Salamana pamācības ir dievišķa gudrība, kas bieži sakrīt arī ar kristīgās ticības neapgaismotu cilvēka dabisko dievatziņu. Taču Salamana pamācību gudrība ir – izcila gudrība. Tajā ir jāieklausās, no tās ir jāmācās. Salamana pamācību gudrību viegli lasīt un vairumā gadījumu arī nav grūti saprast, taču gudrība, gudrību lasot, prasa māku attiecināt to uz dzīvi un konkrētu situāciju.
Paruna saka, ka gudrais mācoties ne tikai no savām, bet arī no citu kļūdām un citu pieredzes. Salamana pamācības ir šādas gudrības un pieredzes tīrradnis. Taču arī šo gudrību viegli lasīt, bet grūti tai sekot. Šajā apstāklī izpaužas patiesība, ka cilvēka rīcību bieži vada nevis gudrība (zināšana vai nezināšana), bet gan griba, kas pakļauta grēkam.
Tieši grēkā kritušā cilvēka griba ir noteicošs spēks lēmumu pieņemšanā. Mēs bieži darām to, ko ļoti gribam, nevis to, kas būtu gudri un prātīgi. Šī tendence ētiskos un neētiskos cilvēkos un, protams, ticīgos un neticīgos cilvēkos izpaužas ar atšķirīgu spēku un līdzsvaru.
Audzināšanai un sirdsapziņai ir liela nozīme. Mēdz uzskatīt, ka sirdsapziņa ir nekļūdīgs instruments un darbojas vienmēr un nevainojami. Tomēr tas tā nav. Tāda cilvēka sirdsapziņa, kurš nav audzināts, piemēram, 7. baušļa sakarībā tā, ka zagt ir apkaunojoša ļaundarība, klusē un nemaz neuztraucas, ja roka sniedzas zagt. Līdzīgi tas attiecas arī uz visiem citiem baušļiem.
Neētisks cilvēks raizējas par to, vai tiks nodarījumā pieķerts un baidās no soda, jo zina likumu. Bet pats likums tomēr nav rakstīts viņa sirdsapziņā. Ja ir drošība, ka sods to neaizsniegs, tad sirdsapziņa klusē. Salamana pamācībās ir cilvēka personību audzinoša gudrība, kas gluži kā klavieru skaņotājs noskaņo sirdsapziņu, prātu un gribu uz pareiza un saskanīga toņa. To, cik ļoti Salamana pamācību skaņojuma pietrūkst mūsu sabiedrībai, mēs izjūtam katru dienu.
Tā saukto evaņģelikāļu un sekulārās sabiedrības attieksme pret Salamana pamācībām, no vienas puses, un Bībeles gudrību kopumā, no otras puses, ir divi galēji pretēji spārni. Pirmie uzskata, ka Salamana pamācības un Bībeles gudrība ir dzīves veiksmes, sekmīgas uzņēmējdarbības, sabiedrisko, ģimenisko, starptautisko attiecību veidošanas veiksmes formula. Otrie uzskata, ka Svēto Rakstu saturs un dzīve ir divas totāli nošķiramas jomas, un pilnībā izslēdz Dieva vārdu no sociālajiem jautājumiem, mākslas, izglītības un zinātnes, neļaujot šīm sfērām neko iegūt no Radītāja gudrības un sprieduma.
Luterisko kristiešu attieksme neatrodas vis kaut kur pa vidu, bet ir pilnīgi citā kategoriju sistēmā. Patiesība, taisnība un patiesa dievišķa gudrība un tai pretī sekulāra dzīves veiksme nav vienas kategorijas jēdzieni.
Tie darbojas atsevišķās plāksnēs, kurām tomēr ir saskares punkti. Šīs plāksnes ir dažādas, tāpat kā Kristus Kalna sprediķis atšķiras no kādas valsts uzņēmējdarbības likuma vai krimināllikuma, kam ir pasaules kārtības uzturēšanas funkcijas. Kalna sprediķis skar patiesību, augstāko ētiku, audzina ticības motivētu sirdsapziņu un aicina uz kristīgo mīlestību, kamēr valsts likumi brīdina, ka rupji ētikas normu pārkāpumi tiks sodīti.
Kalna sprediķim un valsts likumam, šīm ļoti atšķirīgajām tiesību plāksnēm, ir zināmi saskares punkti, bet tās ir vērstas pavisam atšķirīgos virzienos. Līdzīgi Salamana pamācību dzīves gudrība plūc savus augļus plāksnē, kas vērsta Dieva un mūžīgās dzīvošanas virzienā. Taču arī šādai gudrībai ir saskares punkti ar ētisku vai neētisku rīcību sabiedrībā, uzņēmējdarbībā, karjeras veidošanā, izglītībā, ģimenes attiecībās.
Sekošana Salamana gudrības vārdiem ir saskaņā ar Kristus krusta nastas labprātīgu uzņemšanos. Kristus saka, ka Viņa krusts ir viegls un Viņa nasta salda iepretī tai nastai, kuru uzkrauj saviem pleciem tie, kas seko sekulārās veiksmes ciniskajiem likumiem. Tikai šādā, uz Kristu vērstā plāksnē ir izvērtējama patiesās gudrības nestā svētība.
Šķiet, ka pats Salamans dzīves beigās zaudēja šo patiesās gudrības vērsuma virzienu. Viņa gudrās valdīšanas laikmets zināmā mērā ir salīdzināms ar Eiropas renesansi. Gudra rīcība nes labklājību, labklājība ļauj attīstīt visdažādākās mākas un iespējas, kas nes atbrīvošanos no piesaistes smagam darbam. Tas savukārt noved pie brīva laika, dzīves baudīšanas un izklaides, kas beidzas ar patiesās gudrības dievišķā un augsti ētiskā vērsuma zaudējuma, netaisnības, vienaldzības un cietsirdības pieaugumu.
Tādēļ arī Luters Salamana pamācību patiesajā gudrībā saskata Kristus prototipu. Tikai Viņa Evaņģēlija ar Dievu un grēcinieku izlīdzinošais spēks spēj atjaunot, attīstīt un uzturēt ticības sirdsapziņu. Dieva svētās piedošanas priekšā, grēcīgs cilvēks sajūt dziļu bijību vai arī nonievā to un paliek nocietināts un lepns. Ne velti Salamana pamācībās 1: 7 uzsvērts: “Bijība Tā Kunga priekšā ir atziņas sākums.”
Salamana pamācības ir ciešā saskaņā ar tā sauktā trešā bauslības lietojuma veidu, proti, ka bauslībai jātop sludinātai arī ticīgajiem, t. i., jāsludina tāda bauslība, kas māca ticīgajam dzīvi ieraudzīt Dieva patiesības gaismā dažādās ļoti svarīgās dzīves niansēs. Mēdz teikt, ka lielas lietas veidojas no sīkumiem. Tādēļ tādu īstu sīkumu jau nemaz nav, jo cilvēka dzīvi veido un noteic tieši tā sauktie dzīves sīkumi.
Salamana pamācības 1: 1–7 noteic grāmatas tēmu un lietojuma nolūku: lai cilvēki piesavinātos dzīves ziņu, iekšēju stāju un prātu, mācītos gudrību, tiesu, taisnību un vienkāršas sirds skaidrību, lai neprašas kļūtu pratēji un jaunieši prātīgi un apdomīgi:
“Kas ir gudrs un zinīgs, tas klausās un labojas, un, kas ir prātīgs, tas ļaujas sev ko sacīt, lai viņš šīs pamācības un to īsto izpratni uztvertu pareizi..”
Šis ievads nosaka, ka bez Salamana pamācībās ietvertajām zināšanām cilvēks dievišķās gudrības plāksnē paliek nepraša, jaunieši neprātīgi un neapdomīgi, cilvēki paliek bez cildenas iekšējās stājas, netaisni, nespējīgi izspriest un iztiesāt, citiem vārdiem – gatavie muļķi, kuru sirdīs nav vienkāršas skaidrības, bet gan necaurredzamas un neatšķetināmi savtīgu un grēcīgu motīvu pārslāņošanās un pārklāšanās duļķes.
Mūsdienu Holivudas spriedzes filmās pretēji Salamana pamācību gudrībai kā augstākā gudrība bieži tiek reklamēta, kā angliski saka double crosser – ’dubultais pārmetējs’. Saskaņā ar Salamana gudrību – tāds ir lielākais muļķis uz pasaules, jo pazaudē un nekad neiegūst vienkāršo skaidrību un iekšējo stāju.
Salamana pamācības 1:8–19 tēvišķā veidā brīdina jaunatni no sliktas sabiedrības. Pat kristīgā ģimenē augušiem jauniešiem daudzkārt nešķiet, ka tēva un mātes pamācības ir tik vērtīgas, kā kārota rota vai cita mūsdienās vērtīga stilīga lieta, kuru Salamana laikam atbilstoši salīdzina ar krāšņu galvas vainagu un skaistu kakla rotu. Bieži apšaubāma sabiedrība šķiet iekārojamāka nekā vecāku padoms.
Šī Salamana pamācību daļa ir ciešā sakarā ar 4. bausli, kura ievērošana pasargā jauno cilvēku no kļūdām un pievīluma tik ilgi, līdz tas pats spējīgs ieraudzīt un izšķirt vērtīgo no šķietami vērtīgā, kas daudziem kļūst pa spēkam tikai ilgi pēc pusaudžu vecuma krīzes gadiem, jau krietni pāri divdesmit gadiem vai vēl vēlāk.
Bīstama sabiedrība jaunieti gan visai reti vilina uz atklātu ļaunumu: izliet asinis, uzbrukt bez iemesla nevainīgiem cilvēkiem vai “aprīt” dzīvus, līdzīgi kā to dara elle. Drīzāk Salamana pamācības šeit parāda ļaunās sabiedrības būtību, nevis tieši tos vārdus, ar kādiem tā vilina jauniešus. Lai cik pievilcīgi un ausij tīkami arī būtu jauniešiem bīstamas sabiedrības vilinošie vārdi, bibliskā gudrība šos vārdus un domas pārtulko skaidrā un tiešā valodā un nosauc lietas īstajos vārdos.
Salamana pamācības 1:17 ļaunu un pašpaļāvīgu cilvēku salīdzina ar putnu, kas ieskrien tīklā. Dieva vārds gan brīdina, tomēr tie to neievēro un skrien pretī savam postam kā putni, kas ieskrien slazda tīklā. Tādēļ 1:18, 19 teikts, ka ļaundari, negauši, mantrauši un skopuļi nodara ļaunu paši sev un izlej paši savas asinis.
Salamana pamācībās no 1:20–33 līdz 9. nodaļai rādīts divu alegorisku tēlu pretnostatījums: dievišķā, svētīgā un dzīvinošā gudrība ir pretstatīta neprāta un posta kundzes (9:13–18) makabro (nāves, iznīcības) dejai. Šo divu alegorisko tēlu cīņa par cilvēka dzīvi un dvēseli veido pirmo deviņu nodaļu saturu.
Brīžiem tiek vairāk uzsvērta gudrības un neprāta alegoriskā līdzība, brīžiem tieši kontrastēta uzticīga sieva pret netikli un pavedinātāju, un cilvēks tiek brīdināts par krasi atšķirīgajām konsekvencēm, kas izriet no pieķeršanās vienai vai ļaušanās otrai.
Tai pašā laikā gudrības alegorija tēlo tikumu, ticību un uzticību Dieva likumam plašākajā nozīmē, savukārt netikles un laulības pārkāpējas tēls pārstāv Dieva likumu neievērošanu, neticību un pagānisku elku pielūgsmi. Tā gudrība un uzticamā sieva ir dievišķais padomdevējs, Radītāja paša balss, bet netikle ir grēka, atkrišanas un neticības alegorija.
Neapšaubāmi, ka gudrība tās dievišķajā izcelsmē Vecajā Derībā kalpo kā Kristus un kristīgās ticības pirmtēls un sagatavo ceļu Jaunās Derības kristoloģijai. Tomēr vai gudrības tēls Salamana pamācībās ir jāuztver kā persona vai koncepts? Biežāk tas tomēr ir Svēto Rakstu, Dieva likumu, pravietiskās atklāsmes un dievbijības koncepts.
Salamana pamācībās tēlotā gudrība ir balss no ārpuses, tā nerodas cilvēka iekšienē, bet tēvs un māte to māca dēlam, gudrie jaunatnei: “Tas Kungs piešķir gudrību un no Viņa mutes nāk atziņa un izpratne.” (2:6) Tikai pastarpināti no Dieva, caur skolotāju uz cilvēka sirdi: “Jo gudrība ienāks tavā sirdī, lai tu jo labprāt mācītos.” (2:10)
Arī Salamans lūdza no Dieva gudrību. Mēs varam iedomāties, ka, lai šādu lietu lūgtu, Salamanam jau bija jābūt gudram diezgan. Tomēr tā īpašā gudrība, kas piemita Salamanam un padarīja viņu slavenu, bija gudrība, kuru pēc viņa lūgumu deva pats Dievs.
Salamana pamācībās 8:22–35 un turpmāk aprakstīta gudrības līdzdalība radīšanā. Saskaņā ar Jaunās Derības Jāņa evaņģēlija 1. nodaļu, Vārds, kas vēlāk piedzima cilvēks, arī piedalījās radīšanā. Mūžīgā Vārds ir Dievā, nāk no Dieva un ir Dievs. Domāju, ka drīkstam teikt, ka mūžīgā Salamana pamācību personificētā gudrība ir Trīsvienīgā Dieva īpašība – omniscience.
Salamana pamācībās 9:1–6 Luters saskata tiešu Kristus tipoloģiju. Un tas nav nepareizi, ja paturam prātā, ka visi Vecās Derības raksti vērsti uz Israēla mesiāniskā apsolījuma piepildījumu, proti, Jēzum piedzimstot no jaunavas Marijas – Dievs piedzima cilvēks. 4. pantā gudrība īpaši uzrunā “nejēgas” un “neprātīgos”, norādot uz cilvēka nespēju rast augstāko gudrību sevī pašā, tā aicinot to ēst un dzert no mūžīgās gudrības galda.
Šeit saskatāma apbrīnojama līdzība ar Jaunās Derības Vakarēdiena teoloģiju un grēcinieka attaisnošanas mācību. Jo līdzīgi Salamana pamācību dievišķajai gudrībai, arī taisnums un svētums nav atrodams grēciniekā, bet tas nāk no ārpuses caur Kristus mācību: Evaņģēliju, grēku piedošanas pasludinājumu, Kristību un Svēto Vakarēdienu.
Personificētā gudrība uzceļ namu un atbalsta to uz septiņiem stabiem. Skaitlis septiņi Vecajā Derībā ir pabeigtības un pilnības skaitlis gan pozitīvā, gan negatīvā nozīmē. Salamana pamācībās 6:16–19 tiek uzskaitītas sešas lietas, kuras Tas Kungs ienīst, taču septītā Viņam ir īpaša negantība: 1) augstprātība, 2) melīgums, 3) vardarbība, 4) ļauna sirds, 5) ļauni darbi, kas kaitē tuvākajam, 6) nepatiesa liecība un 7) tas, kurš rada nesaskaņas brāļu starpā, proti – intrigants.
Turpretī Salamana pamācību 9. nodaļā skaitlis septiņi ir patiesās un pilnīgās dievišķās gudrības septiņi pīlāri. Ja septiņām lietām, kuras Tas Kungs ienīst, piemeklējam septiņas pretējas labas īpašības, tad dievišķo, pilnīgo gudrību raksturo: 1) pazemība, 2) patiesums, 3) lēnprātība, 4) labestība, 5) mīlestības darbi, 6) iestāšanās pret netaisnību, 7) tas , kurš vieno un dziedina plaisas, kas radušās tuvāko starpā.
Vai tas nav krasā kontrastā pasaulīgajai gudrības izpratnei? Taču patiesa laime un harmonija bez dievišķas gudrības nav iespējama. Gudrība, miers, harmonija, laime un bibliska tikumība – visas šīs lietas saskaņā ar Salamana pamācībām pastāv kopībā, ne atsevišķi. Reizēm saka, ka tikai muļķis jūtas laimīgs un apmierināts ar sevi. Var jau būt, bet šāda muļķa laime nebūt nav tā, kuru tēlo Salamana pamācības.
Salamana pamācībās nejēga un neprātīgais drīzāk atbilst Jaunās Derības Kristus uzteiktajai bērnam līdzīgajai ticībai un apustuļa Pāvila “neprātīgajai” (pēc viņa paša vārdiem) sludināšanai, proti, neprātam no pasaulīgās gudrības, t.i., no bibliskā viedokļa – muļķības puses raugoties.
Salamana pamācības 9:7–12 to pierāda, sniedzot izcilas gudrības padomus: nesodīt neprātīgo un netaisno smējēju, nebrīdināt un neaudzināt to ar dievišķo gudrību, jo tas nes vienīgi izsmieklu, vilšanos, kaunu un naidu. Bet sodīt un pārmācīt un mācīt prātīgo, taisno un gudro. Šī gudrība sasaucas ar Jaunās Derības padomu – nekaisīt cūkām pērles priekšā.
Arī Kristū mēs redzam šīs izcilās gudrības piemēru, kad Viņš uz farizeju un rakstu mācītāju viltīgajiem, šķietami zinātkārajiem, liekulīgajiem un provocējošajiem jautājumiem vai nu neatbildēja nemaz, vai drīzāk asi un skarbi aizbāza tiem mutes. Mācīja Viņš tos, kas jutās kā nejēgas un neprāši.
Līdzīgi arī kristiešiem neklājas kā nelgām iekrist dažādās diskusijās, kuru mērķis ir izšaubīt un apsmaidīt visu kristīgo mācību un ticību. Neklājas sniegt dievišķo gudrību tiem, kas noliedz pašu šīs gudrības autoru. Reizēm pat šķiet, ka daudzās intervijas, apaļie galdi un citi publiski pasākumi, kuros mācītāji un citi kristieši tiek izvaicāti un tincināti par viņu ticības un pārliecības lietām, patiesībā nemaz nav vēlami.
Šodien katrs, kas vien patiesību grib dzirdēt un redzēt var ieraudzīt, saklausīt vai izlasīt to minimumu patiesās gudrības, lai tālāk ietu un atrastu to baznīcā un draudzē. Tāpat arī kristīgās mācības un baznīcas dzīves strīdus un problēmas nevajag iznest laicīgās publikas un preses priekšā. Tas nes izsmieklu, negodu un kaunu visiem kristiešiem un visām baznīcām.
Salamana pamācību padoms ir, ka dievišķās gudrības argumentiem nav jāpamet dievišķās gudrības pagalms. Kristīgā misija ir kas cits: tā ir vēršanās pie eventuāliem dzirdēt gribētājiem, nevis apoloģētika intrigu, pasaulīgas dzīves ziņas un melīgu mēdiju diktētā formātā.
Salamana pamācībās 9:13–18 dumjība un neticība, tikuma un saprāta trūkums savukārt ir personificēti muļķa sievietes metaforā. Tā sēd pilsētā sava nama durvīs goda krēslā un sauc, un aģitē pilnīgi pretēji gudrībai.
Bībeles tulkojumā 9:16, lai tiktu vieglāk galā ar trakulīgās muļķa sievas auditoriju, latviešu valodā teksts ir papildināts ar ebreju tekstā neesošu apzīmētāju “īstam’: “Un īstam nejēgam tā saka..”, lai lasītājam padarītu uzskatāmāku 9. nodaļas gudrības un muļķības piekritēju šķirtnes problēmu.
Tomēr ebreju teksts lieto tieši tos pašus vārdus, apzīmējot gan gudrības, gan posta sievas klausītājus: nejēgas, neprāši. Ko nozīmē šis šķietami nenozīmīgais tulkotāja papildinājums?
Šķiet, ka tulkotājs ar šo sīko akcentu ir mēģinājis pievienot savu uzskatu, ka klausītājos pašos ir kas tāds, kādēļ tie dalās divās daļās: tajos, kuri uzklausa gudrību, un tajos, kuri labāk klausās muļķīgajā, trakulīgajā un amorālajā sievā. Proti, ka ir arī krietnie nejēgas un ir īstie nejēgas. Tā ir sinerģisma loģikas balss, kas iečukstas šur tur latviskajā Bībeles tulkojumā , sevišķi Vecajā Derībā. Patiesība ir, ka dievišķās gudrības atklāsmes un svētuma priekšā īsti nejēgas ir visi grēcinieki, tātad – visi cilvēki. Nav izņēmumu! Atšķirība ir tā, ka vieni atzīst savu nejēdzību un iet pie dievišķās gudrības pēc padoma un glābiņa, bet citi to neapzinās un atbildi meklē savās iegribās un tumsas balsī, kas glaimo grēciniekam.
Baismi izskan Salamana pamācību 9. nodaļas beigu pants, kuru literārs tulkojums no ebreju valodas skan šādi: “Bet viņš (nejēga) nezina, ka tur ir mirušie, un ka viņas (trakulīgās sievas) aicinātie atrodas šeola (kapa, elles) dziļumos.”
Proti, trakulīgā, grēcīgā muļķība aicina un sauc, un ir nejēgas, kas seko viņas aicinājumam. Viņa sauc to, ko grēcīgs cilvēks vēlas dzirdēt: ka viņu grēcīgā iekāre – pret baušļiem ko iegūt sev nelikumīgā ceļā ir laba un attaisnojama, ka nenoķerts zaglis nav zaglis.
Taču, kad muļķis grēcinieks ir tam noticējis un seko neprātībai, tad viņš atklāj, ka ir mirušo sabiedrībā un ka zem trakulīgās sievas nama ir ieeja šeolā, kapos, pazemē, kas Vecajā Derībā apzīmē arī mūžīgā soda vietu – elli. Cilvēka grēcīgā griba ir ļoti bīstama. Vienīgi klausīšanās dievišķajā gudrībā padara modru prātu un sirdsapziņu, ka tā noraida iekāri un to aptur, dodot ceļu patiesajai gudrībai svētīt cilvēka dzīvi.
Gundars Bākulis
