Didža Meļķa saruna ar literatūrzinātnieci Bārbalu Strodu.
Meļķis: Kā tas nākas, ka tik liela meitene vēl darbojas ar pasakām?
Stroda: Ar tām lielajām meitenēm ir tā, kā savulaik teicis kāds fantāzijas rakstnieks savas grāmatas novēlējumā. Darbu viņš veltīja savai meitai ar vārdiem, ka grāmatas diemžēl tiek rakstītas lēnāk, nekā meitenes aug. Tādēļ var būt, viņš rakstīja, ka tad, kad šī grāmata tiks pabeigta, tu būsi par lielu, lai to lasītu, bet pēc gadiem vienā jaukā dienā tu, iespējams, būsi pietiekami pieaugusi, lai tomēr pie tās atgrieztos. Man gan tā fāze, kad cilvēks ir pārāk liels, lai lasītu pasakas, tā arī nav iestājusies.
Meļķis: Tiešām?
Stroda: Jā. Manā dzīvē nav bijis tāda laika, kad es nelasītu bērnu grāmatas. Bet konkrēti ar fantāzijas literatūru ir bijis ļoti interesanti, jo tas sākās tieši saistībā ar kristietību un kristīgās literatūras veikalu Rīgā, Lāčplēša ielā. Būdama aktīva kristiete, es tajā bieži iegriezos, jo tas bija viens no retajiem šādas ievirzes veikaliem. Tolaik tādi gan bija vēl pāris, bet mūsdienās laikam tik publisks ir palicis tikai šis pats viens. Lūk, reiz es tur iegāju, un uz letes stāvēja grāmata “Burvja māsasdēls”. “Kas tad tas!?” es nodomāju.
Meļķis: Lai nu kur, bet Lāčplēša ielā 37!
Stroda: Tieši tā. Diezgan jocīgi. Man, protams, momentā bija spuras gaisā, jo es biju, tā teikt, pareizi skolota. Bet nu neko. Nopirku to grāmatu. Nopirku arī nākamo daļu. Un otrās daļas vidū es sapratu, kāpēc tā grāmata tur atradās. Jo es pirms tam neko nebiju dzirdējusi ne par K. S. Lūisu, ne Nārniju, ne fantāzijas žanru.
Meļķis: Jūs tiešām izlasījāt “Burvja māsasdēlu” un nesapratāt, par ko tas viss ir?
Stroda: Nesapratu. Tikai nākamajā grāmatā – “Lauva, ragana un drēbju skapis” – tai brīdī, kur lauva Aslans naktī dodas uz soda vietas upuraltāri, man beidzot pieleca.
Meļķis: Hm, tas ir ilgi.
Stroda: Jā, tas ir ilgi.
Meļķis: Vai jums tam ir kāds skaidrojums?
Stroda: Varbūt jums bija vieglāk, jo jūs iepriekš zinājāt par Lūisu un viņa kristīgo nostāju. Bet es nebiju dzirdējusi ne par šādu autoru, ne viņa darbiem. Tas bija 90. gadu otrajā pusē, kad pasaulē un arī šeit vēl nebija samērā nesenā buma ar attiecīgajām filmām un grāmatām.
Lūk, tā nu man atlika vien meklēt rokā pārējās daļas un izstudēt to visu pamatīgāk. Sākumā es universitātē par šiem darbiem uzrakstīju kursa darbu, pēc tam arī bakalaura darbu, un tā tas viss aizgāja. Svešvalodu fakultātē, kur es studēju, izrādījās, strādāja arī divas ļoti jaukas pasniedzējas, kuras interesējas par šo žanru
Meļķis: Tas gan ir jauki. Varbūt, ka pirms kāda laiciņa “Karogā” lasītā dēļ, bet man ir radies iespaids, ka Latvijā fantāzijas žanrs reti kuru interesē, vai arī šie cilvēki ļoti veiksmīgi maskējas.
Stroda: Tos, kuri nemaskējas, es vairāk vai mazāk esmu apzinājusi, un viņu tiešām nav daudz.
Meļķis: Latvijā gan nekā nav sevišķi daudz.
Stroda: Literatūrkritiķi visvairāk pēta postmodernismu un alternatīvo dzimumattiecību problēmas. Arī ārvalstīs – ir jau arī par to pašu Poteru pētījumi, bet kādi tie ir? Piemēram, vai “Harijā Poterā” ir korekts dzimumlomu sadalījums. Jo kur gan tas der, ka zēni veic visus galvenos varoņdarbus, bet meitene fonā izpilda tikai staigājošas enciklopēdijas lomu. Nekorekti. Bet tas jau nav literatūras pētījums, labākajā gadījumā – sociālas parādības konstatējums.
Meļķis: Muļķīgi. Piemēram, Rons “Harijā Poterā” ir gana nūģīgs.
Stroda: Nē, es tā neteiktu. Bez viņa Harijs vispār nekur nebūtu ticis. Piemēram, jau pašā pirmajā grāmatā.
Meļķis: Jā, “Filozofu akmenī” Rona upuris ir izšķirīgs, bet vēlāk, piemēram, “Uguns biķerī”…
Stroda: Ko tad viņš tādu izdarīja?
Meļķis: Tur jau tā lieta: neko tādu. Katrā ziņā Hermione man tur šķiet pārstāvam sieviešu dzimumu labākā gaismā. Labi – piedošanu un visu cieņu Ronam, vienkārši tā pētījuma secinājums man nešķiet pārliecinošs.
Stroda: Arī tas, ka “Gredzenu pavēlniekā” nav neviena vērā ņemama sieviešu personāža, izņemot Galadriēlu, ir minēts kā pierādījums, ka fantāzija ir maskulīns žanrs. Lai gan, piemēram, Ursulas Le Gvinas darbos ir pilnīgi pretēji, tur ir izteikti femīns noskaņojums.
Tā ka nav jau tā, ka cilvēki par fantāzijas žanru neko nezinātu, bet valdošais uzskats diemžēl ir tāds, ka tās ir vienveidīgas, draņķīgas grāmateles, ko lasa tie, kuriem pietrūkst prāta kaut kam nopietnākam. Pēc manām domām tā tas gluži nav.
Meļķis: Šeit mēs nonākam pie jautājuma par mītiem.
Stroda: Mīti ir nopietns žanrs.
Meļķis: Piedodiet – es jūs netīšām maldināju. Īstenībā es domāju par mītiem šā vārda vulgārajā nozīmē kā par nevajadzīgiem aizspriedumiem. Es pats un samērā nesen esmu iebildis pret tādu vārda “mīts” lietojumu tieši šā iemesla dēļ, kā jūs sakāt – ka tas ir nopietns žanrs.
Stroda: Atceraties, ko Dž. R. R. Tolkīns teica par mītiem?
Meļķis: Viņš daudz ko ir teicis par mītiem.
Stroda: Nu, jūs taču atceraties: sākumā Lūisu satrauca doma, ka mīti ir skaisti meli, kas izdvesti caur sudrabu.
Meļķis: Jā.
Stroda: Un tad viņa draugs Tolkīns izteica pārsteidzošo atziņu, ka kristietība arī ir mīts, tikai ar to lielo atšķirību, ka tas ir realizējies vēsturē. Proti, mīti par Ozīrisu vai Baldūru nenoliedz mītu par Kristu, bet gan drīzāk var tikt uzskatīti par cilvēces sagatavošanu Kristus atnākšanai. Man ļoti patīk Tolkīna teiktais, ka fantāzijas rakstīšana būtībā arī ir mītu darināšana, kalšana. Šādā aspektā es to mēģinu pasniegt arī savā disertācijā – ka fantāzija ir apzināti konstruēts mītisks stāstījums, un kā tādam tam arī tic. Proti, tic ne burtiski, bet gan tam, ka tur izteiktās patiesības citādāk nevar izteikt.
Meļķis: Labi, bet atgriezīsimies pie aizspriedumiem vai vēl labāk – pie pārpratumiem. Vai pārpratums par fantāzijas žanra nenopietnību ir galvenais?
Stroda: Es nezinu, vai tas ir galvenais, bet pārpratumus un attiecīgi aizspriedumus rada paši fantāzijas grāmatu izdevēji un arī rakstnieki. Jo – ko mēs redzam uz tipiskas fantāzijas grāmatas vāka? Puskailu dāmu, milzīgu, šņācošu monstru un muskuļotu varoni, kurš to dāmu glābj. Savukārt fantāzijas rakstniekiem ir tendence savus darbus rakstīt daudzos turpinājumos, un šie turpinājumi nereti kļūst aizvien sliktāki par sākotnējo grāmatu. Bet Latvijā galvenā problēma noteikti ir tā, ka mums šā žanra oriģināldarbu nav gandrīz nemaz.
Pat literatūras vēstures grāmatās raksta, ka latvietim fantāzija nav raksturīga, latvietim nav iztēles lidojuma, latvietis stāv ar abām kājās stingri uz zemes, un ar to mēs arī lepojamies. Labi, “Latvijas Luterānis” ir izņēmums, bet ko par fantāziju raksta citur presē? Piemēram, “Dienā”? Filmu anotācijās – “Pasaku filmiņa”, “piedzīvojumu filma visai ģimenei”. Un, ja arī kāds raksta par grāmatām, tad galvenais uzsvars ir uz to, ka Dž. K. Roulinga ir miljonāre, Lūiss bija fanātisks kristietis vai kaut kas tamlīdzīgs saistībā ar personālijām. Viņi paņem detaļas no konteksta, bet par pašu darbu neraksta. Tas mani tā kaitina, ka esmu sākusi pati rakstīt “Dienai” recenzijas.
Vai jūs varat nosaukt fantāzijas žanra darbu latviešu valodā?
Meļķis: Bez minstināšanās es varu nosaukt “Pabarot pūķi”, jo tā autors esmu es pats. Pirms dažiem gadiem to publicēja “Luterānī”.
Stroda: O, to es esmu palaidusi garām. Labi, ir jau tagad arī Berelim “Agnese un tumsas valdnieks”, ir “Monikas” sērija.
Meļķis: Jā, “Agnese” ir labā!
Stroda: Bet tā jau balansē uz bērnu literatūras robežas. Manuprāt, fantāzijai mazdrusciņ par bērnišķīgu. Nu, kas tas par briesmoni, ko var ar smiekliem pievarēt? Un vēl staigā pidžamā ar četrpadsmit apkaklītēm. Un trim sivēna astēm.
Nu, “Monika” vēl.
Meļķis: Atvainojiet, bet kas ir “Monika”?
Stroda: “Monika un mežs”, “Monika un dimantu ciltstēvs”. Kā pirmais mēģinājums tās ir atzīstamas par labām grāmatām.
Meļķis: Tad vēl ir tā bērnu ārste, kura…
Stroda: Tā ir tā pati – Signe Kvaskova.
Meļķis: Man likās, ka viņa rakstīja par kādu susuru…
Stroda: Jā, bet tā ir cita darbu sērija. “Monika” vairāk sliecas uz fantāzijas žanru, bet “Susurs” jau ir pasaka bērniem par zvēriņiem.
Jā, lūk, zvēru un brīnumu pasakas jau mums, latviešiem, ir gan, un mūsu pašu folklorā, piemēram, no Kurbada, varētu smelties iedvesmu labiem fantāzijas darbiem.
Meļķis: Tā ka nav gluži tā, ka latviešiem tīri vai ģenētiski pavisam nepiemistu fantāzija.
Stroda: Nē, latviešiem ir teiksmu lugas, pasaku lugas, Aleksandra Grīna darbos visās malās rēgojas veļi. Vēl Jānis Veselis. Viņš gan stingri velk uz dievturību, bet tur tās mītiskās būtnes arī parādās. Vēl pēdējā laikā mums ir saradies tas, ko es saucu par ezotērisko prozu, kur figurē maģiskie kristāli, karmas, auras, biostrāvas…
Meļķis: Vai jūs varētu to komentēt? Piemēram, maģiju “Poterā” taču nevar nosaukt par ezotērisku.
Stroda: Nekādā ziņā. Jo maģija Roulingas darbos funkcionē tikai noteiktā teritorijā – burvju pasaulē, un citur tā ir pat aizliegta. Turklāt Roulinga maģiju traktē pilnīgi fantastiskos terminos. Viņa nesaka: nopērciet veikalā piramīdiņu un nolieciet zem gultas. Tiesa, to izdara komercija, kas mēģina piepelnīties uz Potera rēķina, pārdodot burvju zižļus, grāmatas ar buramajiem vārdiem un tamlīdzīgi. Bet Roulingas buramvārdi faktiski ir kropļota latīņu valoda.
Meļķis: Asprātīgi kropļota.
Stroda: Katrā ziņā tos jūs varat klaigāt, cik gribat – tas nav nopietni. Tā nav reāla okulta informācija. Tas, ka kāds ar zizli pēc tam mājās māžojas, pārsvarā ir reklāmas kampaņas rezultāts.
Gan Roulingai, gan citos labos fantāzijas darbos maģija pastāv kā zināms morāles kodekss: ir jāpakļaujas priekšnosacījumiem. Arī Lūisa darbos ir maģija, kuru viņš sauc par augstāko senlaiku maģiju. Tā ir kā bauslība, kas nosaka: ja tu darīsi tā, tad būs tā. Ja tu nodosi savus biedrus, tad ar tevi pašu būs cauri. “Poterā” tāpat – ir jāpakļaujas zināmiem nosacījumiem. Turklāt maģija tur pilda arī tās funkcijas, kuras mēs esam “atbūruši”, un kuras mūsu pasaulē pilda elektrība, elektronika, komunikācijas. Jo viņiem nav, piemēram, telefonu, viņiem nav metro, tādēļ tiek piemeklēti aizvietotāji. Labi, viņi reizēm paslinko un ar maģijas palīdzību mazgā arī traukus.
Meļķis: Bet tas jau ir vairāk lasītāju un skatītāju smīdināšanai. Turklāt tas ir ekvivalents mūsu trauku mašīnām.
Stroda: Atceraties, ka Lūisa darbā vienā epizodē Lūsija skatās burvju vārdu grāmatu un viņai uzmācas kārdinājums izrunāt burvestību, kas viņu padarītu skaistāku, un tai brīdī grāmatā parādās Aslana attēls, kas skaidri dod zīmi, ka nu nevajag gan to darīt. Tāda, lūk, fundamentālā atšķirība starp maģiju un maģiju.
Bet kur piesieties jau cilvēki atrod vienmēr. Esmu lasījusi kritiku arī par Pepiju Garzeķi un Vinniju Pūku – ka tās ir bērniem kaitīgas grāmatas, kuru vietā ir jālasa svētdienas skolas stāsti. Protams, ka ir jālasa, bet es neesmu gan tik pārliecināta par citu grāmatu noliegšanu.
Meļķis: Lūk – pret šo gan es esmu pret! Es esmu par Bībeli, bet es esmu pret bezgalīgi variētajiem un tiražētajiem Bībeles un svētdienas skolas stāstiem bērniem. Tas viss ir jādara gan, bet tad nu tiešām ar baltiem cimdiem.
Stroda: Jo tie var radīt arī alerģiju.
Meļķis: Jā. Tie pārsvarā rada greizu un ļoti seklu priekšstatu par to, kas tad te kristietībā vispār notiek. Pirms pāris gadiem Amerikā – lai nu kur, bet lielo iespēju zemē ar milzīgo tirgu – es lielā kristīgās literatūras veikalā neatradu nevienu grāmatu ar pieņemamām ilustrācijām, ko atvest bērnam. Tādā ziņā fantāzija, kurā vispār netiek pieminēts vārds “Dievs” vai “Jēzus”, var būt kristīgai mācīšanai piemērotāka par dažiem labiem oficiālajiem baznīcas materiāliem.
Stroda: Ne Tolkīns, ne Lūiss, ne Roulinga nelieto vārdu “Dievs”. Tiesa, Poters svin Ziemassvētkus, un tā jau ir laba zīme. Viņi pat dzied korāļus – Cūkkārpas poltergeists mācīja bruņutērpam dziedāt “Jūs, ticīgie, nāciet”.
Meļķis: Atgriezīsimies pie aizspriedumiem. Viena vaina tātad ir neadekvāts noformējums.
Stroda: Jā, bet ne tik daudz Latvijā, jo mums jau vispār no visa tā milzīgā pasaules fantāzijas lēruma ir izdots ļoti maz kas, un tad pārsvarā labā noformējumā. Nesen izdotais “Pēdējais elfs” ir ļoti laba fantāzijas grāmata, bet tās noformējums gan vedina domāt, ka runa būs par bērnu patversmi – uz vāka tāds sašņurcis, salijis puisītis zilā lietusmētelītī.
Bet runa nav tik daudz par ilustrācijām, cik par sabiedrības viedokli, ko veido tieši grāmatu un filmu apskati un komentāri. Ļoti reti kad ir tiešām profesionālas publikācijas, un tad tās parasti ir specifiskos izdevumos un rakstu krājumos, kas parasti nenonāk pie plaša lasītāju loka. Ir “Karogs”, kur mēs ar Imantu Belogrīvu cenšamies par šo žanru atgādināt, bet tas tad praktiski arī viss.
Padomju laikā iznāca nomenklatūras akceptētā zinātniskā fantastika ar plašiem ievadiem un pēcvārdiem par to, kā, lūk, amerikāņi ir spiesti ar zemtekstiem protestēt pret pastāvošo iekārtu, un tās bija arī Latvijā populāras grāmatas. Protams, fantāzijas darbus neizdeva.
Meļķis: Kāpēc komunistiem fantāzija šķita bīstama?
Stroda: Es domāju, ka tieši reliģiskās nostājas dēļ – tāpēc, ka fantāzija neizskaidro brīnuma faktoru. Turpretī zinātniskajā fantastikā, kura padomju laikos plauka, viss tiek izskaidrots kā cilvēka darbības auglis. Tā teikt, es ticu cilvēka rokām un prātam – visa radītājam un valdītājam. Fantāzijā nekas tāds neparādās. Savukārt zinātniskajā fantastikā praktiski nefigurē providences jēdziens, Dieva iespējamība. Fantāzijā tomēr katrā darbā ir kāds pirmkustinātājs spēks. Zinātniskās fantastikas autori paši ir aktīvi izteikušies, ka pasaku laiks nu ir pagājis, tagad mums ir tehnoloģijas progresa, „sputņiku”un mākslīgā intelekta laiks. Tādēļ padomju ideologi fantastiku izmantoja par savu ruporu. Bet fantāzijas žanru tā iegrozīt viņi nevarēja. Tur tomēr ir dažādas morāles dilemmas, indivīda ceļš uz pašatklāsmi un individuālisms vispār, kas, protams, padomēm šķita ļoti bīstami.
Meļķis: Kā mēdz domāt, mūsdienās ļaudis ir ļoti merkantili orientēti. Kādēļ viņiem lasīt fantāzijas žanra darbus? Kas viņiem par to būs?
Stroda: Kāda pieaugušam cilvēkam vispār jēga no grāmatām? Pieaugušajam vispār būtu jālasa avīžu raksti, sludinājumi un varbūt vēl kāds ļoti progresīvs bestsellers, ar ko palielīties, ka esi izlasījis. Piemēram, “Da Vinči kods”. Tas būtu tas, kas ir jālasa pieaugušam cilvēkam, vai ne? Protams, tikko teiktais ir jāliek pieckāršās pēdiņās.
Meļķis: Vai jums nešķiet, ka tieši fantāzijas žanra darbos izteikti izpaužas, manifestējas pati lasīšanas būtība?
Stroda: Pilnīgi pareizi. Jo no kā sižetiski sastāv lielākais vairums fantāzijas darbu? Tur galvenais varonis dodas ceļā, kas ir garš, līkumots un pilns visādiem šķēršļiem, tomēr beigās ved pie mērķa un atrisinājuma. Visbiežāk jau darba sākumā mums ir skaidrs, ka atrisinājums būs pozitīvs. Līdz ar to nav kārdinājuma pašķirt grāmatas beigas un paskatīties, ar ko tad tas viss beigsies, kā tas ir detektīvā. Mēs zinām, ka varonis pie mērķa nonāks. Bet kā nonāks? Līdzīgi kā pasakās: protams, Antiņš uzjās Stikla kalnā, pameita beigu beigās apprecēs savu princi, bet kā? Lasītājs ir spiests to visu lasīt, sekot līdzi un piedalīties, personiski izdzīvot. Jo visas tās dilemmas, ko izdzīvo varonis, ir morālas dabas, un tās ir aktuālas pašam lasītājam.
Piemēram, tai pašā bieži piesauktajā “Gredzenu pavēlniekā” ļoti uzskatāmi ir izspēlētas cilvēka attiecības ar varu, un šajās attiecībās katrs savā veidā nonāk praktiski visi šā romāna varoņi. Tolkīns šos varoņus it kā sadala pa pāriem, izejot no viņu izdarītās izvēles attiecībās ar varu simbolizējošo gredzenu. Arī tas, manuprāt, ir kristīgs apraksta veids – ka viņš parāda gan vienas, gan otras izvēles rezultātu. Un būtiskais tajā nav vienkārši informēt, bet gan izdzīvot. Tāpēc arī fantāzijas žanra darba sižetu ir grūti pārstāstīt īsos vārdos, jo svarīgākais tajā ir rakstītāja un lasītāja izjūtu gamma, nevis kurš kuram ko kad un cik ilgi. Šai sakarā ir pat tāds formulējums: stāstā atbilde nav ietverta; stāsts pats ir atbilde.
Meļķis: Lūiss reiz ir teicis, ka cilvēki bez spējas uz fantāziju nespēj arī ticēt Dievam.
Stroda: Protams, jo cilvēkam, kurš netic neredzamām lietām, būtu grūti noticēt Dievam, kurš ir, tā teikt, mēreni neieraugāms. Bet man patīk Tolkīna koncepcija, ka tieši caur iztēli cilvēks var saprast, ko nozīmē Dievs kā Radītājs. Jo cilvēks ņem dažādas radītas lietas, sakombinē neredzētās kombinācijās, un tā rodas fantāzija – romāns, glezna vai vēl kaut kas. Bet Dievs radīja ne no kā – padomājiet, kas Viņam bija par fantāziju! Iztēles pretinieki šeit varētu uzmanīgi padomāt, jo viņi visi ir Dieva iztēles augļi. Pīļknābi šai sakarā nereti min kā izcilu Dieva radošās fantāzijas paraugu.
Meļķis: Un avokado.
Stroda: Tolkīnam bija arī laba teorija, ka, rakstot fantāziju, cilvēks piedalās radīšanā, to papildinot. Viņam arī ir skaists dzejolis Mythopoieia – “Mītu radīšana”, kurā viņš saka, ka cilvēks ir “subcreator” jeb sekundārais radītājs, caur kuru kā caur prizmu spīd Dieva gaisma, sadaloties visās varavīksnes krāsās. Tādēļ mēs arī fantazējam un radām, ka paši esam radīti pēc Dieva “ģīmja un līdzības”, ar radošo potenciālu. Atkal jāsaka, ka visspilgtāk tas izpaužas bērnos. Negribot kļūt ķecerīga, es tomēr teiktu, ka tas ir vistuvākais, kur cilvēks var pienākt grēkā nekritušajam stāvoklim – bērnā un fantāzijā kā sava veida atmiņās par sākotnējo nevainību.
Meļķis: Lai dzīvo Platons!
Stroda: Arī. Un Augustīns.
Meļķis: Kas fantāzijā ir tai raksturīgie tēli – tie pūķi un tamlīdzīgi?
Stroda: Dekorācijas. Bet tas, kas ir apkārt mūsu pasaulē, arī ir dekorācijas, tikai citādākas. Pūķis un nešpetna kaimiņiene var būt viens un tas pats, lai gan, protams, par pūķi lasīt ir aizraujošāk nekā par kaimiņieni. “Gredzenu pavēlnieku” varētu pārtaisīt par pavisam reālistisku romānu, kurā tiek risināta, piemēram, indivīda un varas problēma, bet tad tas vairs nebūtu tik interesanti.
Meļķis: Iespējams, ka šeit ir laiks manam jautājumam par tumšo vai melno fantāziju – kā to sauc?
Stroda: Jā, par tumšo.
Meļķis: Kā šis apakšžanrs saspēlējas ar jūsu tēzi par fantāzijas būtisko kristīgumu?
Stroda: Mūsdienās no atpazīstamākajiem autoriem tumšā un šausmu fantāzija ir, piemēram, daži Stīvena Kinga darbi. Tur ir mazāk paralēlo pasauļu, vairāk dažādi monstri, kas ielaužas šai pasaulē. Parasti tas risinās diezgan depresīvā gaisotnē.
Meļķis: Es nemaz neiedomājos, ka Kings pieder pie fantāzijas autoriem.
Stroda: Ne jau viss. Liela daļa viņa darbu ir šausmu literatūra, šausmu fantāzija ir mazākā daļa no viņa daiļrades. Atšķirība ir tā, ka šausmu literatūrā tās šausmas un ļaunums ir racionalizēts, aptverts, izskaitļots, bet šausmu fantāzijā tas nav racionalizēts.
Tiesa, kristīgo kontekstu tumšajā fantāzijā samanīt ir grūtāk. Uz kristīgu fantāziju vairāk vai mazāk varētu reducēt to, ko sauc par varoņu fantāziju. Tumšajā fantāzijā svarīgākā ir izdzīvošana, izglābšanās – mērķi tur nav augstāki par fizisku un psihisku veselības saglabāšanu. Visi tie šausmu iemiesojumi ir dažādu cilvēka tumšāko nojausmu un baiļu manifestācijas. To droši vien psihiatrija varētu labāk paskaidrot. No tumšās fantāzijas savukārt atvasināta ir tā sauktā okultā fantāzija, kas ir mēģinājums racionalizēt biblisko. Filma “Eksorcists” atbilst šim apakšžanram, lai gan autori paši saka, ka tas viss ir balstīts uz reāliem notikumiem.
Teikšu atklāti: šie nav mani mīļākie darbi, jo tumšā realitāte, tumšie spēki saskaņā ar manu pārliecību nav vis nekas iedomāts, un ar tiem darīties kaut vai literatūras līmenī man nešķiet visai vēlams. Paši šie darbi pārsvarā ir liecība tam, kas notiek, ja cilvēks pārāk daudz “brauc iekšā” tai tumšajā reģionā. Varbūt ar kristietību to varētu saistīt drīzāk negatīvi – kā brīdinājumu no pretējā. Tie paši Kinga “Kukurūzas bērni” – ar ko visas tās drausmas tika izskaidrotas? Ar to, ka attiecīgie cilvēki bija pārāk daudz niekojušies ar pagānu dievībām. Savukārt “Eksorcista” pamatojums bija tāds, ka apsēstā meitene ir neveselīgi aizrāvusies ar okultajiem ouija dēlīšiem. Tas esot tāds kā šķīvīša dancināšanas paveids.
Meļķis: Man pārdomas izraisīja abi nesen latviski tulkotie H. F. Lavkrafta stāsti, kas publicēti portālā “satori.lv”. Lavkrafts jau nu nav nekāds dižais kristietis, vai ne?
Stroda: No kristietības viņš dzīves laikā bija ļoti tālu. Jā, ir, lūk, arī šādi darbi. Nevar jau visu fantāziju reducēt tikai uz kristietību.
Piemēram, latviski nesen ir iznākusi Filipa Pulmana triloģija “Tumšās matērijas”, un to “Zvaigzne ABC” ir izdevusi kā bērnu literatūru! Grāmata ir tiešām aizraujoša, un tās autors ir apveltīts ar bagātu iztēli. Pēc pārliecības viņš ir ateists plus agnostiķis un vēl kaut kas grūti nosakāms.
Meļķis: Kā ateists iet kopā ar gnostiķi?
Stroda: Neiet. Ateists viņš ir gadījumos, kad viņam tas ir izdevīgi, bet agnostiķis – kad vajag kādu reālu pamatojumu tam, ko viņš domā. Sākumā viņa uzstādījums ir tāds, ka Dieva nav, tomēr vēlāk izrādās, ka ir gan. Tikai Dievs nav Dievs – Pulmanam tas ir pašiecelts eņģelis. Tā nu grāmatas varoņi – bērni, atklājuši, kas un kur tas Dievs vai dievība ir, nolemj, ka vajag to piebeigt.
Meļķis: “Sirsnīgi.”
Stroda: Jā, tiešām. Pēc šā darba nekādas eikatastrofas jeb “labās katastrofas” sajūtas, kā to dēvēja Tolkīns, nav. Ir vienīgi skumjas. Nosacīts humors tur ir vēl tāds, ka cilvēki nu ir sagrāvuši Debesu valstību jeb karalisti (Kingdom of Heaven), un ko viņi dara? Dodas celt Debesu republiku! Tādu alternatīvu sabiedrības formu. Jautājums: kam vajadzīga Debesu republika, kurā nav Dieva?
Meļķis: Tiešām, kāpēc gan to nevarēja saukt kaut vai par Zemes republiku?
Stroda: Visa lielā grāmatas ideja ir, ka nemaz jau tik vainīgs sātans nemaz nav bijis, bet grēkā krišana bija neaizstājama cilvēces pieaugšanas daļa. Un tas viss ir bērnu grāmatā trijās daļās. Tur darbojas arī bijusī mūķene vārdā Mērija (Marija), kuras misija ir pavedināt darba varoni – meiteni jeb jauno Ievu – grēkot, tā graujot Dieva varas monopolu.
Meļķis: Laikam jau kaut kāds sentiments tam Pulmanam tomēr ir. Tāpat kā Lavkrafta psihodēlisko fantāziju sakarā man likās, ka tur vienkārši ir kaut kādi doti lielumi, no kuriem cilvēks nespēj izkāpt laukā.
Stroda: Kādā ziņā?
Meļķis: Reliģiskuma ziņā. Pat ja nav tur Dieva, tad tik un tā tas ir reliģiski – bezdievīgi reliģiski, kur ir sava teoloģija vai antiteoloģija, un tāpēc tā ir daudzmaz loģiska, funkcionēt spējīga pasaule.
Stroda: Par Lavkrafta darbu dzīvotspēju liecina arī tas, ka rietumos viņš ir ne mazāk populārs autors par Tolkīnu. Viņam ir savs izvērsts piekritēju loks, kuram piederīgie ir radījuši šā 1937. gadā mirušā autora darbu turpinājumus, un pat viņa stāstos minētos fiktīvos fantastiskos manuskriptus laika gaitā kāds ir pamanījies sarakstīt. Tā kā tā ir pat ļoti dzīvot spējīga vide. Bet arī šis nav mans mīļākais autors.
Meļķis: Lai gan viņš ir fascinējošs.
Stroda: Neapšaubāmi.
Meļķis: Lūk, un mani tas interesē – ka pat šajos darbos es pamanos gūt kaut ko konstruktīvu, pozitīvu. Protams, tas var būt izrietošs no manis kā lasītāja un manas attieksmes, nevis no attiecīgā darba, kas apraksta kaut kādu antipasauli, grēka pasauli.
Stroda: Vai vispār var attēlot pasauli bez Dieva, kaut vai tā būtu grēka pasaule?
Meļķis: Tas ir pēc principa: redz, kā ir, kad nav.
Stroda: Šausmu fantāzija lielā mērā tieši uz to arī pamatojas: kā būtu, ja pārkāptu pāri robežai sakrālajam pretējā pusē. “Tumšās matērijas”, piemēram, tika sarakstītas tieši ar mērķi apstrīdēt Lūisu, kuru Pulmans ļoti neieredz. Viņš uzskata, ka tas ir bezatbildīgi – jaukt bērniem smadzenes ar Dievu, tādēļ viņš uzrakstīja savu triloģiju kā protesta formu.
Meļķis: Dažkārt man ir gribējies izdevējiem pajautāt, kādēļ viņi izdod to, ko viņi izdod. Ne lai moralizētu, bet vienkārši ir interese, vai bez eventuālās peļņas ir arī kāda cita ideja.
Stroda: Nē, tās grāmatas kā literatūra jau nav sliktas, vienkārši, ja man būtu bērni, es nezinu gan, vai līdz kādu 12 gadu vecumam es gribētu, lai viņi tās lasa. Jo pamatvērtību sistēmai, pirms par to domāt kritiski, ir jābūt stiprai, lai to nevarētu pārāk viegli un neargumentēti izšūpot.
Meļķis: Jūs domājat kādas kristīgas pamatvērtības?
Stroda: Nē, es ar to es domāju elementāru, dabiski pozitīvu skatījumu uz pasauli, kāds ir raksturīgs bērniem – ticība, ka mēs dzīvojam kaut cik labvēlīgā pasaulē, ka tā nu gluži nav, ka nekam nav jēgas.
Meļķis: Interesants novērojums fantāzijas sakarā ir arī par to, kuri no kristiešiem ir lielākie iebildēji, piemēram, pret “Potera” grāmatām.
Stroda: Evaņģēliskie kristieši.
Meļķis: Jā, tie, kurus angliski sauc par Evangelicals, evaņģelikāļiem.
Stroda: Varētu teikt, ka gan katoļiem, gan luterāņiem ir senāka vēsture, un viņi zina, ka līdzībā var pateikt to, ko nevar pateikt citādāk. Jaunās kustības visos jautājumos tiecas būt vairāk radikālas. Paskatīsimies uz viņiem pēc 300 gadiem.
Meļķis: Spriežot teoloģiski, viņu radikalitāte varētu saglabāties arī pēc gadsimtiem, jo viņiem, tā teikt, ir ļoti zema izpratne par grēku un attiecīgi – pārlieku optimistisks skats uz cilvēka dabu.
Stroda: Visu gan pilnīgi burtiski izteikt nevar, un, ja viņi noliedz vienu metaforisku interpretāciju, viņi noliegs arī citas. Lai gan Jēzus jau arī līdzības mēdza stāstīt.
Tikpat labi var teikt, ka viņi jau protestē pret pašu stāsta principu, bet tas savukārt ir iekļauts Bībeles pamatos. Teorētiski evaņģelikāļi protestē pret maģiju fantāzijas darbos, bet, manuprāt, viņi šai maģijas jēdzienā nav iedziļinājušies. Visdrīzāk, ka viņi protestē pret fantastisku stāstu kā tādu, pret stāstīšanas principu kā tādu. Un tad jau visa literatūra, sākot ar Bībeli, ir jānoslauka no zemes virsas.
Kad es rakstīju apcerējumu par to, cik “Harijs Poters” ir savā būtībā bibliski orientēts, tad tie, kas man visaktīvāk pārmeta, bija tieši harizmātiskie kristieši.
Meļķis: Nu, tas ir evaņģelikāļu atzars, kas ir pārstāvēts pie mums.
Stroda: Savukārt mani katoļu un luterāņu draugi uz to visu skatījās ļoti pozitīvi. Savukārt harizmātiskie draugi pat teica, ka kristietis tādu darbu rakstīt nedrīkst. Jo tā ir nelabā inspirētā grāmata, un to vispār nevajag ņemt rokās. Kad es apsolīju pierādīt, ka tur eksistē biblisku jēdzienu sistēma, tad viņi uzvedās apmēram tā: es nedzirdu, es neredzu, un manis nav vispār.
Meļķis: Bet kāpēc?
Stroda: Tāpēc, ka viņi dzird tabu vārdu, piemēram, “burvis”, un viņiem ir “spalvas gaisā”. Tas ir līmenis, kādā es toreiz iegāju tai grāmatveikalā.
Meļķis: Tomēr jūs to grāmatu paņēmāt? Vai viņi – tie konkrētie pārmetēji – paņemtu?
Stroda: Iespējams, ka ne. Jo viņi visdrīzāk vispār neskatītos uz attiecīgo literatūru. Viņi pašreiz ir tai stadijā – “pārāk pieaudzis pasakām”.
Meļķis: Man patīk Lūisa teiciens, ka grāmatu, kuru nav vērts lasīt piecdesmit gadu vecumā, nav vērts lasīt arī divpadsmit gadu vecumā.
Stroda: Jā, stāsts tikai bērniem ir slikts stāsts. Viņš arī teica, ka bērni nav nekāda specifiska suga, kurai būtu jāraksta kaut kas īpaši atšķirīgs. Bērns pirmām kārtām ir cilvēks.
Meļķis: Lūk, tas ir iemesls, kāpēc es ar lielu skepsi skatos uz “bērnu Bībelēm” un tādām lietām.
Stroda: Un tā arī ir atbilde uz jautājumu, kādēļ tik liela meitene nodarbojas ar pasakām.
Meļķis: Nu, tas bija vairāk domāts kā provokācija.
Stroda: Nē, tā bija gredzenveida kompozīcija.
Godīgi sakot, maģistra darbā es to nodaļu par “Poteru” ieliku tikai tāpēc, ka visas tās diskusijas bija mani nokaitinājušas.
Meļķis: Es atkal iedomājos, ka viss darbs bija par “Poteru”?
Stroda: Nē, tikai daļa. Vēl tur ir par Lūisu, Tolkīnu un arī par Teriju Pračetu, kura grāmatas latviski gan maz tulkotas.
Tiesa, pēc “Potera” sestās grāmatas iznākšanas šo to manā darbā vajadzētu parevidēt. Piemēram, manu tēzi par Dumidoru kā dievišķā klātbūtni, jo, kā zināms, viņš iet bojā. Lai gan, ja atceramies, ka arī Gandalfs “Gredzenu pavēlniekā” gāja bojā un pēc tam atdzima, varbūt nevajag pārsteigties.
Meļķis: Pagaidīsim līdz jūlijam un pēdējai “Potera” grāmatai.
Un kā klājas jūsu disertācijai?
Stroda: Labi. Tā ir pabeigta un gaida aizstāvēšanu. Tās tēma ir fantāzija kā mīts. No visiem aspektiem. Arī no bibliskā.
Meļķis: Gandrīz jāsaka: gaidīsim grāmatu.
Stroda: Šeit tiešām jāsaka: ja Dievs dos. Ir vairāki interesenti, kuri ir izteikuši vēlmi to izlasīt. Tāpēc nevar zināt, ar ko tas viss beigsies. Cilvēkiem interesē, un reizēm viņi mani ķer ciet, intervē, lūdz, lai ko uzrakstu. Lūk, arī jūs.