“Savulaik Eiropai, vēl esot kristīgam kontinentam, tā bija arī zinātniskā racionālisma dzimšanas vieta, vienlaikus dodot mums gan milzu iespējas, gan briesmīgus draudus. ..Šāda veida racionālisma procesā Eiropa ir radījusi kultūru, kas cilvēcei līdz šim nepieredzētā mērogā ir izslēgusi Dievu no sabiedriskās dzīves sfēras. ..Eiropā ir izveidojusies kultūra, kas ir visradikālākajā pretrunā ne vien ar kristietību, bet arī ar visas cilvēces reliģiskajām un morālajām tradīcijām.” (Kardināls Jozefs Ratcingers, 2005. g., neilgi pirms ievēlēšanas par pāvestu)
Pēdējā laikā vai nu sakritības, vai kādas likumsakarības dēļ ir vērojama pastiprināta interese par Romas pāvestu. Viens iemesls noteikti ir MTV translētā, šur tur arī internetā redzamā un plašu rezonansi guvusī multfilma “Popetown”. Bet ne tikai. Pāvestam aprīlī bija divas zīmīgas gadskārtas: 16. aprīlī kā Jozefam Ratcingeram viņam bija 80. dzimšanas diena un 19. aprīlī – divi gadi kopš kļūšanas par Benediktu XVI. Šai sakarā viņam bija veltīts garš raksts The New York Times 8. aprīļa numurā (“Keeping the Faith”, by Russell Shorto), kurā lielā mērā balstās arī šeit rakstītais.
Jozefs Ratcingers ir dzimis Bavārijas laukos, Traunšteinas miestiņā un bērnību pavadījis diezgan idilliskā gaisotnē 18. gadsimtā celtā zemnieku saimniecībā. Romas katolicismam šai apvidū bija ievērojama loma gan ļaužu izglītošanā, gan arī sava veida izklaidē. Piemēram, kolorīti ir bijuši Lieldienu rīta inscenējumi ciema baznīcā par tumsas krišanu un gaismas spēju atspīdēšanu līdz ar priestera vārdiem: “Kristus ir augšāmcēlies!”
16 gadu vecumā Ratcingeru, kurš tolaik jau pāris gadus mācījās seminārā, iesauca armijā – hitlerjūgendā, kur viņš tika komandēts uz Minheni BMW rūpnīcas apsardzes uzdevumā. Hitlera varas gados, īpaši tēva ietekmē, Ratcingers nacismu uztvēra kā modernisma bezdievības augli, un tas bija viņa galvenais motīvs turpmākajai pārliecībai par Baznīcu kā vienīgo patieso ceļu – gaismas ceļu, kas ejams cīņā pret sekulārismu un “vaļā palaistu” racionālismu.
Jozefs Ratcingers savas ordinācijas dienā Freizingā, Dienvidvācijā. Foto: AFP
Pēc kara, atgriezies seminārā, Ratcingers pievērsās filozofijas studijām, sevišķi personālisma filozofijai, kas par realitātes pamatu neatzina sausu zinātnisku materiālismu, bet gan cilvēku, indivīdu. Par šīs filozofijas piekritējiem vēlāk kļuva arī Vaclavs Havels un Martins Luters Kings. Ratcingeru interesēja arī E. Huserls un M. Haidegers, kuru filozofija pieļāva humānāku skatījumu uz pasauli nekā tīrs materiālisms, kas pēc kara turpināja savu uzvaras gājienu rietumu kultūrā. Tomēr filozofija Ratcingeram bija vien hobijs un papildinājums galvenajai interesei – teoloģijai. Dogma, kas modernajā pasaulē aizvien vairāk kļuva par negatīvu vārdu, viņa izpratnē bija “dzīvs avots, kas pirmām kārtām darīja iespējamu pašu patiesības izzināšanu”.
Pēc semināra Ratcingers strauji kāpa pa karjeras kāpnēm un no 1969. līdz 1976. gadam bija Rēgensburgas universitātes Dogmatikas profesors, līdz tika iecelts par Minhenes un Freizingas arhibīskapu, kur viņa skats no vietējā mēroga aizvien vairāk vērsās uz Romu. Pagājušā gada septembrī viņa teiktā runa Rēgensburgas universitātē, kas izraisīja ažiotāžu islāma pasaulē, bija savdabīgs pieteikums par “atgriešanos mājās”. Vēlāk ar vizīti Turcijā viņš mēģināja mīkstināt šīs runas atstāto iespaidu, tomēr ir acīmredzams, ka pāvestam ir sava attieksme pret jauno laikmetu, ko iezīmēja 2001. gada 11. septembra terora akti ASV. Tāpēc varētu teikt, ka tieši Rēgensburgas runa iezīmēja pāreju Vatikāna politikā no Jāņa Pāvila II uz Benedikta XVI laiku. Atšķirībā no priekšgājēja, kas sēdās pāvesta krēslā, būdams 22 gadus jaunāks par viņu, Benedikts XVI, protams, apzinās, ka viņam atvēlētais nozīmīgās varas laiks būs daudz īsāks, tāpēc arī viņa realizētā politika visdrīzāk varētu būt tiešāka, lai neteiktu – asāka. Un par to, ka viņam ir savs viedoklis un politika, mēs varam nešaubīties. Jozefs Ratcingers ir viens no intelektuālākajiem cilvēkiem, kādi vispār ir bijuši pāvesta amatā, un pilnīgi noteikti – viens no izglītotākajiem šā laika pasaules līderiem.
Vācu rotaļlietu ražotājfirma “Hermann-Spielwaren” radījusi pāvesta Benedikta XVI rotaļu lāci. Lācis saražots ierobežotā daudzumā – 265 eksemplāri, kas atbilst pāvestu skaitam, kas valdījuši Romas katoļu baznīcā.
Rotaļu lāča, kas maksā aptuveni 160 eiro, dizainere ir Ulla Hermane.
Foto: EPA-AFI
Un tagad īsumā ieskats viņa paša viedokļos, kā arī citu domas par viņu. Sekulārisms var tikt atzīts par vienu no ievērojamākajiem sasniegumiem cilvēces vēsturē, tomēr tas sekulārisms, kas ir izplatījies rietumos un galvenokārt Eiropā, ir ar defektu. Proti, kļūdainā iedoma, ka ticība un prāts ir divas nošķirtas cilvēka dzīves sfēras, kas savstarpēji nepārklājas, ir ārkārtīgi vājinājusi Eiropas civilizāciju, novedot to līdz katastrofas robežai. Kā viņš teica kādā runā 2004. gadā, “reliģijā mēdz būt sevišķi bīstamas pataloģijas, kas norāda uz nepieciešamību prāta dievišķajai gaismai būt par “kontroles orgānu”. ..Tomēr ..ir arī prāta pataloģijas.. prāta dižmanība, kas ir ne mazāk bīstama.” Pāvesta un kādreizējā kardināla, kurš 24 gadus ir bijis Ticības mācības kongregācijas jeb, kā agrāk teica, inkvizīcijas vadībā, piedāvātais risinājums šai dilemmai ir vīzija par Eiropu, kas atgriežas Mātes Baznīcas klēpī. Tāpēc, ka tās tradīcija ir tikusi filtrēta caur apgaismību un tai sekojošajām filozofijām, baznīca, viņaprāt, ir vienīgā, kas spēj nodrošināt sakarīgu saikni starp racionālisma bezdievību un reliģisku fundamentālismu, kas, paliekot nošķirti, civilizāciju ieraus vienas vai otras puses bezdibenī.
Daudzi ievērojami Romas katoļu baznīcas pārstāvji, starp tiem arī kādreizējie kardināla Ratcingera (saukta par “Dieva rotveleru”) kritiķi, ir norādījuši, ka līdz ar stāšanos pāvesta amatā viņa retorika un attieksme ir kļuvusi maigāka un pielaidīgāka. Protams, tas pēc būtības nemaina Benedikta konservatīvos teoloģiskos uzskatus, kas aizvien ir vērsti pret liberālo teoloģiju, universālismu, celibāta atcelšanu, dzimumlomu pārskatīšanu baznīcā un sabiedrībā un disciplīnas kritēriju mīkstināšanu pēc izdevīguma principa. (Piemēram, 2004. gada ASV prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā Ratcingers skaidri pateica, ka šā amata kandidāts Džons Kerijs pret abortiem vērstās liberālās attieksmes dēļ nav pielaižams pie Dievgalda.) Tomēr diskusijas iespēja ar pāvestu Benediktu XVI esot lielāka nekā ar kardinālu Ratcingeru.
Kāds no agrākajiem oponentiem – pasaules benediktīniešu ordeņa vadītājs Notke Volfs (viņš arī ir bavārietis) – Benedikta XVI attieksmi un viņa līdzšinējo vēsti pasaulei īsumā izsaka šādi: “Rietumu sabiedrība ir atrāvusies no sava Radītāja saknēm. Tāds pamatā ir pāvesta un arī mans uzskats. Musulmaņu teiktais par rietumu dekadenci daļēji ir patiesība, un tas ir tāpēc, ka mēs uzskatām: mums viss ir jānostāda un jānoorganizē tā, it kā Dieva nebūtu. No otras puses, arī ticībai ir jābūt saprātīgai – tai ir jāspēj pastāvēt prāta priekšā. Es teiktu, ka viņš (pāvests) to domā ne tikai attiecībā pret terorismu, bet arī attiecībā pret harizmātiķiem. Viņš saka, ka mums savā reliģiskajā domāšanas veidā ir jāpaliek skaidrā prātā. Senā rietumu tradīcija aizvien ir bijusi auglīga spriedze starp ticību un prātu.”
“Musulmaņi ..nejūt draudus no mūsu kristīgās morāles puses, bet gan no sekularizētās kultūras cinisma, kas noliedz pats savus pamatus.” (Kardināls J. Ratcingers, “Kristietība un kultūru krīze”, 2005. g.)
Tai pašā Rēgensburgas runā ažiotāžas dēļ vairumam iespējams ir paslīdējis garām būtisks pāvesta liktais uzsvars: paradoksālā kārtā rietumu racionālisms ir nodarījis kaitējumu saprātam. Proti, uzskatot, ka sekulārisms ir izpletis saprāta robežas līdz šim nebijušā plašumā, ir noticis pretējais. Daudzas no pašreizējām rietumu problēmām ir radušās no tā, ka Eiropai zūd spēja saprasties ar pārējo pasauli jeb – tā kļūst nesaprātīga un nesaprotama. Šai bīstamajai plaisai ir jātop novērstai, pārvarētai. “Mums tas izdosies vienīgi tad, ja prātu un ticību savienosim no jauna – ja pārvarēsim pašiem sev uzliktos prāta ierobežojumus, tos atstājot tikai empīriski verificējamām lietām, un vēlreiz spēsim atklāt tā plašos horizontus.”
Par Benedikta XVI politiku priesteris un zinātnieks Tomass Rīzs, kurš Vatikāna spiediena dēļ tieši pirms gada aizgāja no jezuītu žurnāla “America” redaktora amata, saka: “Rēgensburgas uzruna nebija par islāmu. Pāvesta primārais mērķis bija Eiropa. Viņš saredz lielu nepieciešamību tai atgriezties pie kristīgām saknēm. Tas ir viņa galvenais mērķis, un, ja viņam izdosies to sasniegt, tad tas pārtrumpos pat Jāņa Pāvila II sasniegumus, palīdzot graut komunismu.”
Lai sasniegtu ieplānoto, Benedikts XVI pirmām kārtām turpina jau Jāņa Pāvila II praktizēto konservatīvo politiku, noliegdams teoloģisko un sociālo liberālismu un tā proponēto atbrīvotību morāles jautājumos, dogmu nenozīmīgumu u.tml. Tomēr ignorēt sava laika iezīmes pāvests gluži vis netaisās. Piemēram, ļoti tālredzīga un rūpīgi pārdomāta šķiet viņa pievēršanās laju kustībām, kas mūsdienu stipri individualizētajā pasaulē ir kļuvušas populāras tradicionālās katoļu zemēs. Ja Romas katoļu draudzēs pēdējās pāris desmitgadēs ir vērojams dramatisks baznīcas apmeklējuma kritums, tad dažādas laju aktivitātes ārpus vai blakus baznīcas oficiālajiem pasākumiem plaukst un zeļ. Tiesa, šo kustību vadītāju un locekļu attieksmes ne vienmēr sakrīt ar Vatikāna oficiālo kursu, piemēram, jautājumā par laulību, kontracepciju, bikti u.tml., un dažkārt tās ir tikušas arī disciplinētas. Savukārt plašā un ietekmīgā kustība Focolare (ap diviem miljoniem piederīgo visā pasaulē) pēc dažu domām vispār ir sekta, un internetā pat ir mājas lapa tiem, kas meklē iespēju atlabt no šīs grupas traumatiskās ietekmes.
Lai vai kā, Benedikts XVI laju kustību nozīmi apzinās un mēģina, no vienas puses, iegūt to dalībniekiem simpātijas, bet, no otras puses – turēt tās maksimāli cieši pie oficiālās baznīcas. Tā arī 2006. gada maijā Otrajā laju kustību sanāksmē, kas pulcināja simtiem tūkstošus dalībnieku, viņa slavinājumi katoļu laju degsmei tika papildināti ar noteiktu uzsvaru uz to, ka viņi nav vis kādas reliģiskas demokrātijas pilsoņi vai garīguma bufetes apmeklētāji, bet gan noteiktas institūcijas piederīgie, kurā vara nāk no hierarhijas pašas augšas, no tās nemaldīgā vadoņa, līdz caur bīskapiem un priesteriem kā kanāliem tā nonāk lejā pie lajiem. “Es ticu jūsu gatavībai paklausīt,” pāvests viņiem teica.
Tāpat ļoti apdomīga ir Vatikāna politika atvērt savu izcilo augstskolu – Laterāna Pontifikālo universitāti Romā – islāma zemju studentiem, lai tie, tā teikt, no pirmajām rokām saņemtu zināšanas par rietumiem un kristietību, bet paši katoļi iegūtu kontaktus ar tuvākajā nākotnē iespējams nozīmīgiem cilvēkiem musulmaņu pusē.
Samērā nesen izveidojās arī interesanta sadarbība starp tolaik kardinālu Ratcingeru un Itālijas Senāta prezidentu Marčello Peru, kas savulaik bija Pizas universitātes filozofijas profesors. Tas bija pēc tam, kad tika noraidīts priekšlikums jaunveidotās Eiropas Savienības konstitūcijas preambulā iekļaut atsauci uz tās saknēm kristietībā. Liels bija publikas pārsteigums, kad vienā un tai pašā dienā un viens no otra neatkarīgi kardināls Ratcingers un senators Pera (kas sevi apliecina par neticīgo) teica publiskas runas, kuru saturs ievērojami pārklājās. Galu galā tas viss beidzās ar abu kopēji izdotu grāmatu “Bez saknēm”. (Angļu izdevums – “Without Roots: The West, Relativism, Christianity, Islam”, NY: Basic Books, 2006. ) M. Pera savu pozīciju raksturo šādi: “Ja mēs nespējam atzīt faktu, ka kristietība ir veidojusi mūsu kultūru, mēs zaudējam savu identitāti. Un kā gan tādā gadījumā lai mums būtu dialogs ar citām civilizācijām? Tieši tas ir noticis gadījumā ar islāmu. Eiropa zaudē savu dvēseli. Mēs ne tikai vairs neesam kristīgi – mēs esam antikristīgi. Tas ir, mēs nezinām, kas mēs esam.”
“Eiropa ir inficēta ar savādu nevēlēšanos pēc nākotnes.” (Kardināls J. Ratcingers, “Bez saknēm”, 2004. g.)
Šis gadījums ne vien parāda pašreizējā pāvesta spēju saprasties un sadarboties vismaz ar kādu daļu no mūsdienu Eiropas intelektuāļiem un politiskajiem līderiem, bet arī Benedikta XVI primārā rūpju bērna – Eiropas – savdabību, jo, piemēram, Amerikā tāds politiķis kā itāļu senators Pera – neticīgais, bet ar fundamentāli konservatīvu ētiku – ir grūti iedomājams. Un viņš nav vienīgā intelektuālās jomas slavenība, ar kuru pašreizējam pāvestam ir iznācis saprasties. Tāds ir arī, iespējams, pašlaik izcilākais Eiropas intelektuālis filozofs Jirgens Habermass, kuru Bavārijas Katoļu akadēmija 2004. gadā kopā ar kardinālu Ratcingeru uzaicināja uz publisku forumu. Tajā Habermass teica, ka mūsdienu sabiedrībai ir pienācis laiks kļūt “postsekulārai”. Pāris gadus pirms tam viņš ir arī teicis, ka reliģiska pārliecība nav vis nejēdzība, kā to filozofija ilgstoši ir mēģinājusi pasniegt, bet gan “izaicinājums izziņai”, kas filozofijai ir jāpieņem par patiesu.
Īsi sakot, tā vien šķiet, ka pašlaik Eiropā un arī citviet pasaulē ir samērā labvēlīga vide Benedikta XVI pret sekulārismu vērstajai politikai un centieniem atkarot kristietībai sabiedrisko un intelektuālo nozīmību. Un viņš šajos centienos nav viens. Piemēram, Kenterberijas arhibīskapa pārstāvis pie Svētā Krēsla bīskaps Džons Fleks anglikāņu viedokli izsaka šādi: “Es domāju, ka pasaulē ir liels skaits kristiešu, kuri teiktu apmēram tā: lai gan mums ir daži jautājumi par pāvestību, mēs esam sākuši skatīties uz katoļu pāvestu kā uz līderi. Zināmā mērā viņš pārstāv visus kristiešus.” Nākas piekrist: zināmā mērā tas tā ir.
Un šeit nu pie samērā idilliskā ievada un nosacīti triumfālā iztirzājuma ir jāpievieno veselīgi skeptisks nobeigums – par “zināmā mēra” robežām. Par teoloģiskajām jeb ticības robežām ir skaidrs – tās ir iezīmētas luterāņu ticības apliecībās. Visskaidrāk – Šmalkaldes artikulos un Traktātā par pāvesta varu un primātu. Kopš reformācijas šai ziņā ne tikai nekas nav mainījies (kā to mēģina iestāstīt teoloģiski ignorantā Pasaules luterāņu federācija), bet gan šo konkrēto apliecību nozīmība ir kļuvusi vēl stabilāka. (Piemēram, jaunieviestās ex cathedra jeb pāvesta nemaldības dogmas dēļ.)
Ne mazāk skaidras robežas entuziasmam par Benedikta XVI aktivitātēm iezīmē arī viņa paša augstu vērtētā “prāta dievišķā gaisma”. Šai jomai piederas arī Romas katoļu baznīcā sasāpējušais jautājums par celibātu – tas nav tikai teoloģisks. Bet uz to vēl varētu pievērt acis kā uz iekšējo lietu un “viņu pašu darīšanu” (lai gan tas sasaucas ar nākamo iebildumu). Tomēr nekādā gadījumā par iekšējo lietu nevar uzskatīt to, ko Vatikāns aizvien spītīgi cenšas par tādu pataisīt – seksuālos noziegumus šīs baznīcas draudzēs un iestādēs.
“Pret dievišķo kurls saprāts, kas reliģiju atstumj subkultūras jomā, ir nespējīgs iesaistīties kultūru dialogā.” (Pāvests Benedikts XVI, no uzrunas Rēgensburgas universitātē 2006. g. 12. septembrī)
Īrijā ir organizācija ar baisu nosaukumu – “Viens no četriem” (“One in Four”). Baiss tas ir tāpēc, ka izsaka attiecību, kādā šai zemē ir mērāmi katoļu baznīcai piederīgie pieaugušie, kuri bērnībā ir piedzīvojuši seksuālu pāridarījumu. Pats šīs organizācijas vadītājs Kolms O’Gormans 14 gadu vecumā, būdams korists un altāra zēns lauku draudzē Fernsas diecēzē, ir ticis vietējā priestera regulāri aizskarts un izvarots. Īrijā kā sevišķi katoliskā zemē seksuālo pāridarījumu proporcija ir lielākā Eiropā, bet ASV lielāks ir no priesteriem cietušo skaits. Pēc “One in Four” datiem abām zemēm gan varētu būt kopējs varmāku īpatsvars starp garīdzniekiem – apmēram četri procenti.
Grēcīgā pasaule, protams, visur ir tikai pasaule, un arī cilvēki ir tikai cilvēki, lai kādai sabiedrības daļai tie piederētu, tomēr šai gadījumā sevišķi bēdīgs ir mistera O’Gromana atzinums: “Vatikāns nekad un nekādi nav uzņēmies atbildību par garīdznieku seksuālajiem nodarījumiem. Nekad. Jānis Pāvils runāja par savu sāpi. Benedikts runāja par savu satriektību. Bet Vatikāns nekad nav atzinis, ka tas nav spējis īstenot tam uzlikto atbildību.” Savukārt Vatikāna gadu desmitiem ieturēto tradīciju nogrēkojušos priesterus “sodīt”, vienkārši pārceļot uz citu diecēzi, O’Gormans komentē šādi: “Tas nebija tikai kāds labdabīgs pārpratums. Šajos gadījumos tā bija apzināta pieeja. Pēc mana ieskata visā šajā darbojas iedibināta sistēma, un Vatikāns ir tās sirds.”
Benedikta XVI teiktais par mūsdienu pasaulei draudošajām briesmām ir patiess. Nepatiesa ir viņa ietiepīgā (saskaņā ar Romas katoļu mācību gan – patiesā un vienīgā iespējamā) pārliecība par savu stāvēšanu pāri vai pat ārpus šīs pašas mūsdienu pasaules. Pilnīgi noteikti pietiekams daudzums labas gribas ietekmīgu pasaules līderu un gana daudz domāt un darīt spējīgu ļaužu neatkarīgi no reliģiskās pārliecības spēj un pat grib piekrist Benedikta XVI uzstādījumiem un rīkoties katrs pēc sava aicinājuma, lai vērstu mūsu dzīvi un sadzīvošanu uz labu. Tomēr ar atziņu, ka par spīti sakāmvārdam ne visi ceļi ved uz Romu, kā arī ne visa patiesība un atziņa tajā vienā mājo. Pat ja poētiski un emocionāli mēs, kristieši, varam dēvēt Baznīcu par savu māti, tai tomēr nav būtiskas saiknes ne ar Romu, ne pāvestību.
Didzis Meļķis