Redzi, Viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudz ļaudīm Israēlā…
(Lk. 2: 34)
Bērniņš Jēzus ļaudīm tiek parādīts divos veidos: vieniem tas ir tēls, kas kļūst par piedauzību, bet citiem – skaists un mierinošs tēls. Vieniem Viņš ir kā sprungulis, kas mētājas uz ceļa un pret ko tie paklūp; citiem Viņš ir augšāmcelšanās – kā klints ceļa malā, pret ko tie atbalstās un pieceļas. Lepni, augstprātīgi un gudri svētie ar savām pierēm atsitas pret šo klinti, krīt atpakaļ, nolād un zaimo Viņu; turpretī muļķi, ģeķi un nabaga grēcinieki pieceļas, atrazdami Viņā atbalstu, un tic Viņam. Kurš guļ, tas ar Viņa palīdzību pieceļas; kurš stāv, tas pret Viņu atsitas un krīt; kurš ir pazudis un nolādēts, tas caur Viņu top pestīts; kurš grēcīgs – top taisns un svēts. Kas grib šajā lietā rast padomu ar savu cilvēcīgo prātu un gudrību, nepanāks neko citu, kā – kritīs un nekad nepiecelsies, pilnīgi aiziedams bojā. Jo šādi ļaudis grib pārvērst Kristu par kādu citu, nekā Dievs Viņu ir darījis.
