Es tevi mācīšu un rādīšu ceļu, pa kuru tev jāstaigā, Es pār tevi turēšu nomodā Savu aci.
(Ps. 32: 8)
Tu lūdz, lai Es tevi atpestītu; neraizējies, necenties pamācīt ne mani, ne pats sevi – Es pats tevi mācīšu; Es vadīšu tevi pa īsto ceļu, kuru varēsi staigāt pēc Mana prāta. Tev šķiet, ka tad, ja viss nenotiks tā, kā tu domā, tev draud bojāeja; tava domāšana kaitē tev un traucē Man – ir jānotiek nevis pēc tava, bet pēc Mana prāta, kas pārsniedz tavu saprašanu. Paliec nesaprašanā, tad Es tev došu savu izpratni. Neizpratne ir īstā izpratne. Nezināt, kurp doties, nozīmē – zināt īsto ceļu. Tas ir krusta ceļš, ko tu pats nevari atrast – pa to Es vadīšu tevi, gluži kā aklo. Tādēļ Es, tikai Es pats, nevis tu, nedz arī kāds cilvēks vai cita radīta būtne, tevi vadīšu un mācīšu, ar savu Garu un Vārdu rādīdams ceļu, pa kuru tev jāiet. Nepieķeries darbiem, ko pats esi izraudzījies, nedz ciešanām, kuras esi sev izdomājis, bet piesauc Mani un esi māceklis – seko tam, ko Es tev mācu, un rīkojies pretēji savām domām un vēlmēm. Ir īstais laiks – tavs Meistars ir pie tevis; tad nu neesi zirgs vai kāds cits nesaprātīgs dzīvnieks!
