Un Ābrahams uzcēla tur altāri Tam Kungam, kas viņam bija parādījies.
(1. Mozus 12: 7)
Te redzam, ka šis svētais tēvs, lai gan ir svešumā un grūtībās, tomēr saņemtā apsolījuma dēļ domā par noteiktu vietu un mājvietu. Viņš vispirms ceļ altāri Tam Kungam, kas viņam parādījies, tas ir – viņš iekārto vietu, kur draudze varētu sapulcēties, klausīties Dieva Vārdu, lūgt, slavēt Dievu, upurēt utt. Jo tieši to nozīmē – celt altāri. Ābrahams šo vietu nav izraudzījies pēc sava padoma; to izvēlējies pats Kungs, kas Ābrahamam parādījies. Jo Tas Kungs ir pirmais Dibinātājs, kas ļauj sevi ieraudzīt noteiktā vietā, lai tur tiktu godāts – šeit jātiek slavētam un daudzinātam arī Viņa apsolījumam. Tā Jēkabs, būdams tai vietā, kur bija redzējis eņģeli uzkāpjam un nokāpjam pa kāpnēm, kas sniedzās līdz Debesīm, sacīja: te ir Dieva nams un Debesu vārti. Tā Dievs, pirmoreiz parādīdamies kādā vietā un likdams tur atskanēt savam Vārdam, iesvēta un sagatavo šo vietu – tā vairs nav parasta, bet svēta vieta, kas kalpo svētām vajadzībām. Jo Dieva Vārds visu dara svētu. Un nu Dieva Vārdu šai vietā sludina ne vairs cilvēks, bet pats Dievs.
