Džoto di Bandone: “Poncijs Pilāts”, 1305
Un, kad sabata diena bija pagājusi, tad Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba māte, un Salome pirka dārgas svaidāmās zāles, lai ietu un Jēzu svaidītu. Un pirmajā nedēļas dienā ļoti agri, saulei lecot, tās gāja uz kapu un runāja savā starpā: “Kas mums novels akmeni no kapa durvīm?” Un paskatīdamās tās redzēja, ka akmens bija novelts; tas bija ļoti liels. Un, kapā iegājušas, tās redzēja kādu jaunekli pa labo roku sēžam, apģērbtu garās baltās drēbēs. Un tās izbijās. Viņš tām sacīja: “Nebīstieties! Jūs meklējat Jēzu no Nacaretes, kas bija krustā sists; Viņš ir augšāmcēlies, Viņa nav šeit: redziet še to vietu, kur Viņu nolika; bet noeita un sakait to Viņa mācekļiem un Pēterim, ka Viņš jums pa priekšu noies uz Galileju, tur jūs Viņu redzēsit, kā Viņš jums ir sacījis.” Un tās izgāja ārā un bēga no kapa, jo drebēšana un bailes tās bija pārņēmušas, tās nesacīja nevienam nenieka, jo tās bijās. (Mk. 16:1–8)
Marks mums liecina, ka Lieldienu rītā trīs sievas, kas pirms tam ik dienas bija kalpojušas Jēzum, ļoti agri no rīta, saulei tik tikko uzlecot, devās uz Jēzus kapa vietu, lai vēl pēdējo reizi kalpotu savam Kungam. Pashā svētki – jūdu Lieldienas, bija pagājušas. Sabats pagājis.
Svaidīšanas paradums senā Orienta tautām bija vispārpieņemts. Tajos platuma grādos ir ļoti karsts. Karstumā un mitrumā ļoti strauji savairojas dažādi kukaiņi un mikrobi, kas visai ātri veic savu postīšanas darbu. Mirušā miesas un telpas svaidīšana ar eļļām pasargā no šīs ietekmes. Sieviešu vēlēšanās ir saprotama – pēc iespējas ilgāk saglabāt sava Kunga un Mācītāja miesas svaigas un nebojātas.
Ceļā viņas bija noraizējušās par to, kurš novels to lielo kapakmeni, kas nosedza ieeju kapā. Raizēm bija pamats, jo šis akmens bija ļoti liels, un viņas šaubījās, vai ar triju sievu spēkiem būs pietiekami, lai to noveltu. Taču, pienākušas pie kapa, viņas pārsteigumā ievēroja, ka raizēm nav bijis pamata. Kāds jau bija pacenties veikt šo darbu. Taču pārsteigumi ar to nebeidzās. Iegājušas kapā, tās ievēroja kādu jaunekli pa labo roku sēžam garās, baltās drēbēs. Viņām pirmajām tika paziņota šī priecīgā vēsts, ka Kristus ir augšāmcēlies. “Nebīstieties!” saka Dieva vēstnesis. “Jūs meklējat Jēzu no Nācaretes, kas bija krustā sists; Viņš ir augšāmcēlies, viņa nav šeit: redziet še to vietu, kur Viņu nolika; bet noeita un sakait to Viņa mācekļiem un Pēterim, ka Viņš jums pa priekšu noies uz Galileju, tur jūs Viņu redzēsit, kā Viņš jums ir sacījis.”
Tas, ka šīs sievietes bija nolēmušas doties uz Jēzus kapu, lai svaidītu ar eļļu Viņa miesu, liek mums pārdomāt par vairākām lietām. Pirmkārt, tas pārliecina mūs, cik lielā mērā šīs sievietes negaidīja, ka Jēzus varētu augšāmcelties no nāves. Tas norāda to, ka viss tas, par ko Kristus pirms tam bija stāstījis par savu nāvi un augšāmcelšanos trešajā dienā, šīm sievām bija pagājis pilnīgi secen. Viņas pilnīgi nespēja noticēt, pat prātā viņām nevarēja ienākt tāda doma, ka mirušais Jēzus varētu augšāmcelties. Šis fakts ir vērtīgs ar to, ka apstiprina Kristus augšāmcelšanās pieradījumu patiesumu.
Otrkārt, tas, ka šo sieviešu nodoms nerealizējās, liek mums secināt par vēl kādu nozīmīgu lietu. Jēzus tukšā kapa vieta nekad nebūs pielūgšanas objekts. Kristieši nav aicināti, lai veicinātu kaut kādu nedzīvu reliģiju, kā kaut kādu aukstu mironi, kas ir pilnīgi vienaldzīgs pret visu to, kas tam apkārt notiek. Kristietība ir dzīvo reliģija. Ar to tā stāv pāri visām pārējām pasaules reliģijām: gan pār jūdaismu, gan islāmu, gan hinduismu, budismu un tamlīdzīgām reliģijām, kas ir mirušo reliģijas. Kristietība ir dzīvo reliģija, tā ticīgos grib darīt dzīvus, kas dzīvos citā pasaulē, kur valdīs citādas attiecības nekā tas ir šajā pasaulē, kur brālis brālim ir vilks. Dieva valstība, kas mūs gaida, ir žēlastības valstība. Jūs to pazīstat pēc tā, ka naida vietā starp brāļiem un māsām valda žēlastības, mīlestības un iejūtības attiecības.
Tāda ir žēlastība un mīlestība, kādu mums to rāda pats Jēzus Kristus. Kad sievas ir dzirdējušas pirmo liecību par Kristus augšāmcelšanos, tad šis Dieva vēstnesis liek tām dalīties par šo vēsti arī ar apustuļiem: “Noeita un sakait to Viņa mācekļiem un Pēterim.”
Tukšais Jēzus Kristus kaps sniedz vēl kādus pierādījumus. Šis tukšais kaps sniedz pierādījumus tādiem cilvēkiem kā Poncijs Pilāts, kas pārstāvēja ne tikai varas struktūras. Viņš bija arī izglītots cilvēks – tāds, kas iemieso sevī izglītību, kultūru, izpratni par lietām. Vēl pirms divām dienām viņam kā pagānu tautas pārstāvim bija unikāla iespēja sarunai ar Dieva Dēlu, Jēzu Kristu. “Tāpēc Es esmu dzimis un pasaulē nācis, lai apliecinātu patiesību. Ikviens, kas ir no patiesības, dzird Manu balsi,” tie ir vieni no nedaudzajiem vārdiem, ko Jēzus teica Poncijam Pilātam. Pilāts bija neizpratnē. Patiesība! “Kas ir patiesība,” viņš jautāja? Vai tad tā nav patiesība, ka viņa spēkos ir pazudināt vai atbrīvot Jēzu? Mirt dēļ patiesības – vai tas maz ir vērts? Mirt par patiesību – tas romiešu un grieķu izpratnē bija māņticība. Kas šodien ir patiess, rīt vairs nav patiess. Laikiem mainoties, mainās arī patiesība. Ja tu mirsi, tad līdz ar tevi mirs arī tava patiesība. Ja tev tiešām ir svarīga patiesība, tad tev ir jāpaliek dzīvam, lai varētu apliecināt patiesību. Par savu patiesību vajag cīnīties. Bet kā tu cīnīsies, ja tu būsi miris? Parādi, ka šie jūdu garīgie līderi ir liekuļi! Pret tādiem jācīnās, jānostājas stingri pretī! Attaisno sevi, tad arī es tev palīdzēšu, un mēs abi tiem jūdu liekuļiem sadosim!
Līdzīgās domās ir vairums cilvēku pasaulē arī šodien. Taču Pilāts nemaz nenojauta, ka tieši tā ir patiesība, ko neviļus, pašam neapzinoties, viņš publiski apliecināja, proti, ka Jēzus Kristus mira nevainīgs, ka Viņā neatrada nekādu vainu, par ko Viņš būtu nāvi pelnījis. Tā ar šiem Poncija Pilāta patiesajiem vārdiem: “Es pie Viņa nekādas vainas neatrodu,” Jēzus Kristus arī gāja smago ciešanu ceļu, kas noslēdzās ar krusta nāvi Golgātā. Vēl vairāk, tā noslēdzās ar to, ka mēs esam kļuvuši brīvi no nāves, no verdzības grēkam, no mūsu kakla kunga – velna.
Nikolai Ge, “Kristus un Pilāts”, 1890
Poncijs Pilāts kļūdījās. Patiesība nemira līdz ar Jēzu Kristu. Ar Jēzu Kristu tika nonāvēts kaut kas cits, proti – grēks. Patiesība nevar mirt. Tā nav nonāvējama. Patiesība allaž ir palikusi pie Jēzus Kristus un ir nonākusi līdz mums nesagrozīta, vēstījot mums par Dieva taisnību Jēzū Kristū. Kapā palika tās svešās lietas, kas nepiederēja Kristum, bet ko Viņš uzņēmās uz Sevis kā savējās, lai darītu brīvus savus brāļus. Proti, Viņš uzņēma mūsējās lietas – visu cilvēku grēkus, kas ir mūsu ļaunums, mūsu liekulība un netaisnība, mūsu gļēvums, mūsu mantkārība un daudzas citas ļaunas lietas.
Pārrēķinājās arī visi šie Dieva pretinieki ar jūdu augsto garīdzniecību un sinedrija locekļiem priekšgalā, kuri ienīda Patiesību tik lielā mērā, ka lika sūtīt nāvē patiesības liecinātāju Jēzu Kristu, domādami, ka tādā veidā atņems tautai to, ko tā tik ļoti mīlēja – savu Pestītāju, Atbrīvotāju, Mierinātāju. Viņi pārrēķinājās, iedomādamies, ka līdz ar Nacarieša nāvi nekas netraucēs viņiem turpināt sludināt draudzei melus, turot visu pasauli baiļu gūstā. Kristum bija daudz spēcīgāks Aizstāvis, un Viņa taisnībai nesalīdzināmi spēcīgāki pierādījumi – Kristus augšāmcelšana.
Poncijs Pilāts bija tipisks pasaules un sabiedrisko tikumu pārstāvis. Savtīgums, karjerisms, bailes zaudēt silto vietiņu atņēma viņam drosmi attaisnot nevainīgu cilvēku. Viņš bija izglītots, ar domāšanu apveltīts, cilvēks. Tomēr šīs īpašības izrādījās vai nu par mazām, vai par vājām, lai aizstāvētu taisnību pret priesteru drānās tērptajiem Dieva pretiniekiem. Lai gan šajā amatā viņš bija iecelts, lai ievērotu un aizstāvētu taisnīgumu, taču jūdu augstās garīdzniecības argumenti pārliecināja Ponciju, ka nav vērts aizstāvēt Patiesību un ievērot taisnīgumu. Taču Jēzus arī nemaz negribēja pieņemt pasaules aizstāvību, kas par patiesību šodien domā vienu, bet rīt – citu. Tādējādi Kristus augšāmcelšanās ir Debesu Tēva Āmen uz krustā sistā Jēzus vārdiem – viss piepildīts. Tas nozīmē – nekas jaunāks vairs nebūs. Citas Atklāsmes vairs nebūs. Ar Kristus augšāmcelšanu Tēvs ir pieņēmis upurējamā Jēra asinis kā pilnīgi pietiekamu attaisnojumu par visiem pasaules grēkiem. Šīs izlietās asinis ir tā maksa, ar ko mēs esam izpirkti no pazudināšanas, ar ko mēs esam atbrīvoti no grēka, nāves un velna varas. Šo cenu Jēzus maksāja Dievam.
Jēzus Kristus augšāmcēlās, atbrīvodams Sevi no nāves saitēm, saraudams nāves zīmogus uz kapakmens un noveldams to no kapa ieejas. Citiem vārdiem, Viņš augšāmcēlās, saraudams, saplēsdams, satriekdams visu šīs pasaules atribūtiku, uz ko tā tik ļoti paļāvās un mīl joprojām paļauties arī mūsdienās. Visu to, ar ko šī pasaule lepojas un no kā tā arī baidās, Kristus satrieca, salauza, saplēsa un tajā pašā laikā pasludināja visai pasaulei: ikviens, kas tic un top kristīts, tas nāvi nebaudīs, bet dzīvos mūžīgi Dieva valstībā.
Īstenā un nemainīgā patiesība ir tāda, ka nāve pār svēto nespēja valdīt. Šo vēsti sievām kā pirmais paziņoja Dieva eņģelis. Viņš teica: “Jūs meklējat Jēzu no Nacaretes, kas bija krustā sists; Viņš ir augšāmcēlies, Viņa nav šeit.” Proti, Tas, kas mūsu visu vietā tika nonāvēts pie krusta Golgātā un guldīts kapā, Tas ir augšāmcēlies. Raugiet, Viņa kaps ir tukšs! Viņš ir pirmais, kurš ir augšāmcēlies un kuram sekos daudzi jo daudzi tūkstoši.
Lieldienu rīts mūs modina ar varenu un brīnišķīgu iepriecinājumu. Nāve, kas mūs tik ļoti baida, izrādās ir uzvarama, jo ir uzvarēta. Jēzus Kristus, mūsu noziegumu deldētājs, to ir paveicis. Viņš ar Savu augšāmcelšanos to ir skaidri apliecinājis. Augšāmceldamies Jēzus Kristus skaidri parādīja visai pasaulei, kas ir tā lieta, no kuras Viņš grib cilvēku atbrīvot. Tā ir nāve un tie cēloņi, kas to izraisa, proti – grēks un velns.
Dieva žēlastības auglis ir tas, ka jau tagad varam dzīvot Debesu valstībā un baudīt tās augļus. Kā mēs to varam zināt, kā pārliecināties? Tieši tāpēc Dieva apustulis Pāvils saka šos vārdus: “Izmēziet veco raugu, lai esat jauna mīkla!” Visa mūsu dzīves pieredze, mūsu tikumība, morāle un ētika nav derīga svētdzīvei, uz kuru aicina mūs Kristus. Tāpēc mēs esam nenoturīgi pret Dieva vārdu, mums ir grūti un pat neiespējami uzņemt un saglabāt to sevī tīru un nesagrozītu, mums ir grūti un pat neiespējami paturēt visu labo, jo mēs drīzāk gribam pretoties Labajai Vēstij. Bez Svētā Gara mēs esam līdzīgi Kristus mācekļiem Ģetzemanes dārzā – allaž snaudoši, allaž gļēvi, allaž bailīgi, baidīdamies atzīt un atklāti apliecināt Jēzu Kristu – krustā sisto.
Tāpēc IZMĒZIET veco raugu, lai esat jauna mīkla! Vecā rauga augļus mēs itin labi pazīstam. Tie ir: netiklība, buršana, ienaids, strīdi, nenovīdība, dusmas, ķildas, skaudība, dzeršana un tamlīdzīgas lietas, ar ko šī pasaule ir pilna, un mēs tās itin labi pazīstam. Kā lai izmēž? Šis jautājums ir līdzīgs tam, ko dievbijīgie jūdi uzdeva Pēterim Vasarsvētku dienā pēc viņa sprediķa: “Ko lai mēs darām?”
Tā ir Dieva žēlastība, ka tiecamies pēc svētas dzīves, ka grēcīgais mūs sāk skumdināt un riebties. Tātad, Svētais Gars ir tas, kas, klausoties Dieva vārdu, pārrada mūs par jaunu mīklu, ka mēs sākam dzīvot jaunu dzīvi, kurā pārpārēm baudām tādus Svētā Gara augļus kā mīlestību, prieku, mieru, pacietību, laipnību, labprātību, uzticamību, lēnprātību, atturību un daudzas citas tamlīdzīgas lietas, kuras daudziem šajā pasaulē rādās vai nu tikai sapņos, vai pasaku grāmatās par labo un cēlo princi. Taču Dieva Gars šīs labās lietas saviem mīļotajiem dāvā tāpat, par velti, kamēr viņi vai nu klausās, vai paši lasa Svētos Rakstus, kamēr viņi lūdz Dievu, kamēr viņi bauda Svēto Mielastu, kamēr viņi guļ vai atpūšas, kamēr viņi strādā, kamēr viņi audzina savus bērnus. Tas, ka šos Svētā Gara augļus Kristus draudze jau tagad bauda, tikai apstiprina Kristus Evaņģēlija patiesumu, ka Dievam rūp tava dzīve, tava labklājība, tava drošība, tavs nams, tava ģimene, tavs darbs, tava svētdzīve; ka tu esi Dievam mīļš un tuvs, tu neesi pamests un atstāts un nekad nebūsi vientuļš. Šīs notiekošās izmaiņas ir Debesu valstības liecinieces tevī. Tās apliecina, ka Kristus nopelna dēļ Svētais Gars jau tagad tevī spēcīgi darbojas, proti, nevis, ka tu kaut ko dari, nevis tavi panākumi, bet Dievs Svētais Gars ir aktīvs un mērķtiecīgs tevī.
Tādējādi ikviens kristietis Kristus augšāmcelšanā ierauga arī savu augšāmcelšanu, savu nākotni, savu vietu svēto pulkā. To, no kā mēs līdz šim esam baidījušies, to Kristus augšāmceldamies ir uzvarējis, un šī ziņa par nāves pārvarēšanu dāvā mieru arī mūsu sirdīm. Lai arī augšāmcelšanās apsolījuma piepildījums mums vēl tikai sekos, tad tomēr Kristus mieru savām dvēselēm mēs saņemam jau tagad. Tiešām, Lieldienu rīts nenāk vienīgi ar vēstījumu par to, kas bija noticis pirms gandrīz divtūkstoš gadiem Israēlā. Tam ir pievienots apsolījums, ka ikviens, kas tic, ka Kristus ir augšāmcēlies, arī augšāmcelsies, tāpat kā Jēzus augšāmcēlās Lieldienu rītā.
Līdz ar to nāvei vairs nav varas pār mums. Pat ja mēs nesagaidīsim mūsu Kunga atkalatnākšanu, tomēr nāve nekavēs ticīgos, jo caur tās vārtiem mēs ieiesim Dieva apsolītajā valstībā. To apstiprina arī uzticamais Kristus apustulis svētais Pāvils, teikdams: “Tad nu tiem, kas ir Kristū Jēzū, vairs nav nekādas pazudināšanas.” (Rom. 8:1) Āmen.
Uldis Fandejevs