Didža Meļķa saruna ar Portugāles luteriskās baznīcas mācītāju un Gajas Valodu un vadības institūta (Instituto Superior de Línguas e Admnistração de Vila Nova de Gaia) profesoru Dr. Artūru Villaresu.
LL: Mūsdienās angļu valodā diezgan populāras ir grāmatas ar nosaukumu “Pilnīga idiota ceļvedis…” dažādās tēmās. Vai es varētu spēlēt pēc šiem noteikumiem un lūgt jums ieskatu par tēmu “Pilnīga idiota ceļvedis Portugāles vēsturē”? Man ir zināms pavisam nedaudz – kaut kas par tā saukto Atjaunošanas karu pret Spāniju 17. gadsimtā.
Villaress: Pirmām kārtām portugāļi ir iezīmīgi ar to, ka mēs esam vienīgā tauta Ibērijas pussalā, kuras zeme nepieder Spānijai.
LL: Kuras tautas bez pašiem spāņiem aizvien ir Spānijas sastāvā?
Villaress: Katalonieši, baski, galīcieši. Portugāle savu neatkarību nosargāja jau 12. gadsimtā. Spāņi 16., 17. gadsimta mijā gan Portugāli bija okupējuši uz 60 gadiem, bet 1640. gadā mēs atkal atguvām neatkarību. Tad arī bija tas Atjaunošanas karš. Es domāju, svarīgi ir norādīt, ka Portugāle ir arī vecākā valsts Eiropā ar noteiktām robežām. Tas ir ap to pašu laiku, kad tika noteiktas arī Dānijas robežas. Tā nu kopš 13. gadsimta Portugālei ir vienas un tās pašas nemainīgās robežas.
No otras puses Portugāles vēsturē ir savi augstie punkti, kas saistās ar jaunajiem ģeogrāfiskajiem atklājumiem 15. un 16. gadsimtā. Savulaik pasaules varā mēs dalījāmies faktiski tikai ar Spāniju, bet mūsdienās Portugāle ir samērā maza valsts, kas cenšas atrast savu vietu Eiropas Savienības kontekstā. Ir daudzas grūtības, arī ekonomiskas dabas. Es teiktu, ka mums ir diža vēsture un sarežģīta tagadne.
Personiski man nav nekā pret Spāniju. Man ļoti patīk Spānija. Nacionālais jautājums pēdējos gadsimtos Eiropā ir bijusi liela problēma – robežas, valoda, karogs, himna un tādā garā. Es domāju, ka mums ir jābūt lepniem par zemi, kuru Dievs mums katram ir devis dzīvei, bet no otras puses ekstrēms nacionālisms nav vietā. Patiesība ir kaut kur pa vidu.
LL: Vai luterisms jums arī ir sava veida vidusceļš?
Villaress: Kā lūdzu?
LL: Jūs sakāt, ka patiesība ir kaut kur pa vidu. Vai luterisms jums arī ir sava veida vidusceļš?
Villaress: Es to domāju tieši par nacionālismu.
LL: Protams. Mans jautājums ir vienkārši retoriska gaisa jaukšana. Piedodiet.
Villaress: Mēs varam teikt, ka luterisms ir pa vidu. Tāpēc, ka tas sakņojas patiesībā. Jo mēs neesam katoļi, un mēs neesam arī radikāļi – baptisti vai pentakosti. Luterisms sakņojas Bībelē, nevis tās interpretācijās, lietojot politisko terminoloģiju, labējā vai kreiso pusē.
LL: Es biju ieintriģēts par iespēju satikt portugāļu luterāni, turklāt vēl mācītāju. Ceļojuma laikā pa Spāniju un Portugāli esmu arī redzējis, cik dziļi Romas katolicisms šķiet ieaudzis jūsu tautu ikdienā, un nu varētu teikt, ka mana ieintriģētība iepazīties ar jums tieši kā ar luterāni ir vēl pieņēmusies spēkā.
Villaress: Portugālē jau 16. gadsimtā ir bijuši daži luterāņi.
LL: Tiešām!?
Villaress: Jā, bet tā, tā teikt, ir vēsture, kurai vēl ir jākļūst par vēsturi. Tie ir vēl neizpētīti un neapgūti fakti. Tai laikā inkvizīcija dažus cilvēkus apsūdzēja par luterāņiem. Tie tad pagaidām arī ir vienīgie dati. Daži no apsūdzētajiem bija augstdzimuši, bija arī daži intelektuāļi, literāti, arī priesteri. Arī cilvēki no vienkāršās tautas. Vārdu sakot, no visiem sabiedrības slāņiem.
LL: Bet vai tie tiešām bija specifiski luterāņi, vai arī protestanti plašākā nozīmē?
Villaress: Tieši tā ir problēma – tas nav izpētīts. Jo viņi bija apsūdzēti kā luterāņi, bet tā ir vienkārši apsūdzība, nevis teoloģisks secinājums. Inkvizīcija Portugālē galvenokārt nodarbojās ar jūdiem jeb ar jaunkristītajiem, kā viņus tolaik sauca. Bet gadījās pa vidu arī protestanti. Daži no viņiem tika tiesāti un sadedzināti kā luterāņi. Inkvizīcija Portugālē bija ļoti, ļoti smaga, un tālab nav saglabājušies nekādi pašu šo notiesāto raksti, kas varētu ieviest skaidrību. Šie reliģiskās dzīves jauninājumi tika iznīcināti pašā saknē, un no 16. līdz pat 20. gadsimtam Portugālē vairs nav bijis ne luterāņu, ne kādu citu protestantu. Pat vēl mūsdienās luterisms Portugālē netiek sevišķi labi ieredzēts, jo mūsu ticība un identitāte zinātniskajās un skolas grāmatās nav atbilstīgi izskaidrota.
LL: Luters bija aizbēdzis mūks, kurš paveda izbēgušu mūķeni, tad abi kopā demolēja baznīcas. Tādā stilā?
Villaress: Apmēram. Un ka viņš bija dzērājs, kurš dzēra daudz alu. Tāds ir populārais ieskats. Un, no otras puses, izglītotie katoļi uzskata, ka Luters bija ekumeniski noskaņots cilvēks, kuru viņa laikā nesaprata, un tagad viņam var arī piedot.
LL: “Piedot” – tas ir, aizmirst.
Villaress: Tieši tā: piedod un aizmirsti. Tāpēc runāt par Luteru šeit ir ļoti sarežģīti. Pirmām kārtām nav tradīcijas par to runāt un domāt, un otrām kārtām gaisu jauc mūsdienu ekumenisms. Tā nu mēs varētu gan runāt par Luteru, bet bez uzstādījuma, ka viņam bija taisnība. Tā par viņu runā – ja vispār – katoļi.
LL: Ir dzirdēts, ka daži katoļu pētnieki visai cildinoši ir izteikušies par Luteru – ka viņš ir izglābis baznīcu un tādā garā.
Villaress: Daži ir tā teikuši, bet mums pret to ir jābūt piesardzīgiem, jo viņi tā saka gan, bet viņi to tā nedomā. Tā ir viena no sarežģītībām, ko mēs piedzīvojam mūsdienās – ka vārdi var arī neizteikt to, ko tie patiesi nozīmē. Pēdējā laika piemēri tam ir Kopējā deklarācija par taisnošanas mācību starp Pasaules luterāņu federāciju (PLF) un Vatikānu un tā sauktā Porvo deklarācija starp Anglijas baznīcu un PLF. Tie ir pēc būtības neiespējami, absurdi dokumenti, jo tā ir vienošanos par to, ka nav nekādas vienošanās.
Vienīgā svarīgā daļa Kopējā deklarācijā ir tā, ka katoļi un luterāņi viens otram nepiekrīt. Proti, dokumenta pirmā daļa – par taisnošanas mācības biblisko definīciju – ir skaidra un pareiza, jo tā taču ir Bībele. Tā ir tikai citātu virkne, kurā nav nekā nepareiza. Protams, gan luterāņi, gan katoļi piekrīt, ka tie ir Bībeles vārdi. Bet otrā daļa, kur ir runa par šo Bībeles vārdu sapratni, skaidri atklāj nesaskaņas: katoļu baznīca, salīdzinot ar 16. gadsimta Tridentas koncila lēmumiem, savā mācībā neizdara nekādas pārmaiņas, un pat liberālā PLF turas pie luteriskās reformācijas galvenajām teoloģiskajām formulām, kuras ir tiešā pretrunā katoļu mācībai. Galu galā Kopējā deklarācijā nekādas kopības nav. Tas ir “Kafkas dokuments”. Absurds. Tas ir parakstīts, lai apstiprinātu, ka viņi neparakstās zem viena un tā paša.
LL: Ļoti atšķirīga bija arī reakcija uz šo dokumentu. PLF līksmojās, ka bezmaz vai ir panākts lūzums cilvēces vēsturē, bet ko darīja katoļi? – Izsludināja indulģences gadu! Faktiski tas bija signāls: kopš vēlīnajiem viduslaikiem Romas kūrijā viss ir palicis savās vietās.
Villaress: Jā, PLF baznīcas savā entuziasmā atkal – es uzsveru: atkal – kļūdījās. Katoļi viņiem vienkārši meloja. Viņi pārliecināja PLF luterāņus, ka tas būs labas gribas dokuments, bet tas tāds nebija. PLF par to līksmoja, jo patiesībā viņiem tas viss ir vienaldzīgi. Viņiem nav svarīgi kaut ko noskaidrot vai par kaut ko pārliecināties, svarīgs ir pats process. Patiesība viņiem ir vienaldzīga. Un drīz vien pēc Kopējās deklarācijas katoļi izdeva teoloģiskus dokumentus, kuros luterāņu baznīcas nemaz netika atzītas par patiesām baznīcām.
Nesen es piedalījos kādā publiskā diskusijā šeit pat Gajā kopā ar katoļu baznīcas pārstāvjiem, un mana tēze bija, ka pašreizējais ekumeniskais dialogs ir bezjēdzīgs un nekam nederīgs. Tā ir tikai laika izšķiešana, jo Romas katoļi kopš 16. gadsimta nav mainījušies un arī netaisās to darīt.
LL: Es teiktu, ka viņi savu iekšējo īpatnību dēļ to nemaz nespēj.
Villaress: Protams. Ja katoļi grib palikt tie, kas viņi pašlaik ir, pārmaiņas nav iespējamas. Vienīgā iespēja šai nosacītajā dialogā ir tāda, ka luteriskās baznīcas varētu zaudēt savu identitāti – savu evaņģēlisko pārliecību, mācību par Bībeles nemaldību u.tml. Un tā tas diemžēl arī ir – liela daļa PLF dalības baznīcu vairs netic nekam, un tas ir skaidri redzams gan viņu teoloģiskajos dokumentos, gan praksē.
LL: Kas jums lika pievērsties luterismam? Ne jau audzināšana ģimenē?
Villaress: Nē. Godīgi sakot, tā ir vienīgi Dieva mīlestība, kuras dēļ esmu luterānis. Tam nav sakara ar ģimeni vai ko citu. Mana pievēršanās notika interesantā laikā – uz Lutera 500. dzimšanas dienu 1983. gadā. Iepriekšējos gados es kā vēsturnieks biju uzrakstījis grāmatiņu par Luteru, biogrāfiju.
LL: Kādēļ?
Villaress: Jo es biju kļuvis par luterāni. Tas bija ļoti individuāli un tolaik nesaistīti ar kādu baznīcu. Līdz kādam 25, 27 gadu vecumam es biju agnostiķis. Universitātes vidē, intelektuālajā dzīvē tas bija plaši izplatīts un pieņemts. Mana pirmā kristietības pieredze bija pie sektas – pie Septītās dienas adventistiem. Tā bija mana pirmā saskare ar Bībeli. Bet drīz vien es no adventistiem aizgāju, jo biju pastudējis dziļāk dažas no viņu mācībām, un tās neatbilda Bībelei. Par šiem jautājumiem es pat uzrakstīju pētniecisku darbu, tas gan nav publicēts.
Tā es sāku lūkoties apkārt pēc kaut kādas piederības. Ļoti daudz lasīju, un luterisms izrādījās visskaidrākais un pieņemamākais. Tad izrādījās, ka pēc pāris gadiem Luteram būs liela jubileja, un tā šī grāmatiņa tapa.
LL: Kurš to sponsorēja?
Villaress: Izdevniecība. Tai pašā laikā es arī meklēju, vai Portugālē ir vēl kāds luterānis, un atradu Misūri sinodes misijas grupu. Tur es arī paliku un drīz vien devos uz Brazīliju, uz Misūri sinodes semināru Sanpaulu studēt teoloģiju. Tur es tiku arī ordinēts.
LL: Un tai laikā jums jau bija grāds vēsturē?
Villaress: Jā. Esmu vēstures doktors un teoloģijas bakalaurs.
LL: Tad zināmā mērā var teikt, ka pie luterisma nokļuvāt caur vēsturi?
Villaress: Jā. Un paralēli, protams, caur teoloģiju. Doktrīna par taisnošanu ticībā, ko es mēģināju noskaidrot, būdams pie adventistiem, mani galu galā noveda pie luterisma. Vēsture tam piepalīdzēja.
LL: “Doktrīna” izklausās, kā saka, sausi.
Villaress: Tā bija ļoti svarīga.
LL: Protams. Patiesībā tur nav nekā sausa, jo tas ir jautājums par drošību, par pārliecību, vai ne?
Villaress: Tieši tā. Es personiski nemaz nespēju dzīvot bez skaidras doktrīnas. Tas man ir sevis apzināšanās, identitātes jautājums. Tīra doktrīna, skaidra dogmatika – par to ir jābūt absolūtai pārliecībai. Man ir ļoti grūti dzīvot ar kaut kādām šaubām. Man ir svarīgas skaidras pārliecības pamata jautājumos.
LL: Par ko jūs neesat pārliecināts?
(Pauze. Tiek atkārtots jautājums.)
Villaress: Man nav šaubu. Mainīgā pasaulē ir grūti būt pārliecinātam par daudz ko, bet doktrinālā ziņā man nav šaubu. Protams, manā meklējumu procesā vairāku gadu garumā man bija šaubas, un tāpēc jau es meklēju, bet tā visa mērķis bija atbrīvoties no šaubām.
LL: Vai jūsu mērķis ir dzīvot bez šaubām?
Villaress: Ar katru jaunu mūža gadu es gūstu aizvien lielāku pārliecību (angl. – certainty). Visas šaubas, kādas man ir bijušas, ir kalpojušas, lai es nokļūtu tuvāk Dievam. Un iznākumā man vairs nav šaubu. Kristietība ir skaidra, doktrīna ir skaidra, un Dieva vārdam ir spēks, kas dod mums drošību. Tāpēc luteriskā dogmatika man ir kā skaidrs ūdens. Nekā sausa.
LL: Sevišķi, ja ir, ar ko salīdzināt.
Villaress: Jā, tā ir ļoti atspirdzinoša.
LL: Es gribēju uzdot jautājumu kā ārpusnieks, bet tagad sāku šaubīties, vai manis paša vēstures patikas dēļ tas maz ir iespējams. Un tomēr: kas jums tieši kā profesionālam vēsturniekam Lutera biogrāfijā šķiet tik pārliecinošs?
Villaress: Es lasīju lekcijas par Luteru vēl tad, kad biju adventists, un pat agrāk.
LL: Kādā priekšmetā?
Villaress: Vidusskolā un universitātē vispārējās vēstures un Eiropas kultūras kursos. Pēdējos desmit gadus es par Luteru runāju arī kursā par ekonomiskās domas vēsturi. Tas ir neizbēgami kaut vai Maksa Vēbera tēžu dēļ par protestantismu un kapitālismu.
Luters dažādu pārliecību sakarā ir kā atvērta grāmata, un viņa iespaidīgā klātbūtne arī vispārējā vēsturē ir neapšaubāma. No otras puses kā teologs es vienmēr pie sevis atkārtoju Lutera teicienu: ļauj Dievam būt Dievam. Tas tiešā veidā attiecas arī uz jautājumu par šaubām, jo daudzās lietās vienkārši ir jāļauj Dievam būt Dievam – tā tas arī ir mana drošība un pārliecība. Nolikt šaubīgo prātu malā, dodot vietu ticībai. Tieši to Luters darīja, kad ticībā pacēlās pāri gan misticismam, gan sholastikai. Lutera nozīmīgums ir ļoti liels kā viņa dienās, tā arī mūsdienās. Viņš noteikti bija Dieva aicināts, citādi tas nav izskaidrojams.
LL: Skeptisks akadēmiķis par tādu apgalvojumu droši vien teiktu: “Nu…”
Villaress: Es domāju, ka mums vienkārši ir jāredz Dievs vēsturē. Nav nemaz citas izvēles.
LL: Vai pie tāda secinājuma jūs nonācāt kā agnostiķis?
Villaress: Līdz ar šo secinājumu es vairs nebiju agnostiķis. Ieraugot Dievu savā dzīvē, es ieraudzīju Viņa klātbūtni arī vēsturē. Runājot par Luteru, konteksts, kurā viņš dzīvo, norises, kas tur notiek, kā arī dažādas viņa attieksmes un tamlīdzīgi ir jāskata kopā ar viņa pravietisko aicinājumu.
LL: Bet vai tu, viens cilvēks, to vari redzēt un atzīt arī kā agnostiķis?
Villaress: Jā. Cilvēki runā, piemēram, par nejaušības nozīmi vēsturē. Lai kā tu to nosauktu, Dieva klātbūtne vēsturē, tā teikt, ir taustāma. Pasaule nav neitrāla “pulksteņmeistara” palaists mehānisms, kā to domāja apgaismības laikā. Nē, Dievs vēsturē ir klātesošs un darbīgs dažādos veidos, tai skaitā arī caur indivīdu rīcību. Un Lutera biogrāfijā tas ir redzams.
LL: Jūs esat profesors sekulārā augstskolā. Kā jūs visu šo te mācāt saviem studentiem?
Villaress: Es viņiem saku to pašu, ko tagad šeit. Es viņiem nesprediķoju šā vārda vulgārajā nozīmē, bet es viņiem mācu to, kam es pats ticu. Es viņiem lieku par to domāt. Metodika ir dažāda. Vēsturē ir vienkāršāk, jo tur ir daudzi momenti, kur par ticību un kristietību var runāt atklāti. Bet es mācu arī komunikāciju, saskarsmi, un esmu pārliecinājies, ka ir iespējams intelektuāls diskurss, neesot postmodernam. Ticība visnotaļ ir komunicējama arī augstā intelektuālā līmenī. Ticība intelektuāli ir visnotaļ leģitīms realitātes uztveres veids blakus un pat pretēji filozofijai. Kristiešiem nevajag kautrēties no savas ticības un pasaules uztveres.
LL: Vai šī ir diezgan jauna situācija un atziņa?
Villaress: Personiski manā dzīvē tā ir it kā jauna – kad es, apzinoties šo Dieva klātnību, jūtu vajadzību par to runāt, bet, no otras puses, tajā nav nekā jauna. Kā jau Luters teica, vienkārši ir jāļauj Dievam būt Dievam jeb ir jārunā par to, kam mēs ticam, un tad lai Dievs dara savu darbu. Bet akadēmiskā pasaule pati par sevi mūsdienās aizvien ir ateistiska. Tā nav atvērta.
LL: Bet vai tīri epistemoloģiski kristietība tiek pieļauta kā izziņas iespēja?
Villaress: Es domāju, ka mūsdienās ir daudzi jautājumi, kuros mēs varam lietot savu – ticības – epistemoloģiju un antropoloģiju. Mūsdienās lielākā atšķirība akadēmiskajā pasaulē no tā, kas bija pirms kādiem pārdesmit gadiem, ir tas, ka reliģija ir kļuvusi par mazsvarīgu jautājumu. Tā vairs nav kaut kā īpaši apkarojama, bet tā nav arī nozīmīga. Un tas ir problemātiski. Plašsaziņas līdzekļi reliģiju ir ielikuši “plauktiņā” pie jocīgām un kuriozām lietām. Tā tiek atzīta, bet īpatnības statusā, un turēta pa gabalu.
LL: Tomēr pat BBC ir reliģijai veltīti raidījumi.
Villaress: Jā, bet to labi paskaidro Umberto Eko teiktais, ka, ja cilvēki netic Dievam, tas vēl nenozīmē, ka viņi netic nekam. Gluži pretēji – tas nozīmē, ka viņi tic visam. Labi teikts, turklāt Eko nav kristietis.
Reliģija un Dievs mūsdienās ir nostumts privātajā sfērā, radot grūtības par to runāt publiski. Tai pašā laikā plašsaziņas līdzekļi ir atvērti ezotēriskai un New Age, ko dēvē par garīgumu. Cilvēki aizvien ir ateisti, bet nu viņi reizē ir arī garīgi, kas, protams, ir pretruna. Viņu garīgums ir māņticība, un viņu ateisms to piecieš. Bet patiesa kristietība viņiem nav pievilcīga. Ko mums kā baznīcām darīt šajos mūsdienu domas apstākļos? Risinājumi ir divi. Pirmām kārtām var mainīt savas ticības nostādnes par labu cilvēku uzskatiem, par labu viņu garīgumam. To dara katoļu baznīca un liberāļi. Bet mēs to nedrīkstam darīt. Tāpēc otra izvēle patiesībā ir vienīgā: mums ir jāpatur savas ticības apliecības un ir jāpastāv stingri uz Svēto Rakstu nemaldīgumu. Visdrīzāk, ka tas neizraisīs masu atgriešanās gadījumus, bet tikai tā mēs paliksim uzticami Dievam.
LL: Pakavēsimies pie pirmās iespējas. Jūs sakāt, ka katoļi pielāgojas cilvēkiem, bet vai viņi tiešām arī mainās?
Villaress: Lieta ir tāda, ka katoļi maina kaut ko atsevišķu, lai kopumā paliktu tādi paši. No vienas puses pēc 2. Vatikāna koncila 60. gados katoļu baznīcā ir notikusi tā sauktā atjaunotne, bet būtiskais – doktrīna – ir palikusi tā pati. Tā ir ārēja pārmaiņa, iekšēji nemainoties. Doktrīna, katehisms paliek tie paši.
LL: Izklausās ļoti gudri.
Villaress: Bet viņi paši tam nemaz netic. Esmu pieredzējis, ka liela daļa no katoļu pasniedzējiem augstskolās paši vairs netic tam, ko viņi māca.
LL: Jums laikam ir diezgan labs kontakts ar katoļu augstskolu pasniedzējiem?
Villaress: Diezgan. Piemēram, pirms kādiem četriem gadiem katoļu universitātē Lisabonā bija starptautiska konference veltīta Augustīna darba “Atzīšanās” 1600. gadskārtai, un es tur referēju par Luteru un Augustīnu. Pēc mana referāta nebija ne jautājumu, ne diskusijas. Klusums. Viņi ir ekumeniski, atvērti, mūsdienīgi un vēl visādi, bet, kad mēs ar pirkstu konkrēti parādām uz to, ko viņi nevēlas redzēt, viņiem tas nepatīk. Viņi spēj pieņemt dažādus filozofus, pat ateistus, bet tikai ne Luteru tādu, kāds viņš tiešām bija. Jo reformācija bija nopietna lieta. Tā nebija par korupciju vai nepotismu. Tā bija par skaidru doktrīnu, par Dieva vārdu. Un tas ir problemātiski, jo katoļu baznīca ar visu savu ārējā tēla atjaunošanās spēju nespēj mainīt tai saistošos Tridentas koncila lēmumus.
LL: Un pat vēl vairāk. Man tagad ir piemirsies, kurš tas bija, bet viens romiešu teologs, kurš konvertējās luterismā, ir teicis, ka mūsdienu Romas katoļu doktrīna ir vēl sliktāka par to, pret kuru protestēja Luters, jo tolaik vēl nebija dogmas par pāvesta nemaldību un Marijas debesīs uzņemšanu.
Villaress: Tas tiesa. Es domāju, ka luteriskā reformācija aizvien ir aktuāla, tās pieteikums šobrīd aizvien ir spēkā. Tā ir konkrēta parādība vēsturē, tomēr tā ir arī pārvēsturiska. Un ne tikai Romas katoļu, bet arī citu sektu dēļ.
LL: Vecā Ādama dēļ?
Villaress: Tas mums, protams, ir jātur prātā – vispirms nebūt lepniem pašiem par sevi. Bet arī senie vēsturiskie reformācijas jautājumi aizvien ir spēkā, kā to varam redzēt no Vatikāna pēdējā laika dokumentiem par misi latīņu valodā, par priesteru celibātu un tamlīdzīgi. Viss pa vecam. Katoļu baznīca aizvien ir divdomīga, un mums aizvien ir jābūt skaidriem, noteiktiem savā apliecībā. Pat ja tas nozīmē nepopularitāti un ārēju necilumu.
LL: Parunāsim par jums. Teoloģisko meklējumu nozīmē mums ir diezgan līdzīga vēsture, tikai jūs esat bijis dziļāk iekšā tur, kur mēs tomēr palikām malā. Piemēram, jūs esat ordinēts Misūri sinodē. Kādēļ jūs no tās aizgājāt?
Villaress: Šķelšanās notika, kad es atbalstīju savu draudzi viņu prasībās. Mums bija nesaskaņas ar Misūri misionāriem Portugālē.
LL: Kāda iemesla dēļ?
Villaress: Ētiska.
LL: Mūsdienās “ētisks iemesls” visdrīzāk tiks uztverts eifēmiski, kā kaut kas ar seksu saistīts.
Villaress: Nē, nē. Nu, vispār mums bija aizdomas arī par to, bet galvenokārt tas bija par nekārtībām Lisabonas draudzē.
LL: Kas tā vispār bija par misiju? Pie kā viņi misionēja, ja jau jūs bijāt mācītājs?
Villaress: Viņi šeit bija pirms manis. Es esmu pirmais portugāļu luterāņu mācītājs, bet viņi šeit bija pirms manis un palika baznīcas vadībā, kad es atgriezos no studijām. Diemžēl viņu attieksme pret draudzi bija nekristīga. Pat vēl tagad man nav viegli par to runāt.
LL: Vai tā bija augstprātība?
Villaress: Es varu teikt, ka Misūri sinodes Brazīlijas misionāri nekad nav izpratuši Portugāles misiju. Viņu izturēšanās pret mums vienmēr ir bijusi augstprātīga, dažkārt pat pazemojoša. Pret mums, portugāļiem, viņi dažkārt izturējās rasistiski. Un tad arī atklājās finanšu nekārtības un neatbilstības. Es pievienojos draudzes padomes un draudzes vairākuma prasībām pēc baznīcas disciplīnas, bet baznīcas priekšniecība Brazīlijā rīkojās sliktākajā no iespējamajiem veidiem: viņi principiāli aizstāvēja savus misionārus un rīkojās pret draudzi un mācītāju. Protams, mēs to nepacietām un aizgājām no Misūri sinodes. Es pat nezinu, vai viņi mūsdienās Portugālē vairs ir. Esmu zaudējis visus kontaktus. Es gan dzirdēju, ka vēlāk mūsu aizdomas un sūdzības ir apstiprinājušās, un tie misionāri ir atsaukti, bet bija jau par vēlu. Dzīve nestāv uz vietas.
Pēc šķelšanās es sāku sarunas ar Viskonsīnas sinodi (VELS).
LL: Kādēļ?
Villaress: Es biju pārliecinājies par luterisma patiesumu. Es biju baznīcas dēļ atstājis pasniedzēja darbu, studējis, pārcēlies ar ģimeni no Gajas uz Lisabonu, mainījis visu savu dzīvi, un pēkšņi vienā dienā tas viss beidzās. Nerunājot par visu pārējo, man tolaik bija pamatīgas grūtības saglabāt skaidru un drošu ticību, un tas pats bija sakāms par draudzi.
LL: Kāpēc nevarējāt turpināt iesākto uz savu roku?
Villaress: Jo man vajadzēja baznīcas akceptu tam, ko es domāju un daru. Man tā vienmēr ir bijusi problēma – vai es esmu saskaņā ar pārējo baznīcu? Līdz pilnīgai kopībai ar VELS, ko mēs noslēdzām 2004. gadā, pagāja apmēram desmit gadu. Jā, tas bija ilgs savstarpējas iepazīšanas un teoloģisku jautājumu noskaidrošanas laiks, bet es nekad neesmu uzskatījis, ka varētu dibināt draudzi, kas pamatotos viena cilvēka, viena teologa pareizumā, vai ka es tādai draudzei varētu piederēt. Es nedomāju, ka tas ir iespējams. Pasaulē vienkārši ir jābūt vēl kādai patiesai, skaidras ticības draudzei.
Es gribēju palikt konfesionāls luterānis, un es biju šo to lasījis par VELS. 90. gadu sākumā vēl nebija tik pieejams internets un mobilie sakari, tālab mūsu saziņa notika daudz lēnāk nekā mūsdienās. Apmainījāmies ar vēstulēm, retu reizi satikāmies. Sākumā es nebiju pārliecināts, vai man ir pieņemama viņu stingrā attieksme par dzimumu lomu baznīcā un sabiedrībā.
LL: Jūs šai ziņā neesat vienīgais.
Villaress: Es zinu. Man bija grūti ar skaidru sirdsapziņu to pieņemt, tāpēc labu laiku mēs palikām atklātā dialogā bez baznīcas sadraudzības. Šai pārdomu desmitgadē man bija kontakti arī ar citām baznīcām, piemēram, ar luterisko brīvbaznīcu asociāciju Amerikā, kas ir piētiska. Tā bija interesanta pieredze, bet viņu piētisms bija pārāk izteikts, lai es kā konfesionāls luterānis viņu sakarā varētu lolot kādas cerības. Tā nu 90. gadi atkal man izrādījās grūta desmitgade, un atkal bija daudz jālasa un jādomā.
Jaunās tūkstošgades sākumā nu jau pa e-pastu es atkal sāku sazināties ar VELS Starpbaznīcu attiecību komiteju. Tā vēstuli pa vēstulei mēs galu galā gluži labi sapratāmies, un viņi 2003. gadā atsūtīja divus savus teologus uz Lisabonu kolokvijam ar mani. Mums bija ļoti atklātas pārrunas, kuru noslēgumā secinājām, ka mūsu starpā pastāv ticības vienprātība. Tā kā viņi bija tam pilnvaroti, tad tajā pašā viņu viesošanās reizē tika pasludināta arī sadraudzība starp mūsu baznīcām. Tā bija ļoti priecīga diena. Būt sadraudzībā ar VELS un visu mūsu Konfesionālo evaņģēliski luterisko konferenci ir liela svētība. Tā ir mūsu klātbūtne pasaules luterismā, ļoti pozitīva un laimīga klātbūtne.
Dažkārt es domāju: kālab gan tas nevarēja notikt agrāk – jau līdz ar maniem pirmajiem VELS kontaktiem? Bet jautājumu cilvēka galvā ir vairāk nekā atbilžu. Lai Dievs ir Dievs. Līdz ar mūsu sadraudzību man tiešām ir miers, un tā ir liela svētība. Tāpēc es saku, ka man nav šaubu.
LL: Ko jūsu ģimene ir teikusi par visu šo? Tie taču bija grūti gadi.
Villaress: Ļoti grūti.
LL: Vai jūsu meitas nav sākušas ienīst ticību un reliģiju?
Villaress: Paldies Dievam, nē! Pat pretēji – viņas ir bijušas saprotošas, lai gan visu šo peripetiju dēļ mūsu dzīve ir bijusi ļoti mainīga un grūta. Bet, atskatoties uz bijušo, mēs esam Dievam par to visu pateicīgi. Nē, viņas neienīst reliģiju, gluži pretēji.
Tā nu mēs pašlaik uzturam luterisma klātbūtni Portugālē. Mēs esam minoritāšu minoritāte, un ir grūti, piemēram, kad nav ar ko parunāties par teoloģiju. Arī mana kalpošana ir izkaisīta: šeit Gajā pie Portu, tad vēl reizi mēnesī Lisabonā, un nesen esmu sācis braukāt arī uz Portugāles ziemeļiem pie dažiem cilvēkiem uz katehēzi. Protams, tas ir blakus maizes darbam institūtā. Es ceru, ka kādu dienu mums būs vēl kāds mācītājs.
LL: Cik jums kopā ir cilvēku?
Villaress: Septiņpadsmit dievgaldnieku, trīs katehumeni un vēl pāris interesentu. Draudze aug lēni, viens cilvēks pēc otra.
LL: Man ir vēl pēdējais jautājums, ko es uzdodu, kad sagadās intervēt kādu profesoru. Proti, profesora nosaukums nozīmē, ka līdz ar šo amatu kaut kas tiek arī apliecināts. Ko jūs savā darbā apliecināt?
Villaress: Kā luterānis es savu darbu saprotu kā tādu, kurā Dievs mani ir aicinājis un ielicis. Tāpēc man tas ir jādara labi, jo tāds ir Dieva prāts. Savā aicinājumā man obligāti nav jāizpatīk priekšniecībai, jo visupirms es izpatīku Dievam, kas mani ir nolicis būt par skolotāju. Un, pat ja es tam neredzu tiešu iemeslu, es zinu, ka Dievs grib, lai es to daru. Tā es skatos arī uz visām darba grūtībām – ka tās ir ar Dieva ziņu. Luteriskā mācība par aicinājumu dod jēgu tam, ko es daru gan kā skolotājs, gan draudzes mācītājs.
LL: Bet pēc satura – vai ir kaut kas jūsu, piemēram, kā vēstures profesora vēstij raksturīgs?
Villaress: Es mācu vairākus priekšmetus: mūsdienu vēsturi, viduslaiku vēsturi, Eiropas kultūras vēsturi. Kā jau es teicu, mums savos darbos ir jābūt tādiem, kā Dievs to grib. Ne tāpēc, ka mēs tiktu pestīti pēc saviem darbiem, bet tāpēc, ka tāda ir šo darbu jēga. Kad es stāvu studentu priekšā, es zinu, ka man viņiem ir jāsaka Dievam tīkamas lietas, jo Viņš ir mani tur licis. Un dažkārt mani aicinājumi pārklājas, jo Dievs reizēm rada situācijas, kad man kā skolotājam ir jābūt arī par mācītāju. Jebkurā gadījumā es mēģinu mācīt labi, skaidri un novērst dažādas aplamības. Dievs un ticība vienmēr ir manas vēsts centrā un, kad ir tāda vajadzība, arī konkrēti Jēzus. Es daru to, kas ir atkarīgs no manis, un lūdzu Dievu, lai Viņš šo darbu piepilda un pabeidz. Jo es to, protams, nespēju. Tas galu galā ir Viņa darbs.