Vairākās vietās savās vēstulēs Pāvils īpaši pievēršas garīgas vienības jautājumiem. Viņa sludinātais Evaņģēlijs ir radījis ticību, un tajā vienojis draudzes. Tagad šī vienība jeb garīgā kopība ir jāsargā. Tādēļ Pāvils brīdina no tā, kas varētu vienību sagraut. Rūpīgi un pamatīgi pamācījis Romas draudzi savā vēstulē, Pāvils to beidz ar brīdinājumu: “Es lieku jums pie sirds, brāļi, ņemiet vērā tos, kas rada šķelšanos un pretestību tai mācībai, ko esat mācījušies: vairieties no viņiem!” (Rom. 16:17) Tātad Pāvils šeit brīdina draudzi no šķelšanās un pretestības mācībai.
Vārds “šķelšanās” Jaunajā Derībā sastopams tikai trīs reizes – šeit minētajā Rom. 16:17, 1.Kor.3:3 un Gal.5:20. Vārds “šķelšanās” ir atvasināts no grieķu valodas vārda dichostateo, kas nozīmē ‘stāvēt atsevišķi’ vai ‘nepiekrist’. Oriģināltekstā lietotais grieķu vārds, kas latviski tulkots ‘pretestība mācībai‘, ir skandalon. Šī vārda burtiskā nozīme ir – ‘slazds, kaut kas tāds, ar ko kāds tiek notverts, klupšanas akmens, pārkāpums, uzbrukums’. Oriģināltekstā lietotie artikuli nenorāda uz kādu īpašu, konkrētu šķelšanos vai pretestību kādai konkrētai mācībai, bet runā par šķelšanos un pretestību mācībai vispār. Tādā pašā veidā artikuls tiek lietots Rom. 14:1, kur netiek runāts par kādu konkrētu, vispārzināmu vāju ticīgo, bet par ticībā vājajiem brāļiem vispār. Līdzīgā veidā artikuls tiek lietots Jāņa evaņģēlijā 10:12, kur Jēzus nerunā par kādu konkrētu vilku sugu vai konkrētu vilku, bet gan par ikvienu vilku, kas nāk, lai postītu Kristus draudzi. Tātad Vēstulē romiešiem 16:17 Pāvils runā par ikvienu šķelšanos un ikvienu pretestību mācībai, no kā kristiešiem Romas draudzē ir jāvairās. Protams, Pāvila brīdinājumi attiecas ne tikai uz Romas draudzi, bet uz visu kristīgo baznīcu.
Pāvils šeit nerunā par kādu visiem zināmu ķeceri vai konkrētu kļūdu kādā kristīgās mācības artikulā vai fundamentālu patiesību noliedzēju. Viņš nesaka – vairieties no tiem, kas pilnīgi sagroza kristīgo ticību vai noliedz kādu no pamatdoktrīnām, bet viņš runā par ikvienu, kas rada šķelšanos un pretestību tai mācībai, kuru jūs esat mācījušies. Šie cilvēki varbūt vēl sludina kādu daļu no Kristus mācības, tie varbūt ievēro diezgan daudzas patiesības, bet blakus tam, tie rada šķelšanos un pretestību. Iemesls, kādēļ rodas šāda šķelšanās un pretestība ir tā, ka šie cilvēki nav palikuši Kristus vārdos (Jņ. 8:31). Viņi nemāca visu, ko Kristus pavēlējis, bet gan – vai nu pievieno Kristus vārdiem kaut ko no sevis, vai arī kaut ko no tiem atņem. Šādā veidā viņi ir atšķēlušies no Kristus mācības, radīdami atšķirīgus viedokļus un uzskatus jeb šķelšanos. Šādas lietas nebūtu radušās, ja visi būtu palikuši vienoti Kristus vārdos. Radīdami šādus novirzienus, viņi vārda tiešā nozīmē kļūst par klupšanas akmeni citiem cilvēkiem, kas viņu dēļ var paklupt, iegūt sāpīgus ievainojumus, pat nomirt. Tādēļ apustulis Pāvils pamatoti brīdina no viņiem, jo tie kļūst bīstami citiem cilvēkiem. Ar saviem maldiem tie novirzīs kristiešus no brīvības, ko Kristus tiem izcīnījis un piepildīs sirdis ar bailēm, garīgu neskaidrību un nedrošību, iespējams iegrūdīs tos garīgā nāvē.
Ir pilnīgi iespējams, ka tie, kas rada šādu šķelšanos, paši nemaz neapzinās, ka tie māca maldus. Viņi varbūt pat iedomājas, ka ar saviem maldiem tie kalpo Dievam. Kristus pats mums saka, ka būs ļaudis, kas nogalinās kristiešus un domās, ka ar to kalpo Dievam (Jņ. 16:2). Arī Pāvils apliecina, ka savā neziņā, vajādams kristiešus, viņš bijis pārliecināts, ka kalpo Dievam (Ap.d. 22:3; 26:9; Filip. 3:6). Nevienam cilvēkam nav dots ieskatīties otra sirdī un pateikt, kādi ir patiesie motīvi, kas vada vienu vai otru maldu mācības sludinātāju. Kristiešiem tas arī nav jādara. Apustulis uzsver, ka tas, kas attiecas uz mums ir – “ievērojiet viņus un vairieties no viņiem!” Paši ar saviem vārdiem tie tiks tiesāti un nosodīti, kā Kristus saka Mateja 12:37. Viņu pašu vārdi ir tie, kas pierāda, ka viņi rada šķelšanos un izposta Gara vienību, kas raksturo Kristus baznīcu. Tādēļ Pāvils mudina ievērot viņus un vispirms pacietīgi norādīt uz viņu maldiem. Ja viņi atgriežas, tad mēs esam mantojuši brāli un atjaunojuši Gara vienību, bet, ja viņi turpina ar maldu mācību radīt šķelšanos vai paliek kopībā ar tādiem, kas šādus maldus māca, tad pavisam skaidrs un noteikts apustuļa norādījums ir – “vairieties no viņiem!”
Maldi un šķelšanās nav nenozīmīgas lietas. Tādēļ Pāvils turpina pavisam bargi: “Tādi cilvēki nekalpo mūsu Kungam Kristum, bet savam vēderam un ar saviem saldajiem vārdiem un skaistajām runām pieviļ vientiesīgo sirdis.” (Rom. 16:18). Ievērojiet, ka Pāvils šeit runā vispārīgi, viņš saka – “tādi cilvēki”, nevis tas cilvēks vai tie cilvēki. Te viņš vairāk runā par ikvienu kļūdīšanos un maldiem, kas radītu šķelšanos un pretestību mācībai, vienalga, cik liela un kāda tā ir.
Pāvils norāda, ka neviens cilvēks, kas novēršas no Kristus mācības, ar saviem maldiem nekalpo Dievam, bet drīzāk gan kalpo pats savām – pašām piezemētākajām miesīgākajām interesēm. Turklāt visu Dieva doto talantu, savas runas spējas un intelektu šāds cilvēks arvien vairāk un vairāk izmanto, lai nevis glābtu citus, bet vestu tos dziļāk maldos. Mēs nevaram pateikt, vai viņš to dara nejauši vai ar nodomu, vai dara to tikai dažreiz vai vienmēr. Pāvila norādījums ir – nevis censties izprast viņus, bet vairīties no viņiem! Kristietim nav jāgaida, līdz viņu kāds patiešām pievils, bet tiklīdz jūs dzirdat kādu, kas rada šķelšanos un pretestību Bībeles mācībai – ievērojiet viņu, pamāciet, un, ja viņš nelabojas, vairieties no viņa. Ja kristieši nopietni turētos pie Pāvila mācības, nebūtu tās bēdīgās sašķeltības, kādu mēs vērojam mūsdienu baznīcā, jo maldu mācītāji paši iznīktu. Viņi dzīvo un pastāv tikai uz pievilto rēķina.
Cik ilgi kristietim jācenšas pārliecināt tos, kas maldās?
Uz šo jautājumu Pāvils atbild, pamācīdams jauno bīskapu Titu: “Cilvēku, kas turas pie maldu mācības, vienreiz un otrreiz pamācījis, noraidi.” (Tit. 3:10) Pret cilvēku, kas kritis maldos, nedrīkst izturēties vienaldzīgi un ļaut viņam tajos palikt. Ar viņu ir jārunā un jācenšas maldus labot. Tomēr, ievērojot Pāvila iepriekšējos norādījumus, ka šādi cilvēki visu savu daiļrunību un citas spējas izmanto, lai aizstāvētu savus maldus, ar viņiem nav jāsacenšas daiļrunībā, bet tie jāpamāca, un, ja tie neklausa, jānoraida. Ja viņš turpina spītīgi palikt pie saviem uzskatiem, tad mums jānoraida ne tikai viņa mācība, bet arī brālīga sadraudzība ar šādu cilvēku, jo viņš pats sevi ir izslēdzis no Dieva baznīcas (Gal. 5:20).
Apustulis Jānis, kuru sauc arī par mīlestības apustuli, tieši tādēļ, ka viņš ir patiesas mīlestības apustulis, raksta: “Ja kāds nāk pie jums un nesludina šo mācību, tad neuzņemiet viņu savās mājās un nesveiciniet viņu. Ja kas viņu sveicina, ņem dalību viņa ļaunajos darbos.” (2. Jņ. 10–11) Mācība, par kuru Jānis šeit runā, ir “Kristus mācība”, kā viņš to norāda iepriekšējā pantā. Tā nav tikai mācība par Kristus personu vai par Viņa miesā nākšanu, par to Jānis runā iepriekšējos pantos. Šeit viņš, būdams Svētā Gara vadīts mācītājs, lai izvairītos no pārpratumiem, runā par visu mācības kopumu, ko Kristus ir mācījis. Visur tur, kur Jaunajā Derībā grieķu vārds didache – ‘mācība’ tiek lietots personas ģenitīvā, tas arvien ir subjekta ģenitīvs. Piemēram, “farizeju un rakstu mācītāju mācība”, “Tā Kunga mācība”, vai paša Jāņa lietojumā – “Balaama mācība”,” Nikolaītu mācība” (Jņ.atkl. 2:14–15),”Viņa mācība” (Jņ. 18:19) un “jūsu mācība”(Ap.d. 5:28). Vienīgais izņēmums varētu būt Vēstule ebrejiem 6:2, bet arī šajā gadījumā daudzi ekseģēti nepieņem domu, ka tas varētu būt objekta ģenitīvs. Tādējādi, apskatot termina didache tinos lietojumu Jaunajā Derībā, mums jāsecina, ka 2. Jāņa vēstules vārdi nozīmē – Kristus mācība tās kopumā. Kalvinistu teologi, kas pretojas luterāņu mācībai par baznīcas vienību, ir mēģinājuši pierādīt pretējo, taču šie mēģinājumi ir pretrunā ar citām Bībeles vietām un arī ar 2. Jāņa vēstules kontekstu. Vēstules septītajā pantā apustulis brīdina ikvienu, kurš noliedz Kristus personu un Viņa pestīšanas darbu. Astotajā pantā viņš mudina kristiešus palikt uzticīgiem visai tai mācībai, ko tie mācījušies, lai tie saņemtu pilnu algu. No devītā līdz vienpadsmitajam pantam viņš brīdina no ikvienas atkāpšanās no Kristus mācības – no ikvienas Bībelē atklātās patiesības.
Šīs mācības neievērošana vai mēģinājumi izmantot savu atziņu un valodas spējas, lai to sagrozītu, sakņojas pretestīgā negribībā sekot Dieva vārdam. Unionisms jeb kopība ar maldu mācītājiem arvien ir balstīts miesas prātā. Visi grēki vispirms top cilvēka sirdī – viņa prātā. Tā zaglis papriekš jūt kārdinājumu, tad viņš to jau grib piepildīt, pēc tam viņš izdomā plānu, kā to paveikt, un tikai tad zog. Laicīgais likums soda tikai pašu izdarīto noziegumu, bet Dieva priekšā vainīgs ir jau tas, kas tikai vēl domā par zādzību. Tiklīdz cilvēks sāk domāt un plānot par vienību, kuru Dievs ir aizliedzis, proti, vienību ar maldu mācītājiem un šķeltniekiem vai tiem, kas šādas lietas piecieš savās baznīcās, tā viņš kļūst vainīgs Dieva priekšā. Viszinīgā Dieva priekšā nepalīdzēs nedz runas veiklība, nedz izlocīšanās spējas, nedz citi triki. Tādēļ ikvienam kristietim ir jābūt uzmanīgam un jāsargā sava sirdsapziņa, lai tā brīdinātu no Dievam nevēlamas kopības. Baznīcai ir tikai viena ticība. Tā nerodas nedz no lieliem, nedz maziem maldiem, bet tikai no skaidra Evaņģēlija. Evaņģēlijs ir vienīgais spēks, kas spēj glābt. Baznīcas uzdevums ir sargāt Evaņģēlija mācību skaidru, lai maldu mācītāji to nepārvērstu par cilvēku darbiem.
Tam, kas ir kritis maldos, patiesība rūp maz vai nerūp pavisam, jo ar laiku viņš kļūst garīgi akls. Šādu maldos nocietinājušos cilvēku vairs nav iespējams pārliecināt. Pāvils saka, ka “ļauni cilvēki un krāpnieki iestigs arvien lielākā ļaunumā maldinādami un maldīdamies” (2.Tim. 3:13). Tāpat kā citi grēcinieki maldu mācītājs cenšas sev piepulcināt aizvien vairāk cilvēku, kas atbalsta viņa maldus. Tādēļ maldu mācītāji parasti arvien lepojas ar savu skaitu, bet Kristus baznīcas lepnums ir patiesība. Tā Svētais Hieronīms (342–420) reiz teicis kādam pelagiānim: “Tas, ka ir daudz tev līdzīgu, nekādā gadījumā nepadara tevi par katoli; tieši pretēji, tas pierāda, ka tu esi herētiķis.” Tie nav fanātiķa vārdi, bet tajos skan tēvu kopīgā ticība.
Kristus baznīca arvien ir apzinājusies, ka viņas Pestītāja vārdi par mazo pulciņu ir tikpat patiesi, kā viss pārējais, ko Tas Kungs sacījis. Tādēļ Romas bīskaps Libērijs (352–366) uz ariāņu maldos kritušā imperatora izsmējīgo jautājumu par patiesās mācības piekritēju skaitu pavisam mierīgi atbildēja: “Manas vientulības dēļ Patiesības Vārds nezaudē nenieka.”
Ilārs Plūme