Netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā, lai pareizi saprastu, kas ir Dieva griba: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs.
(Rom. 12: 2)
Tādēļ mums jāraugās, lai nesekojam ne pasaules ierastajam dzīves veidam, nedz arī mūsu pašu prātam un labajiem nodomiem, bet arvien laužam savu gribu un prātu, darīdami un panesdami visu, kam mūsu prāts un griba pretojas. Mēs nevaram būt pasaulei līdzīgi, un mums jāsastopas ar tās pretestību; tā ik dienu tiekam pārvērsti un atjaunoti savā garā. Tas ir – mēs ar katru dienu arvien augstāk vērtējam to, ko pasaule un samaitātais prāts ienīst, tā, ka patiesības un Kristus dēļ labprātāk esam slimi, nabadzīgi, nicināti, tiekam uzskatīti par ģeķiem un grēciniekiem, un galu galā labprātāk saņemam nāvi, nekā dzīvību, muļķību vērtējam augstāk, nekā gudrību, kaunu uzskatām par cēlāku, nekā godu, nabadzību – par svētīgāku, nekā bagātību. Pasaulei šādi uzskati nav pazīstami, tā arvien domā citādi; tā paliek pie sava vecā prāta, nepārvēršas un neatjaunojas garā, bet nocietinās un nostiprinās savā spēcīgajā cietsirdībā.
