Mārtiņa Lutera sprediķis par laulības kārtu otrajā svētdienā pēc Zvaigznes dienas, Vitenbergā 1519. g.
Un trešajā dienā bija kāzas Kānā, Galilejā. (Jņ. 2:1)
Šīs dienas evaņģēlijs runā par laulību tādēļ, ka Kristus tika aicināts kāzu namā, un arī mēs runāsim par to. Laulības kārta pastāv divās lietās gluži tāpat, kā vīrs un sieva ir divi, un tomēr – viena miesa. Ja nu laulības dzīve miesīgi tāpat nav šķīsta, tā ne ar ko nav labāka par citādu dzīvi, kas miesīgi neganta un nešķīsta; bet, raugoties dvēselē, viss ir gluži citādi.
Dievs radīja Ādamu un, kad tas bija iemidzis, Viņš ņēma vienu no Ādama ribām un radīja no tās Ievu. Kad nu Ādams modās no miega un redzēja Ievu savā priekšā stāvam, viņš sacīja (1.Moz. 2:23,24): “Šī tiešām ir kauls no mana kaula un miesa no manas miesas. ..Tādēļ vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie kļūs par vienu miesu.” Pats Kristus to izskaidro evaņģēlijā. Tādēļ Ādams runā paša Dieva vārdus, sacīdams, ka cilvēks atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai. Tur nav daudz šķīstības. Tādēļ arī es nevarētu sacīt šķīstus vārdus par to kā vien tad, ja visupirms top šķīstīta dvēsele; tālab runāsim par dvēseli, lai tā kļūtu kā īsta līgava. Ir veltīgs darbs izdomāt daudz likumu par to, kā vīram un sievai vajadzētu pareizi sadzīvot, ja visupirms netop šķīstīta dvēsele.
. Ir divējāda mīlestība: miesīga mīlestība un līgavas mīlestība. Mīlestība, kura saista māti un meitu vai tēvu un dēlu, nav lielāka kā līgavas mīlestība. To ir sacījis Kristus Mateja evaņģēlijā 19:5: “Tādēļ cilvēks atstās tēvu un māti un pieķersies pie savas sievas.” Līgavas mīlestība ir bijusi skaista, kad Ādams un Ieva vēl nebija krituši grēkā; bet pēc viņu krišanas tā vairs nav šķīsta. Taču ir jārūpējas, lai tā kļūtu šķīsta. Cilvēku samaitājusi miesas kārība, tādēļ līgavas mīlestība ir zudusi. Līgavas mīlestība, ja tā ir šķīsta un patiesa, nemeklē cilvēkā neko citu, kā vien pašu cilvēku, atstājot visas pārējās lietas. Ja es kādu mīlu naudas dēļ – tā ir neīsta mīlestība; jo, ja viņam nebūtu naudas, es labprāt novērstos no viņa. Un atkal: ja es kādu mīlu draudzības dēļ vai arī, ja mīlu sievu tādēļ, ka tā ir skaista, bet, ja viņa būtu neglīta, es to pat neuzlūkotu. Tā nu mīlestība ir saindēta. Turpretī patiesa mīlestība sacītu: es neprasu, kas tev pieder un nejautāju, kāds tu esi, jo es mīlu tevi. Tad arī vīrietis neskrietu pakaļ sievietei, kurai viņš nav pa prātam, nedz arī sieviete – vīrietim.
Tādu mīlestību pieredzējuši Jāzeps un Marija, viņiem bija tāda mīlestība, ka tie nebūtu varējuši darīt viens otram nekā ļauna. Un tomēr viņi palika šķīsti un nevainīgi. Varam atrast vēl citus, kas tā dzīvojuši. Par ķēniņu Heinrihu un Kunigundu lasām, ka viņš sitis viņu vaigā, kad tā sēdējusi līdzās jātniekam; tādu pāridarījumu no viņas puses ķēniņš nav varējis paciest. Tomēr ne visi saņēmuši šādu mīlestību. Tā ir mīlestība, kura neļaujas dalīties. Tādēļ vajadzētu sludināt, lai cilvēki sasniegtu īstu līgavas mīlestību, lai viņi tiektos pēc tās. Jā, kur lai viņi to atrastu? Daba to ir zaudējusi, cilvēka daba ir pilnīgi samaitāta, tajā nav vairs nekā cita, kā vien kārība. Ir jānāk Dieva žēlastībai, lai vērstu to par labu. Esam nonākuši jau tik tālu, ka šāda mīlestība kļuvusi par kaunu. Jaunavas naidīgi pretojas, dzirdot apgalvojumu, ka viņas labprāt vēlētos vīrus, un tomēr melo; un nebūtu labi arī, ja viņas sacītu, ka gribētu sev vīrus.
Būtu gan labi, ja cilvēks paliek nevainībā. Bet tu nedrīksti kaunēties, mīļais cilvēk, lai tas ir zināms; un, ja arī tu daudz ko vēlētos apslēpt, tomēr šī lieta būs zināma. Tādēļ lūdz Dievu, lai Viņš aicina tevi tajā kārtā, kas būtu Viņam tīkama un tev – svētīga. Vēl jo vairāk tu vari pateikties Dievam, ka Viņš, Visušķīstākais, nepamet tevi dubļos, bet grib uzņemt savā žēlastībā.
Tādēļ, ja kāds jūt, ka nevar turēt šķīstību, palikt jaunavībā – tas ir grūti arī tam, kas tiecas dzīvot šķīstībā –, lai apdomā labi un pārlieku nepaļaujas uz saviem spēkiem, tas ir briesmīgs kārdinājums, ko pats esmu pieredzējis un domāju gan, ka arī jūs to pazīstat, – es labi zinu, kā ir, kad velns nāk un kairina miesu, aizdedzina to kaislībā. Tādēļ katrs lai iepriekš labi pārdomā un pārbauda, vai spēj dzīvot šķīstībā. Jo tad, kad degšana ir sākusies, es labi zinu, kā tas ir, un kārdināšana nāk, tad acis ir jau aklas. Tādēļ šis cilvēks lai lūdz savu Kungu Kristu, sacīdams: “Redzi, Kungs, te nu es esmu, Tu zini, ka esmu saindēts savā miesā un man nepieciešama Tava palīdzība; es lūdzu Tevi, dod man sievu, kura man patiktu un būtu par svētību.” Ir labi zināms, ka jaunai miesai nav miera. Man nepietiek spēka atturēties. Daži ir sarakstījuši veselas grāmatas, lai palīdzētu atturēties, un tajās stāstīts, cik nešķīstas lietas saistās ar sievieti utt.; arī Ovidius de remedio amoris (par mīlestības dziedināšanas līdzekli) kalpo šim pašam mērķim; taču tas iekairina vēl vairāk. Jo, kad kārdinājums nāk un miesa ir iekaisusi, tad tu jau esi akls, kaut arī sieva nebūtu skaista. Kam nav ūdens, tas ņems arī mēslus, lai apdzēstu uguni. Bet tu taču negribi stāties pret Dievu, un Viņš to labi zina. Tādēļ brīvi un atklāti izsūdzi to Viņam, tad tev klāsies labāk un būsi laimīgāks. Ir labi, ja cilvēks atzīt savu nešķīstību šķīstā Dieva priekšā, taču vajag lūgt Dievu, lai Viņš mums palīdzētu.
Tā apustulim Pāvilam ļaudis jautāja, vai ņemt sievu – 1.Kor. 7:25–27; viņš atbild: “Kas attiecas uz jaunavām, tur man nav mūsu Kunga pavēles; es izsaku tikai savas domas kā tāds, kam Tas Kungs piešķīris savā žēlastībā uzticību. Tā man šķiet, ka tagadējā bēdu laikā ir cilvēkam labi palikt tāpat. Ja esi jau saistījies ar sievu, nemeklē šķiršanos; ja esi bez sievas, nemeklē sievu.” Laulības kārta senlaikos tikusi iestādīta vienīgi bērnu dēļ, un tādēļ arī Dievs ir pacietīgs ar cilvēku, ja no tā iznāk kas labs. Tādēļ es esmu sacījis, lai vīrs ņem sev sievu, tā ka velns vairs nevarētu viņu pavedināt. Arī Augustīns saka: kas sevi pārbaudījis, atzīst, ka nespēj palikt šķīsts, lai apņem sievu. Jo apustuļi dod pavēli par kārtu, nevis par šķīstību. Bet, kā esmu sacījis, lai nekļūstam pārāk miesīgi, katrs lai pārbauda sevi – var vai nevar atturēties, un tad ņem sievu, ne tikai augļu dēļ. Jo citādi vienam vīram vajadzētu simt sievu; bet viņam jāprecas, lai izsargātos no lielāka grēka.
Tādēļ doktori piešķir šim Sakramentam trīs nozīmes. Un tomēr no tā jācenšas atturēties, cik tas iespējams, un palikt šķīstībā. Pirmkārt, tas ir Sakraments, tas ir, svētas lietas zīme, gluži tāpat kā tad, kad priesteris kristībās lej ūdeni uz bērna galvas – tas nozīmē, ka Kristus ielej savu žēlastību viņa dvēselē un nomazgā to, un tas ir daudz vairāk, nekā tikai šī zīme – ūdens. Tāpat arī laulības dzīve ārēji ir zīme tam, ka Kristus, pats Dievs, ir pieņēmis cilvēka dabu. Pāvils saka: “Vienā miesā mājo divas dabas.” Tā ir liela un svēta zīme, kas izsaka to, ka Kristus ir savienots ar miesu; cik liela ir šī savienošanās – daudz lielāka nekā tikai zīme! Gluži kā ūdens, kas nozīmē Dieva žēlastību, ir daudz mazāk nekā pati Dieva žēlastība; tā arī daudz augstāka ir Dieva vienība ar cilvēku. Lai kā vīrietis un sieviete būtu savienoti, tomēr vīrs ir un paliek viena persona un sieva – otra. Bet šī vienība – Dieva Dēls un Cilvēka Dēls – nav šķirama. Tā nu šeit nav zīme vien, bet īpaša nozīme – kā cilvēks un Dievs ir savienoti. Tas ir apsegs, kas apklāj laulības kaunu un grēku, tā ka Dievs tur vairs netiesā grēku, kas, ikdienā darīti, citādi būtu nāves grēki; tā ir liela brīvība, kas tiek dota laulības kārtas iekšienē un pasludināta caur tik cēlu lietu. Jo, ja laulības kārta nebūtu šādi apklāta, tās netīrumi smirdētu pārlieku stipri un vajadzētu kvēpināt vīraku, lai nomāktu šo smaku. Ļaudis lai atceras, ka viņu dzīvei dāvāts tāds dārgums, tā ka tā netaptu tikai miesīga.
Otra vērtība laulībā ir uzticības saite. Tas ir otrs apsegs, kas apslēpj katru draiskulību un piesaista tā, ka nevari vairs skraidīt pa visu pilsētu, – miesas iekāre ir nomākta, piesieta saitē, tā ka esi saistīts tikai ar vienu un ne vairs ar kādu citu. Tā Dievs uzlūko šo kārtu, kurā cilvēks tiek sagūstīts un novēl, lai katrai sievai pietiktu ar vienu vienīgo gultas biedru un viņa nekārotu pēc cita; redziet, kāda ir uzticība, kura savieno vīru un sievu, ka viņiem jāvada kopā sava mūža dienas līdz pat nāves stundai; tas ir grūti. Uzticība padara laulības dzīvi īstu, tā ir pati svarīgākā lieta laulībā – uzticība, kuru vīrs un sieva viens otram apsolījuši. Laulības dzīvē nav galvenais tas, ka viņi ir mīļi viens otram, citādi arī netikles un nelieši varētu būt laulībā; bet svarīgākā lieta ir uzticība, ar kādu laulātie viens otram saka: es esmu tavs, un tu esi mans. Tā ir laulība.
Man būtu jāsaka, ja vien es pats būtu pietiekami gudrs, kādi vārdi, kas raksturo patiesu laulību. Tādēļ jaunajiem nelgām nežvadzētu pārsteidzīgi izpļāpāt to, ko vēlāk nākas nožēlot; jo tad nepietiek visu daudzo grāmatu, lai tos atkal atsauktu. Daži grib to darīt , sacīdami: es gribu ņemt tevi par sievu; tā nav laulība, jo šie vārdi neattiecas uz tagadni. Būtu jāsaka: es ņemu tevi; tas būtu patiess solījums; bet tie šķiras viens no otra, kaut viņu dzīves ir kopā sasaistītas. Es negribētu spriest tiesu par to. Kā gan viņi ir kļuvuši tik gudri, it kā būtu mācījušies no quarto Sententiarum (ceturtās Lombardieša sentenču grāmatas), ko tiem runāt? Baidos, ka, kopā sanākuši un iekarsuši viens pret otru, tie nejautā, kādus vārdus vajadzētu lietot, bet rūpējas vienīgi par to, lai darītu otram zināmu savu vēlēšanos. Pēc šiem vārdiem vajadzētu spriest, kāda ir uzticība viņu starpā. Bet kas gan to zina? Bieži gadās, ka viens pieviļ otru; bet nav labi, ka jaunie gļēvuļi grib ar to jokot un vēlas uzticības solījumu pārvērst par joku. Baznīca pakar šo solījumu viņiem kaklā. Jā, lai arī tu to izsmej; tomēr Baznīca tevis paša dēļ neļaus noliegt savu likumu, kaut arī tu par to neesi domājis; būtu labi, ja katrs lietotu vārdus, kurus pats saprot.
Bet vislabāk man šķiet: ja tev kāda patīk, tad ej pie sava tēva un mātes un saki: “Tēvs, es mīlu šo jaunavu, dod viņu man par sievu.” Un saderinies atklāti, ne slepenībā. Tā rīkojās Samsons, kā lasām Soģu grāmatā 14:2: “Timnā es redzēju kādu filistiešu meiteni, un tagad ņemiet viņu man par sievu!” Daudzi audzina bērnus tā, ka viņi kaunas par to runāt; taču viņiem būtu jārunā. Un es domāju, ka arī šā iemesla dēļ šodien jaunie ļaudis kļūst par netiklēm un neliešiem. Gribēdami kaunēties no nešķīstības, viņi tomēr nekaunas no tās; kopā sanākuši, tie nekaunas un vairs neko neglabā šķīstu. Tā patiesi ir nelaime! Dzīve nav negods. Smiekli tev pāries paši no sevis, iekams vēl būs pagājis gads vai trīs gadi. Uzticība ir tā, kas saista cilvēkus vienu pie otra un neļauj skriet līdz pilsētas malai. Tādēļ laulības pārkāpēji un pārkāpējas nav cienīgi to saņemt; jo viņi darījuši lielākus grēkus, pirms tapuši laulāti.
Trešais labums, kuru nes laulība, ir augļi. Ēzeļa iemaukti tiek likti tādēļ, ka no tā iznāk arī kas labs; bet to nevar teikt par visiem vecākiem. Neviens nedrīkstētu būt tēvs, nebūdams mācījies, ka viņam jāsludina saviem bērniem Dieva bauslība un Evaņģēlijs, lai bērni taptu audzināti dievbijībā. Tomēr daudzi tver pēc svētās laulības Sakramenta, tikko zinādami Mūsu Tēvs lūgšanu; viņi paši nezina neko, tādēļ arī saviem bērniem nevar neko sludināt, ne mācīt. Vecākiem vajadzētu pareizi pamācīt bērnus Dieva bijāšanā; jo kristietībai ir jānāk savā spēkā, tādēļ nepieciešams patiesi iesākt ar bērniem, un tas ir vecāku uzdevums. Es gribētu, lai to sāktu, bērnam vēl šūpulī guļot.
Šī trešā dāvana man šķiet pati lielākā: ja laulāts vīrs savā mūžā nebūtu darījis neviena cita laba darba, kā vien – izaudzinājis savu bērnu patiesā Dieva bijāšanā, tad, es domāju, viņš būtu paveicis diezgan un tam nebūtu jāiet pie Svētā Jēkaba vai uz Romu. Lielākais darbs, kādu tu vari paveikt, ir tieši tas, ka pareizi audzini savu bērnu; ja arī tu svētdienā neej uz baznīcu un neklausies misi, ne sprediķi, bet vienīgi – pareizi audzini bērnu, – es runāju nevis par to, ka tu dziedi pie šūpuļa, lai bērns klusētu, bet gan, ka viņš nemācās lādēt un lamāties utt. – tad tu esi darījis tikpat labi kā tad, ja būtu katru svētdienu veltījis lūgšanu Svētajai Barbarai vai gavējis ik nedēļu pie maizes un ūdens. Ja tu pasargā savus bērnus, ka tie nedara ļaunu, tad esi paveicis daudz labāku darbu, nekā ja būtu klausījies misi. Lai tas jums ir zināms! Bērni jau tagad mācās lādēšanos un netiklību, pirms vēl ir uzzinājuši, kas tas ir.
Ja šīs trīs lietas tiktu ievērotas, tad laulības dzīve būtu pareizi saskaņota un no jauna atgrieztos pie pazaudētā. Vecāki domā vienīgi par to, kā izgreznot savus bērnus, kā panākt, lai pasaule viņus ieredzētu, gādā viņiem bagātību, kar mēslu maisam zeltu kaklā, ka tas tik tikko var paiet. Vecāki negrib, lai bērni taptu sodīti. Jo dabīgā mīlestība vienmēr notriepj savas rokas ar dubļiem un negrib redzēt, ka bērni tiek pērti visu acu priekšā. Tajās lietās, kas pieder Dievam, tēvam ir jāaizmirst, ka viņam ir dēls. Tā Kristus, kā šīsdienas evaņģēlijā lasām, izturējies pret savu māti. Kad viņa sacīja: “Viņiem nav vīna”, Viņš atbild, aizmirsdams, ka runā ar savu māti: “Kas man ar tevi, sieva? Mana stunda vēl nav nākusi.” Par šiem vārdiem – kādēļ Kristus tā uzkliedz savai mātei –, spēcīgi runā Jānis Zeltamute; viņš domā, ka Kristus paturējis sev ko tādu, ko Viņa mātei nav vajadzējis zināt; jo viņa nezināja visu to, ko zina Dievs. Bet tad, kad viņa kāroja uzzināt lietas, kas zināmas vienīgi Dievam, Kristus aizmirsa, ka tā ir Viņa māte.
Vecāki tā nerīkojas. Visu, kas attiecas uz miesu, viņi rūpīgi izpilda; bet nabaga dvēseli tie pavisam aizmirst; par to viņi nemēdz rūpēties. Ir gluži dabīgi, ka ikviens tēvs un māte ar prieku un patiku uzlūko it visu, ko dara viņu bērns, un viss viņā šķiet tiem skaists, tu nedrīksti viņu apsūdzēt; tomēr jātiek tam pāri un jāaizmirst, ka tas ir tavs bērns, ja gribi uzaudzināt viņu Dieva bijāšanā. Par nožēlu tagad ir ierasts, ka it visur tiek lūgts par Romas Baznīcas svētīgu pastāvēšanu; tā nu viņi iedomājas, ka neviens nevar viņus apdraudēt un arī turki nāks līdz ar visiem kungiem un nesīs zeltu un visus labumus; tā nu tiem šķiet, ka viņi var plītēt vairāk nekā Sodoma vai Sibara, kas arī dejoja ar zirgiem un kam bija neskaitāms daudzums netikļu. Bet vajadzētu lūgt pēc bēdām; jo vairāk to būtu, jo labāk. Nedrīkst padarīt kristīgo ticību par podiņu krāsni; jo par to ir samaksāts ar Dieva Dēla dārgajām asinīm.
Tulkojusi Gundega Dumpe