Pasaules luterāņu federācijas 60 gadu jubileja Lundā
Pasaules Luterāņu Federācija (PLF) tika dibināta pēckara gaisotnē nu jau tālajā 1947. gadā Zviedrijas pilsētā Lundā, kad Pasaules Luterāņu Sanāksme pārtapa Federācijā.
Iesākumā tajā bija 47 baznīcas, bet pašreiz, kad PLF svin savas pastāvēšanas 60. gadadienu, baznīcu skaits tajā pieaudzis līdz 140. Tās atrodas 78 valstīs un PLF piederošo kristiešu kopskaits tiek lēsts pāri par 66 miljoniem. Jau no paša sākuma PLF galvenās aktivitātes saistījās ar sociālās palīdzības darbu. Iesākumā tas tika orientēts uz II pasaules kara seku likvidēšanu, īpaši nodarbojoties ar bēgļiem, bet pavisam drīz par sociālo aktivitāšu lauku kļuva tā saucamās trešās pasaules valstis. Liekas, ka tieši ar šo apstākli izskaidrojams straujais baznīcu skaita pieaugums. Tā kā lielākā daļa šo trešās pasaules valstu baznīcu ir dibinātas nesen, tad tām trūkst dziļo, Eiropas baznīcām raksturīgo luteriskās tradīcijas sakņu. Turklāt jāņem vērā, ka jau no paša sākuma PLF galvenokārt nodarbojas ar cilvēktiesību, sociālā taisnīguma un miera jautājumu risināšanu, tāpēc jaunajām baznīcām nebūt nav viegli atrast savu luterisko identitāti. Šis jautājums, liekas, kļuvis īpaši aktuāls pēc 1984. gada, jo no šā laika starp dalībvalstīm pastāv pilnīga altāra un kanceles sadraudzība. Teoloģijas jomā jau no paša sākuma īpaša uzmanība ir pievērsta ekumeniskiem mērķiem, cenšoties teoloģisko mantojumu izteikt modernās domas ietvaros.
Lai gan formāli PLF apliecina, ka tās teoloģija ir balstīta Vecās un Jaunās Derības Svētajos Rakstos, kas skaidri izklāstīti luteriskajās ticības apliecībās, tomēr doktrināla vienprātība PLF nevalda. Īpaši sāpīgi tas atklājās jau 1963. gada Helsinku asamblejā, kur PLF baznīcas nevarēja panākt vienprātību taisnošanas mācības izpratnē. Kopš tā laika teoloģiskās atšķirības un pretrunīgā attieksme pret morāles jautājumiem dalībvalstu starpā diemžēl nav mazinājusies. Pašreiz īpaši skaudri tas izpaužas attieksmē pret homoseksuālismu un citiem ar seksualitāti un ģimeni saistītiem jautājumiem. Kaut arī pastāv iekšējas pretrunas, PLF joprojām par vienu no saviem galvenajiem mērķiem uzskata darbību ekumeniskajā kustībā, cenšoties panākt starpkonfesionālu vienotību.
Šā gada marta beigās PLF dalībnieki atkal pulcējās Zviedrijas pilsētā Lundā, lai svinētu savu 60. gadadienu un apspriestu aktuālos jautājumus PLF Padomes sapulcē un Baznīcu vadītāju konsultācijās. Galvenais diskusiju jautājums bija PLF baznīcu attieksme pret laulībām, ģimeni un seksualitāti.
20. marta preses konferencē, atklājot sanāksmi, PLF ģenerālsekretārs Išmaels Noko brīdināja dalībvalstis no mēģinājumiem šos jautājumus padarīt par tādiem, kas šķeltu baznīcu. Izvairīgi atbildējis uz žurnālistu jautājumiem par poligāmiju, Dr. Noko izteica domu, ka PLF nevajadzētu šajā jautājumā novilkt stingras robežas, bet izvirzīt tikai kādas vadlīnijas. Savukārt Zviedrijas baznīcas Lundas diecēzes bīskape Christina Odenberga, sveicinot žurnālistus, ar lepnumu norādīja, ka PLF dibināšanas laikā 1947. gadā tās dalībnieku vidū bīskapa amatā nav bijusi neviena sieviete, bet 2007. gada martā sagaidāms, ka Lundā ieradīsies 20 sievietes – bīskapes. Trešā runātāja bīskape Nikaragvas baznīcas galva Viktorija Korteca Rodrigesa izteicās, ka, neraugoties uz lielo dažādību luterāņu kopienas vidū, atrašanās vienā garīgā kopībā ir bijis veids, kādā viņi dalījušies kopīgā ticībā.
Šie izteikumi liecina gan par samilzušajām pretrunām PLF iekšienē, gan par vēlēšanos tās ignorēt un par spīti atšķirībām palikt garīgā vienotībā. Pēc sanāksmes pirmajās divās dienās PLF ģenerālsekretāra I. Noko un PLF prezidenta bīskapa Marka S. Hansona līdzīgā garā teiktajām runām sanāksmes trešajā dienā iesākās diskusijas par laulībām, ģimeni un seksualitāti.
Vispirms norvēģu profesors Jans Oleja Henriksens iepazīstināja ar iepriekš darba komitejā izstrādāto ziņojumu par laulībām, ģimeni un seksualitāti. Viņš arī vadīja tālākās diskusijas. Pēc diskusijas vadītāja izvairīgajiem vārdiem, tām vajadzēja palīdzēt rast nevis konkrētu nostāju šajos jautājumos, bet sniegt iespēju pārrunāt mainīgās šīs pasaules norises saistībā ar ģimeni, dzimumu un seksualitāti. Šos jautājumus un iespējamo viedokļu dažādību norvēģu profesors ieteica apskatīt centrālās Rakstu vēsts – Jēzus Kristus sniegtās pestīšanas un taisnošanas vienīgi ticībā gaismā. Šis izteikums ir diezgan dīvains, jo, šķiet, nozīmē to, ka tas, kas Rakstos sacīts par cilvēka seksualitāti nav būtisks un ir atstājams katra paša ziņā, ja vien tiek piekrists tam, ka esam pestīti Kristū un taisnoti vienīgi no ticības. Iespējamās pretrunas dalībnieku uzskatos J.O. Henriksens aicināja uzskatīt par atšķirīgas attieksmes un dažādu kultūras tradīciju radītām, un tas vēl vairāk pastiprina šaubas par viņa iepriekšējā izteikuma patiesajiem nolūkiem.
Somu bīskaps Eero Huovinens teica, ka viņš sagaidījis dziļāku un bibliskāku ieskatu šajos jautājumos. Uz to mācītājs Hedvigs Partajs no Austrijas atbildēja, ka jautājumā par laulībām, ģimeni un seksualitāti nav nepieciešama vienprātība, bet savstarpēja cieņa vienam pret otra uzskatiem. Līdzīgi izteicās bīskaps Stefans Munga no Tanzānijas, vēl norādīdams, ka šis nav tikai jautājums par Bībeles interpretāciju, bet arī par katras kultūras noteiktām tradīcijām. Savukārt Amerikas luterāņu baznīcas pārstāve Abigaila Zanga Hofmane augstu novērtēja šo dokumentu un aicināja radīt priekšnoteikumus efektīvam dialogam. Kamerūnas evaņģēliski luteriskās baznīcas pārstāve Satou Marte Hamadou kundze norādīja, ka Dieva nolūks, radot sievieti, ir bijis, lai tā dzemdētu bērnus, un noraidīja diskusiju nepieciešamību par tēmu laulība, ģimene un seksualitāte. Arī bīskaps Jozefs P. Bvumbve no Malavi izteicās, ka dialogs nav nepieciešams, bet citu iemeslu dēļ, proti, dažas baznīcas šajā jautājumā jau pieņēmušas lēmumu, kas padara dialogu bezjēdzīgu. Tad LELB arhibīskaps Jānis Vanags norādīja, ka viņa vadītā baznīca uzskata J. O. Henriksena nolasīto ziņojumu par maz noderīgu, jo ar to nav bijis iespējams laikus iepazīties, turklāt vairākas baznīcas savu nostāju šajā jautājumā definējušas jau iepriekš. Tālāk sekoja arhibīskapa vārdi, kas vienkārši un skaidri pauda LELB nostāju diskutējamajā jautājumā: “Manā baznīcā homoseksualitāte tiek uzskatīta par grēku. Ja dažām baznīcām ir atšķirīgi uzskati, tad tas liecina, ka notikusi šķelšanās.” Uz demagoģisko atklāšanas runu un vairāku samērā piesardzīgu, nenoteiktu un izvairīgu izteikumu fona Satou Martes Hamadou kundzes un īpaši LELB arhibīskapa Jāņa Vanaga vārdi patīkami izcēlās ar stingru un skaidri biblisku nostāju.
Tālākā sanāksmes gaita neko jaunu minētajā jautājumā neienesa. Svētdienas dievkalpojuma sprediķī 25. martā Zviedrijas baznīcas arhibīskaps Anders Vejrīds atkal izteica brīdinājumus baznīcām, ka atšķirīgai praksei dažos jautājumos nevajadzētu apdraudēt luterisko baznīcu kopību tik ilgi, kamēr pastāv vienprātība ticības pamatjautājumā.
Pēc tam Valters Kardināls Kaspers pontifikālās padomes Kristīgās vienprātības veicināšanai vadītājs nolasīja pāvesta Benedikta XVI sveicienus, kas tika adresēti PLF prezidentam M. Hansonam. Blakus sveicieniem pāvests izteica lielu prieku par savstarpējām attiecībām Romas katoļu un PLF luterāņu starpā, nosaucot tās par “Svētā Gara dāvanu” un mudinot uz tālākiem sasniegumiem ekumeniskā dialoga laukā, lai piepildītos Tā Kunga lūgšana – “lai visi ir viens” (Jņ.17:21). Tālāk pāvests uzsvēra kopīgos mērķus Evaņģēlija sludināšanā un kopīgo cerību, iemantot debesu godību. Kā lielāko sasniegumu ekumenisko attiecību laukā Benedikts XVI minēja Kopīgās deklarācijas par taisnošanas mācību parakstīšanu 1999. gada galda 31. oktobrī Augsburgas pilsētā. Tālāk risināmie jautājumi pēc pāvesta domām būtu mācība par baznīcu, sakramentiem un kalpošanas amatu.
Tālākajā svinību gaitā Metropolīts Ambrosijs no Helsinkiem Austrumu baznīcas vārdā izteica dziļu pateicību PLF par ekumenisko atvērtību un draudzīgajām, mīlestības pilnajām attiecībām ar Pareizticīgo baznīcu. Pēc tam līdzīgus pateicības un uzslavas vārdus Pasaules Baznīcu Padomes vārdā teica mācītājs Valters Altmans. Pirmdien, 26. martā, sanāksmes septītajā dienā tās dalībnieki pievērsās politiskiem jautājumiem, apskatot Izraēlas un palestīniešu savstarpējās attiecības, kā arī spriežot par nepieciešamo politisko un ekonomisko palīdzību Zimbabvei.
Otrdien, 27. martā, sanāksmes beigu preses konferencē runāja PLF ģenerālsekretārs Išmaels Noko un Zviedrijas baznīcas arhibīskaps Anders Vejrīds. I. Noko uzsvēra PLF lomu ekumeniskajā kustībā, izsakot pārliecību, ka pašreizējā ekumeniskā kustībā nākotnē vainagosies ar ārēji redzamām kopības zīmēm, ieskaitot dažādu konfesiju kopīgu Svētā Vakarēdiena svinēšanu. Pēc viņa domām atšķirīgiem uzskatiem tādos jautājumos kā ģimene, laulība un seksualitāte nevajadzētu apdraudēt PLF vienotību. Viesiem, kurus Kristus aicinājis pie sava galda vajadzētu būt tolerantiem. Pat ja tiem ir savstarpējas antipātijas, tad simpātijām pret galda saimnieku vajadzētu mudināt uz iecietību citam pret citu. Arī Zviedrijas baznīcas arhibīskaps A. Vejrīds norādīja, ka atšķirīgai izpratnei par laulību, ģimeni un seksualitāti nevajadzētu sašķelt luterāņu kopību. Viņš uzsvēra, ka baznīcas vienība nav saistīta ar šādiem jautājumiem, bet gan ar vienprātību par Evaņģēlija sludināšanu un sakramentu pārvaldīšanu. Tiesa, viņš nepaskaidroja kā gan šādus jautājumus var atdalīt no skaidras Evaņģēlija sludināšanas un pareizas sakramentu pārvaldīšanas. Ja Augsburgas ticības apliecība tiek ņemta kaut cik nopietni, tad Evaņģēlija piedošanas vēsts taču nav attiecināma uz grēciniekiem, kas ietiepīgi turpina dzīvot grēkā un to nenožēlo, kā arī sakramenti netiek pasniegti tiem, kas bez grēku nožēlas dzīvo atklātā grēkā.
PLF Lundas sapulces norise un 60. gadskārtas svinības rada divējādas pārdomas. No vienas puses, ir redzams, ka jau sen vērojamā pompozitāte, demagoģija un liekulība PLF turpina pieaugt. Mēģinājumi legalizēt grēku ar runām par Evaņģēliju un taisnošanu tikai ticība, saucot lietas īstajā vārdā, jāvērtē kā zaimojoši. Kā attaisnojums nebibliskai mācībai un praksei turpina kalpot arī dekadentiskie ekumeniskie centieni, kas iedomātas mīlestības vārdā praktiski ignorē patiesību. No otras puses, priecē tas, ka ne visi ir gatavi pakļauties šādam diktātam. Īpašs gandarījums ir par LELB arhibīskapa Jāņa Vanaga tiešo un skaidro nostāju šajos jautājumos.
Ilārs Plūme