Jēzus viņam saka: “Ej, tavs dēls ir dzīvs.” Galma vīrs ticēja vārdiem, ko Jēzus viņam teica, un aizgāja.
(Jņ. 4: 50)
Ticības daba ir šāda: kā Vārds mūs mierina un iedrošina, rādīdams mūžīgos Debesu dārgumus, kurus tagad vēl neesam saņēmuši, tā ticība bez šaubīšanās satver tieši šos dārgumus, itin kā tie jau būtu mūsu rokās. Jo ticība redz, ka Dieva Vārds ir visspēcīgs, ka Dievs runā tikai patiesību un nemelo. Tādēļ ticība ar modru un vērīgu skatienu uzlūko Dieva Vārdu. Kur tā redz Vārdu, tā droši dodas uz priekšu un neļauj sevi izbiedēt ne velnam, ne pasaulei; jo ticība zina, uz ko var paļauties un kur rast glābiņu – lai cik sāpīgi tas būtu velnam. Savukārt tur, kur ticība neatrod Dieva Vārdu, to nav iespējams samulsināt un pamudināt uzskatīt par patiesību to, kas nav Dieva Vārds – te nelīdz nekāda izlikšanās, nekādi draudi, nedz pasaules vara. Dieva Vārda dēļ ticība panes it visu, ar ko tai jāsastopas. Tādēļ šī ir ļoti nozīmīga un vajadzīga mācība – ir skaidri jāzina, ko nozīmē – pareizi ticēt, proti – satvert Dieva Vārdu un apsolījumu un cieši pie tā turēties, nešauboties, ka notiks tieši tā, kā Vārds mums māca.
