Katram kociņam, katram stādiņam ir savas saknes, pateicoties kurām attiecīgais augs smeļ sev spēkus iz zemes mātes krūts. Tādēļ saknēm augu dzīvē piekrīt ārkārtīgi svarīga loma. Ja stāda saknes ir bojātas, tad tam neizbēgami arī pašam lemta bojā eja.
Ir dažādi augi. Vieni no viņiem ar saviem augļiem dod mums pārtiku, citi ar savu ziedu krāšņumu iepriecina mūs, vēl citi noder mūsu ēku celšanai un to apsildīšanai. Tie ir derīgie augi. Bet viņu vidū ir arī tādi augi, kuri ne ar ko mums nekalpo. Viņi ieviešas mūsu tīrumos, un, ātri sugodamies, nomāc tos stādus, kurus ar rūpību mēs audzējam. Tās ir nezāles. Kura namamāte gan nepazīs vārpu nezāles, kuras vēl izgājušo vasaru viņai sagādāja lielas pūles, kamēr viņa iespēja tās izskaust? Kurš laucinieks gan nezinās, kas ir gušņas (usnes), kuras ieviešas tīrumos, un daža laba tautu meita ne vienu vien reizi būs jutusi to asos dzeloņus, kad viņa gribēja tās izravēt no linu lauka.
Grūši (grūti) nezāles ir izskaust. Nelīdz pa virsu tās noplūkt. Viņas ir jāizravē ar visām saknēm. Tad vien ir līdzēts. Citādi pūles veltas.
Arī garīgā laukā gara līdumnieks sastopas ar daudz nezālēm. Garīgos tīrumos viena no visizplatītākām nezālēm ir grēks. Daudz un dažādos veidos ir mēģināts šo neizteicami lielo posta nesēju izskaust, bet velti. Vienmēr viņš rodas atkal par jaunu.
Tas liek domāt, ka mēs vēl arvien šī ļaunuma apkarošanā neesam piegājuši pie pašas saknes. Tai vietā, kur mums vajadzēja to izsakņot, mēs esam mēģinājuši to vai nu apslēpt, vai tikai tā posta nesošās sekas mazināt.
Vajag radikālāku līdzekļu. Jāatrod ļaunuma sakne, un tā ir jāiznīcina. Tā būsim vistaisnāk pie mērķa.
Ja mēs to spētu panākt, tad mēs varētu par laimīgiem saukties, tad mēs būtu izcīnījuši vislielāko kauju un ieguvuši vislielāko uzvaru. Ko ķēniņi un pravieši ir vēlējušies redzēt un nav redzējuši, to tad ieraudzītu mēs. Tikusi vaļā no vissmagākā sloga, kas gadutūkstošiem spieda cilvēces plecus, viņa tad atkal varētu brīvi uzelpot. Atgrieztos zelta laikmets, zaudētā paradīze būtu atkal mūsu.
Mūsu dzīve tad atplauktu vēl nebijušā krāšņumā, un laimes asaras mēs varētu raudāt.
Kā to panākt? Kur un kā atrast grēka sakni, kur meklējams visa ļaunā iesākums?
Nav vairs nekāds noslēpums, ka visas mūsu laimes un nelaimes cēlonis ir sirds. Sirds dziļumos sakņojas mūsu grēcīgās domas, rodas un aug ļaunais; sirds dziļumos mēs auklējam savu laimes bērnu. Te glabājas visu mūsu labo tikumu un laimes dienu kamolītis. Sirds dziļumos…
Tātad ar sirdi jāsāk, ar sirdi jābeidz. Jāiznīcina sirds ļaunums, jāmodina sirdī ir labais, lai viņa kļūtu par visa labā, daiļā un spēka avotu. Lai viņa top karsta kā saule, dziļa kā atvari un bagāta kā teiku valdinieks, kura zelta krājums ir neizsīkstošs….
Kāda gan patlaban ir mūsu sirds? Cik gan vārga tā ir un nespēcīga! Mūsu sirds mums ir kā slims un nevarīgs bērns. Mēs izpildām katru viņas iegribu, katru viņas mazāko vēlēšanos. Vai tā nav? Mūžam viņa ir neapmierināta pati ar sevi, saviem panākumiem, ar savu dzīvi, līdzcilvēkiem, ar visu. Nekad tai nav diezgan. Pat laimē tā nejūt diezgan laimes.
Mūsu ārējā bravūra, izlikšanās, deja un jautrība bieži nav nekas vairāk kā cenšanās apslēpt savas sirds nemieru, dziņa kaut kā aizpildīt to tukšumu, kas viņā mīt.
Diemžēl, ar tādu rīcību nekas nav līdzēts. Vēl vairāk! Ar tādu rīcību mēs krājam sev jaunu nemieru, vairojam slāpes, un ar katru dienu mūsu dzīve kļūst mazvērtīgāka. Šāda rīcība nav nekas vairāk kā kampara iešļircinājums. Uz laiku tikai viņa spēj uz nāvi cīnošos sirdi uzturēt pie dzīvības.
Kas var saskaitīt tos nelaimīgos, kuri ir kļuvuši savas nemiera pilnās sirds upuri? Kuri, sava sirds nemiera dzīti, grima aizvien dziļāk un dziļāk grēka purvā. Vai kāds laimīgais sēd krogā, vai kāds laimīgais apmeklē dejas grīdas un meklē dēkas? Tie ir nelaimīgie. Sava sirds nemiera, vēl vairāk, man gribētos sacīt, sirds kūtrības radītie grēka upuri.
Visiem šiem cilvēkiem man gribētos uzsaukt: Diezgan! Nu ir diezgan! Diezgan mēs esam savu sirdi lutinājuši un viņai izdabājuši kā nevarīgam bērnam. Bet mēs zinām, ka lutināti bērni nav dzīves spējīgi. Tiem viss ir par smagu, viss par nepanesamu nastu.
Mūsu sirds ir jāpārkaldina, jāpārrada, jāpāraudzina. Jāpārvar mūsu sirds pasivitāte, bezdarbība, kūtrība. Sirdij jādod darbs, sirds jāmazgā, jāradina strādāt radošu darbu. No sirds pasivitātes jāpāriet sirds aktivitātē, radošā darbā.
Sirdij jāmeklē laime, jārod laime, ja nevar to sameklēt, atrast, tad viņai ir jārada laime.
Mūsu nelaimes, nemiera, apnikuma, garlaicības cēlonis ir mūsu sirds kūtrība. Sirds kūtrība tātad ir visa ļaunuma cēlonis, vismaz ļaunuma galvenā sakne. Tā ir jāizravē.
Atdzīvosies sirds, dzīva kļūs visa mūsu dzīve. Būs laimīga sirds, būsim laimīgi arī mēs. Priecāsies sirds, arī mūsu vaigs staros priekā.
Nav bēdīgo, nav grūtsirdīgo, nav neapmierināto un nelaimīgo, ir tikai sirdskūtrie. Dzīva radoša sirds ir nebeidzamas laimes avots.
Mūsu dienās daudzi sūdzas, ka mūsu reliģija esot nedzīva, sastingusi un pilnīgi bezspēcīga kļuvusi. Viņas simboli esot pārlabojami, reformējami. Ja kāds to darītu, tad es jau iepriekš varu sacīt, ka tas būs veltīgs darbs. Nekādas reformas nespēj mūsu reliģiju atdzīvināt. Vienīgi sirds to spēj. Kam mēs ar sirds izjūtām pieskarsimies, tas dzīvos, un tikai tas.
Kristīgās ticības reliģijas simboli ir bezgala dziļi un plaši. Lai ņemam tikai tādus simbolus kā Dievs – tēvs, Dievs – mīlestība, cilvēks – brālis. Kas te ir par dziļumiem! Atdzīvini tos savā sirdī un tu kļūsi laimīgs! Viņos tu pārvarēsi ļaunumu un grēka sakni izravēsi.
„Gara Līdumnieks”. – Nr. 2 (1934).
Edgars Jundzis