Pirms 400 gadiem 1607. gada 12. martā ir dzimis izcilais luterāņu baznīcas dziesminieks Pauls Gerhards. “Ak, galva asiņaina”, “Kā būs man Tevi saņemt”, “Pie Tava šūpļa stāvu es”, “Iet lēnprātīgais Dieva Jērs”, “Kā es Dievu neslavēšu”, “Nāc mana sirds ar prieku”, “Nu klusas visas vietas” – tās ir tikai dažas Paula Gerharda dziesmas, kas labi pazīstamas un mīļas arī Latvijas luterāņiem.
Pauls Gerhards nebūt nav ražīgākais sava laikmeta dziesmu autors. Mums ir pazīstamas tikai 123 viņa sacerētas himnas. Tomēr formas un satura ziņā tās ir tik izcilas, ka Paulu Gerhardu droši var saukt par dižāko vācu garīgo baznīcas dziesmu autoru blakus Mārtiņam Luteram.
Runājot par Paulu Gerhardu, ir ļoti svarīgi apzināties viņa dziesmu tapšanas vēsturisko fonu, respektīvi – paša autora biogrāfiju, kas ļoti lielā mērā ir veidojusi viņa dzeju un daiļradi. Aptuveni divas trešdaļas no Gerharda dzīves pagāja Trīsdesmitgadu kara laikā. Tas bija vēl nepieredzēta posta periods Vācijas vēsturē.
Smagie dzīves un ticības pārbaudījumi, ko viņam un viņa ģimenei nācās pārciest briesmīgajos kara gados, mācīja viņam sirsnīgu paļāvību uz Dieva žēlastību un vadību. Par spīti apkārt valdošajam haosam un postažai viņa dziesmas ir pārsteidzoši gaišas, cerības un ticības prieka pilnas.
Bērnība
Vispirms centīsimies gūt īsu ieskatu Paula Gerharda dzīves stāstā, lai vēlāk – nākamajās publikācijās – mēs labāk varētu saprast viņa garīgo dziesmu saturu un tajās izdziedāto teoloģiju.
Viņš bija Grefenheinšenas birģermeistera Kristiāna Gerharda dēls. Viņa māte Doroteja Starke bija luterāņu mācītāja un superintendenta Galasa Doblera mazmeita. Abi viņa vecāki pāragri mira, un Pauls kļuva par bāreni, būdams vēl pusaudzis.
Grefenheinšena bija Saksijas pavalsts mazpilsētiņa, kura ieskauta ar augstiem viduslaiku mūriem un kuras iedzīvotāji nodarbojās galvenokārt ar lopkopību un lauksaimniecību. Šai mazpilsētā viņš pavadīja savu bērnību.
15 gadu vecumā ar labu sagatavotību, īpaši latīņu valodā, viņš iestājās Firsta skolā Grimmā. Šī skola bija pazīstama ar savu dievbijīgo gaisotni un strikto disciplīnu; tās galvenais uzdevums bija mācīt skolniekiem “dievbijību un labus tikumus”.
1625. gada skolas atskaitē ir lasāms, ka viņš bijis talantīgs, centīgs un paklausīgs skolnieks. Viņa rakstītie sacerējumi un dzejoļi tika novērtēti kā “ciešami”.
Studijas
Bija tikai dabiski, ka pēc Grimmas skolas beigšanas 1627. gadā viņš izlēma studēt Vitenbergas universitātē, jo tā atradās turpat blakus viņa dzimtajai pilsētai. Tā kā Vitenbergā pirms gadsimta bija darbojušies tādi luterisma dižgari kā Luters un Melanhtons, tad tā joprojām tika uzlūkota kā svarīgs luterisma centrs.
Diviem profesoriem bija īpaši būtiska nozīme Paula Gerharda izglītībā – Paulam Reberam (Paul Röber) un Jākobam Martini (Jacob Martini). Tie abi bija konfesionāla luterisma pārstāvji. Robers bija pazīstams ne tikai kā daudzu garīgu dziesmu autors, bet arī – kā ticības aizstāvis diskusijās ar Romas katoļiem un kalvinistiem.
Tāpat Vitenbergas profesoram filologam Augustam Buhneram (August Buchner) bija ļoti nozīmīga ietekme uz Paulu Gerhardu. Ar viņa gādību Gerhards iepazinās ar slavenajām Opica (Opitz) vēstulēm Von Deutschen Poetrei, no kurām Gerhards apguva Opica formulētās ritmiskā mēra likumības.
Pauls Gerhards uzturējās Vitenbergā gandrīz 14 gadu un pēc tam pelnīja iztiku, būdams mājskolotājs. Pēckara laikā mācītājiem bija ļoti grūti atrast brīvas kalpošanas vakances. Vairums ciemu un pilsētu bija izpostītas un grima nabadzībā, nespējot noalgot mācītāju.
Pirmās dziesmas
1642. gadā no Vitenbergas Pauls Gerhards devās uz Berlīni, kur, gaidīdams uz aicinājumu kalpot draudzē, strādāja par mājskolotāju galma tiesas advokāta Andreasa Bertolda ģimenē. Starp citu, Bertolda meita Anna Marija vēlāk (1655. g.) kļuva par viņa sievu.
Berlīnē viņš sāka nopietni nodarboties ar dziesmu sacerēšanu un uzrakstīja veselu virkni himnu, kuras gan bija iespējams publicēt tikai vēlāk. Nozīmīgs pavērsiens bija viņa iepazīšanās ar Berlīnes Sv. Nikolaja baznīcas kantoru un ērģelnieku Johanu Krīgeru (Johann Crüger). Turpmāk kopīgā darbā viņi radīja daudzus izcilus luterāņu korāļus. (“Nun ruhen alle Waelder” (“Nu klusas visas vietas”), “Auf, auf, mein Herz”, “Froehlich soll mein Herze springen”)
Pirmoreiz dievkalpojumā viņa himnas tika dziedātas no dziesmu grāmatas Praxis pietatis melica. Tās sastādītājs Johans Krīgers šai dziesmu krājumā bija ievietojis 18 Paula Gerharda sacerētas dziesmas. Jau šie agrīnie sacerējumi ir dziļas ticības un pārdzīvojumu caurausti darbi.
Tikai 45 gadu vecumā Pauls Gerhards sāka kalpot par mācītāju. 1651. gadā pēc Berlīnes mācītāju rekomendācijas Gerhards tika iecelts par Mitenvaldes (pie Berlīnes) draudzes otru mācītāju.
Viņu rekomendēja kā “labi zināmu cītīgu un izglītotu, miermīlīgas dabas un nevainojamas uzvedības cilvēku, kuru mīl un ciena kā augsti, tā zemi ļaudis Berlīnē”. 1651. gada 18. novembrī viņš tika ordinēts mācītāja amatā, solot nešaubīgu uzticību luteriskās ticības apliecībām – Vienprātības grāmatai.
Mācītāja kalpošana
Mitenvaldē pagāja seši samērā mierīgi gadi, kad blakus mācītāja pienākumiem viņam bija iespēja sacerēt un publicēt savas himnas, kuras ļoti drīz ieguva plašu tautas atzinību. Viņa dziesmas tika iekļautas Berlīnes dziesmu grāmatā (1653. g.), kā arī vēlāk – Brandenburgas un Saksijas dziesmu krājumos.
Pēc tam, kad Pauls Gerhards kļuva pazīstams, viņu uzaicināja kalpot par Berlīnes Sv. Nikolaja baznīcas mācītāju (1657. g.). Šajā amatā viņš darbojās īpaši sekmīgi, kļūdams par iemīļotāko Berlīnes sprediķotāju, kura sludināšanu vēlējās dzirdēt ļoti daudzi.
Laikabiedri viņu raksturo kā vidēja auguma vīru, kas pēc rakstura bijis kluss, tomēr arī noteikts un dzīvespriecīgs. Kā sprediķotājs viņš bijis ļoti dziļdomīgs un pārliecinošs, viņa vēsts – kristīgas mīlestības un iejūtības pilna. Evaņģēlija garā viņš ne tikai sludinājis, bet arī dzīvojis, neraidot prom no savām durvīm lūdzēju, pieņemot atraitnes un bāriņus, kā arī atbalstot visus, kam bijusi nepieciešama palīdzība vai pajumte.
Viņa dzīvespriecīgā daba izrietēja gan no viņa rakstura, gan no ticības. Par spīti visiem dzīves sarūgtinājumiem un kara postam, tie nebija ietekmējuši viņa raksturu. Gerhards Pauls bija cilvēks ar jūtīgu sirdsapziņu. Kad vien bija runa par ticības, patiesības un sirdsapziņas jautājumiem, viņš kļuva stingrs un nelokāms.
Teoloģiskā ziņā viņš bija dedzīgs luterānis un Evaņģēlija patiesības apliecinātājs. Ne reizi vien viņam nācās aizstāvēt ticību pret dažādiem draudiem un maldiem. Un tieši šajos jautājumos izpaudās Gerharda jūtīgums.
Tā laika Berlīni bija pārņēmušas asas teoloģiskas domstarpības starp luterāņiem un kalvinistiem. Lai gan Gerhards, būdams laipns un miermīlīgs cilvēks, nemeklēja un nevēlējās strīdus, tomēr beigu beigās arī viņš bija spiests tajos iesaistīties.
Strīdu gaisotnē
Tobrīd Prūsijā valdīja kūrfirsts Frederiks Viljams I. Vairums viņa iedzīvotāju bija luterāņi, taču kūrfirsts pats piederēja reformātu baznīcai. Vēlēdamies novērst domstarpības starp konfesijām, kūrfirsts 1662. gadā izdeva ediktu, kura mērķis bija nodibināt mieru starp luterāņiem un kalvinistiem. Tomēr šis “samierināšanas” edikts panāca tieši pretējo – arvien vairāk uzkurinot pretišķības.
Pret šo ediktu iestājās Vitenbergas universitāte, skaidri apliecinot, ka pilnīga saskaņa abu baznīcu starpā nav iespējama. Pret ediktu iestājās arī ievērojamais Vitenbergas universitātes teologs Ābrahams Kalovs, kura domas ļoti augstu vērtēja Pauls Gerhards.
Kūrfirsts sapulcināja abu baznīcu vadošos teologus uz debatēm, kurās diskutēja par kristīgās mācības jautājumiem cerībā panākt vienprātību vai vismaz vienoties par to, ka pastāvošās atšķirības ir “nebūtiskas”. Gala rezultāts bija bēdīgs. Tika konstatēts, ka domstarpības patiesībā ir daudz dziļākas, nekā uzskatīts iepriekš.
Gerhards savos sprediķos un kalpošanā vairījās no doktrināliem strīdiem, bet centās vienkārši un skaidri sludināt Evaņģēliju, kā tas pienākas luterāņu baznīcā. Evaņģēlija spēks un skaidrība viņa sprediķus un dziesmas darīja populārus pat pie kalvinistiem. Viena no lielākajām Paula Gerharda dziesmu apbrīnotājām bija dievbijīgā kalvinistu princese Luīze.
Tomēr Gerharda teoloģiskā domāšana bija izteikti luteriska un pretēja kalvinismam. Viņš mācīja, ka Dievs ir mīlošs Tēvs pār visu radību, ka Kristus ir miris par visiem cilvēkiem, kam ir būtiskas sekas mācībā par izredzēšanu. Tās bija Gerharda sludinātās teoloģijas pamatnostādnes, kas patiesībā šķir luterismu no kalvinisma. Šīs mācības Pauls Gerhards nekad nebūtu uzdrošinājies saukt par “nebūtiskām”.
Arī Gerhards cītīgi piedalījās šajos starpbaznīcu disputos, kā arī pats sarakstīja vairākus luterāņu ticības aizstāvības rakstus. Taču šie disputi beidzās ar to, ka kūrfirsts, nesekmīgo diskusiju nogurdināts un vīlies, 1664. gadā diskusijas pārtrauca.
Ticības apliecināšana
Kūrfirsts publicēja ediktu, pavēlot, lai abu konfesiju mācītāji izbeidz strīdus un vairs neuzbrūk viens otra mācībām. 1665. gadā viņš pieprasīja, lai visi mācītāji paraksta edikta noteikumus.
Tas radīja lielu neapmierinātību. Luterāņi to uzlūkoja kā aizliegumu izmantot savas baznīcas ticības apliecības, kurās reformātu mācība bija nosodīta. Viņi to uzskatīja par savu tiesību pārkāpumu, kas ierobežoja viņu ticību un brīvību sludināt.
Daudzi mācītāji atteicās parakstīt ediktu un tika atcelti no amata. To vidū bija praktiski visi Berlīnes mācītāji. Viens no drosmīgākajiem protestētājiem bija Pauls Gerhards, kurš tobrīd atradās slimības gultā.
Viņš bija sapulcinājis pie sevis citus Berlīnes amata brāļus un mudināja nepadoties un palikt pie Vienprātības grāmatas. Viņš bija pārliecināts, ka tikai tā var saglabāt tīru sirdsapziņu Dieva priekšā.
Šāda pretošanās nevarēja palikt nepamanīta, un 1666. gada sākumā Pauls Gerhards tika atcelts no amata. Bet, kad atklājās, ka daudzi draudzes locekļi iet pie viņa mājās pēc garīga padoma, viņam tika liegtas visas amata pilnvaras, un tās īstenot vairs nedrīkstēja pat privāti. Par šo aizliegumu viņš draugam sacīja, ka tā esot tikai “tāda maza Berlīnes tipa martīrija”. Taču šis aizliegums viņu dziļi ievainoja.
Krusta nešana
Berlīnes iedzīvotāji bija ļoti neapmierināti ar sava mīļotā mācītāja atcelšanu. Kūrfirstam tika sūtītas petīcijas un protesti – vispirms no pilsoņiem, tad no ģildēm un visbeidzot arī no Brandenburgas muižniekiem, kurus atbalstīja princese Luīze.
Pēc kāda laika kūrfirsts piekāpās un pavēstīja, ka, ņemot vērā mācītāja Paula Gerharda jūtīgo sirdsapziņu un to, ka viņš nekad nav bijis apsūdzēts par nemiera celšanu un ķildīgumu, viņa gadījumā ir pieļaujams izņēmums, un viņš drīkstēja atgriezties savā kalpošanā, neparakstot ediktu.
Pilsēta par to ļoti priecājās, taču tad radās jauni sarežģījumi. Ar savu sekretāru kūrfirsts bija nosūtījis Gerhardam ziņu par atjaunošanu amatā. Taču šajā vēstījumā bija piebilde, ka kūrfirsts paļaujas uz viņa saprātu un lojalitāti, ka, pat neparakstot ediktu, viņš rīkosies saskaņā ar šā dokumenta garu.
Tas no jauna apgrūtināja Gerharda sirdsapziņu. Viņaprāt, kristietim šāda apņemšanās bija tikpat saistoša kā dokumenta parakstīšana, tādēļ viņš nevarēja pieņemt šādus noteikumus.
“Kad cilvēks melo, viņš nogalina daļu pasaules. Tās ir bālas nāves, kuras cilvēki nepatiesi dēvē par savām dzīvēm.”
Pauls Gerhards
Tam sekoja ilgstošu un smagu pārrunu periods. Pat daudziem Gerharda draugiem likās, ka viņš parāda pārspīlētu jūtīgumu. Tomēr Gerhardam tā nebija spīts vai stūrgalvība, bet gan patiesības un sirdsapziņas jautājums. To apliecina viņa rūpīgā skaidrošanās ar pilsētas valdi un kūrfirstu.
“Tikai vislielākā nepieciešamība,” viņš raksta vēstulē, “mani spieda atkāpties no mācītāja amata; ja tagad to atkal pieņemšu uz šādiem noteikumiem, tad es darīšu sev lielu pārestību; tā sakot, ar savām rokām izdarīšu savai dvēselei ievainojumu, kuru iepriekš ar tādām sirds mocībām centos atvairīt. Es bīstos Dievu, kura priekšā es virs zemes staigāju un kura Soģa krēsla priekšā man kādu dienu ir jāstājas; un to, ko mana sirdsapziņa ir paudusi kopš manas jaunības un joprojām pauž, es nespēju saskatīt citādi kā vien – ka šādi pieņemot amatu, es izsaukšu uz sevi Dieva dusmas un sodu.”
Berlīnes mācītāja amata zaudējums bija viņam smags pārbaudījums. Vēlāk 1668. gada novembrī Gerhards pieņēma arhidiakona amatu Lībenē. Taču ilgstošas slimības dēļ un viņa sievas nāves dēļ viņa pārcelšanās no Berlīnes aizkavējās.
Dzīves pēdējie gadi
Visu šo ticības pārbaudījumu vidū viņam bija jāpanes arī citas smagas nelaimes. Trīs no pieciem viņa bērniem bija miruši zīdaiņa vecumā, un šajā laikā Dieva mierā tika aizsaukts vēl viens viņu dēls.
Paula Gerharda sieva, skumju un bēdu sagrauzta, cieta ilgstošu veselības apgrūtinājumu. Arī viņa, būdama pārliecināti luterticīga, bija mudinājusi vīru būt uzticīgam Vienprātības grāmatai un neparakstīt ediktu.
Sievas nāve pēc ļoti mokošas slimības piepildīja lūgšanu, lai “mīļais Kungs drīz nāktu un ņemtu to pie sevis”. Viņa sieva Anna Marija nomira 1668. gadā, un Pauls Gerhards palika ar vienīgo dēlu, sešus gadus veco Paulu Frīdrihu. Daudzas no Paula Gerharda skaistākajām himnām tika sarakstītas tieši šajā skumīgajā dzīves periodā.
Tikai 1669. gada jūnijā viņš varēja ķerties pie arhidiakona pienākumu pildīšanas. Lībenē viņš pavadīja pēdējos septiņus savas dzīves gadus. Tie nebija priecīgi gadi, jo viņš bija zaudējis mīļo sievu, un viņa vienīgais dēls šai laikā pārcieta ne vienu vien nopietnu slimību.
Turklāt Lībene bija neliela apdzīvota vieta, un tās pilsētas dome sastāvēja no pusizglītotiem un parupjiem ļautiņiem, kas pakļāva savu mācītāju daudziem nepatīkamiem pārdzīvojumiem. Viens no viņa laikabiedriem raksta, ka “šie apstākļi vairumam cilvēku liktu raudāt, nevis dziedāt.” Taču viņš patvērumu un mierinājumu atrada Kristus ticībā un dziesmās.
Pauls Gerhards mira 1676. gada 27. maijā, un viņa pēdējie vārdi bija lūgšana no pašsacerētas dziesmas:
Nāve – jaunas dzīves sākums;
Atraisa garu tā,
Atbrīvo no sāpēm,
Nāvē zemes ilgas stājas,
Ceļu klāj turp, kur māj
Dārgās Debesmājas.
Pēc viņa nāves Lībenes draudzē tika novietota liela glezna, kurā Pauls Gerhards uzgleznots pilna auguma izmērā. Šī glezna vēl joprojām ir redzama šai dievnamā. Zem gleznas lasāms uzraksts, “Theologus in cribro Satanae versatus” (“Teologs, kas velna sietā sijāts”). Pauls Gerhards ir arī apglabāts Lībenes draudzes baznīcā.
Uģis Sildegs