Jau pirmajā skolas gadā sešgadīgā Terēze iemācījās no galvas kādu Gerharda dziesmu. Kaut arī nedēļas laikā viņai bija jāiemācās tikai viens pants, viņa vienmēr bija gatava noskaitīt divus. Protams, to, ko viņa bija iemācījusies, viņa prata arī nodziedāt. 18. panti viņai nebija par daudz . Tā ir liecība, ka dzejnieks Pauls Gerhards tika lietojis viegli saprotamus vārdus, ko varēja uztvert arī bērni. Bet vienlaikus šo dziesmu saturs ir tāds, ka par tām aizdomājas arī vecāki cilvēki un rod tajos pamudinājumu teikt un slavēt Dieva vārdu.
Kad tapa šī dziesma „Lai Tev dzied sirds un mute ar”? Vispirms tā parādījās Johanna Krīgera (Johann Crüger) dziesmu krājumā 1653. gadā, un viņš pats arī bija sacerējis tās melodiju. Bērni to labprāt dzied līdzi, jo tā ir tieša un nekomplicēta, un ar tās palīdzību šī dziesma ir iesākusi savu ceļu vēsturē. Gadsimtiem ejot, arī šodien šī dziesma ir iemīļota un nav zaudējusi neko no savas vērtības un atpazīstamības.
Kora dziedāšanā ir arī iegājusies Krimitšavā dzimušā komponista Paula Krecšmara (Paul Kretzschmar) melodija. Plašā vērumā allaž tā apvieno divus pantus.
Teksta autors šajā dziesmā mums piedāvā trīs daļas, katrā no tām ir seši panti, tā dodot savdabīgu apskatu kā ievadu, tad pretskatu iztirzājumu un nobeigumu kā kopskatu.
Apskats
Dzejnieks pauž ar šo dziesmu savas sirds stāstu, ko viņš vēlās pavēstīt visiem cilvēkiem. Tās pirmais pants (šeit un turpmāk – brīvā tulkojumā) pauž:
1. Lai Tev dzied sirds un mute ar’,
Kungs, Tevi dvēs’lē kļaušu,
Lai pasaule to dzirdēt var,
Ko es par Tevi jaušu.
Kāpēc dzejnieks grib to pavēstīt pasaulei? Viņš gan ļoti labi apzinās, ka slavas dziesmas Dievam labāk atskan debesīs. Dzejnieks mums parāda, ka netrūkst ieganstu to darīt arī uz zemes, jo, pirms mēs ieiesim mūžīgajās gavilēs, mums tālab ir labi jāiedziedas. Šim nolūkam labi noder šī dziesma.
2. Es zinu – žēlastība plūst,
Tās mūžīgs avots esi,
No kā ikviens ik brīdi gūst,
Ko, glābdams mūs, Tu nesi.
Otrajā pantā ir konstatēts, ka mūsu Dieva slavēšana apdzistu ātri vien, ja mēs Dievu pašu nebūtu iepazinuši kā neizsmeļamu žēlastības aku un mūžīgo avotu, no kura mums katru brīdi plūst gan glābšana, gan daudz visāda labuma. Katrs, kurš tikai vērīgāk palūkotos apkārt, aptvertu Dieva brīnumaino darbu radībā. Visur, katrā vietā dzejnieks ierauga Dieva visvarenību un atzīst Viņa lielumu, arī Viņa mīlestību un labestību. Tādā veidā autors pats gūst paļāvību arī sava mūžā grūtās dienās turēties pie sava Kunga vadības un iet Viņa brīnumainajos ceļos.
Pauls Gerhards necilā sausas akadēmisko zinību prātulas. Pirmajā dziesmas sadaļā viņš ir uzdevis pavisam astoņus jautājumus, ar kuriem viņš rosina saskatīt Dieva brīnumaino atklāsmi radībā:
3. Kas esam mēs, kas pieder mums
Iekš visas plašās pasaules?
Ak Tēvs, it viss, kas pieder mums,
Ir vienīgi no Tevis.
Jā, kas mēs esam? Mēs esam mazāki par putekļu pūkām šajā milzīgajā Dieva radītajā pasaulē. Un tomēr Viņš mūs mīl un ir devis mums spēju izpildīt to, ko Viņš no mums gaida. Viss ir no Dieva. Neviens nevar Viņu aizstāt. Tikai Viņš ir tas, kas mūsu apgādā un dāvā mums mūsu uzturu. Pat ja cilvēks noliedz sava Radītāja eksistenci, viņš nevar izmainīt savu atkarību no Dieva. Nekas nav radies pats no sevis. Visā radībā izpaužas Dievs, piedāvādams mums savu mīlestību — mūs saudzēt un mūs aizstāvēt.
4. Kurš uzslej jauko debess telti,
Kas augstu pār mums stāv?
Kurš Tas, kas mūsu tīrumiem
Dod rasas, lietus veldzi?
Pauls Gerhards redz pār sevi izplesto debesjumu — skaisto debesu telti, tas ir brīnums, ko ir veidojis Dievs Radītājs. Dzejnieks negrasās izskaidrot to fizikālā veidā – ar starojumiem un debesu ķermeņu kustībām.
5. Kurš silda mūs, kad auksts un salst?
Kurš aizsargā no vēja?
Kurš kokam liek tā augļus nest
Un ražai nobriest laikā?
Viņš vienkārši priecājas, uzlūkojot Dieva diženumu, kas mūs apdāvina ar sauli un lietu, ar rasu un tīrumu auglību. Arī aukstumā un negaisā mums ir apģērbs un patvērums. “Eļļas un vīnakoku augļus” – mūsu uzturu mēs iegūstam, jo Dievs gādā par ražas briešanu un ienākšanos.
6. Kas liek mums dzimt, plaukt, augt un zelt?
Kā rokas visu vada,
Ka mūsu dārgā tēvzeme
Vēl zelta mierā dzīvo?
Pauls Gerhards ir piedzīvojis Trīsdesmitgadu kara plosīšanos savā zemē un postažu: kurš gan labāk spētu apzināties, cik vērtīgs ir miers un cik svētīgi, ka tas valda katrā tēvzemē. Tieši tāpēc viņš izceļ miera nozīmi ar trīs zīmīgiem īpašvārdiem: dārgais, cēlais, zelta miers. Kaut arī miers pasaulē ir trausls un tajā ātri vien uzliesmo sadursmes un kari, tomēr dzejnieks to apdzied: kara norimšanās mūsu tēvzemē un miera iestāšanās ir īpaša vērtība, uz ko jālūkojas ar pateicību, jo dzimšanu, plaukšanu un izdošanos uztur un dāvā Dievs.
Ir labi, ka jau bērna vecumā sākam pārdomāt šīs lietas. Un šī dziesma, tās vienreizēji vienkāršā un tanī pašā laikā dziļdomīgā dzeja uz to aicina. Arī zinātnieki var dzirdēt šo aicinājumu un savos pētījumos atklāt Dieva darbību un dziedāt to līdzi Dieva slavai.
Pretskats
7. Ak Kungs, mans Dievs, no Tevis viss —
Viss darbs krīt Tavā pusē,
Tu sardzē stāvi namdurvīs —
Mums drošībā ļauj dusēt.
Dievs, kas visu rada un kas pasargā no visa ļauna, dzejniekam nav nekāds svešinieks. Ak Kungs, mans Dievs, tā viņš Viņu uzrunā otrajā dziesmas daļā. Viņš ticībā zina, ka šī pasaule nav atstāta pašplūsmē. Dievs tajā pavēsta par sevi, ik uz soļa norādīdams uz savu laipnības pilno darbību. Viņš tajā rīkojās vienu lietu pieļaudams, bet citu iegrožodams: viss darbs krīt Tavā pusē. Viņam ir jādara viss. Tai skaitā it kā tāds šķietams sīkums: stāvēt sardzē pie mūsu namdurvīm, lai mēs nenonāktu ļaunprātīgu ienaidnieku varā. Dievs par mums gādā un ar šo domu mēs varam gulēt mierīgi.
8. Tu mūs ik gadu apgādā,
Jo esi uzticams un svēts.
Un paliec klāt, kad briesmas draud,
Mūs visus svētīdams.
Arī tālāk tiek apdziedāta Dieva laipnība un draudzīgā klātbūtne. Postošajā Trīsdesmitgadu karā Pauls Gerhards nebija piedzīvojis badu vai pārtikas trūkumu – arī tas liecināja, ka uz Dievu var paļauties. Briesmas bieži pavada cilvēku dzīvi, bet arī tajās viņi var paļauties – Dievs viņus neatstās. Astotajā pantā dzejnieks pat divas reizes norāda uz Dieva uzticību.
9. Tu glābi grēcinieku sodā —
Ka neskar skarbi Tava rīksts,
Visbeidzot, arī mūsu vainu piedod
Un jūrā liec tai pazust prom.
Tāpat kā vecākiem ir uzdevums audzināt savus bērnus, lai viņi godātu Dievu un turētu cieņā savus līdzcilvēkus, arī Dievs pats iejaucas mūsu dzīvē kā stingrs Tēvs, lai neļautu mums iestigt nekrietnībās un grēku darbos. Ja mums skar sods un mēs nonākam pārbīlī, tad tāds ir Dieva prāts — Viņš negrib ar to mūs salauzt, bet tikai likt atjēgties, lai mēs mitētos un pārstātu traukties pretī bezdibenim – mūžīgai pazudināšanai. Kā Viņš mums aptur? Saudzīgi, ar iejūtību! “Mūs neskar skarbi Tava rīksts.” Tas nozīmē, ka Dievs iztrūcina mūsu sirdsapziņu un liek tai pieredzēt arī bailes, tomēr Viņš to neatstāj šo baiļu mokās, bet dāvā arī mierinājumu. Viņš ņem nost no mums mūsu vainu, lai tā mūs pārstātu apsūdzēt. Tā Dievs apietas ar mums, jo visas mūsu vainas un grēku Viņš ir uzkrāvis savam Dēlam Jēzum Kristum.
10. Ja mūsu sirdis pūš un sten,
Tev dusmas atmaigst ātri.
Tu nāc un mūsu sirdis priecē,
Kad Tavu Vārdu godinām.
Dievs ļoti labi zina, ka mūsu dzīvēs nespīd katru dienu saule. Ja mūsu grēku dēļ un to izraisīto sāpju dēļ mūsu sirdis “pūš un sten”, Dievam tas nepaiet secen — Viņš “atmaigst ātri” un apdāvina mūs savā mīlestībā ar visu nepieciešamo. Tā prieks atgriežas mūsu sirdīs, ka tās spēj atzīt Dievu un teikt Viņa godu.
11. Tev zināms ir, par ko mēs raudam,
Kas sirdij rūp un bažas dar’,
Nekas nav sīkums Tavam Garam,
Kas visu to prom paņemt var.
Neviena mūsu asara nepaliek apslēpta mūsu Radītājam. Viņš tās visas skaita! Vai tas būtu bērns, kam uz īsu brīdi ir noskumis prāts, vai pieaugušā sirdēsti un izmisums visa mūža garumā – Dievs neapiet nevienu, vai kāda ciešanas būtu mazas vai lielas. Viņš mierina un neskopojas ar savām labajām veltēm.
12. Tu pildi manu trūkumu
Ar to, kas pastāv mūžīgi,
Un ved uz Debess mājokli
Kad zemes dzīve izplēn.
Pasaulē ir daudz trūkuma un nabadzības. Dievs te neskatās sāņus, un Viņa bērni to zina, ka iznīcīgo pārejošo labumu un vērtību trūkumu Viņš bagātīgi aizstāj ar mūžīgajām. Kad nāks šķiršanās brīdis un mums mirstot būs jāpamet visi tie labumi, ko bijām uzkrājuši uz šīs zemes, viņš mūs sagaida mūžības mājokļos.
Tā nu visa cilvēka dzīvi šajā pasaulē no tās sākuma līdz beigām ieskauj neaptveramā Dieva mīlestība. Pauls Gerhards izplūst pateicībā sava Dieva priekšā, ka viņš ir drīkstējis to uzzināt un pieredzēt.
Kopskats
13. Nu celies, sirds, ej dzied’ un dej’,
Un topi mundra garā,
Tavs Dievs, no kā viss radies ir,
Lai ir tev mūžīgs guvums.
Trešajā daļā dzejnieks rāda mums savdabīgu kopskatu: dialoga formā autors sarunājas ar savu dvēseli. To viņš sāk, uzmundrinādams pats sevi: “Nu celies, mana sirds, dzied’ un dej’, Un esi mundra savā garā.” Tam ir arī iemesls, ko dzejnieks arī atklāj: „Tavs Dievs, no kā viss radies vien,/ Ir un paliek guvums tavs.” Kristiešiem allaž ir iemesls pievienoties šādai Dieva teikšanai: gan katram atsevišķi, gan ģimenē, gan visiem kopā draudzē.
14. Viņš ir tavs dārgums, tava daļa,
Tavs spožums, gaišais prieka stars,
Tavs patvērums un vairogs košais,
Viņš Palīgs tavs, kas neatstās.
Arvien ar jauniem apzīmējumiem Pauls Gerhards pauž savai dvēselei un arī mums par Dievu, Viņa diženumu: „Viņš ir tavs dārgums, Tava daļa,/ Tavs spožums, gaišais prieka stars,/ Tavs patvērums un vairogs spožais, Viņš palīgs tavs, kas neatstās.” Kurš to savā sirdī apzinās, ko visu viņam izsaka un nozīmē Dievs, tam arī grūtos, tumšos laikos sirdī atspīd gaismas stars, un tad no prieka viņš var dziedāt un gavilēt.
15. Ko kreņķus savā prātā ķer,
Ko sevi izmisumā dzen?
Ņem savas raizes , svied tās prom —
Uz savu Radītāju.
16. Vai Dievs no pašas bērnības
Nav gādājis par tevi?
No lielām, baigām nelaimēm
Tu esi paglābts tapis!
Vai mums vēl vajadzētu dienu un nakti sevi kremst ar izmisīgām domām? Mums taču ir dots tāds neaptverams mierinājums. Pārdomā, kas tev ir dots dzīvē un ieraugi to! Dievs tevi vienmēr ir apgādājis, uzturējis un sargājis. Mēs pat neesam vienmēr pamanījuši tās briesmas, kuras Viņš atvaira no mums, mums tās ir gājušas secen. Dievs tur mums priekšā savu vairogu, un daudzas bēdas nemaz nav nonākušas līdz mums.
Ja tomēr tevi ir skāruši smagi triecieni – vai tad Dievs nav bijis nomodā par tevi, vai Dievs ir pametis tevi grūtā brīdī? Viņš ir vienmēr bijis pie tevis! Cik spēcīgs ir Viņa mierinājums, kad ir jāšķiras no saviem mīļajiem vistuvākajiem un jāatzīst sava nespēja kaut ko mainīt. Tajos brīžos par spīti visam esam drīkstējuši dziedāt:
17. Šis Valdnieks vēl nekad neko
Nav aplam izdarījis,
Ko lēmis Viņš un vēlējis,
Tas vienmēr beidzas labi.
Tāpēc pēdējā pantā dzejnieks mums dod drošu padomu:
18. Ļauj Viņam valdīt turpmāk ar’ —
Un Viņam nepretojies.
Tad mieru laikā baudīsi, bet prieku – mūžībā.
Vai tad mēs nezinām, ka Dieva griba arvien ir tas vislabākais risinājums? Vai tāpat arī nezinām, ka Viņam vienmēr ir padomā labais attiecībā uz mums. Vai mēs varam vadīt savu dzīvi labāk nekā Viņš to spēj? Tāpēc mums nebūs stāties Viņam pretī ar saviem iebildumiem un savu pašu gudrību. Ja mēs paļāvībā un klusējot pieņemsim Viņa vadību un tos ceļus savās dzīvēs, kuros Viņš mums liek iet, mēs nekad nepiedzīvosim vilšanos: „Tad laikā šeit tu mieru baudīsi, bet prieku tur – mūžībā.”
Daudzējādā ziņā šīs dziesmas autora dzīve bija grūtību pilna. Taču ar Dieva vārdu viņam bija dāvāts mierinājums. Viņš varēja dziedāt par to no visas sirds, lai stāstītu arī citiem, ko Dievs mums labu darījis, tā iedvesmojot savus līdzcilvēkus ticības dzīvei.
Vai arī mums nevajadzētu iedziļināties šajā dziesmā vai arī – kā mazajai Terēzei, iemācīties to no galvas? Vai, teiksim, mūsu dzimšanas diena nebūtu labs iegansts, lai to nodziedātu kopīgi ar viesiem? Šī dziesma labi iederas arī Ražas novākšanas pateicības dienā. Bet katrā laikā mēs varētu teikt un slavēt savu Dievu: Viņš ir un paliek guvums mans.
Gerhards Vilde*
Tulk. A. Dāboliņš