1. nodaļa: Cilvēka paša mēģinājums darīt sevi svētu Dieva priekšā.
Ilgas pēc svētdarīšanas cilvēkā mostas vienmēr, kad kaut kādu iemeslu dēļ cilvēks sāpīgā veidā ir nonācis pie apziņas, ka tā dzīvē trūkst miera vai ka to nomāc maldinošs nemiers. Tā, piemēram, vecuma un ciešanu, slimības un nāves pieredze, kāda cilvēkam ir visapkārt, vienā brīdī var pamatīgi satricināt tā vaļīgo, ar pasauli apsēsto prātošanas prieku, ar ko tas iepriekš rupjā vai izsmalcinātā veidā bija nodevies dzīves baudīšanai, un pamodināt izsalkumu pēc paliekamas un dziļākas dzīves jēgas. Atziņa par visa galīgā nepastāvību liek uzdot jautājumu par mūžību. Gan cilvēka tikumiskā vājuma un nešķīstības apziņa, gan arvien no jauna piedzīvotā neveiksme iepretim kalpošanas pienākumam pret savu tuvāko cilvēkā modina alkas pēc pārpasaulīga spēka un šķīstības. Visu zinātnisko pētījumu ierobežotība un visas darbošanās īslaicīgās iespējas ir iemesls, lai cilvēks meklētu ceļu, kā nonākt pie pasaules jēgas izskaidrojuma un galīgas visu aptverošas atziņas. Trūkuma sajūta, ilgas pārvarēt cilvēcisko ierobežotību, izsalkums pēc Dieva tuvuma un patiesas sadraudzības ar brāli – tie ir tie spēcīgie iemesli, kuru dēļ cilvēkā visos laikos ir modusies tieksme darīt sevi svētu. Tie ir tie svarīgie dzīves mirkļi, kad cilvēks ir nonācis ne tikai līdz atziņai, ka viņu vairs neapmierina tas, ko piedāvā šī pasaule, bet ir arī atzinis nepieciešamību nākt pie Dieva. Tad cilvēkā atbalsojas tā ilgu pilnā melodija, kas ir visas cilvēces vēstures apslēptais temats, proti: dona nobis pacem (dod mums mieru). Tad vienmēr ir pienākusi izšķiršanās stunda, kad tiek jautāts, vai mēs patiesi gribam atzīt to, kas mūsu nemierīgajai dzīvei var kalpot par mieru, vai arī mēs gribam kā mūžīgi ceļinieki turpināt iet un steigties pa tiem ceļiem, kas nekad nenoved pie mērķa.
Ieskats cilvēces garīgajā un reliģiskajā vēsturē mums rāda, ka cilvēks visos laikos ir mēģinājis nonākt sadraudzībā ar Dievu, ejot pa trim dažādiem ceļiem, kuri savā būtībā tomēr stāv ļoti tuvu viens otram blakus. Lai kur un kad kādas tautas vai atsevišķa cilvēka dzīvē ir parādījies jautājums par Dievu, mēs vienmēr varam vērot, kā cilvēki paši mēģina tuvoties Dievam un kā tie paši cenšas kāpināt savu garīgo spēku, lai tiem šis milzīgais mēģinājums izdotos. Sākas visu dabisko dotību un spēju varena attīstība. Gribai, raksturam un prātam apzināta mērķa audzināšanas ceļā ir arvien vairāk jātuvojas bezgalīgajam un pēdīgi jānonāk pie absolūtas pilnības. “Mēs varam atpestīt to, kas vienmēr nopūlas ar cenšanos” – tie ir lozunga vārdi, kas ļoti daudzās un dažādās variācijās atkārtojas arvien no jauna un visur. Proti, darbu svētdarīšana – stiprinot gribu, sajūtu svētdarīšana – ar saspringtas dvēseles kopšanas palīdzību, domāšanas svētdarīšana – stiprinot prātu, citiem vārdiem: morālisms, mistika, spekulācija. Tās ir tās trīs kāpnes, pa kurām cilvēki ar nemitīgu un šķietami ne ar ko nesatricināmu nodošanos arvien no jauna mēģina uzkāpt pie Dieva. Tā ir Debesu ieņemšana triecienā, kas savu neatlaidīgo pūļu dēļ sirdi var arī aizkustināt un aizgrābt, tomēr jau no paša sākuma šāds mēģinājums ir lemts neveiksmei.
Mēs visi zinām no mūsdienu “mācības par cilvēku”, cik neiespējami ir vienu no otra atdalīt šos trīs apziņas lielumus, proti, gribu, prātu un raksturu. Patiesībā tie nekad neparādās šķirti, bet gan drīzāk, būdami savstarpēji viens no otra atkarīgi, noslēpumainā veidā dus cits citā. Tomēr šo trīs spēju savstarpējo attiecību stiprums ikvienam atkarībā no dzimuma, temperamenta un dotībām ir atšķirīgs. Var notikt, ka kāda no tām, uzsvērta stipri vienpusīgi, parādās tik lielā mērā, ka, šķiet, pārējās spējas ir gandrīz vai izslēgtas, tomēr drīz vien šīs trīs spējas tik ļoti atkal saplūst kopā, ka to atšķiršana šķiet gandrīz vai neiespējama. Arī mums šeit ir svarīgi paturēt vērā šo vispārīgi spēkā esošo cilvēka dabas stāvokli. Ja mēs runājam par cilvēka paša centieniem darīt sevi svētu, ejot šo prāta, gribas un rakstura ceļu, tad nekad neviens no šiem trim lielumiem tīrā veidā neizpaudīsies atsevišķi viens pats. Tikumiskā enerģija vienmēr viegli savienojas gan ar mistiskās iekšējās dzīves izkopšanu, gan ar autonomā prāta principu. Spekulācija var savienoties gan ar apcerīgu dvēseles stāvokli, gan ar ētisku aktivitāti. Tādēļ mēģinājums attēlot šos trīs ceļus katru atsevišķi var likties arī mākslīgs. Tomēr ir viens iemesls, kas šos trīs ceļus mums ļauj aplūkot arī katru atsevišķi, un tas ir tādēļ, ka mēs katrā no tiem skaidri varam izšķirt arī dažādus uzsvarus, turklāt šāda pieeja ir attaisnojama arī ar to, ka tā ievieš lielāku sistemātisku skaidrību.
Griba ir tā, ko daudzi savā dzīvē uzskata par ļoti spēcīgu faktoru, pat par dzīves noteicēju. Ar apbrīnojami sīkstu enerģiju, kurai nav svešs tas dzinulis, kas ir ikvienai bauslības reliģijai, cilvēks savu gribu ir izkopis pat līdz virtuozitātei. Lai arī pirmajā mirklī mūs varētu mulsināt, cik dažādi ir uzskati par to, kas ir griba, tomēr ikviens, kas ielūkosies dziļāk, atzīs, ka visiem šiem dažādajiem cilvēka gribas centieniem ir kāda kopīga pazīme, proti, paļāvīga ticība tam, ka, stimulējot, kāpinot un vairojot dabisko gribasspēku, cilvēks var darīt sevi arvien svētāku un, cītīgi izkopjot savu tikumību, pēdīgi arī savienoties ar dievību. Stingri tikumiskā disciplīna Konfūcija mācībā, sevis apvaldīšana stoicisma morālē, budisma mūka izmisīgie centieni nonāvēt ikvienu juteklisku prieku, farizejs – “dievbijīgais baznīcas cilvēks”, kas apzināti sevi nomoka ar precīzu gavēņa laika ievērošanu un desmitās tiesas došanu, ētiskais humānists un ideālists, kas ar lepnu savas autonomās personības apziņu “pieņem dievību savā gribā”, ložas brālis, kas no savas dabas jēlmateriāla tik ar tikumisko piepūlēšanos vien pats veido savu dzīvi – visos šajos gadījumos valda noteikta pārliecība, ka, piepildot ētiskos pienākumus, cilvēkam ir iespējams uzturēt attiecības ar Dievu. Vācu ideju vēsturē šādas domas visiespaidīgāk un visilgstošāk ir uzturējis Kants un Fihte. Kanta kategoriskais imperatīvs, (ja arī tikai tīri formāli) šķīstījot cilvēka tikumisko rīcību no visiem tiem motīviem, kas pēc būtības tai ir sveši un kas sekmē vienīgi cilvēka pašlabuma meklēšanu, vācu kultūrprotestantismam ir devis īstu patosu. Tas ir veidojis un uzturējis Ričla profesijas ētiku, kas, vadoties pēc stipri izteikta tikumiska optimisma, uzskatīja, ka Dieva valstību var iemantot apzinīgi pildot savas profesijas pienākumus. Fihte, kas “ar tikumiskā Es pašapgalvojuma palīdzību nonāca pie Dieva apgalvojuma”, kas tikumiskajā rīcībā, obligātās nepieciešamības pieredzē piedzīvoja savienošanos ar dievišķo spēku, savam laikmetam ir devis tikumiska rakstura noturīguma zīmogu. Viņa morāliskais skaidrojums par Vēstules romiešiem 8. nodaļas 28. pantu, proti, “tiem, kas mīl savu pienākumu, visas lietas nāk par labu”, kļuva par repliku tiem, kas ar prieku un ētisku apziņu strādāja valsts dienestā. Tāpat mēs esam tajā pašā straumē, kaut arī ir mainījusies ainava, ja par cilvēka iekšējās pasaules morāles prasību atzīstam tos uzskatus, kādus par Jēzus Kalna sprediķi ir pauduši Tolstojs un Fr.V. Forsters. Tamlīdzīgas idejas ir pamatā arī tautu savienības un pasaules miera valstības ideālam, sapnim par ticību progresam, cerībai glābt pasauli, pateicoties cilvēciskas svētdarīšanas rosīgumam. Šāda absolūta cerība, ko pavada pirmrindnieka darbs sevis un visas pasaules labad, lai tuvinātu jaunu cilvēces pestīšanas dienu, ir saistīta arī ar cilvēka centieniem pārveidot savu dzīvi, sākot ar atturēšanos no alkohola lietošanas un beidzot ar veģetārismu, sākot ar dažādām elpas tehniskās vingrināšanas skolām un beidzot ar bezprocentu naudas saimniecību.
Blakus tīri legālistiskajam morālismam par “tiešu izpausmi attiecībām ar Dievu” uzskata arī tā saucamo jaukto formu, kad attiecībā uz mērķa sasniegšanu līdzdarbojas gan cilvēka rīcība, gan Dieva palīdzība. Šajā kategorijā ietilpst lielākā daļa pestīšanas reliģiju, galvenokārt katoļu atzars kristietībā. Katoļu baznīca ļoti labi pazīst cilvēka gribas nožēlojamo vājumu. Tā ļoti labi saprot, ka cilvēkam, lai tas virzītos uz priekšu, neraugoties uz visiem tā godīgajiem un nopietnajiem pūliņiem, arvien vēl ir nepieciešams Dieva žēlsirdīgais atbalsts, kas parādās vai nu jau pirms paša cilvēka rīcības, vai to vismaz pavada. Tomēr izšķirīgā nozīme šeit ir paša cilvēka darbam. Cilvēkam ir jādara tik, cik tas ir viņa spēkos, un pārējo tad darīs Dievs no Savas žēlastības, it kā būtu tik viegli noteikt, cik katram ir tas augstākais mērs, ko tas spēj paveikt. Kā mēs redzam, katolicismā viss norāda uz to, lai mēs to ierindotu šajā pestīšanas reliģiju kategorijā. Tā ir “liela skaitļa dievbijība”, kvantitatīvu sasniegumu reliģija, kas no apakšas uz augšu tiecas pretim vareniem, Debesīm arvien tuvāk esošiem augstumiem. Tāds ir mūks, kas Dievam kā upuri pienes savu “lielo paklausību” un līdz ar to ātrāk un drošāk steidzas pretim savai pilnībai, nekā to dara pasaulīga darba darītājs; tāda ir piedodamu un nepiedodamu (t.i., nāves) grēku izšķiršana kā mazāks vai lielāks šķērslis “ceļā” pie Dieva; tāds ir jau uz Dieva zaimošanu robežojošais priekšstats par svēto “virsnormu” darbiem, kuri ir sakrājušies baznīcai kā milzīgs krājums un ir tās rīcībā kā baznīcas pārvaldāma manta; tāda ir ar nopelna un atalgojuma domām ļauni izkropļotā mācība par svēto godināšanu, gan mise, kurā Kristus salīdzināšanas darba dāvana atkal tiek pataisīta par darbu, ko veic cilvēks Dievam. Visi šie uzskati, kas pavājinātā veidā darbojas arī evaņģēliskajā baznīcā un ir tajā radījuši zināmu jaunpiētisku vulgārprotestantismu, var būt ar šādu izšķirošu nozīmi tikai tad, ja stipri pieķeras idejai, ka attiecībā uz svētdarīšanu cilvēka paša darbi ir vārdos neizteikts priekšnosacījums.
Šīs daudzējādās pūles darīt sevi svētu gan kristietībā, gan ārpus tās no cilvēka prasa nopietnu disciplīnu, daudz darba un paklausības. Gan noilgojies, gan aiz spīta cilvēks savas ētiskās rīcības dēļ ar varu grib panākt Dieva labpatiku. Tā ir cīnīšanās par paša taisnību, kas izriet no bauslības, un ir jāatzīst, ka mūsu novārdzinātajā laikmetā, kad daudziem trūkst gribasspēka, šāda rīcība sākumā arī varētu nešķist nemaz tik aplama. Kopīgs visiem šiem centieniem ir tas, ka cilvēka griba šeit netiek uzlūkota kā ļauna, kā tāda, kas cilvēku pilnībā nošķir no Dieva un kas nāvīgi ievaino viņa svētumu, bet gan tiek atzīts vienīgi gribas vājums un nepilnība, ko pamazām un arvien vairāk var stiprināt un pilnveidot. Turklāt gribas vājuma līmenis un mērs var būt arī atšķirīgs. Tridentas koncila mācība par iedzimto grēku, protams, ir daudz stingrāka par sokrātisko optimismu, kas runā par cilvēka spēju apgūt un iemācīties tikumu vai par Kanta jautro atzinumu “Tu vari, jo tev ir jāvar”, vai par Gētes “ticību cilvēka cildenumam un iedzimtajai labsirdībai”, vai arī par Šillera paļāvīgo apgalvojumu, ka “cilvēks ir radīts brīvībai, pat ja tas būtu dzimis važās”. Atbilstoši šim aprakstam mēs arvien sastopam divus cilvēku tipus, proti, vai nu askētu un grēku sūdzētāju, kas intensīvi sevi vēro un nopūlas, lai sasniegtu izvirzīto mērķi, bet ir nomocījies un nepamierināts, jo tas vēl arvien nav sasniegts, vai arī drošu un bezbailīgu cilvēku, kas mierīgā līdzsvarā ar lepnu laimes sajūtu par jau sasniegto progresu priecīgi un paļāvīgi turpina darīt savus svētdarīšanas darbus. Taču neatkarīgi no tā, vai cilvēks ir nomākts savas nepilnības dēļ, vai arī tas dzīvo ar uzvarētāja paļāvību, abos gadījumos pamatā laužas ārā dziļa pārliecība, ka ar atjaunotas, skarbas pašdisciplīnas un stingrības palīdzību cilvēkam pēdīgi tomēr izdosies atbrīvot savu garu no zemiskās juteklības gūsta, ka viņš, pateicoties saviem svētdarīšanas centieniem, Dieva priekšā varēs stāties kā taisnais.
Blakus šim cilvēka mēģinājumam ar savu labo darbu un gribasspēka palīdzību mest tiltu pāri uz Dievu, mēs sastopam arī vēl arī citu mēģinājumu, proti, cilvēka centienus tuvoties Dievam, kad tas izkopj savu dvēseli un audzina savu raksturu. Šo ceļu cilvēce ir gājusi ar tikpat lielu centību un sajūsmu kā iepriekš aprakstīto. Gandrīz vēl spēcīgāk nekā griba (un tas nav tikai kopš Šleiermahera) spēkā ir atziņa par sajūtu (Gefühl), kas ir cilvēka reliģiskās daļas patiesais “apgabals”, galvenā vieta, kur notiek cilvēka sastapšanās ar Dievu. Mēs droši varam sacīt, ka nekur citur cilvēks nemēģina tik dedzīgi pārkāpt šīs redzamās pasaules robežas un lidot tik lielā augstumā kā šeit. Arvien no jauna var vērot, kā cilvēks (bieži vien saistībā ar skaidru noliegumu iepretim visam, kas ir saistīts vienīgi ar atziņu un gribu) vislielāko mīlestību un visas iespējamās pūles velta tieši tam, lai izkoptu, veidotu un stiprinātu savu iekšējo pasauli un raksturu. Turklāt šeit vajadzētu izšķirt divus atšķirīgus veidus, kā cilvēks to dara. Proti, viens ir – romantiski estētiskais naturālisms, otrs ir – mistiskās reliģiozitātes maigāka un tīrāka forma; taču abi šie veidi, kā mēs to vēl redzēsim, bieži saplūst kopā.
Lai cik pārdrošs arī šķistu šāds tiešums, visos laikos cilvēks savas tīri dabiskās, erotiskās un vitālās dziņas ir uzdrošinājies ietērpt reliģiskā apvalkā un to līdz kvēlei sakāpināto attīstību ir uzskatījis par ceļu uz tiešu savienošanos ar Dievu. Nosaukumi mainās, taču spēcīgu sajūtu un jutekļu kairināšanas kults arvien paliek. Vienā vietā to sauc par tempļa prostitūciju, citur tas ir “stiprais un skaistais cilvēks”, renesanses homo naturalis, par kuru Nīče jūsmoja kā apreibis, kad cilvēks kā mākslinieks harmoniski pats no sevis attīsta visas savas radošās potences. Te šāda nesalauzta radošuma slava un lidojums tērpjas Ruso pārspīlētā darba “Retour à la nature” (Atgriešanās pie dabas) veģetatīvajā dzīves ritmā, te, kā tas ir romantismā, slavas dziesmā par “sajūtas dabiskumu un tiešumu”, te , kā tas ir Stefanam Georgam, jaunekļa kultā, kura briestošais skaistums tiek uzskatīts par viscildenāko Dieva iemiesošanos un atklāsmi šajā pasaulē. Arī māksla, galvenokārt mūzika, būtu jāmin šajā kontekstā. Arvien no jauna ir bijuši mēģinājumi to deklarēt kā reliģisku pasaules uzskatu. Tā, piemēram, R. Vāgnera mūzika līdz pat mūsdienām vēl daudz kur bauda gandrīz vai kultisku godāšanu, un tas ir ne tik daudz tās satura dēļ, kurā saklausāmas tendences uz nosacītu askētismu, bet gan drīzāk tās tembra kvēlojošo, jutekļus apreibinošo un kairinošo bakhanāliju dēļ. Ir pareizi atzīts, ka šīs smagās, saldās mūzikas apreibinošais krāšņums patiesībā pauž cilvēka lielu apliecinājumu tam, ka pestīšana nāk caur Erosu. Vēl sakāpinātāk, vēl dedzīgāk ar to spēku, kāds piemīt rakstnieka vārdiem, šādas domas ir paustas literatūrā. Bonzeļa darbi “Cilvēka ceļi” un “Svanas ķeceris” ir tropiski nomācošas un indīgi saldas slavas dziesmas Visuma radošajam un dievišķajam dabas spēkam, ar kuru cilvēks savienojas visu dvēseles un jutekļu spēku aizdedzinātā kvēlē. Tāpat arī “Demians” un “Otrā seja” savā ziņā ir klasiskas liecības spēka ģēnija cildinājumam, kas paliek uzticīgs dabas likumam, kas ir dievišķais spēks paša kaulos. Emīla Sinklēra mājas vārtu vecais ģerbonis “Putns, kas cīnās tikt laukā no olas”, ir “dēmoniskas personības” devīze, kas cilvēkam, kuram ir ataususi gaisma, māca nākotni attīstīt un pilnveidot vienīgi ar paša spēkiem. Spēka pārpilnās un vitālās miesas cildinājums mūsdienu ķermeņa kultūrā cilvēku māna ar sajūsmu, ka tam, kas iet “spēka un skaistuma ceļu”, šī kultūra var dot ne tikai “jaunu miesas sajūtu”, bet arī jaunu “pasaules un dzīves sajūtu”. Šāda cerība apslēptā veidā ir klātesoša pat mūsdienu bezjūtīgajā un drudžainajā sportā. Un vēl jo vairāk jaunatnes kustību cīnīšanās par jaunu, visu pārņemošu “dzīves stilu” skaidri norāda uz to, ka sabiedrībā var atrast ticību iespējamajai pasaules apskaidrošanai un cilvēku gribai atjaunot pasauli. Nemānīsim sevi: romantiski ētiskais naturālisms pats sevi pilnīgi atzīst par reliģisku pasaules uzskatu. Pat arī tad, ja visļaunākajā izkropļojumā tas pārgalvīgi droši savā varā ir ņēmis vienīgo Bībeles citātu, ko tas pazīst: “Viņā mēs dzīvojam, rosāmies un esam.” No filozofiski spekulatīvā aspekta tatvam asi tiek pārtulkots jutekliskajā aspektā un emanācijas idejā: visam kosmosam, un galvenokārt cilvēkam, kas ir izteka no dievišķās pirmstraumes, ir jāatzīst, ka šai dabiskajai “dievbijībai” ir filozofisks attaisnojums.
Ādolfs Keberle