MĀCĪTĀJS EDGARS JUNDZIS

Mācītājs un “aktīvs buržuāziskās inteliģences dalībnieks” Edgars Jundzis (1907–1986)

“Tā lūk ir aizgājušas daudzas Lieldienas un Jāņu dienas. Tiem līdzi ir šķetinājies mans dzīves pavediens. Aizgājusi ir bērnība, projām ir jaunība. Līdz šim gan es vēl neesmu manījis vecuma, kaut gan man jau ir pēc dažiem mēnešiem gadu 70. Bet viens ir skaidrs, mūžs jau iet uz vakara pusi. Tagad jāsāk laiks taupīt, jo pārāk maz jau no viņa ir atlicies. Vēl daudz, daudz kas jāpadara”, 1976. gada rudenī autobiogrāfijā rakstīja Jaunpiebalgas mācītājs Edgars Jundzis. Pārskatot viņa pēdējo dzīves gadu veikumu šodien, rodas iespaids, ka paša izvirzītos dzīves uzdevumus viņš paveica. 1980. gadā aizstāvēta doktora disertācija par studiju gados iecerētu tematu. Tas arī uzskatāms par mūža darbu. Bet padarīto darbu un pūliņu koks sazarojies kupls jo kupls kā bagātā, daudzšķautnainā Edgara Jundža personība. Pasakot, ka viņš bija luterāņu mācītājs un teologs, tiktu tikai daļēji aptverts viņa mūža veikums un ieguldījums reliģijas, zinātnes un latviešu kultūras vēsturē.
Pašā Igaunijas pierobežā Valkas apriņķa Omuļu pagastā pavisam parastās “Kalnamiciņu” mājās pušelnieka deviņu bērnu ģimenē kārts šūpulis talantīgajam un neordinārajam cilvēkam. Edgaram pirmajam no dzimtas izdevās izrauties inteliģences kārtā, viņš bija arī pirmais vidusskolas izglītību ieguvušais cilvēks no Omuļu pagasta. Mācoties Rīgā vidusskolā, maizi jauneklis pelna kā strādnieks koku fabrikā, vēlāk kā drēbnieks. 1925. gadā iesāktas teoloģijas studijas. Vairākus gadus pirms teoloģiskās izglītības pabeigšanas un ordinācijas norīkots noturēt dievkalpojumus Suntažu baznīcā. 1929. gadā Latvijas Universitātes teoloģijas fakultātes gala eksaminācijas komisija lemj, ka abiturienta Edgra Jundža zināšanas ir tik izcilas, ka nav vajadzīgs viņu eksaminēt.
Kandidāta gadu Edgars Jundzis sāka kalpot Rīgas Pāvila baznīcā, bet jau pēc pusgada tika ordinēts par Rīgas pilsētas iecirkņa vikāru. Pēc gada viņš nonāk Valkā, kur ir Igaunijas Valkas Jāņa draudzes mācītājs. Mācītāja darba vietas turpmākajā E. Jundža profesionālajā darbā saistītas ar vairākām Latvijas vietām. Otrā pasaules kara laikā viņš strādāja Rīgā, bēgļu gaitās Kurzemē – Piltenē, pēc kara Gulbenē un tās apkārtnes draudzēs, bet lielāko mūža daļu no 1955. gada Jaunpiebalgā. Suntažu un Valkas periods Jundzim aizrit raženi kā baznīcas amatā, tā arī apkārtnes sabiedriskajā un kulturālajā dzīvē. Kur viņš pieliek savu roku, dzīve pulsē aktīvi. Suntažos tiek nodibināta dāmu komiteja un jaunatnes pulciņš, atjaunota baznīca, iekārtota bibliotēka un noturētas Bībeles stundas. Valkā “Visa garīgās dzīves rosība gulēja uz maniem pleciem. Bet man tā tik vien vajadzēja. Vispirms nodibināju Igaunijas Valkā Sieviešu apvienību, pēc tam Igaunijas Valkas latviešu ģimnāziju, plašu latviešu bibliotēku”, raksta Jundzis autobiogrāfijā.
Pedagoģiskos nolūkos Jundzis 1933. gadā Valkā izdeva nelielu žurnālu “Gara Līdumnieks”, kur publicēja savas un vēl dažu līdzstrādnieku garīgas apceres. Šis izdevēja un redaktora  dēvētais “garīgais laikraksts” tika laists klajā reizi mēnesī. 1935. gada 4/5 numurs ar Iekšlietu ministrijas lēmumu tika konfiscēts pamatojoties uz “Noteikumiem par karastāvokli”. Cenzūrai varēja nepatikt miertiesneša A. Līča rakstā “Kultūras un saimnieciskās krīzes cēloņi..” K. Ulmaņa personas aizskārums. 1935. gada vidū žurnāls izbeidza savas gaitas pie lasītājiem.
Otrā pasaules kara laikā Rīgā E. Jundzis, izmantojot agrāk iegūtās ticības mācības skolotāja tiesības, blakus draudzes darbam strādā par skolotāju Franču licejā un Raiņa ģimnāzijā.
Pēc kara daudzi mācītāji, piemērojoties politiskajai sistēmai, pārkvalificējās citā, piemēram, skolotāja amatā. Jundzis palika uzticīgs mācītāja misijai un nonāca kara izpostītājā Gulbenē, bija sagrauta baznīca un mācītāja dzīvoklis. Ar ģimeni apmeties papostītā mājā Vecgulbenes pagasta “Margās”, dievbkalpojumus sākumā noturēja skolā, tad ugunsdzēsēju depo. Kad arī tur dievlūdzēji bija visiem pa kājām, ticīgie uz dievkalpojumiem pulcējas no postījumiem atjaunotajā kapličā. Pakāpeniski ar draudzes pūliņiem tiek atjaunota vācu saspridzinātā Gulbenes baznīca. E. Jundža kalpošanas areāls paplašinājās ar Lubānas, Lejasciema, Stāmerienas draudzēm. Taču padomju vara necieš enerģisko un radošo mācītāju. 1951. gadā tiek safabricēta politiska krimināllieta. Tai par ieganstu ir Lielās Oktobra revolūcijas gadadienai par godu 1950. gada 5. novembrī Doma baznīcā pēc arhibīskapa uzaicinājuma noturētais sprediķis. Jundža uzruna par mieru un cilvēkmīlestību tiek skaidrota kā pretkomunistisks dievkalpojums. Tiesai neizdevās safabricēt pierādījumus pretpadomju aģitācijā, mācītāju notiesāja par pretpadomju literatūras glabāšanu.
Četrus gadus Jundzis pavadīja labošanas darbu nometnē aiz Ziemeļu polārā loka – Vorkutā. Arī te nerimst garīgie meklējumi, tiek apgūtas valodas, domāts par valodu mācīšanās metodiku un pat jaunas valodas izstrādi: “Saki, vai nebūtu jauka tāda valoda, kuru varētu iemācīties pāris nedēļās un runāt bez kļūdām?” (No vēstules sievai 1954. gada 3. septembrī.) Ieslodzījumā arī tiek atkal un atkal prātā pārcilāta un aopsvērta doktora disertācija: “Viss darbs man principā ir skaidrs, atliek tikai izstrādājums!”(Vēstulē sievai 1955. gada 28. janvārī).
Pēc atgriešanās no ieslodzījuma E. Jundzis līdz mūža beigām kalpo Jaunpiebalgas draudzē, vienlaikus noturot dievkalpojumus arī Vecpiebalgā, Ērgļos, Drustos, Velēnā un Rīgas igauņu draudzē. Spītējot politiskajai varai, gandrīz pilnīgas garīgās izolācijas apstākļos turpinās zinātniski pētnieciskais un radošais darbs. Viņš ir Evaņģēliski luteriskās baznīcas Akadēmisko teoloģisko kursu (vēlāk– Garīgais seminārs) mācību spēks – docents, tad ārkārtas profesors. Viņš uzrakstījis vairākus kompendijus, kuriem raksturīga oriģināla pieeja Jaunās Derības tekstu skaidrojumiem. Tiek turpināts darbs pie jau studiju laikā iecerētās disertācijas tēmas, vācot faktus un pierādījumus, un analizējot materiālus koncepcijai par Jēzus dzīves diviem posmiem. Saziņā ar trimdas teologu Haraldu Biezo tiek sagādāta iespēja strādāt pie disertācijas Lundas universitātē, taču padomju čeka to nepieļauj. Pa aplinkus ceļiem iegūstot informāciju, Jundzis turpina darbu, kas rezultējas 1980. gadā aizstāvētajā doktora diserācijā “Jēzus dzīve uz sinoptiskās un johaneiskās tradīcijas pamata”. Speciālisti atzinuši, ka pētījums izvirza diskutablas un oriģinālas atziņas, piedāvā netradicionālu, pat revolucionāru versiju par Jēzus Kristus dzīvi un darbību. Disertācija tāpat kā citi pētījumi reliģijas zinātnēs, kaut arī uzrakstīti saistoši un lasāmi, nogūlās Garīgā semināra arhīvā un plašākam interesentu lokam nebija pieejami. Tikai šogad disertācijas tēzes un kopsavilkums nācis klajā Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta apgādā.
E. Jundža pētnieciskās intereses sniedzās pāri teoloģijas zinātnes robežām. Grāmatas, lasīšana, zinātniskā un literārā jaunrade bija viņa dzīves galvenais saturs, bet rezultāti – neordināri, daudziem nepieņemami, varbūt pat nezinātniski, bet vienmēr apliecināja jaunu pieeju pētāmajam priekšmetam. Jundzim ļoti patika valodas un valodniecība. Iekļaujoties 60. gados modernajā tieksmē radīt mākslīgas svešvalodas, viņš izgudroja univalodu pretstatā neveikljai esperanto. Hipotētisku meklējumu jomā iekļaujami viņa raksti par senlatviešu mezgla rakstiem. Un tas vēl nav viss no uzrakstītā. E. Jundža radošo darbu klāstā netrūkst arī dzejoļu krājuma.
Edgars Jundzis pieder pie padomju režīma raksturīgajiem īpatņiem, kas spītēja apstākļiem, palika uzticīgs savam aicinājumam. Darbdienās ardams zemi un stādīdams kartupeļus Jaunpiebalgas zemē, svētdienās nerimās uzrunāt tautu sprediķos, bet brīvajās stundās nodevās garīgiem meklējumiem. E. Jundža pētījumi, īpaši teoloģijas jomā, nākotnē nododami plašākas sabiedrības rīcībā.
Autore pateicas Tālavam Jundzim par informatīvajiem materiāliem raksta sagatavošanai.
Portrets. Fotogrāfija, oriģināls T. Jundža īpašumā

Lilija Limane