1831. gada novembrī Rīgas Jāņa latviešu draudzes virsmācītājs Johans Hermanis Treijs (1794–1849) vērsās pie lasošajiem latviešiem ar nelielu atsevišķā iespiedumā nodrukātu reklāmas lapiņu “Dievs palīdz, mīļi latvieši!”. Tajā pavēstīts, ka ar jaunu gadu (tas ir, 1832. gadu, tātad pirms 175 gadiem) latvieši varēs saņemt jaunu nedēļas avīzi “Tas Latviešu Ļaužu Draugs”. Gada laikā laikraksta abonenti par vienu sudraba rubli savā īpašumā iegūs 52 numurus. Tātad, izprotot zemnieku materiālo stāvokli, avīzes cena bija noteikta minimāla. Apjomā līdzīgo “Latviešu Avīžu” gada komplekts maksāja 3 sudraba rubļus. Ikkatram cilvēkam Vidzemē un Kurzemē laikraksts solīja “atnest kaut kādas jaunas ziņas no dažādām zemēm un pilsētām par to, ko Dievs tur ir licis notikt, voi cilvēki tur ir izdomājuši un padarījuši; brīžam arī mācības par Dieva radītām lietām, par debesi un zemi, par sauli un zvaigznēm, par svešām zemēm un tautām; dažureiz sludināšanas par jaunām grāmatām, kas latviešiem par labu ir rakstītas; citureiz atkal kādu grāmatiņu, ko viens otram ir rakstījis un sūtījis, voi padomu prasīdams, voi pamācību dodams; daudzreiz arī jaukus stāstiņus, brīžam no veciem, brīžam no mūsu laikiem; citureiz atkal ziņģes, ko dziedāt arī dievabijīgi ļaudis vis nesmādēs, un pasakas, kas ikkatram ne vien par smieklu, bet visvairāk par mācību būs, un beidzot daždien arī mīklas, ko jūs saviem bērniem variet dot uzminēt un kas padarīs, ka dažs bērns, kam citkārt grūta galva bijusi, dabūs vieglāku”. Tā īsos vārdos avīzes redaktors un izdevējs izklāstījis avīzes satura aprises – sniegt jaunumus un vispusīgas zināšanas dažādās dzīves jomās.
Latviešu lasītāji pirmoreiz regulāru un saturā universālu laikrakstu sāka saņemt no 1822. gada, kad Jelgavas akadēmiskā ģimnāzija (Academia Petrina) ieguva koncesiju avīzes izdošanai, ko savukārt iznomāja K. Vatsonam un izdevējfirmai “J. F. Stefenhāgens un dēls”. “Latviešu Avīzes” pulcēja ap sevi latviski rakstošos autorus, galvenokārt vācu mācītājus, un desmit gadu laikā bija kļuvušas pazīstamas kā Kurzemes, tā arī Vidzemes lauku sētās. J. H. Treija pasākums turpretim bija individuāls. Viņš vienpersonīgi uzņēmās gan satura veidošanu, gan arī izdošanas organizācijas darbu. Laikrakstu iespieda Rīgas pilsētas (V. Hekera), vēlāk J.K.D. Millera spiestuvē. Avīzes izdošanai nebija sponsoru, un līdzekļi izdevējam bija jāplāno saskaņā ar noietu vai, iespējams, draudzes ieņēmumiem. Treija iecere noteikti nebija komerciāla. Pasākumā gaidīts un cerēts bija citu amatbrāļu atbalsts gan kā dalība avīzes satura veidošanā, gan lasītāju piesaistē. Kādu motīvu vadīts Treijs viens pats uzņēmās tik lielu darbu un kā viņam sekmējās? Tas jāskata viņa personības kontekstā.
J. H. Treija izcelsme saistīta ar vācu ierēdniecību – tēvs bija muitas direktors, taču vecāki agri miruši. Hermanim kā vecākajam dēlam lielāka bērnu pulciņa vidū bija jāuzņemas rūpes par brāļiem un māsām. Interese par grāmatniecību Treijā pamodusies jau bērnībā, un viņš gribējis kļūt par grāmatu tirgotāju, lai varētu pats sev sarūpēt grāmatas. Taču viņš, garīgā aizbildņa Pētera baznīcas virsmācītāja un literāta Liborija Bergmaņa ietekmēts un materiāli atbalstīts, izvēlējās teoloģiju. Pēc pabeigtām studijām Tērbatas universitātē viņš dažus gadus strādāja par luterāņu mācītāju Biķerniekos, bet no 1819. gada lielāko sava mūža daļu Rīgas pilsētas Jāņa draudzē.
Līdzās tiešajiem mācītāja pienākumiem Treijs gādāja par savas draudzes garīgo izaugsmi, rūpējas par neaizsargātajiem cilvēkiem, piedalīdamies sociālās apgādības iestāžu darbā. Nezūd arī interese par grāmatām – Treijs gan raksta vācu preses izdevumiem, gan piedalās Baltijas vēstures un senatnes biedrības dibināšanā un bijis arī Rīgas Pilsoņu literāri praktiskās biedrības direktors (1844–1846). Savā personiskajā bibliotēkā, kuras pamatos iegūlās sējumi no labvēļa L. Bergmaņa pēc nāves viņam atvēlētā grāmatu krājuma, viņš bija savācis ap 30 000 sējumu humanitāras ievirzes literatūras dažādās valodās, īpaši par Baltijas vēsturi, tās saimniecisko un garīgo dzīvi, arī daudz retu izdevumu un rokrakstu, sākot no 16. gadsimta.
Baltvācu pētniecības kontekstā Treija loma tomēr daudz maznozīmīgāka nekā ieguldījums latviešu grāmatniecībā, jo Treijs nebija akadēmiskas ievirzes pētnieks, bet gan publicists un literāts, gan aktīvs sabiedriskās domas veidotājs. Jau vairākus gadu desmitus pirms jaunlatviešiem viņš iestājās par latviešu nacionālās pašapziņas veidošanu, pret saplūšanu ar citām tautām, par iespēju katram zemnieciskas izcelsmes jaunietim iegūt izglītību un augstāku sociālo statusu: “Laikam tu domā, ka latvieši iekš Vidzemes un Kurzemes pavisam nevar kļūt citā dzīves kārtā, nekā zemnieka un kalpa kārta. Tu pievilies, jo tāpat kā iekš visas pasaules tam, kas māk, tā arī iekš mūsu tēvu zemes ikvienam cilvēkam, kas ko labu ir mācījies un čakls uz darbiem, gods un maize nākas.” Treijs ne tikai ar rakstiem, bet arī praktiski palīdzēja latviešu tautības autoriem literārajā darbā, nevis norobežojās no viņiem, bet deva publicēšanās iespējas savos izdevumos. Līdzīgi kā Neredzīgo Indriķi uzskatām par K.G. Elferfelda audzēkni, tā Ansis Leitāns daudzus savus rakstus un dzejoļus publicēja “Latviešu Ļaužu Drauga” slejās. Leitānam Treijs sniedza pirmās iemaņas avīzes veidošanas darbā, lai vēlāk viņš varētu kļūt par “Mājas Viesa” redaktoru. Treija laikrakstā, kalendāros un citos izdevumos pavisam publicēti kādi 300 Leitāna raksti, kā arī jau pirmajā laikraksta gadagājumā nodrukāts viņa pirmais dzejolis “Tuvāku mīlestība”. Dodot padomus un atvēlot vietu avīzes lapās, Treijs ievadīja literatūrā arī citus latviešu tautības autorus: Ansi Līventālu, Jāni Ruģēnu, daļēji arī Ernestu Dinsbergu. Atceroties grūto bērnību, Treijs palīdzēja tikt pie izglītības savas draudzes latviešu jaunekļiem, piemēram, materiāli atbalstīja Piņķu muižas vagara dēlu H. G. Pēšu, kas vēlāk ieņēma Treija vietu Jāņa baznīcā. Tā Jāņa baznīca kopš Treija laikiem veidojās par vienu no latviešu garīgās kultūras centriem Rīgā.
Rūpēdamies par latviešu garīgā apvāršņa paplašināšanu, Treijs izdeva rakstus un grāmatas, pa lielākai daļai reliģiska satura: M. Lutera “Mazo katķismi”(1838), A. Dēbnera “Svētus stāstus” (1840), G. F. Zeilera katehismu “Svētas gudrības grāmata” (1841), H. Braunšveiga “Svētu lūgšanu grāmata priekš zaldātiem”(1837 un 1838), A. Dēbnera “Ziņas par sātības biedrībām”, A. Vilkoka reliģisko apceri “Dārga medus lāsīte”(1839), kā arī paša tulkojumu “Kā gājis pasaulē ar kristīgu ticību” (1847). Viņš arī izdeva reliģisku rakstu krājumu “Dieva vārdu mīļotājiem” .(1835–1839) 3 sējumos, katrā 10 “saujas” (daļas).
“Tas Latviešu Ļaužu Draugs”(no 1838. gada ar nosaukumu “Tas Latviešu Draugs”) pie lasītājiem nāca 14 gadus. Regulāri tika piedāvāti pielikumi – gan patstāvīgie reliģiska satura un populārzinātniski, gan nelieli vienreizēji izdevumi par aktualitātēm – Rīgas rātes paziņojums par jaunas krājkases dibināšanu, par Nabagu apgādāšanas komisiju Rīgas pilsētā, par “akmeņa staba” izbūvi Pēterburgā Aleksandram I par godu u.tml.
Par ko un kādēļ ar lasītājiem runāja “Tas Latviešu Draugs”? Nolūks bija vienkāršs – vairot izglītību, gudrību, dievbijību tautā. Tādēļ laikraksta orientācija tika vērsta uz ticīgiem cilvēkiem, kaut arī ievietotie materiāli lielākoties bija laicīga satura. Laikraksts informēja par jaunākajiem notikumiem gan pašu zemē, gan ārvalstīs. Vietējo ziņu, draudžu dzīves pārskatu veidošanā iesaistījās korespondenti no dažādām Latvijas vietām, to starpā arī daudzi latvieši – tautskolotāji, rakstveži vai pat vienkārši zemnieki. Par avīzes iecienītu tematu – latviešu skolas – rakstīja, piemēram, viens no aktīvākajiem ārštata korespondentiem Pēteris Ulpe no Jaunpiebalgas. Latviešu kaunēšanos no savas tautības un valodas redaktoram palīdzēja mazināt Ansis Leitāns un Jānis Ruģēns kā ar rakstiem, tā dzejoļiem. Iecienīts temats laikraksta slejās bija vēršanās pret zemnieku aizplūšanu uz pilsētām. Lauku dzīves idille atainota gan rakstos, gan literāru žanru darbos. Kādā publikācijā vecs zemnieks raksta savam dēlam vēstuli: “Kas tev dzina, dēls, atstāt godīgu zemnieku būšanu un uzņemt citu dzīves būšanu tāl no tēva un mātes un no visiem mīļiem radiem; tādu darbu, ko tu vēl neproti, tādu kārtu, kur jaunas un grūtākas kārdināšanas tev sagaida? Vai maizes tev še trūka?” Tēvs lūdz dēlu vairīties no kārdināšanām un atgriezties mājās. Iecienīts audzinošs temats bija arī vēršanās pret dzeršanu stāstā par atturības kustību “Mālukrodzinieka vēstule”, A. Līventāla dzejolī “Žūpu Bērtulis un sātības biedrs” un citos materiālos.
Pasaules notikumu pārstāstiem Treija laikraksts kā avotu izmantoja vācu presi. Notikumu aptvērums bija plašs: nelaimes gadījumi, ievērojami notikumi, nemieri un revolūcijas, zemestrīces un stipras vētras, slimības, sevišķi holēra, kas plosījās daudzās Eiropas valstīs, un Ziemeļameriku skārusī un nedēļas laikā 33.000 cilvēku dzīvības nopļāvusī mēra epidēmija. Laikraksts nevairījās arī no tik Latvijas muižniekiem jūtīga temata kā vergu atbrīvošanās kustība Amerikā.
Netrūka avīzē ļaudīm tik nepieciešamo praktisko padomu. Te mācīts, “kā zemīte mīļa jāstrādā un jākopj, lai viņas augļi vairotos un zemnieku dzīvošana labumā ietu”, izskaidrotas deviņu lauku sistēmas priekšrocības, A. Leitāns “Darbu rullī” pa mēnešiem precīzi norāda uz darāmajiem darbiem. Avīze centās pievērst lauku ļaužu uzmanību retākām kultūrām, mācot kopt augļu dārzus, potēt augļu kokus, audzēt apiņus, kopt mežus, pazīt koku lietderību (raksts “Cik daudz tie koki lieti der, kas Vidzemes un Kurzemes mežos aug”). Izskaidrota arī “jauna derīga vīze lopus barot”. Stāstīts par veterināriju, biškopību, lauku saimniecības tehniku, citviet mācīts ar maijvaboļu palīdzību ārstēt traku vilku un suņu kodumus. Lielvārdes mācītājs D. G. Krons mācīja “taisīt kontraktus” un rakstīt vēstules. Bija izskaidroti baznīcas likumi.
Avīzei rūpēja lasītāju garīgais apvārsnis, tāpēc tika ievietoti populārzinātniski raksti par dabaszinātni un vēsturi. Durbes mācītājs F. Runclers iepazīstināja lasītājus ar kurmi, zirnekļiem, čūskām, krokodiliem, ziloņiem. Pēc “augsti mācītu vīru” (piemēram, K. Linneja) teorijām tika izskaidrots, kā rodas sniegs, cik tālu saule atrodas no zemes. Liepupes mācītājs A.G. Velligs 83 turpinājumos sagatavoja “Tās īsas ziņas par mūsu pasauli jeb zemi” (pasaules valstu ģeogrāfiju). Avīzē publicējās pirmā sieviešu dzimuma latviešu rakstītāja Steinbaumu Doroteja. Dialoga formā viņa uzrakstīja Latvijas vēsturi, kā arī publicēja savus dzejoļus.
Bagātīgs ir literārās daļas publikāciju klāsts. Stāstiņi gan nav apjomā plaši, un tiem vairāk morāli didaktisks raksturs. 40. gados tomēr pievienojās arī garākas publikācijas turpinājumos, piemēram, vēlāk atsevišķā izdevumā izdotais populārais A. Meinholda stāsts “Šveidlera Marija” A. Leitāna tulkojumā un D.G. Krona tulkotais “Jauns Robinsons”.
Garīgie raksti lielākoties koncentrēti pielikumos, kas kopš 1838. gada bija regulāri. Te iekļuva sprediķi, līdzības, pamācības, kur izskaidroti baušļi, daudz ziņu par misionāru darbību. V. Pantēniuss rakstīja plašus apcerējumus reliģijas jomā: “Apcerējums par Abraamu”, “Mācības no Jāzepa dzīves” u.c.
Piebilstot, ka “Ļaužu Draugam” vēl bija arī humora nodaļa un tika publicētas recenzijas par jauniznākušajām grāmatām, jāsecina, ka nelielās avīzes tematika aptvēra visas nozares un laikraksts tālaika skopajā latviešu grāmatu piedāvājumā ieņēma visai nozīmīgu vietu.
Treija laikraksts bija pirmā cenzūras slēgtā latviešu avīze. Krievijas cariskā administrācija nolēma apturēt avīzes iznākšanu sakarā ar rakstu “Tas vecs uzticams mācītājs Leišu zemē un viņa audzēknis Jānis” 1846. gada 2. un 3. numurā (mūsdienās šie numuri kļuvuši par bibliogrāfisku retumu). Raksts vērsās pret latviešu pāreju pareizticībā. Kaut arī darbības laiks pārnests 80 gadus senākā pagātnē un darbības vieta – Leišu zeme, Krievijas vietā – Polija, bet pareizticības vietā – katoļu ticība, ideja Krievijas valdības uzmanībai nepalika nepamanīta. Jo stāstā tēlots, ka Leišu zemi piemeklēja sūri bada gadi (tāpat notika 40. gados Latvijā), Biržu draudzē izplatījušās ziņas, ka poļu ķēniņš visus latviešus, kas pieņemšot ķēniņa ticību, apbalvošot ar zemes gabaliem. Gan vecais mācītājs brīdinājis tādām runām neticēt, gan to pašu tautiešiem lūdzis arī viņa audzēknis Jānis, taču latvieši viņos neklausījušies un bariem devušies uz Viļņu pierakstīties katoļticībā. Ļaudis gan savu ticību atmetuši, bet beigās dabūjuši pievilties, jo solītos labumus nav saņēmuši. Krievijas valdība saprata, ka stāsts vēršas pie latviešiem ar aicinājumu nepāriet pareizticībā, kas tolaik daudzās Vidzemes draudzēs norisinājās masveidā. Toreizējais ģenerālgubernators J. Golovins avīzes iznākšanu apturēja un izrēķinājās ar tās redaktoru, izsūtot viņu uz Kauņu uz pieciem gadiem. Treijs cieta savas stingri luteriskās pārliecības dēļ, jo nevarēja mierīgi noskatīties, kā tiek sagrauti ļaužu ticības pamati. Mācītājs, latviešu patiess labvēlis, nu dzīvoja atrautībā no savas tautas, strādāja par Kauņas vācu draudzes mācītāju. Taču viņa mūžs vairs nevilkās ilgi. Viņš mira Rīgā kādā ciemošanās reizē pie saviem tuviniekiem.
Tā noslēdzās avīzes svētīgais mūžs.
Lilija Limane