“Latvijas Luterāņa” lasītājiem bijusi iespēja iepazīties ar grāmatniecības un kultūras vēsturnieka Ojāra Zandera personību un publikācijām. Arī viņa dēls Viesturs Zanders čakli min latviešu grāmatniecības vēstures maz pētītās takas, tā turpinot ģimenes tradīciju palikt uzticīgam grāmatai, bibliotēkai, kultūrvēsturei. Atšķirībā no Zandera seniora, kas raksta plašam lasītāju lokam pieejamā stilā, juniors līdz šim vairāk orientējies uz speciālistiem. Viņa pirmie raksti 80. gadu beigās parādījās specializētos un zinātniskos žurnālos un rakstu krājumos. Viesturu Zanderu šodien var uzskatīt par nopietnāko grāmatniecības vēstures pētnieku un jauno grāmatnieku audzinātāju, jo viņš lasa arī grāmatniecības vēstures kursu Latvijas Universitātē. Nule lasītāji saņēmuši pirmo Viestura Zandera grāmatu “Rīgas latviešu biedrība kā nacionālās grāmatniecības centrs” (Rīga, LU Akadēmiskais apgāds, 2006). Ar bažām uzņēmos veltīt kādas rakstu rindas jaunizdevumam, jo visi, kas pazīst Viesturu Zanderu, zina viņa milzīgo erudīciju, spēju ieraudzīt katru kļūdu vai neprecizitāti. Piedod, Viestur, ja būšu ielaidusi kādu “blusu”!
Interese par Rīgas latviešu biedrības (turpmāk rakstā RLB) apgādu Viesturam Zanderam radās zaļā jaunībā, un ilgus gadus viņš ar biedrību šķita kā salaulāts, jo dažādās konferencēs vienmēr iztirzāja kādu no RLB izdevējdarbības aspektiem. 20. gs. 90. gados zinātniskajos izdevumos parādījās pirmās publikācijas par RLB saistībā ar grāmatām (“Rīgas Latviešu biedrība un literārā dzīve 20. gs. sākumā”, “Rīgas Latviešu biedrība un zinātniskās literatūras izdošana”), pētnieciskais darbs par saistītiem tematiem un publikācijas turpinājās līdz 2004. gadam. Lēni un rūpīgi urbjoties arhīvu dokumentos un grāmatās, Viesturs izstrādāja doktora disertāciju. Pirms pāris gadiem tā tika aizstāvēta, nu pārdesmit gadu ilgusī mīlestība nesusi bagātīgus augļus, rezultējoties grāmatā.
Pētījums par RLB izdevējdarbību netapa tukšā vietā. Pirmo pārskatu par biedrības sākuma posma darbu samērā detalizēti sniedzis tās līdzstrādnieks Jānis Kriškāns 1892. gadā, kam sekojuši vēl vairāki pārskati, līdz 1836. gadā laists klajā RLB derīgu grāmatu nodaļas 50 gadu jubilejas izdevums priekšnieka Indriķa Cīruļa sniegumā. Mūsdienīga apkopojoša pētījuma par visu biedrības darbības laiku tomēr trūka. Atbrīvojoties no priekšteču vecmodīguma, ideoloģisko aizspriedumu uzspiestiem štampiem, palaikam arī neprecizitātēm, tapa mūsdienīga un vispusīga studija.
Monogrāfiski pētījumi par latviešu grāmatniecības vēsturi netop katru gadu, tāpēc šāda darba parādīšanās ir notikums gan profesionāļiem, gan interesentiem par latviešu kultūras vēsturi, jo grāmata un tās pagātne attīstās vienoti ar zinātnisko un literāro dzīvi. Mūsu priekšā šoreiz nopietns veikums. Par to liecina kaut vai izmantoto avotu bāze. Tie ir gan pašas biedrības darba pārskati, sākot no 19. gadsimta beigām līdz 30. gadiem, gan atsevišķas monogrāfijas un uzziņu avoti, gan memuāri un epistulārais mantojums, pat literārie sacerējumi. Viesturs izurbies cauri periodiskajos izdevumos publicētajiem rakstiem un neskaitāmām lietām arhīvos un rokrakstu krātuvēs, papildinājis avotu bāzi ar kaimiņtautu pētnieku atziņām, tā veidojot daudzkrāsaino mozaīku par biedrības darbību.
Lasītājs tur rokās informatīvi piesātinātu grāmatu. Tā dod dokumentāli pierādītu atjautu, cik nozīmīgs faktors Latvijas kultūrvēsturē bijusi padomju gados nepelnīti aizmirstā un pat nievātā RLB. Tās pastāvēšanas 72 gados laistas klajā vairāk nekā 600 grāmatas, 3 žurnāli un 1 laikraksts. RLB Derīgu grāmatu nodaļas izveides laikā plaukst latviešu nacionālā grāmatniecība, darbu iesākuši latviešu tautības grāmatu izdevēji. Daudzi no viņiem peļņas nolūkos izdod vieglo lektīru jeb lasāmvielu, toties RLB no tās vairījās. Biedrības nolūks – gādāt par derīgu zināšanu izplatību tautā, nosaka izdodamo grāmatu saturu. Laižot klajā vērtīgu daiļliteratūru, zinisku un zinātnisko literatūru, uzziņu izdevumus, RLB kļūst par ievērojamu faktoru latviešu nacionālās kultūras izveidē. Arī formā grāmatām jābūt labi un saprotami uzrakstītām, tas definēts apgādniecības dibināšanas sēdē: gādāt grāmatas, kas “derētu prāta un sadzīves izglītībai, kas būtu sarakstītas viegli tekošā, skaidrā valodā, katra saprašanai pieejamas.. un būtu lētas.., lai tām arī visnabagāko ļaužu durvīm nebūtu jāiet garām”.
Apgāds izveidoja daudznozaru profilu, atšķirībā no citiem tam liela loma uzziņu un zinātniskās literatūras izveidē. Uzziņu literatūras jomā pats nozīmīgākais izdevums – pirmā pabeigtā enciklopēdija “Konversācijas vārdnīca” (1903–1921). Ļaužu izglītībai lieti noder kā rakstu krājumi, tā grāmatas par zemkopību un ķīmiju, par apakšzemes valsti, astronomiju, cilvēka nerviem, ceļojumu apraksti, apcerējumi par Baltijas vēsturi, dzimtenes skolām, par ievērojamiem vīriem (Frīdrihs Veinbergs, Krišjānis Kalniņš) u.c.
Sociālo zinātņu jomā tiek pievērsta uzmanība dažādām teorijām, filozofijas virzieniem, ētikai (I. Tēna “Mākslas filozofija”, H. Spensera “Tikumiskā audzināšana” u.c.). Kā pretreakcija ilggadējai reliģiskās literatūras dominantei latviešu grāmatniecībā RLB izdevējiem raksturīga šīs tematikas ignorēšana. Kaut arī mācītāji šajā organizācijā bija prāva daļa no aktīvo biedru kontingenta, tomēr viņi necenšas paust savu ideoloģiju. Reliģijas nozarē, šķiet, iznākuši daži darbi (piemēram, “Priecīgi brīži”). 1904. gadā, kad Vilis Olavs veic Rakstu komisijas priekšnieka pienākumus, tiek noraidīts izdošanai iesniegtais Lazdonas mācītāja Jāņa Ērmaņa apcerējums “Vai kristīgā ticība ir vienīgā patiesā reliģija?”. Kaut arī pats Vilis Olavs nekādā ziņā nenonāk pretrunā ar kristīgajām ētiskajām vērtībām. Tieši otrādi, 1909. gadā cietumā tapušajā apcerējumā “Galvenie virzieni ētikā” viņam izdevies “nolikt pie vietas” Eduardu Hartmani, Frīdrihu Nīči un Kārli Marksu, bet “jaunos un lētticīgos arī izsargāt no viņu valdzinātāju skūpstiem , kas dvēselei paliek par lietuvēnu”(K. Kundziņa vērtējums). Pret V. Olava apcerējumu šis tas iebilstams sociālistiem. Piemēram, sociāldemokrāts Kārlis Zutis uzskata, ka Olavs sevi apliecina kā morālisma apoloģētu, kas rāda pārējos virzienus negatīvā pavērsienā. Toties pats Olavs, pret kritiķiem aizstāvoties, teic, ka grāmatā esot izdevies “iepazīstināt latviešu caurmēra lasītāju ar galvenajiem ētikas virzieniem vēsturiskā gaitā”. Tātad no ētiska rakstura izdevumiem biedrības vīri nevairās. Vēlāk Derīgu grāmatu nodaļa izdod sociāli orientētas brošūras, toties no politiskām haltūrām izvairās, kā tas vērojams atteikumā izdot grāmatu “Sociālisma sabrukums”.
Biedrība apvienoja kultūras un izglītības darbam dažādu profesiju cilvēkus, plašas sabiedrības aprindas. Vadošo lomu, īpaši izdevējdarbības nozarē, ilgus gadus saglabāja skolotāji. Biedrības darbā iekļāvās daudzi mācītāji. Viens no redzamākajiem darbiniekiem, Derīgu grāmatu nodaļas un Rakstu komisijas priekšnieks bija mācītājs, literāts un sabiedrisks darbinieks Pauls Gailītis (1869–1943). Viņš pievērsa vērību pagātnes klasikai, izvēloties pirmā lieluma zvaigznes: ievadīja sarunas ar Raini par pasaules klasikas darbu tulkošanu, izdeva latviski rakstošo baltvācu mācītāju darbu kopojumus (piemēram, G. F. Stendera “Raksti’ 2 sējumos, ieceri izdot “Augstas gudrības grāmatu” viņam neizdevās realizēt). Derīgu grāmatu nodaļas apgādā vēlāk tiek laists klajā P. Gailīša bērnības atmiņu tēlojumu krājums. Šīs nodaļas komisijas priekšnieks kādu laiku bija arī teologs, docents, Latvijas baznīcas vēstures apcerējumu autors Ludvigs Adamovičs. Runasvīriem piepulcējās mācītāja amata kandidāts, vēlākais folkloras pētnieks Ludis Bērziņš. RLB apgādā kā autori vai aktīvisti iesaistījās arī citi mācītāji. Apspriedēs iesaistījās ticības mācības skolotājs, Vidzemes konsistorijas prezidents, LU teoloģijas fakultātes organizators un ticības mācības grāmatu autors Fricis Mīlenbahs. Smiltenes un Alūksnes mācītājs un literāts Kārlis Kundziņš (1850–1937) RLB apgādā publicēja kultūrvēsturiskus apcerējumus, (piemēram, par Kārli Hūgenbergeru (1888), Kronvalda Ati (1905). Kopumā jāatzīst, ka mācītāji RLB Derīgu grāmatu nodaļas darbā bija otra aktīvākā un nozīmīgākā profesionālā grupa pēc skolotājiem.
Daudz faktu var smelties Viestura Zandera grāmatā. Tā sniedz paraugu, kā eksakti un godīgi jāstrādā pētniecisks darbs bez izlēcieniem, haltūrām, avantūrām, spekulācijām. Faktu precizitāte un to objektīvais aplūkojums dos gandarījumu katram, kas grāmatā ielūkosies un to izmantos.
Lilija Limane