Priekšvārds 1. Mozus grāmatas skaidrojumam
Kopš laika, kad Luters lasīja savas lekcijas par 1. Mozus grāmatu, ir pagājuši turpat piecsimt gadi. Mēs dzīvojam citā sociālā sistēmā, ir mainījušies zinātnes atzinumi, papildinājušās zināšanas par vēsturi un valodniecību, bet Lutera komentāri kā ārkārtīgi dziļš un skaidrs evaņģēliskās teoloģijas avots ir aktuāli joprojām. Tie nav tikai Lutera pirmās Bībeles grāmatas komentāri, bet sniedz arī samērā pilnīgu nobriedušā reformatora teoloģijas izklāstu kopumā un atspoguļo viņa dzīves pēdējās desmitgades teoloģiskās cīņas un konfliktus.
Lekciju vēsture
Lekcijas par 1. Mozus grāmatu Luters sāka 1535. gada 1. jūnijā tūdaļ pēc tam, kad viņš bija beidzis 90. psalma izklāstu. Jau pēc mēneša lekcijas vajadzēja pārtraukt, jo mēra epidēmijas dēļ Vitenbergas Universitāte tika pārcelta uz Jēnu. Lekciju kurss tika atsākts apmēram pēc pusgada. No 1536. gada decembra līdz nākamā gada martam lekcijas atkal tika pārtrauktas. Šajā laikā Luters slimoja, kā arī dažādu pienākumu dēļ vairākkārt bija spiests atstāt Vitenbergu. Laikā no 1538. gada februāra līdz 1539. gada martam savās lekcijās viņš bija spējis pavirzīties uz priekšu tikai no 17. līdz 19. nodaļai. Šķiet, ka 1541. gadā Luters vispār nelasīja lekcijas. Nākamajā gadā viņš bija ticis līdz 26. nodaļai, 1543. gada sākumā – līdz 31. nodaļai un 1545. gada sākumā – līdz 45. nodaļai. Lai gan Luters necerēja lekcijas par 1. Mozus grāmatu pabeigt savas dzīves laikā, tomēr 1545. gada 17. novembrī, trīs mēnešus pirms savas nāves, viņam tomēr izdevās pielikt punktu savam vairāk nekā desmit gadu ilgajam, monumentālajam darbam. “Tāda ir mīļā “Genesis” grāmata. Lai mūsu Kungs Dievs dod, ka citi pēc manis to spētu paskaidrot labāk! Es pats neko vairāk nespēju – esmu pārāk vājš. Lūdziet par mani Dievu, lai Viņš man dod svētīgu pēdējo stundiņu!” Ar šiem vārdiem Luters beidza savas lekcijas par 1. Mozus grāmatu un savu profesora karjeru Vitenbergas Universitātē. Šīs skopās ziņas ir gandrīz viss, kas zināms par lekciju norisi.
Lutera 1. Mozus grāmatas komentāru autentiskums
Galvenā problēma, kas saistīta ar komentāru tapšanu, tomēr nav skopās vēsturiskās ziņas par lekciju norisi, bet gan Lutera 1. Mozus grāmatas komentāru autentiskums.
Luters nebija plānojis savas lekcijas publicēt un uzskatīja tās tikai par vingrināšanos Dieva vārdā kopā ar Vitenbergas studentiem, lai nebūtu jāpavada vecumdienas slinkojot. Tikai pēc lielas pierunāšanas viņš piekrita komentāru publicēšanai, kuri bija izveidoti no viņa studentu lekciju piezīmēm. Turklāt jāņem vērā, ka šo lekciju pieraksti tika publicēti pārstrādāti un rediģēti. Diemžēl mācītāja un Lutera sekretāra Georga Rorera (1492–1557) un Vitenbergas Universitātes mācībspēka Kaspara Krucigera (1504–1548) piezīmes nav saglabājušās. Ir pieejamas tikai mācītāja Lutera sekretāra Veita Dītriha (1506–1549) piezīmes, kuras tika publicētas četros sējumos no 1544. līdz 1554. gadam. 1549. gadā V. Dītrihs nomira, un darbu pabeidza Nīrenbergas ģimnāzijas profesors un rektors mācītājs Mihaels Rotings (1494–1588) un Lutera “Galda runu” apkopotājs mācītājs Hieronims Besolds (ap 1500–1562). Diemžēl arī viņi komentāriem pievienoja savus paskaidrojumus un veica pat nelielas izmaiņas, pieskaņojot tos saviem teoloģiskajiem uzskatiem. Tādēļ lasītājam jābūt piesardzīgam, zinot, ka ne visur šajā darbā viņš atrod paša Lutera teoloģiju.
1936. gadā Peters Meinholds publicēja pētījumu, kurā viņš secināja, ka V. Dītrihs lielā mērā atradies vēlīno Melanhtona uzskatu ietekmē. Pēc viņa domām, 1. Mozus grāmatas komentāri tikuši publicēti, lai piešķirtu Melanhtona revidētajiem uzskatiem, kurus viņš sāka paust pēc 1540. gada, Lutera atbalstu un autoritāti. Melanhtons centās Lutera eshatoloģiski orientēto biblisko teoloģiju atvedināt uz Aristoteļa substanču ontoloģiju, kuru Luters bija noraidījis. Tas noveda Melanhtonu un viņa studentus pie izmaiņām tādos doktrināros jautājumos kā Bauslības raksturs, gribas nebrīve, Kristus klātbūtnes veids Altāra sakramentā, grēknožēla un ticība. Šie jautājumi beidzot tapa atrisināti “Konkordijas formulā”, kur Melanhtona un viņa sekotāju uzskati tika noraidīti.
Lutera darbu Amerikas izdevuma 1. sējuma priekšvārdā Jaroslavs Pelikans piekrīt, ka P. Meinholda šaubas par Lutera 1. Mozus grāmatas autentiskumu ir daļēji pamatotas, tomēr viņš uzskata, ka komentāru redaktoru veiktās izmaiņas attiecas tikai uz nebūtiskiem jautājumiem, tādiem kā astroloģijas aizstāvēšana, Dieva eksistences pierādījumi un saprātā balstītie argumenti par cilvēka dvēseles nemirstību. J. Pelikans tādējādi noraida P. Meinholda skepticismu kā pārspīlētu. “Rokas dažkārt gan ir redaktoru rokas, bet balss tomēr ir Lutera balss,” secina J. Pelikans.
Citādās domās ir baznīcas vēsturnieks Džeimss Nestingens, uzskatīdams, ka J. Pelikana attieksme ir tendencioza. Viņš domā, ka Veimāras un Amerikas izdevumos publicētie Lutera 1. Mozus grāmatas komentāri tomēr ir kompromitēts teksts, ko rediģējuši Melanhtona skolnieki, lai piedēvētu Luteram Melanhtona uzskatus. Tādēļ komentāri jālasa ar kritisku attieksmi, īpaši tajos jautājumos, kuros filipisti, kā vēlāk nosauca Melanhtona sekotājus, uzskatīja par vajadzīgu veikt izmaiņas. Tādēļ domas, kas paustas Lutera 1. Mozus grāmatas komentāros, vajadzētu salīdzināt ar Lutera iepriekš sacīto viņa agrākajos darbos. Piemēram, Lutera izteikumi par predestināciju, izklāstot 1. Moz. 26:9, jāapskata viņa agrākā darba “Par gribas verdzību” skatījumā, nevis otrādi.
Te varētu piekrist, ka piesardzība, lasot Lutera 1. Mozus grāmatas komentārus, ir nepieciešama, tomēr kopumā šis monumentālais darbs ir uzskatāms par paša Lutera veikumu. Lutera pētnieki ir norādījuši, ka ne visos gadījumos P. Meinholda kritiskā attieksme bijusi pamatota. Viens no Lutera darbu Amerikas izdevuma redaktoriem Hiltons Osvalds un reformācijas pētnieks Džordžs Roberts savā grāmatā “Luters – Svēto Rakstu skaidrotājs” apgalvo, ka “Lutera lekcijas par 1. Mozus grāmatu var droši uzskatīt par neatņemamu viņa teoloģijas un domas avotu”. Arī ievērojamais Lutera pētnieks Martins Brehts par Lutera 1. Mozus grāmatas komentāriem norāda, ka tajos ir redzams Lutera gars, un tādēļ, “neraugoties uz vēlākajiem grozījumiem, šo monumentālo darbu joprojām var uzskatīt vispirms par viņa darbu un tādējādi noderīgu avotu”. Tomēr dažos atsevišķos jautājumos kritiska piesardzība lasītājam būtu jāievēro, bet kopumā darbs uzskatāms par Lutera veikumu.
Komentāros izmantotie avoti un Lutera ebreju valodas zināšanas
Luteram bija apbrīnojami laba atmiņa, un viņš ne tikai spēja no galvas citēt Svētos Rakstus, bet arī samērā brīvi lietot baznīctēvu un klasisko autoru darbus. Dažus antīkās literatūras darbus viņš zināja gandrīz no galvas. Tomēr gandrīz nevainojamā klasisko autoru citātu precizitāte, kas vērojama 1. Mozus grāmatas komentāros, liecina, ka citāti ir vēlāko redaktoru rediģēti un papildināti. Dažreiz tie gandrīz pilnībā varētu būt vēlākie redaktoru iespraudumi. Tādējādi – kā secina J. Pelikans – mēs nevaram būt pilnīgi droši, kurus antīko klasiķu citātus lietojis pats Luters, kuri piedēvējami teksta redaktoriem.
Kas attiecas uz baznīctēviem, Luters bija pamatīgi iepazinies ar Augustīna darbiem, un Augustīna citātus 1. Mozus grāmatas komentāros, šķiet, minējis viņš pats. Luteram bija pieejami arī citu baznīctēvu darbu kopsavilkumi, kurus viņš bija labi iepazinis turpat četrdesmit gadus ilgajā profesora darbā. Viens no visplašāk lietotajiem autoriem šajos komentāros ir franču pētnieks un ekseģēts Sorbonnas Universitātes profesors Nikolass no Liras (ap 1270–1340). No viņa Luters smēlis savas zināšanas par rabīnu ekseģētiskajiem rakstiem, kā arī šo to no baznīctēvu ekseģētiskajām atziņām. Jau savā studiju laikā Luters bija labi iepazinies ar 12. gadsimta sholasta Pētera Lombardieša “Sentencēm”. Šajā grāmatā bija apkopotas un sistematizētas baznīctēvu dogmatiskās atziņas. Luters pats bija lasījis lekcijas par Lombardieša “Sentencēm” no 1509. līdz 1510. gadam Erfurtes universitātē.
Šajā laikā Luters arī iepazinās ar slaveno Reihlina ebreju valodas gramatikas grāmatu “Rudimenta”. Lai gan sākumā Luters nesaistīja ebreju valodas studijas ar Svētajiem Rakstiem, jo pilnībā paļāvās uz latīņu Vulgātas izdevumu, tomēr ar laiku viņš arvien augstāk un augstāk sāka novērtēt ebreju valodas nozīmi Rakstu pētniecībā. Lai gan pats savas ebreju valodas zināšanas Luters nevērtēja augstu, īpaši gramatikas jomā, tomēr, kā to liecina viņa 1. Mozus grāmatas komentāri, arī šajā jomā viņš bija profesionālis. Pazīstamais ekseģēts un orientologs Pauls E. Krečmans (Kretzman), aplūkojot Lutera 1. Mozus grāmatas komentārus, secina, ka “Luters bija ne tikai lielisks teologs, bet arī viņa valodu zināšanas, ebreju valodu ieskaitot, pavisam noteikti atbilda zinātnieka līmenim, liecinot par augstu kompetenci neatkarīgos pētījumos un spriedumos, tālu no verdziskas pieķeršanās tradīcijai. Papildu viņa skaistajai valodai tas ir vēl viens iemesls, kas mudina studēt Luteru”. Tomēr galvenais iemesls, kas mudina lasītājus joprojām iedziļināties Lutera 1. Mozus grāmatas komentāros, ir īpašais veids, kā Luters šo grāmatu skaidro.
Luters – Rakstu skaidrotājs 1. Mozus grāmatas komentāros
Aleksandrijas teologi Klements un Origens Vecās Derības tekstu saprata kā burtu, kas nokauj. Garīgu, dzīvību nesošu nozīmi Vecās Derības tekstam viņi centās piešķirt, skaidrojot Veco Derību alegoriski. Šo Vecās Derības izpratni pārņēma un papildināja viduslaiku baznīca, kas Bībeles tekstu parasti skaidroja četros veidos – burtiski, alegoriski, analoģiski jeb morālā nozīmē un tropoloģiski jeb eshatoloģiskā nozīmē. Tā konkrētais Rakstu saturs arvien vairāk un vairāk zaudēja savu nozīmi. Luters jau diezgan agri atgriezās pie burtiskas Rakstu izpratnes, uztverot Rakstus kā Bauslību un Evaņģēliju. Viņš gan neuzskatīja, ka Vecā Derība būtu Bauslība un Jaunā Derība – Evaņģēlijs, bet Bauslība un Evaņģēlijs Luteram ir divi veidi, kā Dievs runā gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā. Bauslība ir viss, kas pavēl, piespiež, draud un biedina, bet Evaņģēlijs ir īpašs Dieva mierinājuma vārds Kristū; ar to Dievs mierina, iedrošina un iepriecina Bauslības satriektu sirdsapziņu. Izvairīdamies no alegoriskā Rakstu skaidrošanas veida, Lutera komentāri savā ziņā kļūst par vēsturisku skaidrojumu, tas ir, viņš pagātnes notikumus cenšas skaidrot kā reālus vēstures notikumus, tomēr tā ir citāda vēstures izpratne nekā tā, kuru mēs pazīstam kā vēsturisko pētniecību pēc apgaismības laika. Dž. Nestingens norāda, ka Luters necentās teorētiski rekonstruēt teksta sākotnējo nozīmi, bet drīzāk darīt tekstu saprotamu saviem klausītājiem kā Dieva vārdu, kas “nes” Kristu, līdz ar Viņu ienesot dzīvību smagajā ikdienas vēsturiskajā realitātē. Šim nolūkam Luters izmantoja viņam pieejamo vēsturisko informāciju un, ja tas bija nepieciešams, pat alegoriju. Tādējādi senie Bībeles personāži ieguva jaunu dzīvību, pārceļoties no senajiem laikiem Lutera pasaulē, un kļuva skaidrs, ka Bībeles teksts vienmēr ir aktuāls, nozīmīgs un dzīvs vārds.
1. Mozus grāmata Luteram bija grāmata, kas domāta baznīcai. Katrā pirmās Bībeles grāmatas lappusē viņš spēja ieraudzīt baznīcas vēsturi, jo Dievs nekad nebija bez Savas tautas. Protams, Luters zināja, ka 1. Mozus grāmata ir ebreju Svētie Raksti. Visiem zināma ir Lutera izteikti negatīvā attieksme pret jūdiem, kas īpaši raksturīga viņa mūža pēdējiem gadiem. Tomēr šo attieksmi nevar uzskatīt par antisemītismu, jo Lutera pretinieks bija nevis jūdi kā nācija, bet gan viņu reliģija. Tādēļ viens no jautājumiem, kuram Luters pievēršas cauri visai 1. Mozus grāmatai, ir jautājums par Dieva tautu. Jūdi lepojās ar savu fizisko piederību Ābrahāma dzimtai, saukdami sevi par Ābrahāma bērniem: “Jūs, kristieši, esat pagāni, nevis Ābrahāma dzimums, tādēļ velti lepojaties, saukdami sevi par baznīcu, jo būt baznīcai nozīmē – būt Ābrahāma mantiniekiem.” Šis arguments šķiet ļoti spēcīgs, bet Luters atrod tā atspēkojumu – arī Ismaēls fiziskā ziņā ir īsts Ābrahāma pēcnācējs, tomēr tiek atstumts un nesaņem mantojumu kopā ar Īzāku. Tādējādi top skaidrs, ka ne katrs Ābrahāma pēcnācējs ir viņa mantinieks, tomēr ir nepieciešams uzskatāmi pierādīt, kuri tad ir īstie Ābrahāma mantinieki. Paveikt šo uzdevumu Luteram lieliski palīdz apustulis Pāvils, kas, pamatodamies uz Mozus vārdiem, pierāda, ka vienīgie īstie Ābrahāma mantinieki ir nevis viņa fiziskie pēcteči, bet mantinieki pēc apsolījuma, tas ir, tie, kas tic Kristum. Luters kā vēl vienu pierādījumu min arī Jāņa Kristītāja vārdus: “Es jums saku: Dievs no šiem akmeņiem var radīt Ābrahāmam bērnus” (Mt. 3:9). Tādējādi miesīga pēctecība pati par sevi vēl neko nenozīmē. Arī Absaloms, kas sadumpojās pret savu tēvu, ir miesīgs Dāvida dēls, tomēr bez ticības viņš iet pazušanā. Tas pats būtu noticis pat ar Īzāku, ja viņam nebūtu ticības, un arī bagātais vīrs Lūkas līdzībā sauc Ābrahāmu par savu tēvu, tomēr viņš to dara veltīgi (Lk.16:24). “Tādēļ,” secina Luters, “Svētais Pāvils pareizi saka – īstie mantinieki ir tie, kuri dzird apsolījumu un tam tic – neatkarīgi no tā, vai viņi ir vai nav dzimuši no Ābrahāma miesas. Jo apsolījums, kas ir Dieva vārds, ir tik spēcīgs un varens, ka sauc vārdā to, kā vēl nav, it kā tas jau būtu, Rom. 4:17, un, kā Mt. 3:9 sacīts, Dievs spēj no akmeņiem radīt Ābrahāma bērnus. Miesa jeb miesīga dzimšana to nespēj. Tādas lietas spēj darīt vienīgi visspēcīgais Dieva vārds.” Tātad nevis fiziska izcelšanās vai nacionāla piederība dara par īstu Ābrahāma bērnu un mantinieku, bet gan ticība Dieva vārdā apsolītajam Kristum.
Lutera ekseģētiskā cīņa ar jūdiem par Dieva tautas titulu bija vairāk teorētiska nekā eksistenciāla. Daudz smagāka bija cīņa ar Romas baznīcu, kas arī pretendēja uz šo titulu. Šajā cīņā Luters izmantoja nedaudz citādus ekseģētiskos principus nekā diskusijās ar jūdiem. J. Pelikans norāda uz trim galvenajiem ieročiem, kurus Luters cīņai pret Romas katolicismu rod pirmajā Bībeles grāmatā.
Dr. Jaroslavs Pelikāns
Viens no veidiem bija 1. Mozus grāmatā aprakstītos konfliktus lietot kā ilustrāciju cīņai starp patieso un viltus baznīcu. Šī cīņa sākas līdz ar Ādama un Ievas krišanu un turpinās viscaur baznīcas vēsturē, kur vērojams tas pats naids, kas starp Kainu un Ābelu, Ismaēlu un Īzāku, Ēsavu un Jēkabu – Dieva baznīcu un velnu. Otrs princips bija baznīcas amatu, politiskās ietekmes un cita veida ārējo pazīmju nozīmes ierobežošana. “Ne tikai ķeceri, bet arī turki un jūdi sauc sevi par baznīcu. Tādēļ tas, kurš vienkārši apgalvo, ka viņš ir baznīca, vēl neko nav pateicis – viņam tas jāpierāda.” Nepietiek arī ar to vien, ja kāds tiek saukts par baznīcas bīskapu, priesteri vai kardinālu, jo “tās visas, kā Svētais Pāvils Rom. 9:8 saka, ir miesīgas lietas un saistītas tikai ar cilvēku, bet Dievs neuzlūko cilvēka vaigu.” Te Luters skarbiem vārdiem vēršas pret pāvestu un viņa piekritējiem, kas apgalvo, ka apustuliskā pēctecība, kas saņemta ar roku uzlikšanu, un dažādi baznīcas amati padara tos par likumīgo baznīcu, bet luterāņus sauc par atkritējiem – “atmestiem un nedzīviem baznīcas locekļiem”. Luters secina, ka lietas ir pilnīgi citādas, tieši pretējas, nekā to apgalvo Romas oficiozi: “Tādēļ, kaut arī viņi lielās ar sukcesiju, amatu un likumīgo varu, tomēr, neticēdami apsolījumam, viņi nav nekas vairāk kā Ismaēls Ābrahāma namā.” Visu nosaka nevis formāla ārēja piederība, nevis amati un nosaukumi, laicīga bagātība, ietekme, gudrība un pasaules atzinība, bet gan Dieva apsolījums un paļāvības pilna ticība šim apsolījumam. “Tādēļ mums labi jāiegaumē šie vārdi, jo tie vēršas pret visiem, kuri lielās ar miesu. Jūdi lielās ar savām asinīm – ar to, ka viņi esot Ābrahāma dzimums. Turki lielās ar savām uzvarām un lielo varu. Pāvests lielās ar sukcesiju, sacīdams, ka savu amatu esot mantojis no apustuļiem. Savukārt mēs sakām, ka nav pamata secināt: mēs esam apustuļu sekotāji, kas mantojuši amatu, tādēļ esam baznīca. Jo šeit ir rakstīts: “No Īzāka tiks dēvēti tavi pēcnācēji,” nevis no Ismaēla. Tas nozīmē: Dieva tauta ir nevis tie, kuriem ir miesīga sukcesija, bet gan tie, kuriem ir apsolījums un kuri tam tic, tie ir Dieva tauta.”
Tomēr Luters necentās saistībā ar dievkalpošanu noliegt visu ārējo. Sava nozīme bija gan amatiem, gan ceremonijām, bet tas viss ir domāts nevis ārējas godības izrādīšanai, bet Dieva vārda sludināšanai. Tas ir trešais princips, kuru Luters atrod 1. Mozus grāmatā, kas palīdz viņa cīņā pret Romas katolicismu. Tieši Dieva vārds ir tas, kas veido, rada un nosaka Viņa baznīcu.
Līdzās jūdiem, turkiem un Romas katolicismam Luteram nācās cīnīties arī ar fanātiķiem jeb entuziastiem, kas pārstāvēja reformācijas kreiso spārnu. Šie ļaudis pret Luteru vērsa tos pašus argumentus, kurus Luters bija izmantojis savā cīņā pret Romas katolicismu. 1. Mozus grāmatā Luters rod divus ekseģētiskus principus, kas ļauj viņam atspēkot jūsmotāju argumentus.
Viens no šiem paņēmieniem bija visas 1. Mozus grāmatā aprakstītās teofānijas skaidrot ar Dieva vārda kalpošanas amatu. Otrs princips bija 1. Mozus grāmatā aprakstītās brīnumu zīmes un apsolījumus skaidrot kā pierādījumu tam, ka, radīdams Savu baznīcu, Dievs vienmēr darbojas caur Savu vārdu un sakramentiem.
Fanātiskie Lutera pretinieki Vecās Derības teofānijas, vīzijas un sapņus uzskatīja par nepastarpinātām, tiešām Dieva atklāsmēm. Tādēļ Luters ne tikai meklēja Vecās Derības teofānijās Dieva Dēlu, bet viņš tajās centās atrast arī norādes uz kalpošanas amatu. Luters bija izveidojis hronoloģisku Vecās Derības tabulu, kurā bija minēti visu patriarhu dzīves gadi. Izmantojot šo tabulu, Luters vienmēr spēja norādīt, ka tad, kad Mozus rakstīja “Dievs runājis”, tas bijis kāds no patriarhiem, kas runājis Dieva vārdā. Gadījumos, kad šāds skaidrojums nebija iespējams, Luters uzskatīja, ka tas, kas kalpojis ar Dieva vārdu, bijis eņģelis. Tā tas bijis, piemēram, tad, kad Dievs sauca paradīzes dārzā: “Ādam, kur tu esi?” Savukārt, kad Dievs uzrunāja Kainu, Viņš to darīja ar Ādama starpniecību; kad Dievs aicināja Noasu iekāpt šķirstā, Viņš to darīja ar Metuzāla starpniecību; arī Ābrahāmu Dievs aicināja ar svētu vīru starpniecību, un, pavēlot Ābrahāmam neupurēt Īzāku, bija vajadzīga ārējā vārda starpniecība, lai pārliecinātu viņu. Līdzīgi tas noticis arī visos citos gadījumos. Dievs runājis ar kalpošanas amata starpniecību.
Fanātiķu naids pret kalpošanas amatu izpaudās arī kā dziļa nepatika pret tiem ārējiem līdzekļiem, ar kuriem Dievs Sevi atklāja, proti, vārdu un sakramentiem. Šo attieksmi Luters uzskatīja par raksturīgu visiem ķeceriem un norādīja, ka, tāpat kā bez Dieva vārda nevar būt Gars, tāpat bez sakramentiem nevar būt nedz Dieva vārds, nedz baznīca. Patriarhu laika baznīcai bija gan Dieva vārds, gan sakramenti. Tās bija dažādās zīmes, kas pavadīja patriarhiem dotos Dieva vārda apsolījumus. Luters saskatīja šādas zīmes laba un ļauna atzīšanas kokā, apģērbā, kuru Dievs deva Ādamam un Ievai, pēc plūdiem tā bija varavīksne, upuri un citas Dieva žēlastības zīmes, ar kurām Dievs atklāja Sevi un cēla Savu baznīcu.
Tādējādi, skaidrojot 1. Mozus grāmatu, Lutera ekseģētiskā darba centrā ir Dieva tauta jeb baznīca. Tas ir viņa savdabīgi vēsturiskais un burtiskais Rakstu skaidrošanas princips, kas atšķiras no tā, ko mēs mūsdienās parasti saprotam ar šiem vārdiem. Šāds Rakstu izklāsts ļauj Vecās Derības svētajiem Ādamam un Ievai, Ābrahāmam un Sārai, Jēkabam un Rahēlei kļūt mums tik tuviem, ka viņu dzīves stāsts kļūst arī par mūsējo. Te slēpjas lielā un nepārspējamā vērtība, kas Lutera 1. Mozus grāmatas komentāriem joprojām ir mūsu dienās un kas to atšķir no mūsdienu pētnieku darbiem.
Basils Fabers, kurš pirmais sāka šā Lutera darba tulkošanu vācu valodā, sava tulkojuma priekšvārdā norādīja, ka šajā darbā saplūst kopā visa Lutera teoloģija. Uzskaitot visus tos ieguvumus, ko dod šī Lutera darba lasīšana, viņš secināja: “Es uzskatītu to par grēku, ja šāda bagātība paliktu pieejama tikai latīņu valodas pratējiem.” Pie tādas pašas pārliecības nonāca šā Lutera darba tulkošanā iesaistītais Luterisma mantojuma fonda kolektīvs. Ar Dieva žēlsirdīgo gādību tagad parāds arī latviešu lasītājiem tiek atdots.
lārs Plūme