Vangerīns Valters. Jēzus. Tulk. Elita Saliņa. – R.: Jumava, 2006. – 311 lpp. – il.
Мейчен, Дж. Грешем. Учебник греческого языка Нового Завета. Перевод А. А. Руденко. – Mосква: Российское Библейское Общество, 1994. – 222 стр.
Apgāds “Jumava” mums ir sagādājis gluži svaiga darba tulkojumu – Valtera Vangerīna (Walter Wangerin, Jr.) 2005. gada nogalē iznākušo romānu “Jēzus”. Tās tēma gan, protams, ir sena.
Romāna autors (dz. 1944. g.) ir amerikāņu luterāņu mācītājs, literatūrzinātnieks un Valperizo (Valparaiso) universitātes literatūras profesors. Vangerīns ir ļoti daudzu gan pieaugušajiem, gan bērniem domātu grāmatu autors, no kurām līdz šim populārākā ir “Dievs” (Book of God, 1996) – tulkota 20 valodās un kopumā izdota pusotra miljona tirāžā. Kā vēstī šā romāna apakšvirsraksts, tā ir “Bībele kā romāns”. Jautāts, kāds, viņaprāt, ir šīs grāmatas fenomenālo panākumu iemesls, autors ir teicis, ka cilvēkiem vienkārši trūkst labu, meistarīgi uzrakstītu stāstu, turklāt jo sevišķi tādu, kuros ir ietverts pilnvērtīgs pasaulsuzskats, ar kuru lasītājs spētu droši identificēties. Šādā ziņā nekā labāka par Bībeli nemaz nav, un Vangerīns to vienkārši ir ņēmis un pārlicis romāna žanrā. Varētu teikt, ka līdzīgi ir arī ar romānu “Jēzus”.
Pirms kāda laika, uzzinot par “Jumavas” tulkojuma plāniem, biju tā kā mazliet nobažījies: kas nu būs? Vai tik tas nebūs kāds nejēdzīgi psiholoģizēts un tendenciozs “brīvdomības” garadarbs? Jo vairāk tādas aizdomas man bija tāpēc, ka Valters Vangerīns Luterāņu baznīcas–Misūri sinodes vēsturiskajā šķelšanās dienā 1974. gada 19. februārī, kā to raksturoja kāds mans draugs, “aizgāja nepareizā virzienā”. Proti, kopā ar sinodes liberālo, Bībeles vēsturisko kriticismu praktizējošo spārnu. Tomēr manas bažas kārtējo reizi bija liekas – romānā vēsturiskais kriticisms un “demitoloģizēšana” neko daudz netiek lietota. Pat gluži pretēji – autors ir apbrīnojami uzticīgs Bībeles tekstam.
Ir jau, protams, arī pāris “utis”, bet labticīgāki lasītāji (kādi, pēc autora paša teiktā, ir viņa tiešā mērķauditorija) tās pat nepamanīs. Ar to es domāju burtiski pāris vārdus visā romānā. Viens no tiem ir “svētdiena”, kas gan, šķiet, parādās tikai divas reizes, un iespējams, ka šeit pie vainas varētu būt tulkotāja (kura gan visādi citādi ir paveikusi lielisku darbu – Vangerīnam ir tēlaina un raita, tomēr nebūt ne viegli tulkojama valoda). Proti, tekstā, kurā maksimāli autentiski ir jūtama cenšanās atainot ģeogrāfisko un kulturālo tā laika Palestīnas jūdu un koloniālo romiešu dzīves telpu, vārds “svētdiena” ir pilnīgs „marsietis”. Acīmredzot ar to ir ticis domāts “sabats”, un tāds tas tur varēja arī būt.
Cita neiederība ir vārds “liktenis”, kas (tiesa gan – tikai vienreiz) iešaujas prātā Jēzus mātei, un kuru laikam pats autors ir licis pēdiņās, tādējādi mīkstinot tā nozīmes slodzi. Seno grieķu moiru un mūsu pašu “mīļās Laimas” padarīšana dievbijīgajiem jūdiem bija sveša lieta, un “liktenis”, manuprāt, viņu eventuālajās domās diez vai iederas.
Tad vēl drusku komisks man šķiet autora mēģinājums racionalizēt Nācaretē notikušo, kad pēc Jēzus sprediķa, kā lasām, “visi sinagogā tapa dusmu pilni un cēlās un izdzina Viņu no pilsētas ārā līdz kalna malai, uz kura pilsēta bija celta, lai nogāztu To zemē. Bet Viņš, caur viņu vidu iedams, aizgāja.” (Lk. 4:28–30) Vangerīns lieliski apraksta iespējamo tās dienas situāciju, ļaužu noskaņojumu un visu kontekstu, kurā tas notiek, bet tad iestājas tāda kā staipīga migla, kurā jūdu samulsums un dusmas neadekvāti lēni staipās un transformējas, līdz tikai vairākas dienas pēc attiecīgā sprediķa viņi nolemj Jēzu nogalēt, un tad Viņš jau ir prom. Un savukārt to autors apraksta nevajadzīgi tēlaini: “..pateicoties iedzimtajam kustīgumam, spēcīgais, veiklais un bezbailīgais Marijas dēls bija izvairījies no saniknotajiem ļaudīm un, neviena neaizkavēts, pametis ciemu.” Ja jau Jēzus aizgāja “neviena neaizkavēts”, tad kādā jēgā šeit ir Viņa “iedzimtais kustīgums” un “bezbailība”? Bet šī samocītā vieta ir izņēmums citādi raitajā, sakarīgajā un kolorītajā vēstījumā. Tiešām, salīdzinot ar to, mani pat izbrīnīja Vangerīna pietāte pret citiem Jēzus dzīves brīnumu un Viņa dievišķās dabas manifestāciju aprakstiem, kurus autors vienkārši pārstāsta bez kādiem komentāriem un psiholoģizēšanas. Brīnumi ir brīnumi, un viss. Vaicājiet labāk, kādēļ tie, nevis – kā tas iespējams un izskaidrojams. Visnotaļ apsveicama attieksme.
Vēl dīvains šķiet kāda grieķu drāmas termina lietojums, kas arī pēkšņi “iešaujas prātā” Jēzus mīļajam māceklim. (Vangerīns kādā intervijā uzstāj, ka Jāņa evaņģēlija un viņa romāna, kas ir rakstīts pirmajā personā, vēstītājs – “mīļais māceklis” – nav apustulis Jānis, bet tas lai šeit paliek bez komentāra kā viena no autora īpatnībām.) Proti, jau pēc Jēzus debesbraukšanas Marija Magdalēna (tekstā – Marjama no Magdalas) par dvēseles nemirstību izsaka šādu atziņu: “Es došos pie viņa. Es aizlidošu pie viņa, un viņš sagaidīs mani gaisā.” Par ko “mīļais māceklis” savā prātā reflektē šādi: “Tieši tā. Tieši tā šī viedā sieviete izteica anagnorisis atziņu, kas lēnām atausa arī manā sirdī.” Un turpat zemsvītras piezīmē ir paskaidrots, ka anagnorisis sengrieķu traģēdijā ir atziņa vai atklājums, kas iezīmē darbības pagrieziena punktu. Ņemot vērā vairākus apsvērumus, par kuriem es arī nevēlos šeit sevišķi izplūst, diez vai Jēzus “mīļais māceklis”, lai kas viņš arī bija, savu emocionālo un intelektuālo pieredzi vētīja caur sengrieķu literatūras teorijas sietu.
Ja Vangerīna romānu vērtējam teoloģiski, tad, protams, diskutabla ir viņa lietotā no 19. gadsimta vidus patapinātā kenozes ideja: Dievam Dēlam kļūstot par cilvēku, Viņš ir iztukšojies tiktāl, ka, būdams patiess cilvēks Jēzus no Nācaretes, nav vairs apzinājies Savu dievišķo būtību. To romānā tikai 12 gadu vecumā kā ģimenes noslēpumu Jēzum atklāj Viņa māte, un tikai tad Viņam pamazām “iedegas lampiņa” par visu, kas ar Viņu notiek. Kenozes idejas lietojums Vangerīna sakarā ir saprotams: arī viņš, ar savu tradicionālā luterisma fonu nonācis liberālajā akadēmiskajā vidē, savā ziņā ir līdzīgs 19. gadsimta vidusceļa teoloģijas pārstāvjiem, kuri mēģināja savienot tradicionālu kristietību ar modernā pasaulsuzskata atziņām. Ne ar ko labu gan tas nebeidzās, un kenozes proponētāji galu galā faktiski pieslējās tai pašai liberālajai teoloģijai, pret kuru šī viņu teorija bija radīta. Līdzīgi kā no Misūri sinodes 1974. gadā aizgājušie Seminex teologi un studenti ir „uzsūkušies” ELCA un Pasaules luterāņu federācijas teoloģiskajā liberālismā, nekādi to neietekmēdami.
Bet šīs ir tikai tādas ne pilnībā labticīga lasītāja pārdomas. Drīzāk gan labi informēta labvēļa refleksijas un blakus domas. Ar to es gribu teikt, ka “vienkāršajam lasītājam” Vangerīna romāns noteikti gan ies pie sirds, gan būs par labu. Parasti Bībeles teksts un tā studijas ir viena lieta, bet tā sauktās Bībeles arheoloģijas studijas – cita, un attiecīgi arī grāmatas par to tiek izdotas atsevišķi un bibliotēkā turētas dažādos plauktos. Vangerīns ir izdarījis labu darbu: šos abus pēc būtības vienotos lielumus atkal savienojis un savijis savā stāstījumā, tā aiztaupīdams pūles daudziem cilvēkiem, kuri svētdienās dzird gan evaņģēlija lasījumus, bet par to vēsturisko kontekstu iespējams nekad neko dziļāk nestudētu. Šeit tas viss ir kopā raitā un pat aizraujošā vēstījumā, kas daudzas no senajām un mums tik būtiskajām ticības patiesībām atklāj krāsaināk un reljefāk.
Romāns “Jēzus” Amerikā un arī citur tiek lasīts tādā kā kopsakarā ar tā autoru, sevišķi tāpēc, ka vienlaikus ar romāna publicēšanu viņam tika noteikts plaušu vēzis. Pagājušā gada nogalē Vangerīns ar sievu jau pārrunāja, viņuprāt, neizbēgamo un drīzo bēru rīkošanu un viņa literārā mantojuma likteni, kad ārsts viņiem paziņoja, ka slimību ir izdevies apturēt. Cīnīdamies ar pretvēža terapijas dēļ gūtajiem iekaisumiem, briesmīgu vājumu un elpas trūkumu, Valters Vangerīns pašlaik ne bez zināma pārsteiguma mācās sadzīvot ar savām ciešanām un ražīgi (t.i., rakstot un pie iespējas varbūt arī mācot) pavadīt viņam atvēlēto Dievam vien zināmo laiku. “Jēzus” līdz ar to visu ir ieguvis tādu kā papildus dimensiju, un nu tas ir jau pat ļoti personisks stāsts, kura autors pats paļaujas un pakļaujas tur rakstītā patiesīgumam. Saviem lasītājiem Vangerīns reizēm mēdz uzrakstīt pa vēstulei (skat. http://walterwangerinjr.org), un vienā no tām viņš citē dižo valodnieku, grāmatnieku un teologu Jaroslavu Pelikānu, ar kuru viņš droši vien ir bijis kaut kā saistīts savu studiju laikā Sentluisas Konkordijas seminārā. J. Pelikāns īsi pirms savas nāves esot teicis: “Ja Kristus ir augšāmcelts, nekam citam nav nozīmes. Ja Kristus nav augšāmcelts, nekam nav nozīmes.” (If Christ is raised, nothing else matters. If Christ is not raised, nothing matters.) Vangerīna sīkstā turēšanās pie jēgas un nozīmes līdz ar to ir arī viņa ticības apliecība. Blakus romānam “Jēzus”. Visu cieņu.
Vēl es gribu izteikt savu prieku par kādu vecu grāmatiņu – Džona Grešema Meičena (John Gresham Machen, 1881–1937) “Jaunās Derības grieķu valodas mācību grāmatu”, kuras adaptēto izdevumu krievu valodā es nesen nopirku Lāčplēša ielas 37 veikaliņā. Tobrīd tas bija pēdējais eksemplārs, bet gan jau viņi zina, kur var dabūt vēl.
Meičens ir pēdējais no tā dēvētajiem Prinstonas teologiem – konservatīvas kalvinistu teologu kopas, kas darbojās Prinstonas universitātē kopš tās dibināšanas 19. gadsimta sākumā, veicinot konservatīvu teoloģiju pretstatā aizvien pieaugošajam liberālās teoloģijas spiedienam. Galu galā, zaudējuši cerības noturēt konfesionālo “kanti” Prinstonā, Meičens ar domubiedriem 1929. gadā nodibināja Vestminsteres teoloģijas semināru, kas aizvien ir ievērojama teoloģijas augstskola. No mūsdienu Vestminstere teoloģijas semināra profesoriem arī Latvijā ir pazīstams Hanss Baiers, ar kuru “Latvijas Luterānī” ir bijušas pāris intervijas.
Atgriežoties pie Meičena “Jaunās Derības grieķu valodas”, pieminēšanas vērts ir fakts, ka tās oriģināls ir izdots 1923. gadā, un tā (droši vien savas vienkāršās precizitātes un nesamocītības dēļ) aizvien tiek lietota par mācību grāmatu grieķu valodas pamatu apgūšanai vairākos ASV teoloģijas semināros. Grāmatu veido 33 mācību stundas, sākot ar alfabētu un beidzot ar neregulāro histēmi (“lieku”) un oida (“zinu”) locīšanu, vēlējuma izteiksmes (Optativus) apskatu un verba ginomai (“rasties”, “notikt”, “būt”) lietojumu. Nobeigumā ir parocīgas paradigmu tabulas un interesants zinātniskās redaktores J. B. Smaginas pēcvārds “Grieķu valodas vēsture. Jaunās Derības valodas vieta un īpatnības.”
Vārdu sakot, uzcītīgs šīs grāmatas lasītājs (vēlams ieinteresēta pasniedzēja neuzspiestā vadībā) mierīgā, nesasteigtā studiju gaisotnē apmēram viena mācību gada laikā iegūs ne tikai spēju orientēties Jaunās Derības oriģinālā, bet arī prasmi saprast šādus tādus uzrakstus un parakstus zem un uz dažādiem artefaktiem ekskursiju laikā pa Eiropu un arī to konkrētāk grūti raksturojamo sajūtu, ko varētu saukt par ieskatu klasiskajā izglītībā un tās strukturētajā pasaulsainā. Šis pēdējais ieguvums, kas attiecīgās mācību grāmatas sakarā ir tikai tāds kā blakusprodukts, ir ārkārtīgi nozīmīgs un mūsdienās arī akūti deficīts. Dievbijīgam censonim elementāras grieķu valodas studijas attiecīgi dod vismaz divkāršu labumu: vecā labā, nobružātā Jaunā Derība atskan dobjāk, bet apkārtne, kurā tā atskan, kļūst it kā caurspīdīgāka, negaidot atsedzot līdz šim nezināšanas dēļ neievērotas saiknes un sakarības. Tieši tādas kulturālas ieraudzīšanas dēļ šie paši pamati – elementa graeca, gan bez īpaša uzsvara uz Jauno Derību, samērā nesen tika mācīti kurā katrā sevi cienošā ģimnāzijā, un bez to zināšanas varēja būt problemātiski iestāties augstskolā. Mūsdienās diemžēl šī tik nepieciešamā elementārā zināšana un tās līdzi nestā ieraudzīšana ir tikai atsevišķu augstskolas fakultāšu studentu privilēģija.
Šīs pārdomas nekādā gadījumā nav gaušanās, un es ceru, ka tās arī netiks uzskatītas par snobismu. Vienkārši šī Meičena grāmatiņa mani aizkustināja – ka tā tur stāvēja tai plauktā par ļoti demokrātisku cenu kā tāds skaistas, cildenas iespējamības apliecinājums. Gluži kā apauts jaunu zābaku pāris uzlabo omu slapjdraņķa dienā, tā šī rīta stundā pirktā grāmatiņa – pat vēl neatšķirta un tāpat vien uz palodzes nolikta –piepildīja to apmākušos dienu itin kā ar gaišu cerību. Tas ir tik savādi, ka vecas lietas spēj būt, šķiet, dzīvākas par pašu tagadni.
Tagad es to reizēm atšķiru, palasu kādu teikumu, pārlaižu acis kādai paradigmai: viss savās vietās. Patiesība un kārtība. Un nolieku atpakaļ plauktā blakus tās “kolēģei” – Latvijas Skolotāju kooperatīva 1936. gada izdevumam “Elementa Graeca. Grieķu valodas pamatkurss”, kuram trūkst pāris sākuma lapu, tāpēc tā sākas 1. nodaļas 7. uzdevuma – lasīšanas uzdevuma – vidū. Tur virs latviešu parindeņiem ar skaistajiem grieķu burtiem ir veidoti vārdi: hē Eyrōpē, hē Italia, hē Aigyptos, hē Rōmē, hoi Rōmaioi. Ārkārtīgi vienkārši. Nu, gandrīz vispār nekā. Un tomēr ārkārtīgi nozīmīgi.
Šo grāmatu es dabūju, kad sievas vecāki nopirka kaimiņu māju ar visiem krāmiem, kas tajā gadu desmitiem bija krājušies. No tiem, lūk, tad es arī pievācu šo nodriskāto grāmatiņu. Vīrs, kas to māju ir cēlis, pats bija arhitekts, viņa sieva, šķiet, mediķe. Varbūt arī ne. Katrā ziņā viņi nebija ne teologi, ne valodnieki, ne grieķi. Bet grāmata bija lasīta, un ar zīmuli vietām izdarītas piezīmes, un cauri visiem latviešu, krievu, vācu, atkal krievu un tad atkal latviešu laikiem saglabāta. Acīmredzot tā viņiem bija svarīga. Tā nu šīs abas grāmatas tagad stāv blakus manā plauktā kā tādas svarīguma un aizvien pieejamas iespējas apliecības.
Didzis Meļķis