Dr. philol. Ojārs Bušs
(foto: http://www.letonikasprogramma.lv)
No vācu valodas aizgūtie barbarismi, kā labi zinām, vairāku gadsimtu garumā ir bijuši – un, jāatzīst, visnotaļ pamatoti – viens no galvenajiem latviešu valodas kultūras kopēju rūpju cēloņiem un apkarošanas objektiem. Jau pirms vairāk nekā 250 gadiem, 1753. gadā, Frīdrihs Bernhards Blaufuss savā sacerējumā “Stāsti no vecas un jaunas būšanas to Vidzemes ļaužu” tika rakstījis, ka šie Vidzemes ļaudis latviešu valodu caur to ļoti bojā un sajauc, ka viņi bez vajadzības tīras lepnības dēļ daudz vācu valodas vārdu latviešu valodai piejauc, ko viņi paši ar savas valodas vārdiem varētu izteikt. Starp citu, šis – Pētera Pirmā un Martas Skavroņskas (Katrīnas Pirmās) meitas carienes Elizabetes valdīšanas laikā rakstītais – aizrādījums skanētu pavisam mūsdienīgi, Aigara Kalvīša valdības perioda realitātei atbilstīgi, ja tajā vārdkopu “vācu valodas” nomainītu ar “angļu valodas”…
Bet, atgriežoties pie ģermānismiem jeb aizguvumiem no vācu valodas, jāatzīst, ka it sevišķi 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta pirmajās četrās desmitgadēs ir patiešām daudz darīts, gan lai nevēlamos ģermānismus aizstātu ar latviskiem jaundarinājumiem (piem., beķeris > maiznieks, duršlags > caurduris, trekteris > piltuve), gan arī lai veidotu neiecietīgu attieksmi pret šiem barbarismiem. Visā visumā mērķis tika sasniegts, un 20. gs. 60.–70. gados šķita, ka vācu cilmes barbarismi no latviešu valodas jau gandrīz izskausti un drīz vien izzudīs arī pēdējie, tie, kuri vēl joprojām tiek lietoti slenga līmenī (protams, arī izloksnēs neliterāros ģermānismus lieto, bet apvidvārdu vērtēšanā kritēriji ir citi).
Taču 70.–80. gados neliterārie ģermānismi zaudēja lielu daļu no savas līdzšinējās odiozitātes. Vācu cilmes barbarismu prestiža relatīvajam kāpumam acīmredzot bija vairāki iemesli, no kuriem kā nozīmīgākos varētu minēt trīs. Pirmkārt (un tas ir visbūtiskākais), šo barbarismu cilmes valodu, resp., vācu valodu vairs nekādi nevarēja uzskatīt par reālu draudu latviešu valodas kvalitātei vai pat eksistencei: vācu valodas runātāju masveida klātbūtne Latvijā kļuva par arvien senāku vēsturisku faktu, arvien retāk bija sastopama īsta, pilnvērtīga latviešu-vācu divvalodība, samazinājās vācu valodas īpatsvars starp skolā mācāmajām svešvalodām. Otrkārt, samērā daudziem neliterārajiem ģermānismiem, kas bijuši plaši lietoti 19. gadsimta latviešu valodā, prestižs cēlās, pateicoties retromodes tendencēm sadzīvē un mākslā (šīs tendences latviešu prozā, piemēram, savdabīgi un interesanti atspoguļojis Marģeris Zariņš ar savām valodas rotaļām; Zariņa tekstos varbūt latviešu valodā reāli lietoto, populāro ģermānisko barbarismu ir pat mazāk, nekā autora jaunradīto vai senās publikācijās atrasto vācu cilmes okazionālismu, taču šo tekstu leksiskais kolorīts – it īpaši “Viltotajā Faustā..” – precīzi atspoguļo neliterāro ģermānismu iekļaušanos retromodes atribūtos). Treškārt, tolaik (t.i., 20. gs. 70.–80. gados) arvien sāpīgāk jūtamās rusifikācijas norises daļai latviešu sabiedrības radīja vēlmi iekšēji pretstatīt tām nostalģiskas atmiņas par laikiem, kad galvenā kontaktvaloda bija vācu valoda, un par vienu no šī pretstatījuma ārējām izpausmēm kļuva arvien iecietīgāka attieksme pret “vecajiem, labajiem” ģermāniskajiem barbarismiem.
Visi minētie procesi atspoguļojās gan ikdienas runā, gan literatūrā. Kamēr Marģeris Zariņš ģermānismus izmantoja savdabīgām, ne pārāk nopietnām inkrustācijām, citu autoru (60.-70. gados pirmām kārtām Harija Gāliņa un Visvalža Lāma) darbos šis leksikas slānis daudz tiešāk liecināja par reālajiem procesiem latviešu valodā (tiesa, Gāliņa gadījumā ar hronoloģisku nobīdi, jo galvenokārt saistībā ar kara laika realitāti). Savukārt ikdienas runā, pašcenzūras līmenī kopumā vājinājās emocionāli negatīvā attieksme pret ģermāņu cilmes barbarismiem, taču šī tendence, protams, nebija visaptveroša, tai pretstāvēja latviešu valodas kvalitātes nodrošināšanai nepieciešamā veselīgā pūrisma izpausmes.
21. gadsimta sākumā starp latviešu valodā lietotajiem slengismiem vēl joprojām var pamanīt itin daudz ģermānismu (kaut gan apmēram trīsreiz mazāk nekā pirms 25 gadiem); populārākie jeb visbiežāk dzirdētie no tiem 2004. gadā bija foršs, bišķi (ar variantiem), štrunts, piemēram, [no publicistikas:] Jaunība ir forša, tur nav ko teikt, [no sarunas:] Man tagad tā bišķiņ kruķījās galva, [no intervijas avīzē:] Esmu, tipa, latgaļu zēns. Tāds bišķiņ pa gaisu. Arī pēdējā pusgada laikā ir gadījies dzirdēt vai lasīt gan ļoti bieži pamanāmos, jau pieminētos 3 vārdiņus (līdz ar ne mazāk populāro fikss, piemēram, [no pusaudžu žurnāla] .. [pundurkāmītis] ir tik maziņš un fikss, ka var nemanāmi nozust vienā mirklī), gan relatīvi retāk lietotos bādēties (no avīzes: Deputāts bādējas zem klajas debess), borēt (no žurnāla: Stundu viņam borēju, kāda ir atšķirība starp Lettonie un Lituanie ..), fāters, šilte, šaize (šis visai ekspresīvais ģermānisms iekļauts avīzē publicētā stilistes komentārā Te nu gan ir notikusi šaize – uzliekot milzīgās brilles, seja ir pavisam nosegta un personība pazudusi; par šo piemēru gribētos teikt, ka tāds lietojums nu gan izskatās pēc šaušanas ar lielgabalu uz zvirbuļiem – bet acīmredzot no stilistes vērtību sistēmas viedokļa tas nesmukums bija tik briesmīgs, ka ar mazāk ekspresīvu vārdu to nemaz nevarēja raksturot).
Pašreizējam valodas lietojumam raksturīgi, ka palaikam ģermāņu cilmes barbarismi parādās arī rakstu valodā pilnīgi neitrālā kontekstā, bez jebkādām stilistiskām papildniansēm. Šāda veidā – stilistiski pilnīgi neitrāli – 20. gadsimtā ikdienas runā tika lietoti tā saucamie sadzīves barbarismi, piemēram, jau daudzkārt pieminētais duršlaks vai šīberis ‘krāsns aizbīdnis, krāsns plāte’ – tajās ģimenēs, kuras nebija uzskatījušas par nepieciešamu neliterāros ģermānismus pilnīgi izskaust no savas valodas. Mūsdienās šī paša tipa barbarismi var kļūt par ražojuma nosaukumu – veikalos var atrast, piemēram, tādu ikdienā nepieciešamu izstrādājumu kā virtuves švammes. No šīs tematiskās grupas vārdiem, t.i., sadzīves priekšmetu nosaukumiem, šķiet, švamme un birste ir tie, par kuru neatbilsmi literārajai normai priekšstats runātāju vairākuma apziņā ir visvājākais. To pašu varētu teikt arī par darbības vārdu klapēt un it sevišķi atvasinājumu izklapēt, kurš laiku pa laikam tiek izmantots kulinārijas recepšu tekstā. Un te nu varētu jautāt: varbūt šie vārdi nemaz arī vairs nav neliterāri (un tātad nebūtu arī par barbarismiem dēvējami)?
Ģermāņu cilmes barbarismi latviešu valodā arī 21. gadsimta sākumā vēl nav savas stilistiskās un citas lingvistiskās potences izsmēluši. Varbūt varētu pat teikt, ka vismaz vienā no funkcijām tieši šie vācu cilmes barbarismi ir visnoderīgākie, un tā ir valodas rotaļas, valodas humora funkcija. Krievu cilmes barbarismi no šādam uzdevumam lielākoties ir pārāk odiozi, kaut arī dažkārt noder, neliterārie aizguvumi no angļu valodas – vēl pārāk svaigi un mazadaptēti, bet ģermānismi – tieši pašā laikā, ar tiem var visriktīgāk špāsēties, un pat ja špāse sanāk tāda pašvaka, skāde nav liela. Un tāpēc, ķēķī uz beņķīša sēžot, pārdomas par vāciskajiem barbarismiem nepavisam nesanāca tik neiecietīgas, kādas tās – pilnīgi pamatoti – būtu bijušas pirms simts gadiem virtuvē uz soliņa.
Dr. philol. Ojārs Bušs