2. psalma komentārs
Šajā pasaulē mēs vērojam nepārtrauktu cīņu pret Dievu. Šīs ļaunās pasaules valdnieki, kas nevar saprasties tik daudzās un dažādās lietās, šajā vienā jautājumā ir pilnīgi vienprātīgi, proti, ka tiem jāpretojas Dieva valdīšanai. Apustuļu darbu grāmatas 4. nodaļas 27. pantā mēs lasām, ka sazvērēšanās pret Jēzu, kas noveda pie Viņa nāves, ir pats uzskatāmākais piemērs šādai dumpīgai sazvērestībai pret Dieva ķēniņu. Romas vietvaldis Pilāts un ieliktenis Hērods neieredzēja viens otru ne acu galā, taču Jēzus tiesāšanas jautājumā tie sapratās itin labi. Jūdu reliģiskās sektas saduķeji un farizeji bija nesamierināmi ienaidnieki, bet vienā jautājumā viņi sapratās labi – Jēzum ir jāmirst. Romas impērija atļāva visdažādāko dievu godināšanu, bet kristiešus ar viņu pretenzijām uz vienīgo Kungu Kristu, viņi neieredzēja tik ļoti, ka centās iznīcināt. Reformācijas laikā, kad Kristus Evaņģēlijs atkal tika celts spožā gaismā, visdažādākās un pretrunīgākās grupas, politiskie un garīgie strāvojumi apvienojās cīņā pret Evaņģēliju. Kārlis Markss vēlējās noraut Dievu no Viņa troņa, boļševiki cīnījās absurdo cīņu pret Dievu, kura pēc viņu domām nemaz nebija, un naidīgi pret Dievu izturējās arī fašisti. Mūsu dienās ir vērojama tā pati cīņa par atbrīvošanos no Dieva valdīšanas – kristīgās mācības, morāles un citām ar kristietību saistītām lietām.
Par šo neprātīgo pārdrošību brīnās ķēniņš Dāvids
Šī neprātīgā cīņa ir aprakstīta 2. psalmā: “Kāpēc trokšņo tautas un ļaudis tukšu melš? Zemes ķēniņi ceļas un valdnieki apvienojas pret To Kungu un Viņa svaidīto. Sarausim viņu važas un metīsim prom viņu saistekļus.” (Ps. 2:1–3) Vārds “trokšņo” labi raksturo to, kas notiek, atskanot Evaņģēlija vēstij. Tūdaļ parādās vai nu varmākas, kas grib pilnīgi aizliegt Evaņģēliju un iznīcināt tā sludinātājus, vai arī pārgudrie, kas to grib pārmākt un apklusināt ar savu cilvēciskās gudrības balsi. Dziesminieks ir ārkārtīgi izbrīnījies par šīs pasaules vareno uzdrīkstēšanos sacelties pret Dieva svaidīto Ķēniņu – Kristu. Vai varētu būt kāda vēl muļķīgāka rīcība? Vai varētu būt vēl kāds bezcerīgāks pasākums? Un tomēr evaņģēlijos mēs lasām, ka daudzi paša Mesijas tautieši vēlāk sauca – mēs negribam, ka Viņš pār mums valda, un sit Viņu krustā! Visi šie pūliņi, sacelties un dumpoties pret Dieva Svaidīto vēsturē ir izrādījušies velti. Neviens no šiem mēģinājumiem nav vainagojies ar panākumiem. Visām šīm lietām spītējot, Evaņģēlija vēsts turpina savu ceļu, sapulcējot Dieva izredzētos no visām tautām. Arī mūsu mazajai Evaņģēlija baznīcai viltus pravieši pasludināja drīzu galu, bet Dieva Svaidītais to ir uzturējis un pat vairojis ar savu tikpat vareno kā žēlsirdīgo roku.
Dažreiz sacelšanās pret Tā Kunga Svaidīto nav tik varmācīga, kā iepriekšminētās asiņainās vajāšanas. Mūsdienās cilvēki cenšas “saraut Dieva ķēdes”, nicinot Dieva likumu morālos principus, izvēloties tādu dzīves veidu, kas ignorē Dieva gribu. Amerikāņu teologs Džons Brugs, kura komentārā es lielā mērā esmu balstījis šīs pārdomas, norāda, ka tas notiek arī baznīcā, kur baznīcu vadītāji “nomet Dieva važas”, neļaujot Dieva vārdam noteikt viņu mācību”. Viņi labprātāk balstās mainīgā un nedrošā dzīves pieredzē, sociālās teorijās un politiskos priekšstatos par baznīcu. Dažreiz viņi arī mēģina iestāties par ko labu, bet tomēr viņiem savas cīņas ir jāzaudē, jo tie ir nicinājuši Dieva Svaidītā padomu un nokļuvuši zaudētāju pusē. Reiz kāds konservatīvs Somijas baznīcas vadītājs, kas vairākus gadu desmitus bija veltījis cīņai pret pagrimumu savā baznīcā, pauda izbrīnu – kādēļ notiek tā, ka mēs visu laiku zaudējam cīņu pēc cīņas? Man bija jāatbild ar Pāvila vārdiem, ka varbūt Jūs esat cīnījies nepareizi, jo uzvar tikai tas, kurš pareizi cīnās. Vēsturiskā pieredze rāda, ka, ignorējot Dieva vārdu, stāties pretī velna varai nav iespējams. Vēl nesākusies, šāda cīņa jau ir zaudēta.
Tikpat vientiesīgi rīkojas arī paštaisnie morālisti, kas iedomājas, ka spēj patikt Dievam paši ar saviem spēkiem un gudrību. Viņi atraida Kristus valdīšanu, vienīgo Ķēniņu – Glābēju, kas var dāvāt tiem grēku piedošanu un aizvest uz mūžīgo dzīvošanu.
Ko par to domā Dievs?
“Bet, kas debesīs valda, smejas, un Tas Kungs tos tur par nieku. Taču reiz Viņš runās uz tiem Savās dusmās un iztrūcinās tos Savā bardzībā.” (Ps. 2:4–5)
Lielā traģēdija visos šajos centienus, lai izbēgtu no Dieva valdīšanas, ir tā, ka paklausība Dieva vārdam, kuru šie cilvēki uzskata par verdzību, muļķību vai fanātismu, patiesībā ir pati lielākā brīvība un gudrība. Vēl traģiskāk šiem dumpiniekiem ir tas, ka visa šāda dumpošanās ir nolemta pilnīgai neveiksmei. Pār tiem, kuri nevēlas tikt Dieva žēlastības valdīti, lielās tiesas dienā valdīs Viņa dusmība. Arī Dieva pacietībai reiz pienāk beigas.
Vienīgais glābējs ir Dieva Svaidītais
Latviešu vārds “Svaidītais”, ebreju vārds “Mesija” un grieķu vārds “Kristus” visi nozīmē vienu un to pašu. Tie visi attiecas uz svaidīšanu ar eļļu, ar kuru Dieva ieceltais Israēla priesteris vai ķēniņš tika ievests savā amatā. Tituls “Tas Svaidītais” varēja tikt attiecināts uz ikvienu no Vecās Derības augstajiem priesteriem vai ķēniņiem. Tomēr šajā psalmā Tā Kunga Svaidītais ir Jēzus Kristus, Dieva Dēls. Tas kļūst skaidrs, lasot nākamos šā psalma pantus. Tajos Mesija pats pasludina Dieva Tēva spriedumu par Viņu: “Es darīšu zināmu Dieva spriedumu. Viņš uz mani sacīja: “Mans Dēls tu esi, Es šodien tevi esmu dzemdinājis. Prasi Man, tad Es tev došu tautas par īpašumu un pasaules galus par mantību. Tu ganīsi tos ar dzelzs zizli, kā māla traukus tu tos sadauzīsi.” (Ps. 2:7–9)
2. Samuēla grāmatā 7. nodaļā ir lasāms Tā Kunga apsolījums Dāvidam, ka viņam būs dēls, kas valdīs pēc viņa un uzcels Dieva namu. Dievs apsolīja, ka Viņš pats būs šā ķēniņa tēvs. Dāvida pēctecis Salamans daļēji piepildīja šo apsolījumu. Dievs bija viņa garīgais tēvs. Salamans valdīja Dāvida tronī. Viņš uzcēla templi kā Dieva namu. Taču Salamans nomira. Viņa ķēniņvalsts tika sadalīta. Templis, kuru viņš uzcēla tika nopostīts.
Neviens šīszemes ķēniņš nevarēja piepildīt šo pravietojumu. Pilnībā to piepildīja tikai Kristus. Ar Evaņģēlija sludināšanu, kas notiek visā plašajā pasaulē, Viņš ceļ Dieva namu – baznīcu. Vienīgi Kristus, Dāvida Dēls, ir nodibinājis ķēniņvalsti, kas nekad nebeigsies.
Tāpat kā visi citi ticīgie, Salamans bija Dieva dēls, pateicoties vienīgi tam, ka ticībā tika uzņemts Dieva ģimenē. Savukārt Kristus ir Dieva Dēls pats pēc Savas dabas. Viņš ir Dievs un visādā ziņā līdzinās Tēvam. Nīkajas ticības apliecībā mēs apliecinām, ka Jēzus ir Dieva vienpiedzimušais Dēls, kas dzimis no Tēva pirms pasaules sākuma. Lietojot vārdu “dzimis”, lai aprakstītu attiecības starp Dievu Tēvu un Dievu Dēlu, mēs tomēr ar to saprotam kaut ko diezgan atšķirīgu no tām attiecībām, kādas valda starp tēvu un dēlu cilvēku starpā. Tādēļ, ka Kristus ir mūžīgā Trīsvienības persona, Viņa dzimšana no Tēva nenotiek kādā noteiktā laikā, kā tas ir ar mūsu ieņemšanu un dzimšanu. Dievs Tēvs nekļuva par Kristus Tēvu, ieņemot un dzemdinot Viņu kaut kad laikā. Kristus dzimšana no Tēva ir starp divām Trīsvienības personām pastāvošas mūžīgas, nemainīgas attiecības.
Mūžīgais Dieva Dēls ienāca šajā pasaulē un pieņēma cilvēka dabu, kad Jēzus tika ieņemts Jaunavas Marijas klēpī un piedzima Bētlemē. Tomēr Kristus nekļuva par Dieva Dēlu ne tad, kad Viņš piedzima Bētlemē, nedz arī kādā citā laikā. Viņš vienmēr bija Dieva Dēls, un Viņš vienmēr tāds būs.
Mēs nezinātu, ka šis cilvēks Jēzus no Nācaretes patiešām ir mūžīgais Dieva Dēls, ja Dievs to nebūtu mums atklājis. Jēzus ir Dieva Dēls no mūžības, taču mums tas ir atklāts tikai ar Dieva Tēva liecību, kuru tas sniedza par Jēzus kalpošanu mūsu labā šeit uz šīs zemes. Eņģelis Gabriēls darīja zināmu šo patiesību Marijai pirms Jēzus dzimšanas (Lk.1:35). Dievs Tēvs to pasludināja ar balsi no debesīm Jēzus Kristību laikā (Lk.3:22), uz Apskaidrošanas kalna (Lk. 9:35) un vēlreiz pēdējās Viņa dzīves nedēļas laikā (Jņ. 12:28). Ar īpašu spēku un skaidrību Jēzus dievišķība atklājās, Viņam augšāmceļoties no mirušajiem. Jēzus “ar Savu augšāmcelšanos no mirušajiem Svētajā Garā atklājies kā Dieva Dēls spēkā” (Rom. 1:4).
Trīs Jaunās Derības vietās ir citēts 2. psalma 7. pants kā mesiānisks pravietojums, kas liecina, ka Jēzus ir Dieva Dēls. Apustuļu darbos 13:33 šis pasludinājums par Kristu kā Dieva Dēlu ir cieši saistīts ar Jēzus augšāmcelšanos no mirušajiem. Vēstulē ebrejiem 1:5 šis 2. psalma pants ir citēts, lai uzskatāmi parādītu Jēzus pārākumu par eņģeļiem, kas ir “Dieva dēli” vienīgi kā radības, nevis pēc mūžīgas līdzības. Vēstulē ebrejiem 5:5 šis psalms ir citēts, lai parādītu, ka Jēzus pats nepiesavinājās mūsu Augstā Priestera un Pestītāja amatu, bet tajā Viņu iecēla Tēvs.
Jēzus tagad iedibina Savu žēlastības pilno valdīšanu visā šajā pasaulē ar Evaņģēlija sludināšanu. Šajā Viņa žēlastības valstībā ticība Kristum un Viņa izcīnītā grēku piedošana dara cilvēkus par Dieva bērniem un Viņa mantiniekiem. Arī tie, kuri nicina šo žēlastību, tomēr būs spiesti pakļauties Kristus varai, kad Viņš atgriezīsies Tiesas dienā. 2. psalma 9. pants ir citēts Atklāsmes grāmatā 2:27, 12:5 un 19:15, pravietiskā veidā atklājot Kristum piederošo varu tiesāt šo pasauli. Šajā varā Viņš, atkal atnākot, dalīsies ar Saviem ļaudīm. Tas, ko vajadzētu mācīties no šīs ķēnišķās Kristus varas, ir acīm redzams – psalma autors to parāda tik skaidri, ka nevienam lasītājam tas nevar palikt apslēpts.
Ko no tā vajadzētu mācīties?
“Tad nu, ķēniņi, nāciet pie saprāta, ņemiet to vērā, jūs, zemes soģi! Kalpojiet Tam Kungam ar bijāšanu un ar sirds trīsām skūpstiet Dēlu, lai Viņš nedusmo un jūs neejat bojā savos ceļos, jo ātri iedegas Viņa dusmas. Bet svētīgi visi, kas pie Viņa tveras.” (Ps. 2:10–12)
Dziesminieks vēlas, lai viņa klausītāji izbēgtu no Dieva soda. Viņš nebūt nelīksmo par viņa ienaidnieku pazudināšanu. Tieši otrādi, viņam tas sāp, viņš cieš un vēlas no tā brīdināt un glābt. Nav lielāka neprāta kā pretoties Dieva vārdam. Īpaši tas būtu jāņem vērā tiem, kas vada citus un nosaka daudzu cilvēku likteņus. Ar bailēm un drebēšanu, nevis pārgalvīgu augstprātību mums jātuvojas miesā nākušajam Dieva Vārdam, ar dziļu respektu un uzmanību pārdomājot visu, ko Viņš sacījis un darījis.
Dieva? s? Kristus atgriezīsies šajā pasaulē, lai to tiesātu ar visvarenu spēku, jo visiem ceļiem nāksies locīties Viņa priekšā; tas, ko no tā vajadzētu mācīties Viņa valstības ienaidniekiem, ir acīmredzams. Lokiet ceļus Viņa priekšā pielūgsmē, pirms jums to nāksies darīt baiļu dzītiem. Nožēlojiet grēkus un ļaujieties salīdzināties ar Viņu.
Vārdi “skūpstiet Dēlu” šā 2. psalma 11. pantā ir radījuši lielas grūtības tulkiem, jo vārds, kas šeit lietots, lai apzīmētu Dēlu, nav parastais ebreju vārds, kura nozīme ir ‘dēls’. Šā iemesla dēļ vairākos dažādu valodu tulkojumos šis vārds ir tulkots citādi, taču, neraugoties uz variācijām, šā panta pamatnozīme ir viena un tā pati: pakļaujieties Kristus valdīšanai, kamēr vēl ir laiks. Vienīgi tie, kuri liek savu cerību uz Viņu, tiks svētīti laikā un mūžībā.
Ilārs Plūme