūsu dzīve, negrasās ar mums izspēlēt ļaunus jokus. Tās ir rokas, kuras grezno naglu rētas. Tās iegūtas pie Golgatas krusta, izciešot elles sodu mūsu vietā un nodrošinot mums Debesu Tēva labvēlību. Šīm rokām mēs droši varam uzticēt savu dzīvi tādēļ, iesākot jauno gadu, mēs dedzīgi lūdzam: “Kungs, paliec pie mums!” Ja Tu būsi ar mums, tad mums netrūks nenieka, jo tam, kam esi Tu, ir viss, bet tam, kam Tevis trūkst, nav nekā. Šī ir kristieša lūgšana pēc īpašas Tā Kunga klātbūtnes, un tā sastāv no vairākām daļām. Tās mēs šovakar kopīgi apcerēsim.
Tā Kunga klātbūtne Evaņģēlija vārdā un sakramentos
1. Tā ir pilnīgi droša un žēlsirdīga klātesamība
Kāds mācītājs reiz uzrakstīja grāmatu ar nosaukumu – Dievs ir tepat. Ar šiem vārdiem viņš vēlējās uzsvērt, ka Dievs ir tuvu klātesošs katram cilvēkam, bet, tā kā viņš īsti nespēja paskaidrot – kur un kā tieši, tad daži filozofiski noskaņoti ļaudis viņu izsmēja, sacīdami: “Dievs ir kaut kur tepat.” Patiesi, ja cilvēks mēģina atrast Dievu ar savu maņu vai saprāta palīdzību, tad beigu beigās, nogurstot no neauglīgajiem meklējumiem, viņam nākas secināt, ka, pēc visa spriežot, Dievam kaut kur tepat ir jābūt, bet kur īsti, viņš pateikt nevar; Dievs ir visuresošs un tātad laikam atrodams visā dabā. Tā jau tas ir, bet, ja mēs meklējam Dievu dabā, tad visdrīzāk Dieva vietā atradīsim velnu.
Kādēļ tā? Vienkārši tādēļ, ka Dievs mums nav sacījis, ka mēs Viņu varēsim sastapt dabā. Daba gan liecina par visvarenu un gudru Radītāju, bet nedod iespējas Viņam tuvoties un Viņu sastapt. Turklāt mums nav ne mazākās nojausmas, ko noslēpumainais dabas spēku Dievs domā par mums – vai Viņš ir mums labvēlīgs un draudzīgs vai arī dusmīgs un naidīgs. Nav arī nekādu iespēju to izdibināt. No vienas puses, mēs vērojam, ka daba dod mums dažādas dzīvei un dzīvībai nepieciešamas veltes, bet, no otras puses – tā mūs arī apdraud. Dabas Dieva rīcība ne vienmēr ir paredzama. Turpretī mums ir vajadzīgs mūžam žēlsirdīgs un laipns Dievs. Tieši šādu Dievu mēs priekpilni slavējam baznīcas liturģijā, dziedādami: “Tava žēlastība paliek mūžīgi.”
Šāda žēlsirdīga Dieva klātesamība, kuru Viņš pats ir apsolījis, ir atrodama Evaņģēlija vārdā un sakramentos, proti, Kristībā, Grēku piedošanā un Svētajā Vakarēdienā. Tā kā Dievs pats to ir solījis, tad mēs varam būt pilnīgi droši, ka pasludinātā Evaņģēlijā un izdalītos sakramentos uzticamais Dievs ne tikai būs klātesošs, bet būs klātesošs tieši tādā veidā, kas nesīs mums svētību, tas ir, nāks mums par labu.
Filozofiski noskaņotiem ļaudīm ir jāsaprot, ka žēlsirdīga Dieva klātbūtne citādi nav iespējama, kā vienīgi Dievam aizsedzoties ar Viņa paša izraudzītiem līdzekļiem – Vārdu, Kristības ūdeni, Vakarēdiena maizi un vīnu. Pretējā gadījumā svētā Dieva klātesamība grēcīgam cilvēkam nestu tūlītēju nāvi. Tā ir Dieva laipnība, ka Viņš nāk pie mums šādā īpašā, aizsegtā veidā. To Viņš dara, saudzēdams mūs. Te gan jāatgādina, ka tad, kad cilvēks vēl nebija kritis grēkā un padzīts no Dieva klātienes, viņš varēja Dievu gan redzēt, gan tieši ar Viņu sarunāties, tas ir stāvoklis, kas tiks atjaunots Debesīs. Mūsu pašu labad pagaidām Dievu iespējams redzēt tikai ticības acīm un sarunāties ar Viņu lūgšanā.
2. Ko dod žēlsirdīgā Dieva klātbūtne Vārdā un sakramentos?
Būdams klātesošs Evaņģēlija vārdā un sakramentos, Dievs glābj mūs no mūsu lielākās nelaimes – grēka, kas nes nāvi un mūžīgas ciešanas. Tāpēc pilnīgi saprotama ir kristieša vēlme, lai arī nākamajā gadā turpinātos tieši šāda veida Dieva klātesamība. To arī mēs vispirms domājam, lūdzot, lai Dievs paliek pie mums. Pagājušajā gadā Viņa klātbūtne Vārdā un sakramentos ir nesusi mums lielu svētību, un mēs to izlūdzamies arī jaunajam gadam. Šī lūgšana sevī ietver vairākas citas blakus lietas.
Pati Dieva žēlastība mums tiek dota, pateicoties Kristus nopelnam. Mums tā vairs nav jānopelna, un mums to neviens nevar arī atņemt. Tomēr miera apstākļos sludināt Evaņģēliju un izdalīt sakramentus ir vieglāk un drošāk nekā kara, revolūcijas vai vajāšanu laikā. Tādēļ šī lūgšana iever arī lūgumu pēc miera, labas sabiedriskās kārtības un tamlīdzīgām lietām. Piemēram, ir labi, ja mums ir sava baznīcas ēka, kur noturēt dievkalpojumus un pulcēties. Lai Evaņģēlijs varētu tikt pareizi sludināts un sakramenti pareizi pārvaldīti, ir nepieciešami arī labi mācītāji. Savukārt viņu sagatavošana ir ilgs, grūts un diezgan dārgs pasākums. Tāpat viņiem ir vajadzīga sava alga laicīgai iztikšanai, jo Tas Kungs ir noteicis, ka Evaņģēlija sludinātājiem jāpārtiek no Evaņģēlija (1.Kor.914).
Vieglprātīgi būtu šīs tik svarīgās lietas atstāt citu ziņā, cerot, ka citi gatavos mums mācītājus un dos tiem maizi, jo kā maizi kāds ēd, tā kalps viņš ir. Tātad lūgšana – Kungs paliec pie mums – sevī ietver arī lūgumu, pēc laicīgas rocības un labas gribas, ka varam paši par šīm lietām gādāt. Citādi mūsu lūgšana pārvērstos par zaimiem un Dieva kārdināšanu, ja mēs lūgtu, lai citi dara to, ko Dievs pavēlējis darīt mums. Raksti arī apsola, ka Dievs bagātīgi atlīdzinās tiem, kas vēlēsies ar savu mantu kalpot Evaņģēlija sludināšanai, savukārt piedraud, ka tie, kas sīksti sēj, sīksti arī pļaus.
Tātad baznīcai nav jācenšas izkaulēt sev nepieciešamos līdzekļus no valsts vai jāpaļaujas uz ilgstošu finansiālu palīdzību no citām baznīcām, bet pašiem nopietni jārūpējas par savām vajadzībām. Tad, ja mēs augstu vērtēsim Dieva žēlsirdības un mīlestības pilno klātesamību, arī varēsim būt droši, ka Dievs patiešām pie mums paliks. Savukārt, ja izrādīsim vienaldzību un necieņu pret Dieva dāvanām, tad Viņš mums tās var arī atņemt. Tad bez Viņa vārda mēs būsim kļuvuši nabagāki par nabagiem, jo tad Dieva žēlastību, ko Viņš tagad dod par brīvu, vairs nevarēs nopirkt ne par kādu naudu.
Lūdzot pēc tā, lai Dievs paliek pie mums Savā vārdā un sakramentos, mēs lūdzam arī pēc tā, lai Dievs vairo Savu baznīcu, arvien no jauna piepulcinot ar Evaņģēliju tai jaunus locekļus. Neviens nekļūst ticīgs pats no sevis, bet ticību rada Evaņģēlija uzklausīšana. Tā nu mēs, lūgdami pēc Tā Kunga klātbūtnes, izlūdzamies arī misionāra garu, lai Dievs dod mums gudrību un dedzīgu sirdi, ka par savu ticību runājam ar citiem, aicinām tos uz dievkalpojumiem un organizējam savas baznīcas misijas darbu. Ir daudzas lietas, kuras varam darīt paši, un nav jāgaida, ka tās mūsu vietā paveiks kāds cits. Piemēram, Kristus dzimšanas svētku laiks bija ļoti piemērots tam, lai mēs uz baznīcu aicinātu tai svešus ļaudis.
Šajā laikā mēs varam rīkot dažādus labdarības pasākumus – apdāvināt bērnus un apmeklēt vecos un slimos, pulcināt apkārtējos bērnus un viņu vecākus, lai iepazīstinātu ar baznīcu. Tas nav mācītāju, bet visas draudzes darbs. Ja šādas lietas atstājam novārtā, tad esam sliktāki par pagāniem. Un ir vēl daudzas citas lietas, ko varam darīt un kas mums arī ir jādara. Ja nu apzināmies, ka esam bijuši slinki, kūtri un nolaidīgi, daudz domājuši par sevi un aizmirsuši citus, tad tomēr mums jāzina arī, ka Kristus ir miris par mūsu grēkiem un tos piedod Savā vārdā un sakramentos. Tos baudījušiem, jāapņemas vairs negrēkot un jācenšas laboties, lūdzot Dievu, lai Viņš dod veiksmi un izdošanos.
Kad lūdzam, lai Tas Kungs paliek pie mums Evaņģēlija vārdā un sakramentos, tad izlūdzamies arī visu nepieciešamo, lai arvien varētu apmeklēt dievkalpojumus un saņemt Dieva dāvanas. Tas būtu zaimojoši un patiesi bezdievīgi, ja mēs gan lūgtu Dievu pēc Viņa žēlsirdīgās klātbūtnes, bet parādītu vienaldzību un nicinājumu pret tām dāvanām, kuras Viņš dod. Ne jau ar sudrabu un zeltu jūs esat atpirkti no Dieva dusmības, nāves un elles, bet ar svētajām Kristus asinīm. Tad nu pagodiniet savu Kungu, parādiet Viņam cieņu un nāciet saņemt šīs bezgalīgi dārgās dāvanas, kad Viņš jums tās dod. Tās patiesi ir brīnišķīgas lietas, pašas labākās Dieva dāvanas. Tajās Dievs jums dod pats Sevi. Tās atspirdzinās jūsu dvēseli un dāvās jums patiesu mieru un prieku. Tādēļ lūdziet Dievu, lai Evaņģēlija lietām jaunajā gadā jums arvien būtu laiks un dedzīga vēlēšanās tās saņemt.
Un Tas Kungs palīdzēs jums un apstiprinās Savu klātesamību Vārdā arī ar līdzejošām zīmēm jeb sakramentiem (Mk.16:20). Savā visvarenības spēkā Viņš apsola ar Savu žēlastību būt pie jums ik dienas līdz pašam pasaules galam (Mt.28:20). Viņa klātesamība dos spēku un drošību visā jūsu dzīvē. Pat tad, ja visi jūsu dzīves pamati grūs, jūs varat būt droši, ka Tas Kungs ir Savā svētajā namā (Ps.11:5).
Un tā, sagaidot jauno Tā Kunga žēlastības gadu, jums nav jāmin un jāzīlē, ko tas nesīs, bet kopā ar ķēniņu Dāvidu varat priekpilni dziedāt: Tas Kungs ir mans gans, man netrūks nenieka. Viņš man liek ganīties zāļainās ganībās. Viņš mani vada pie skaidra ūdens. Viņš atspirdzina manu dvēseli un ved mani pa taisnības ceļiem Sava Vārda dēļ. Jebšu es arī staigāju nāves ēnas ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis, Tava gana vēzda un Tavs gana zizlis mani iepriecina. Tu klāj man galdu, maniem ienaidniekiem redzot, Tu svaidi ar eļļu manu galvu, mans kauss ir pildīts pilns līdz malai. Tiešām, labums un žēlastība mani pavadīs visu manu mūžu, un es palikšu Tā Kunga namā vienumēr. Āmen.
Ilārs Plūme