Sauls – Kristus sekotājs
Ceļojumu pa apustuļu gaitām mēs pārtraucām pie notikumiem, kas saistīti ar Saula tapšanu par sekotāju Kristum. Tomēr Lūkas liecības par Saula pārvērtībām ar to nebeidzās. Viņš sniedz mums turpmākās liecības, kas ar Saulu notika jau nākamajās dienās pēc viņa kristības: ” Viņš palika dažas dienas pie mācekļiem Damaskā un tūdaļ sludināja par Jēzu sinagogās, ka Tas ir Dieva Dēls.” (Ap.d. 9:19–20) Ar šo vārdu “tūdaļ” Lūka acīmredzot ir gribējis uzsvērt tās milzīgās un krasās pārvērtības, kādas notika ar Saulu tūliņ pēc viņa kristības. Ar to arī, šķiet, ir izskaidrojams it kā neloģiskais visu to notikumu iestarpinājums, kas bija saistīts ar Saulu uz šā Damaskas ceļa. Tūdaļ – tas nozīmē ārkārtīgi strauju notikumu attīstību, kas tieši saistīti ar Saula kristību: to, ko viņš vajāja un gribēja iznīcināt kā lielu ļaunumu, viņš jau pēc dažām dienām pasludināja par “Dieva Dēlu”. Patiesībā runa ir par pilnīgi citu cilvēku, un visu šo pārvērtību īstais un vienīgais cēlonis un pamatojums – Nācarieša Jēzus vārdā. Ja iemeslus, kāpēc Sauls tik ļoti vajāja kristiešus, uzskatām tikai kā Saula iekšēju aicinājumu cīnīties viņa izpratnē pret maldu mācību, tad šāds uzskats, manuprāt, ir visai virspusīgs. Diez vai Saula dedzīgumu varētu attiecināt uz kaut kādu agresivitāti, kas piemistu Saula raksturam, viņa dabai. Tik vienkārši diez vai šīs lietas varētu būt. Tomēr viena lieta, kas turklāt ir tieši saistīta ar vīziju uz Damaskas ceļa, ļauj mums skatīties uz šiem notikumiem ar citādām acīm, proti, Saula dziļā pārliecība, ka Jēzus ir miris. Līdz ar to kristiešu mācība par augšāmcelto Mesiju, viņaprāt, bija absolūta māņticība, pret kuru ir nopietni jācīnās.
Ilūzija vai realitāte
Centrālais jautājums šajā sakarā ir tas, cik lielā mērā arī mēs varam būt pārliecināti, ka Sauls tiešām ir redzējis Jēzu? Vispirms ir svarīgi vērst vērību uz paša apustuļa Pāvila stingro uzsvaru (1.Kor. 15:8), ka viņš ir redzējis Jēzu. Viņam par to nav nemazāko šaubu. Jēzus, kuru viņš uzskatīja par mirušu, ir dzīvs un ir Kungs pār visu un visiem. Viņa pārliecība bija nešaubīga un nelokāma, ka tas pats Jēzus, kas sludināja Palestīnā un tika sists krustā, ir parādījies arī viņam, Saulam.
Otrkārt, bieži vien tiek jautāts, cik objektīvs vai subjektīvs bija šis redzējums. Citiem vārdiem sakot, vai tas, ko Sauls redzēja, bija reāla persona vai arī te ir runa vienīgi par Saula iztēlē radītu tēlu. Šķiet, ka šaubām ir pamats, jo Lūka mums liecina, ka Saula ceļabiedri gan dzirdēja balsi, tomēr pašu runātāju neredzēja. Tātad, vienīgi Sauls pats bija redzējis Jēzu. Raugoties no mūsdienu pozīcijām, mēs it kā varētu izvirzīt pamatotu iebildumu, ka trūkst neatkarīgā novērotāja, kas apstiprinātu Saula apgalvojumu, ka viņš būtu redzējis augšāmcelto Jēzu Kristu. Tomēr šis, ja tā varētu teikt, neatkarīgais novērotājs ir, un tas nepamatojas vis allaž apšaubāmajos cilvēciskajos spriedumos, bet gan paša Dieva gādībā par patiesiem faktiem. Tā vispirms ir radikāli izmainītā Saula dzīve. Šīs izmaiņas mēs ieraugām tūlīt pat Saula uzvedībā. Sastapšanās ar Jēzu uz Damaskas ceļa bija lielākais notikums visā viņa dzīvē. Bez tam šī sastapšanās ir atstājusi acīmredzamu ietekmi uz visu civilizācijas turpmāko vēstures gaitu, lielā mērā izmainot visas pasaules vaibstus. Šie pierādījumi, par kuriem parūpējies ir Dievs pats, ir redzami “kā uz delnas” , un tāpēc mums nav ne mazāko šaubu par apustuļa Pāvila vārdiem.
Treškārt, par apstiprinājumu Pāvila vārdiem kalpo arī tas fakts, ka viņam nebija pietiekami ilga sagatavošanās laika posma, kas dotu iespēju tik radikālā veidā radīt šīs izmaiņas viņa raksturā. Tādas izmaiņas nevar notikt tik īsā laika posmā: no dedzīga kristietības vajātāja līdz dedzīgam tās sludinātājam. Atrazdamies savas reliģiskās degsmes apogejā, viņš pēkšņi mainīja savu virzienu – ne tikai aizstāvēdams to, ko pirms pāris dienām tik kaismīgi bija nīcinājis, bet arī sludinādams par Jēzu Kristu kā par gaidīto un Dieva apsolīto Mesiju un pasaules Glābēju.
Ceturtkārt, un tomēr mums ir jāatzīst, ka Saulam bija vērā ņemams ilgstošs sagatavošanās posms, lai šī vīzija sasniegtu mērķi un nestu pienācīgus augļus. Tie bija tie gadi Saula dzīvē, kurus viņš bija pavadījis, apgūdams Rakstu zinības pie “Gamaliēla kājām” . Patiesībā, visa viņa dzīve bija viena vienīga gatavošanās. Mēs varam teikt pat vēl vairāk. Mēs varam piekrist ievērojamajam Apustuļu darbu grāmatas un arī Pāvila dzīves pētniekam Viljamam Ramsejam (William M. Ramsey), ka Pāvila gatavošanās sākās jau pirms viņa piedzimšanas, ja ņemam vērā visus tos apstākļus un dzīves situācijas saistībā ar viņa ģimeni. Viņš bija dzimis būt par pagānu apustuli. Dzimis un audzis grieķiskā vidē, viņš bija ne tikai Tarsas, bet imperiālistiskās Romas pilsonis. Viņš pazina pagānisko pasauli, ja tā varētu teikt, no iekšpuses: visas tās vajadzības, vēlmes, reliģisko dzīvi, tās vājības, kā arī kriminālo pasauli. Tāpēc tieši Pāvils vairāk par visiem citiem Palestīnas kristiešiem spēja novērtēt Kristus Evaņģēlija universālo raksturu. Tādējādi Damaskas ceļā Jēzus pats atklājās Saulam, lai pārliecinātu šo jaunekli, ka Jēzus ir dzīvs un ka tieši viņš ar savu nepamatoto dedzīgumu atrodas aizspriedumu varā.
Damaskas, Arābijas un Jeruzālemes posms
Turpmākā hronoloģiskā secība (Ap.d. 9:19b–20) izsauc pretrunīgas pārdomas. Iemesls tām ir divi notikumi no Pāvila dzīves, kas nav gluži skaidri. Pirmkārt, kāpēc Lūka neko nav minējis par Arābijas posmu Pāvila dzīvē, kuru viņš pats piemin Vēstulē galatiešiem (1:17)? Ir skaidrs, ka Lūka nav minējis visus tos notikumus, kas būtu ietekmējuši Pāvila teoloģisko izpratni. Šis ziņojums, ko atrodam Vēstulē galatiešiem, kaut arī īss, tomēr pilnīgi skaidrs un saprotams. Pāvila dzīvē tā acīmredzot bija sīka epizode, kurai nav nozīmes pievērst īpašu vērību. Ja šis laika posms Pāvila izpratnē par Raktu mācību būtu nozīmīgs, tad Lūka noteikti to būtu pieminējis. Pēc visa spriežot, Pāvilam bija vajadzīgs kāds laiks, lai pabūtu vienatnē un lūgšanās ar Dievu, kā arī pārdomātu gan visu to, kas bija iepriekš noticis viņa dzīvē, gan pārskatītu farizejisko Rakstu mācības izpratni. Tāpēc, šķiet, arī Lūkam nebija vairāk ko teikt šajā sakarā kā vienīgi to, ko Pāvils jau bija pats pateicis Vēstulē galatiešiem. Tā vietā Lūka iedalīja Damaskas periodu divos posmos: dažu dienu pavadīšana, esot kopā ar mācekļiem (19. pants), un garākais sludināšanas posms (9:20–23). Iemesls šādam iedalījumam, šķiet, ir skaidrs, proti, lai it kā nošķirtu tādu kā pārejas posmu no brieduma perioda Pāvila teoloģiskajā izpratnē.
Otrkārt, pārlieku neskaidrs ir arī tas posms Pāvila dzīvē, kas ir saistīts ar pirmo Jeruzālemes apmeklējumu. Vēstulē galatiešiem (1:18 utt.) Pāvils saka, ka devās uz Jeruzālemi, lai apciemotu Pēteri, un šajā laikā nav sastapies ne ar vienu citu apustuli kā vienīgi Jēkabu. Turpretim no Apustuļu darbu grāmatas (9:28–29) var noprast, ka viņš tomēr ir saticies arī ar citiem apustuļiem: “Viņš bija pie tiem Jeruzālemē, nāca un gāja, droši sludinādams Tā Kunga Vārdā.” (9:28) Šķiet, ka vienīgais pieņemamais skaidrojums, kas izlīdzinātu šīs pretrunas, būtu tas, ja mēs ņemtu vērā Lūkas nodomu, rakstot šīs liecības. Lūkas izpratnē apustuļi bija nemainīgā un pastāvīgā draudzes galva, tās vadītāji. Tāpēc šo jēdzienu “apustuļi” Lūka lieto visai brīvi, ar to domādams baznīcas uzraudzību, daudz neinteresēdamies par to, vai šie apustuļi tajā laikā atradās vai neatradās Jeruzālemē. Tādējādi Lūkas galvenais mērķis bija parādīt, kā un kad tika sasniegta saskaņa starp Pāvilu un baznīcas vadītājiem.
Sludināšana Damaskā
Kolīdz Sauls bija kļuvis par kristieti pēc Kristības saņemšanas viņš droši sludināja jūdu sinagogās, ka Jēzus Kristus ir Dieva Mesija. Šī sludināšana kalpoja kā rezultāts un acīm redzams pierādījums tam, ka Svētais Gars ir viņā, kā arī to, ka viņa radikālā pārvērtība ir Svētā Gara darbs. Sauls vēlāk rakstīja Vēstulē galatiešiem, ka pēc konvertēšanās kristietībā viņš neprasīja padomu par Rakstu mācību citiem, bet devās uz Arābiju un tikai vēlāk atgriezās atkal Damaskā (Gal. 1:15–17). Par Arābiju dēvēja nabatiešu ķēniņvalsti, kas atradās dienvidos un austrumos no Damaskas. Damaska bija Arābijas ziemeļrietumu daļa. Kāpēc viņš devās uz turieni, norādīju jau iepriekš. Tādi nošķiršanās posmi kāda svētā dzīvē mums jau ir pazīstami no Vecās Derības grāmatā par Mozu, Eliju un citiem. Lūk, tā Sauls demonstrēja savu pilnīgo atgriešanos no grēkiem.
Bēgšana no Damaskas
Šķiet, ka Sauls pavadīja Damaskā vairākus mēnešus. Protams, Saula uzvedība ārkārtīgi mulsināja Damaskā dzīvojošos jūdus. Tā vietā, lai vajātu kristiešus, viņš centās pierādīt, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls. Šādai ir jābūt ticībai visiem tiem, kas grib būt pestīti. Starp Rakstu pētniekiem valda uzskats, ka pirmais Jeruzālemes apmeklējums notika ap 32.–33. gadu pēc Kristus, tas ir, apmēram 3 gadus pēc Saula konvertēšanas kristietībā (Gal. 1:18).
Saula nelabvēļu skaits auga augumā, līdz viņa dzīvībai radās nopietnas briesmas. Ir teiciens, ka “vilks neuzklūp zīmētai aitai”. Līdzīgi ir arī ar kristietību. Viltus kristietība šajā pasaulē allaž ir jutusies droša. Turpretim patiesā kristietība vienmēr ir apdraudēta. Vajāšanas un to paciešana ir drīzāk kompliments kristiešiem, ka tie tiešām ir uzmanības cienīgi. Saula ienaidnieki nolēma apsargāt visus Damaskas vārtus, lai sagūstītu viņu un beigu beigās nonāvētu. Šķiet, ka Saula sludināšanas rezultātā bija radušies mācekļi, tas ir, Jēzus sekotāji. Pēc visa spriežot, caur kādu no viņa mācekļu mājas logu viņi nolaida Saulu grozā pāri mūrim. Par šo notikumu apustulis Pāvils stāsta 2. Vēstulē korintiešiem 11:32–33.
Pirmais Jeruzālemes apmeklējums
Pēc šiem notikumiem Sauls ieradās Jeruzālemē un, protams, centās sameklēt mācekļus. Tomēr viņi par Saulu bija dzirdējuši kā par cietsirdīgu kristiešu vajātāju. Viņi nebija personiski satikušies ar Saulu un neko nezināja par Damaskas notikumiem. Jeruzālemes mācekļi baidījās, ka Sauls varētu izmantot nodevīgas metodes viņu sagūstīšanai. Tāpēc viņi visādi vairījās no Saula. Vienīgi Barnaba (Iedrošinājuma dēls) gluži kā Ananija Damaskā noticēja Saula vārdiem un ņēma viņu savā aizstāvībā. Tādējādi šis Barnaba bija vārda īstā nozīmē kļuvis par iedrošinājuma dēlu. Aizstāvībai Barnaba norādīja uz trim būtiskiem faktiem: ka Sauls ir redzējis Jēzu, runājis ar Viņu un sludinājis Damaskā Jēzus vārdā. Šie vārdi pārliecināja mācekļus, jo bija skaidrs tas, ka bez Svētā Gara klātbūtnes šādas pārvērtības nevar notikt. Tikai uz mirkli iedomāsimies, kā, baudot Svēto Mielastu kopā ar Saulu dievkalpojuma laikā, jutās tie kristieši, kuru tuvinieki Saula dēļ tika nogalināti vai apcietināti!
Vienīgie apustuļi, kurus Sauls sastapa, bija Pēteris un Jēkabs, Jēzus brālis. Vēstulē galatiešiem (1:17–19) Pāvils minēja, ka pie Pētera viņš bija apmeties piecpadsmit dienas, lai gan Jeruzālemē, spriežot pēc konteksta, viņš pavadīja ilgāku laika posmu. Atrazdamies Jeruzālemē, Sauls turpināja Stefana iesākto diskusiju ar hellēnistiem. Drīz vien mācekļi saprata, ka Saulam palikt Jeruzālemē bija bīstami. Viņi baidījās, ka Saulu varētu piemeklēt Stefana liktenis. Viņi aizsūtīja Saulu uz Cēzareju, kur, šķiet, viņš pavadīja kādu īsu brīdi, lai pēc tam dotos uz Saula dzimto pilsētu Tarsu. Apustuļu darbu grāmatā (22:17–21) Pāvils liecina, ka Jeruzālemes apmeklējuma laikā viņam bija parādījies Jēzus, kas licis viņam pamest Jeruzālemi, lai evaņģelizētu pagānus. Tādējādi Jeruzālemes pamešana nebūt nebija Saulam uzspiesta lieta.
Uz kādu brīdi mēs atkal pametīsim Saulu, lai satiktos ar viņu vēlāk, kad Barnaba atkal uzmeklēs Saulu, lai kopā ar viņu dotos uz Sīrijas Antiohiju. Bet šī tikšanās Saulam ar Barnabu notiks pēc sešiem gadiem. Kas notika šajā laika posmā, mums par to nav nekas zināms. Vienīgi 2. Vēstulē korintiešiem (11:24–27; 12:1–9) attēlotie notikumi varētu atbilst šim laika posmam. Ja tas tā ir, tad to varētu uzlūkot kā intensīvu sludināšanas pieredzes apgūšanas posmu, kas apustulim Pāvilam būs ļoti vajadzīga vēlāk, par ko lasīsim turpmākajās Apustuļu darbu grāmatas nodaļās.
Uldis Fandejevs