Pirmajā vēstulē korintiešiem apustulis Pāvils, pirms viņš runā par Svēto Vakarēdienu, atsaucas uz Veco Derību, norādīdams, ka Dieva žēlastība arī tajā laikā ir izpaudusies kā nepārtraukta Dieva klātbūtne pie saviem ļaudīm. Kad Dieva tauta savā ceļojumā pa tuksnesi bija izslāpusi, tad Mozus ar zizli sita pa klinti, un no tās izšļācās ūdens, kas ceļiniekus atveldzēja un uzturēja pie dzīvības. Pāvils norāda, ka “šī klints bija Kristus” (1.Kor. 10:4). Tāpat kā tas bija Vecās Derības laikā, tā arī tagad Dievs ir kopā ar savu tautu – kristiešiem. Turklāt pēc Kristus miesā nākšanas šī klātbūtne nav tikai Dieva Dēla, bet arī Viņa cilvēciskās miesas klātbūtne. Tā kā tā ir miesa, kurā Dieva Dēls izcieta sodu par mūsu grēkiem un augšāmcēlās grēku piedošanai, šī klātbūtne ir īpaši mierinoša un iepriecinoša. Šādā mierinošā, stiprinošā un iepriecinošā veidā Kristus klātbūtne piepildās Svētajā Vakarēdienā. Tas ir Dieva žēlastības pilnais Jaunās Derības spirdzinošais avots, no kā Dieva tauta tiek dzirdināta savā ceļā caur šīs pasaules tuksnesi uz apsolīto zemi – jauno pasauli.
Par Svēto Vakarēdienu to sauc tāpēc, ka Kristus to iedibināja vakarā pirms savas krusta nāves. Šī diena kristīgajā baznīcā tiek pieminēta katru gadu un to sauc par Zaļo ceturtdienu. Vārds “zaļā” nācis no paraduma šajā gada dienā pirmo reizi likt uz galda zaļās zāles. Jaunajā Derībā Pāvils lieto Vakarēdienam līdzīgu apzīmējumu – “Tā Kunga mielasts” (1.Kor. 11:20). Tajā pašā vēstulē (1.Kor. 10:21) Pāvils Svēto Vakarēdienu sauc arī par “Tā Kunga galdu”. No tā cēlies nosaukums– Dieva galds, kas norāda, ka Svētā Vakarēdiena saimnieks ir pats Dievs. Tas ir Viņa Galds, Viņš pats to klāj, un Viņš pats ir arī barība, kas tiek sniegta. Svēto Vakarēdienu Pāvils (1.Kor. 10:16) vēl sauc arī par “savienošanos” (grieķiski koinonia, lat. communicatio un participatio). Vārds “savienošanās” norāda, ka Svētais Vakarēdiens ir savienošanās ar Kristus miesu un asinīm. Luters katehismā Svēto Vakarēdienu sauc par Altāra Sakramentu, tā norādot uz vietu, kur Svētais Vakarēdiens tiek svinēts. Šo terminu ir svarīgi paturēt un lietot, jo tas sargā mūs no vēlmes pārvietot uzsvaru no Dieva un Viņa darba uz cilvēku kopību un darbību.
Altāra Sakraments mūsu baznīcas katehismos
Runājot par Altāra Sakramentu katehismā, Luters izšķir trīs galvenās daļas: 1) kas šis sakraments ir; 2) ko tas mums dod; 3) kā tas saņemams. Visas šīs daļas pēc Lutera vārdiem – “jāzina katram, kas grib būt kristietis un iet pie Sakramenta.” Šīs trīs galvenās Lielā katehisma daļas mēs apskatīsim saistībā ar Mazo katehismu.
Altāra Sakramenta izklāstu Lutera katehismos ir radījis Dieva vārds. Te nav ne miņas no baznīcas tradīcijas, kura ieņem tik nozīmīgu vietu austrumu un rietumu katoliskajās baznīcas. Te nav vērojami centieni saskaņot Sakramentu ar cilvēciskā prāta atziņām, kā tas notiek tā saucamajās protestantiskajās baznīcās. Vien “Kristus vārdos ir mūsu pamats drošība un patvērums pret visiem maldiem un kārdinājumiem, kādi vien ir nākuši vai var vēl nākt”.
Katehismā Luters arī, cik iespējams, ir vairījies no polemikas, norādot, ka daudz svarīgāk kā cīnīties pret “Sakramenta zaimotājiem un apgānītājiem” ir “mācīties, kāda ir tā būtība”. Normans Neigels Altāra Sakramenta izklāstu Lutera katehismos salīdzinājumā ar viņa teoloģiskajiem rakstiem ir nosaucis par saulainu dienu pēc pērkona negaisa. Tā patiešām tas ir – Evaņģēlija saule te spīd spoži un gaiši, smagās, bet citviet nepieciešamās polemikas neaizēnota.
Tūdaļ pēc īsa paskaidrojuma, kādas ir galvenās šā ticības artikula daļas nāk Sakramenta iedibināšanas vārdi. Tie ir neatkarīgi no visa cita bez kāda komentāra vai skaidrojuma. Būtisks ir tas, ko pauž šie vārdi. Dieva vārdi, pavēles un kārtība ir pirmajā vietā. Viss ir tā, kā to saka Kristus. Viņš nevar ne melot, ne vilt. Lūk, Viņa vārdi:
“Mūsu Kungs Jēzus Kristus tanī naktī, kad Viņš tapa nodots, ņēma maizi, pateicās, pārlauza un deva to saviem mācekļiem, sacīdams: ‘Ņemiet un ēdiet, tā ir mana miesa, kas par jums top dota; to dariet, mani pieminēdami.’
Tāpat Viņš ņēma arī biķeri pēc vakarēdiena, pateicās un tiem to deva, sacīdams: ‘Ņemiet un dzeriet visi no tā, šis biķeris ir jaunā derība manās asinīs, kas par jums top izlietas grēku piedošanai; to dariet, cikkārt jūs to dzerat, mani pieminēdami.'”
1. Altāra Sakramenta maize ir patiesa Kristus miesa un vīns patiesas Kristus asinis
Kristus vārdi tomēr nav pilnīgi nošķirti no visa cita. Sakramentā Kristus tos ir saistījis ar šīs zemes elementiem – maizi un vīnu. Tā Kristus vārdi sasaistās ar radītām lietām un pēc Viņa pavēles veido to, ko ikviens luterānis atzīst un apliecina, atbildot uz jautājumu – Kas ir Svētais Vakarēdiens? – ar Mazā katehisma vārdiem: “Tas ir mūsu Kunga Jēzus Kristus patiesa miesa un asinis, ko mums, kristīgiem cilvēkiem, ar maizi un vīnu ēst un dzert pats Kristus ir iestādījis.”
Tātad Altāra Sakramenta būtiskās sastāvdaļas ir maize un vīns, ar ko saistās Dieva vārds. Vārds un elementi te iet roku rokā. Abi ir svarīgi. Tos nedrīkst lietot vienu pret otru. Katrai daļai ir savas svars, sava Dieva dota vieta un nozīme. Protams, ka izcelts Sakramentā tiek Dieva vārds, jo bez tā maize ir maize un vīns ir vīns. Tomēr, izceļot Dieva vārdu, tas netiek izolēts no pārējā Sakramenta, bet tiek vienīgi norādīta tā patiesā funkcija, vērtība un uzdevums.
Sagatavojoties Altāra Sakramenta svinēšanai, maize un vīns tiek nošķirti īpašai sakramentālai lietošanai. Šādai lietošanai paredzētā maize un vīns tiek novietoti uz altāra, lai mācītājs pār tiem sacītu Sakramenta iedibināšanas vārdus un tad izdalītu komunikantiem. Svētības jeb konsekrācijas vārdi ir tie paši, kurus Jēzus teica Zaļās ceturtdienas vakarā. Pēc Jēzus pavēles un Viņa spēkā maize un vīns no šā brīža vairs nav parasta maize un vīns, bet Kristus miesa un Kristus asinis. Ar šiem vārdiem mēs piedalāmies vienā kopējā Sakramentā ar visu laiku Kristus baznīcu. Tas iespējams tāpēc, ka Sakramenta iedibināšanas vārdi ir Dieva vārdi, un tiem piemīt Dieva spēks. Sacīt šos vārdus ir pavēlējis pats Kristus, teikdams: “To dariet mani pieminēdami.”
Sakramenta iedibināšanas vārdi nav maģiska formula. Būtiska ir šo vārdu jēga, ko nekādā gadījumā nedrīkst grozīt. Ja tiek pieļauti šo vārdu jēgas grozījumi, tad tie ir un paliek tikai parasti cilvēka vārdi. Tad tas vairs nav Tā Kunga Sakraments. Tas gan varbūt kādam sniedz satraucošu reliģisku pārdzīvojumu, bet tas vairs nav Jaunās Derības Svētais Vakarēdiens. Tā svinēšana nav patvaļīgi maināma, jo tas nav baznīcas, bet gan Tā Kunga iestādījums. Svēto Vakarēdienu, kā jau iepriekš esam minējuši, mēdz saukt par Kristus Testamentu. Testamentu var saņemt tikai tādu, kāds tas ir, grozīt to nedrīkst. Tādēļ apustulis Pāvils uzsver, ka Altāra Sakramentam jātiek svinētam tieši tādā veidā, kā Tas Kungs to iedibinājis, jo pretējā gadījumā tas vairs nav Tā Kunga Testaments (1.Kor.11:20–21). Pāvils turpat īpaši brīdina, lai neviens, kas “neizšķir Tā Kunga miesu” nebauda Svēto Vakarēdienu, jo tāds “ēd un dzer sev pašam par sodu”.
Tas, par ko jābūt drošam ikvienam komunikantiem jeb Svētā Vakarēdiena saņēmējam, ir fakts, ka Svētajā Vakarēdienā mācītājs tam sniedz patiesu Kristus miesu un asinis. To pavisam skaidri māca apustulis Pāvils, jautādams: “Svētības kauss, ko mēs svētījam, vai tas nav savienošanās ar Kristus asinīm? Maize, ko laužam, vai tā nav savienošanās ar Kristus miesu?” (1.Kor 10:16) Šī savienošanās (koinonia) notiek, ar muti ēdot Kristus miesu un dzerot Viņa asinis šeit pat uz šīs zemes. To mēs zinām no Kristus vārdiem – “ņemiet ēdiet un ņemiet dzeriet”. Kristus miesa un asinis Sakramentā tiek sniegtas “ar maizi un vīnu”, kā to apliecina Mazā katehisma vārdi. Kristus vārdi – “Šī ir mana miesa” – dara to, ko tie saka. Tādēļ mēs varam būt pārliecināti, ka Kristus miesa ne tikai ir paslēpta maizē, bet, ka pati Svētā Vakarēdiena maize ir Kristus miesa. Par to, kādā veidā Kristus miesa un asinis ir saistītas ar maizi un vīnu, mēs zinām tikai to, ka tas ir īpašs sakramentāls klātbūtnes veids. Tādēļ mums jāatmet visas cilvēciskās spekulācijas un iespējamie filozofiskie formulējumi, paliekot pie vienkāršās patiesības, ka Altāra Sakramentā maize ir Kristus miesa un vīns ir Kristus asinis.
2. Ko dod šāda ēšana un dzeršana?
Cenšoties izprast svētību jeb labumu, kuru sniedz Kristus miesa un asinis, atkal ir jāpievēršas Sakramenta iedibināšanas vārdiem. Šie Kristus vārdi ļoti skaidri vēsta, ka ar muti saņemtā Kristus miesa ir “dota par mums” un “Viņa asinis ir izlietas mūsu grēku piedošanai”. Tātad Kristus ir iedibinājis Vakarēdienu, lai ar savām dārgajām dāvanām – svēto miesu un asinīm– sniegtu mums grēku piedošanu un līdz ar to arī dzīvību un svētlaimi, “jo kur grēku piedošana, tur arī dzīvība un svētlaime”. Vakarēdienā klātesošā Kunga miesa un asinis ir zīmogs, apstiprinājums tam, ka mūsu grēki ir piedoti Kristus dēļ. Piedošana, kas pie krusta nopelnīta visiem, te tiek sniegta katram dalībniekam individuāli jeb atsevišķi.
a. Grēku piedošanu
Luterāņu baznīca nepagurdama māca, ka Svētais Vakarēdiens ir domāts grēciniekiem, kas apzinās un nožēlo savus grēkus. Tas ir augstākais Kristus pielūgsmes veids, kad mēs pie Viņa nākam pēc grēku piedošanas. Mēs esam ubagi, kas dzīvo no Sakramenta Kunga dāvanām. Tas ir Viņa Sakraments, un tajā Viņš dod savas dāvanas– krustā sisto un augšāmcelto miesu un asinis, kas domātas grēciniekiem, jo veseliem ārsta nevajag. Kristus ir nācis glābt grēciniekus. Satiekot grēcīgus, žēlastību lūdzējus cilvēkus, Jēzus atbild: “Tavi grēki tev piedoti.” (Mt. 9:2).To pašu Altāra Sakramentā klātesošais Kungs ar mācītāja muti saka mūsdienu grēciniekiem. Turklāt tas, ko Viņš saka, notiek – Viņa vārdi rada ne tikai Viņa miesas un asiņu klātbūtni, bet sniedz arī piedošanu.
Lai gan esam jau saņēmuši grēku piedošanu Kristības Sakramentā un turpinām to saņemt Absolūcijā, tomēr mēs paliekam grēcinieki visu mūžu, tāpēc piedošanas nekad nav par daudz. “Cilvēkam ir un paliek arī vecā daba – miesā un asinīs, kurā ir tik daudz grūtību un kārdinājumu no velna un pasaules, ka bieži nogurstam un kļūstam nespēcīgi”. Tāpēc Altāra sakramentā atkal un atkal no jauna skan grēciniekiem adresēti Kristus vārdi, “par jums dota” un “izlietas grēku piedošanai”. Tas, kuram šķiet, ka ar grēku piedošanu vien ir par maz, nav izpratis grēku, tā baismīgo un postošo varu.
b. Zāles pret nāvi
Tā kā grēku piedošana ir labā jeb Evaņģēlija vēsts, tad Svētais Vakarēdiens ir nekas cits kā Evaņģēlijs. Taču atšķirībā no vispārējās Evaņģēlija vēsts, kuru mēs uztveram ar ausīm, Svētajā Vakarēdienā mēs to saņemam ar muti. Turklāt žēlastība tiek sniegta arī mūsu miesai. Šī iemesla dēļ senajā baznīcā Svēto Vakarēdienu sauca par “zālēm pret nāvi”. Mums gan šeit nevajadzētu nodoties tālākām spekulācijām par veidu, kā tas notiek, bet jābūt drošiem, ka tas notiek: “Tāpat kā Pastarās tiesas spriedums tiek jau iepriekš pasludināts Absolūcijā un mūsu nāve un augšāmcelšanās jau notiek Kristībā, tā arī jau tagad Svētajā Vakarēdienā mēs saņemam eshatoloģisku dāvanu. Visas šīs dāvanas ir cieši saistītas. Tie ir vienas un tās pašas pestīšanas dažādi aspekti, kas domāti visam cilvēkam– dvēselei un miesai.. Katru žēlastības līdzekli Dievs ir devis, lai glābtu visu cilvēku. Tāpēc nepareizi būtu noliegt, ka Svētajam Vakarēdienam ir sava nozīme arī priekš mūsu miesas.” (H. Zasse)
Šī senbaznīcas mācība nav sveša mūsu katehismiem. Mazajā katehismā lasāms, ka tur, “kur ir grēku piedošana, tur ir arī dzīvība un svētlaime”, bet Lielajā katehismā Luters mudina Altāra Sakramentu uzlūkot “kā īsti svētīgas, mierinošas zāles, kuras tev palīdz un dod dzīvību kā dvēselei, tā miesai. Jo, kur dvēsele ir glābta un dziedināta, tur arī miesai palīdzēts”. Tātad Svētais Vakarēdiens patiesi ir zāles pret nāvi, jo tajā Kristus mums līdz ar savu miesu un asinīm dāvā arī savu dzīvību. Tur, kur grēki ir piedoti, tur vairs nav varas grēka lāstam nāvei, bet valda atjaunota dzīvība. Šai garīgajai atjaunotnei seko arī gara augļi – mīlestība, līksmība, miers, pacietība, laipnība, labprātība, ticība, lēnprātība, sātība, kā Pāvils to raksta Vēstulē galatiešiem 5:22.
Turklāt Svētajā Vakarēdienā mēs līdz ar Kristus miesu un asinīm jau baudām arī debesu svētlaimi un mācāmies saprast, ko nozīmē Jēzus Kristus klātbūtne. Skaistiem vārdiem to ir aprakstījis kāds vācu mācītājs Kaspari: “Šeit Jēzus Tas Kungs mums nedāvina savas drēbes, savu bildi, ne sudrabu un zeltu, ne kroni un scepteri, bet sevi pašu ar visu savu nopelnu, ar visām savām debesīm, ar visu savu pilnīgo mūžības svētlaimi. Šeit mana dvēsele ar Viņa dvēseli, mana miesa ar Viņa miesu, manas asinis ar Viņa asinīm, mana sirds ar Viņa sirdi, mans vājums, nabadzība, trūkums un nepilnība ar Viņa devību, godību un svētumu savienojas, sajaucas, sasaistās un no tā tiek pārņemta.” Tomēr, lai to visu saņemtu, nepieciešama ticība.
c. Kas to visu paveic?
Luters Mazajā katehsimā norāda, ka “ēšana un dzeršana to gan nedara”. Te vērojama piesardzība pret Romas baznīcas mācību, ka Sakramenta baudīšana pati par sevi ir labais darbs, kas dod svētību bez ticības. Luteram Sakraments nav cilvēku, bet Dieva darbs, un ikviens Dieva darbs saņemams tikai ticībā.
Kristus ir pavēlējis Altāra Sakramentā ēst un dzert un šādai ēšanai un dzeršanai devis savu īpašu apsolījumu, kāds nav nevienai citai ēšanai un dzeršanai. Tomēr, lai saņemtu šo apsolījumu, nepietiek tikai ar ēšanu un dzeršanu vien. Formāla piedalīšanās Altāra Sakramentā tikai tādēļ, ka citi to dara, vai tādēļ, ka tas izskatās dievbijīgi, vai tikai ieraduma pēc grēku piedošanu nedod. Sakramenta spēks slēpjas nevis ēšanā un dzeršanā, bet Kristus vārdos – par jums dota un izlietas grēku piedošanai. Viņa vārdu dēļ tiek izdalīta un saņemta ne tikai maize un vīns, bet arī Viņa miesa un asinis. Tāpat ar saviem vārdiem Kristus arī saka, ko Viņš ar savu miesu un asinīm mums dos, proti, grēku piedošanu. Luters labi zina, ka grēku piedošana vienmēr sev līdzi nes citas dāvanas: “Dieva žēlastību un Garu ar visām tā dāvanām, patvērumu, spēku un vairogu pret nāvi, velnu un visām nelaimēm.”
Nekādā gadījumā tas nenozīmē, ka Kristus vārdi būtu tikai jāklausās un nevajadzētu ne ēst, ne dzert Vakarēdiena maizi un vīnu kopā ar Kristus miesu un asinīm. Ēšana un dzeršana ir Kristus pavēlēta, tādēļ bez tās tiek zaudēts gan pats Sakraments, gan tā svētība. Tomēr piedošana nav saņemamam bez vārda, kas savukārt prasa ticību: “..un kas šiem vārdiem tic, tas iegūst, ko tie sola, proti: grēku piedošanu.” Vai tas nozīmētu, ka bez mūsu ticības Vakarēdiena Sakramentam kaut kā pietrūktu? Protams, nē! Sakramentu rada Dieva vārds un pavēle. Sakraments ir un paliek Kristus miesa, kas par mums dota un asinis, kas izlietas grēku piedošanai, vienalga, vai mēs tam ticam vai neticam. Taču grēku piedošanu, svētību un dzīvību saņem tie, kas tic Kristus vārdiem. Turpretī tie, kas netic, pelnī sodu. Un tā mēs esam nonākuši pie pēdējās daļas, kas māca pareizu Sakramenta saņemšanu.
3. Kā cienīgi baudīt Svēto Vakarēdienu?
Tāpat kā Evaņģēlija vēsts vieniem ir saldā pestīšanas smarža uz mūžīgu dzīvošanu, bet citiem nāves smarža uz mūžīgu pazušanu, tāpat arī Svētais Vakarēdiens vieniem ir liela svētība, turpretī citi to saņem sev par sodu. Apustulis Pāvils iesaka kristiešiem pirms Vakarēdiena pārbaudīt pašiem sevi, brīdinot, ka ikviens, kurš neizšķir Kristus miesu, to bauda sev par sodu (1.Kor. 11:27–28). Tātad, lai Vakarēdiens nestu nevis sodu, bet svētību, pirms tā saņemšanas ir labi jāsagatavojas un jāzina – ar ko Vakarēdiens atšķiras no parasta mielasta. Pretējā gadījumā tas, kas ēdīs vai dzers būs noziedzies pret Tā Kunga miesu un asinīm (1.Kor. 11: 27).
a. Cienīgi sagatavojoties
Ko tad nozīmē sagatavoties? Luters atbild šādi: “Gavēšana un ārīga sagatavošanās gan ir jauka paraža”, un tā kopā ar lūgšanu kalpo “lai savu miesu turētu šķīstībā un godbijībā Kristus miesas un asiņu priekšā”, tomēr tā vēl nedara mūs cienīgus saņemt Kristus miesu un asinis. Tas ir tādēļ, ka “to, kas šai Sakramentā tiek sniegts, miesa nespēj satvert”. Patiesa gatavība ir Sakramenta izpratne un saņemšana tā, ” kā Vārds tev māca”. Tādēļ “īsti cienīgs un labi sataisījies ir tas, kas tic šiem vārdiem – “par jums dota” un “izlietas grēku piedošanai””. Ikviens, kas netic šiem vārdiem vai šaubās par tiem, nav labi sagatavojies, “jo vārdi “par jums” prasa tikai ticīgas sirdis”.
Tātad Katehisms mudina ticēt: pirmkārt, tam, ka ikviens cilvēks ir tikai pazudis grēcinieks, kam Sakramentā jāmeklē grēku piedošana; otrkārt, ka Sakramentā viņš ar muti saņem patiesu Kristus miesu un asinis; treškārt, lai saņemtu Sakramentu cienīgi, ir jāzina kristīgā mācība – vismaz baušļi, ticības apliecība, lūgšana Mūsu Tēvs un Sakramenta iedibināšanas vārdi; ceturtkārt, jāpārbauda sevi Dieva baušļu gaismā un jānožēlo grēki; piektkārt, pirms Vakarēdiena jāizlīgst, ja ir ķildas komunikantu vidū; sestkārt, jābūt skaidrībai, ka komunikantu vidū pastāv vienota izpratne par kristīgo mācību.
Šīs patiesības izriet no Svētajiem Rakstiem. Tā Jeruzālemes draudze vispirms pastāvēja apustuliskās mācības kopībā, kas ļāva tai būt arī lūgšanu un maizes laušanas jeb Svētā Vakarēdiena kopībā. Tas, ka jau pirmajā gadsimtā par Sakramenta saņemšanu pastāvēja šāda izpratne, redzams arī no Divpadsmit apustuļu mācības jeb Didahē: “Neviens, lai neēd un nedzer no jūsu pateicības mielasta, izņemot tos, kas kristīti Tā Kunga vārdā.” Tāpat arī aicināti pie Vakarēdiena tika tikai tie, kas bija sagatavojušies. Liturģiskajai formulai: “Lai nāk Žēlastība (Kungs) un lai paiet šī pasaule. Ozianna Dāvida dēlam!” sekoja aicinājums: ” Kas ir Svēts, tas lai nāk, bet, ja kas nav tāds, tas lai atgriežas! Maran atta! Amen.” Par svešiem mācītājiem Didahē tiek teikts: “Bet, ja nu kāds nāk un māca jums visu to, kas līdz šim jums ir sludināts, uzņemiet to. Bet, ja tas, kas jūs māca, pats ir novērsies no šīs mācības un māca jums ko citu, kas ved pie sairšanas, tad neuzklausiet to.” Un vēl: “Kad jūs Tā Kunga dienā esat sapulcējušies, tad lauziet maizi un pateicaties pēc tam, kad esat izsūdzējuši savus grēkus, lai jūsu upuris būtu šķīsts. Bet ikviens, kas ar saviem ticības biedriem atrodas strīdū, lai nenāk kopā ar jums, kamēr tie nav izlīguši.”
Kad dievbijīgs kristietis ir pārbaudījis sevi un savu ticības atziņu, atzinis savus grēkus, tos nožēlojis un saņēmis Absolūciju, tad viņš ir patiesi cienīgs, baudīt Vakarēdienu. Tomēr jāatceras, ka tas nenozīmē, ka viņš pats ir tik cienīgs, ka varētu stāties Dieva priekšā. Ikreiz ejot pie Dievgalda, mums nākas lūgt: “Kungs es neesmu cienīgs, ka Tu nāc manā namā.” Katehismā vārds “cienīgs” vispirms attiecas uz cienīgu sagatavošanos. Šo domu apstiprina tas, ka patiesi cienīgs ir tāds, kas tic grēku piedošanai. Savukārt necienīgs ir tāds, kurš netic vai šaubās.
Tātad cienīgi Vakarēdienu bauda tas, kurš gan apzinās to, ka ir grēcinieks, gan arī to, ka ticība nav viņa paša sasniegums, bet Dieva dāvana, ko Viņš sniedz caur Evaņģēliju. Tā kā Vakarēdiens ir Evaņģēlijs, tad tas pats arī stiprina ticību. Līdz ar to katra reize, kad saņemam Kristus miesu un asinis, gatavo mūs arī nākamajai saņemšanas reizi. Tādējādi mēs jau esam daļēji pieskārušies jautājumam: cik bieži Vakarēdiens jāsaņem?
b. Cik bieži baudāms Svētais Vakarēdiens?
Tāpat kā atbildes uz citiem ar Sakramentu saistītiem jautājumiem, arī atbilde uz jautājumu par Sakramenta saņemšanas biežumu ir atrodama Sakramenta iedibināšanas vārdos, proti, “to dariet” un “cikkārt jūs to darāt”. No šiem vārdiem izriet, ka Vakarēdiens jābauda bieži. Mārtiņš Luters, lai gan noraida jebkuru noteiktu laika posmu, atzīst, ka tas, kas Sakramentu nebauda regulāri, nav uzskatāms par kristieti. Bet ko darīt, ja kristietis tomēr nedz apzinās savu grēcīgumu, nedz jūt izsalkumu pēc Sakramenta? Lutera atbilde ir šāda: “Jo mazāk tu jūti savus grēkus un trūkumus, jo lielāks ir iemesls meklēt palīdzību un zāles”. Tiem, kuri neilgojas pēc Svētā Vakarēdiena Luters iesaka pārdomāt šādas lietas: “Pārbaudi sevi, vai esi miesa un asinis un tici Dieva vārdam, kas apliecina: “Jo es zinu, ka manī, tas ir, manā dabīgajā miesā, nemīt nekas labs.” (Rom. 7:18) Pie tam tu ievēro, ka esi pasaulē, par ko Dieva vārds apliecina: “Jo viss, kas ir pasaulē, – miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība – tas nav no Tēva, bet ir no pasaules.” (1.Jāņa 2:16). Tavā tuvumā noteikti ir arī ļaunais velns, kas ar saviem meliem un ļaunumu tevi vienmēr kārdina.” Ja, to visu pārdomājot, “arī tad neko nejūti, tad tev vēl jo vairāk nepieciešams to izsūdzēt Dievam un tavam brālim”. Tātad – ēd tad, kad esi izsalcis! Ja neesi izsalcis, – pārliecinies, vai esi vēl dzīvs!
Altāra Sakraments luteriskajā liturģijā
Vārds dievkalpojums rāda, ka tā ir nevis mūsu kalpošana Dievam, bet gan Dieva kalpojums mums. Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara, ne mūsu vārdā sākas dievkalpojums. Tādējādi ikvienai dievkalpojuma izpratnei, kas iniciatīvu piedēvē cilvēkam, šeit vairs nav vietas. Tas, kas tagad notiks, notiks Viņa vārdā. Iniciatīva te pieder Dievam. Viņš ar Evaņģēliju ir aicinājis kopā savu tautu, un Viņš – Dievs – arī kalpos tai ar savu Vārdu un sakramentiem. “Mūsu Kungs mūs gaida tur, kur ir Viņa vārds. Un līdz ar savām dāvanām Viņš dod to, ko šīs dāvanas apliecina. Mēs esam vienīgi saņēmēji. Mums pieder vienīgi ticības ceļš, un ticībai nekas nav sakāms, izņemot tās reizes, kad tai ir dots sacīt: Āmen.” (N. Neigels)
Kristus klātiene Evaņģēlijā – Vārdā un sakramentos – ir tas piedošanas un žēlastības spēks, kas rada un uztur Viņa draudzi. Ar šo spēku Viņš apdāvina kristiešus dievkalpojumā, arvien atjaunodams un stiprinādams savu tautu. Kristīgais dievkalpojums nekad nav misijas dievkalpojums. Tā mērķis nav pievērst kristīgajai ticībai neticīgos. Tas vispirms ir Dieva kalpojums ļaudīm, kas Viņam jau pieder, tas ir – kristītajiem. Tikai pēc tam, kad viņi ir stiprināti ar Dieva vārdu un Sakramentu, tie nesīs Dieva žēlastības vēsti tālāk pasaulē, lai arvien jaunus cilvēkus vestu pie Kristības žēlastības
Kad draudze ir klausījusies Dieva vārdu, stiprināta ar to, pateikusies un izteikusi savas vajadzības Dievam lūgšanā, tad Svētajā Vakarēdienā Dievs to paēdina un padzirda ar sava Dēla miesu un asinīm. Altāra Sakraments mūsu liturģijā nekādā gadījumā nav tikai piemiņas mielasts, bet vispirms savienošanās ar Kristus miesu un asinīm (1.Kor. 10:16). Tas nosaka to, ka Vakarēdienu aicināti baudīt tikai cienīgie, tas ir kristītie un pienācīgi sagatavotie. Pārējiem Altāra Sakraments nedotu svētību, bet tieši otrādi – kļūtu tiem par lāstu. To skaidri pauž apustuliskās baznīcas liturģiskā formula: ” Ja kas nemīl Kungu Jēzu Kristu, tas lai ir nolādēts.” (1.Kor. 16:22) Un Pāvils turpina: Maran ata (mūsu Kungs nāk)! Mācītāja uzdevums ir palīdzēt draudzes locekļiem sagatavoties Altāra Sakramentam – Tā Kunga nākšanai – un pārbaudīt, vai tie ir gatavi cienīgi saņemt Kristus miesu un asinis.
Altāra Sakramenta liturģija sākas ar vārdiem – Tas Kungs ir ar jums. Ar šiem vārdiem tiek uzsvērts, ka tas ir nevis mūsu, bet Tā Kunga Mielasts. Viņš ir saimnieks, kas klāj galdu un izdala savas dāvanas, paēdinot mūs un padzirdot savus ļaudis ar savu miesu un asinīm. To Viņš dara ar savu vārdu. Mācītājs ir instruments, kam Tas Kungs ir licis, lai viņš kalpotu, runājot Viņa vietā Viņa vārdus. Mācītāja vārdi – Tas Kungs ir ar jums – norāda arī, ka tikai Tā Kunga ļaudis ir aicināti, jo šeit nav vietas nekam, kas nāk no pasaules, nekam, kas noliegtu To Kungu, Viņa vārdus un dāvanas – Viņa piedošanu, kas vienīgā mūs dara svētus un padara par Viņa ļaudīm.
Draudzes atbilde – Un ar tavu garu – atzīst mācītāju par Tā Kunga kalpu, kam uzticēts darīt to, ko Tas Kungs tam licis darīt. Tā Kunga Gars ir ar viņa garu, un, kur Tā Kunga Gars, tur ir arī Viņš pats.
Paceliet savas sirdis, aicina mācītājs. Tas ir, viņš aicina pacelt sirdis pie Dieva. Sirdij gan nav jākāpj debesīs, jo tā to nespētu, bet Dievs ir klātesošs Kristū, un ticīgo sirdis priecīgi sveic Viņa klātieni: Mēs tās paceļam uz To Kungu.
Maran ata ir piepildīts. Atliek tikai pateikties, un mācītājs aicina draudzi pateikties Dievam: Sacīsim pateicību Dievam savam Kungam. Šie ir vārdi no jūdu galda lūgsnas, kurā Dievam tika teikta pateicība par Viņa dāvanām. Tam draudze atbild ar vārdiem: Tā ir labi un tā piederas, kas praktiski nozīmē to pašu ko – Āmen.
Tad mācītājs turpina: Tiešām tā ir labi un tā piederas un ir svētīgi, ka Tev, Kungs, svētais un visuspēcīgais Tēvs, mūžīgais Dievs, visos laikos un visās vietās pateicamies caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu, kādēļ Tu mūs saaudzi, mūsu grēkus mums piedod un mūžīgu svētību apsoli. Tāpēc mēs līdz ar visiem eņģeļiem un debesu pulkiem slavējam Tavu godību dziedādami.
Pēc tam, priecājoties par Tā Kunga nākšanu, draudze dzied serafu dziesmu no Jesajas grāmatas 6. nodaļas: Svēts ir, Svēts ir, Svēts ir Tas Kungs.. Un debess un zeme, un debess un zeme ir pilna Viņa godības. Šis dziedājums atrodams Altāra Sakramenta liturģijās vismaz kopš ceturtā gadsimta. Tam pievienojas mesiāniskais prieks, kas norāda uz Svētā Vakarēdiena saistību ar Kristus otro atnākšanu. Draudze sveic savu Kungu ar tiem pašiem vārdiem, ar kuriem Viņš tika gaidīts Vecās Derības laikā un sveikts Pūpolsvētdienā, ierodoties Jeruzālemē: Ozianna augstībā! Lai slavēts ir, kas nāk Tā Kunga vārdā! Ozianna augstībā!
Tad seko lūgšana “Mūsu Tēvs”, un mācītājs ņem maizi un, pagriezies pret draudzi, skaļā balsī saka Vakarēdiena iedibināšanas jeb konsekrācijas vārdus: Mūsu Kungs Jēzus Kristus tanī naktī, kad Viņš tapa nodots, ņēma maizi pateicās, pārlauza un deva to saviem mācekļiem, sacīdams: “Ņemiet un ēdiet, tā ir Mana miesa, kas par jums top dota, to dariet Mani pieminēdami. Tad mācītājs ņem kausu ar vīnu un saka: Tāpat Viņš arī ņēma biķeri pēc Vakarēdiena, pateicās un tiem to deva, sacīdams: “Ņemiet un dzeriet visi no tā, šis biķeris ir jaunā derība Manās asinīs, kas par jums un par daudziem top izlietas grēku piedošanai; to dariet, cikkārt jūs to dzerat, Mani pieminēdami.” Šie vārdi ir veidoti no visiem Vakarēdiena iedibināšanas tekstiem, kas atrodas Jaunajā Derībā, par pamatu ņemot senāko tekstu no 1. Vēstules korintiešiem 11. nodaļas. Šo vārdu lietošana nenozīmē, ka mācītājs tikai atkārto, kādreiz Kristus sacītos vārdus, nedz arī, ka ar šiem vārdiem viņš rada Kristus miesu un asinis. Nekādā gadījumā šie vārdi nav arī lūgšana. Tas ir pats Kristus, kas runā un ar Saviem vārdiem apdāvina savu draudzi. No Viņa vārdiem ir skaidrs, ka Viņš ir Mielasta saimnieks. Viņš ir tas, kas ņem maizi un biķeri, pateicas un dod dāvanas – ņemiet un ēdiet; ņemiet un dzeriet. Tā ir dāvana, un tā izslēdz jebkuru mūsu darbību, jo mēs varam ēst un dzert tikai to, kas mums tiek dots, dāvināts. Mūsu Kungs arī saka, kas ir šī dāvana – tā ir Mana miesa; tās ir Manas asinis. Tiek arī skaidri norādīts, kam tās domātas – par jums dota un par jums, un par daudziem izlietas. Nepārprotams arī ir mērķis – grēku piedošanai.
Tā kā Tā Kunga vārdi dara to, ko tie saka, tad pēc šiem vārdiem uz altāra atrodas ne vairs tikai maize un vīns, bet arī Kristus miesa un asinis. To apliecinot, mācītājs tūdaļ pēc iedibināšanas vārdiem paceļ patēnu un biķeri, pasludinot, ka tā vairs nav parasta maize un vīns. Šo darbību sauc par elevāciju (no lat. elevare – celt uz augšu, pacelt), un ar to tiek ilustrēti Kristus vārdi: “Tā ir Mana miesa, kas par jums top dota”. Taču jāatceras, ka elevācija luteriskajā baznīcā nenozīmē, ka Kristus miesa un asinis tiek upurētas Dievam, kā tas tiek darīts Romas baznīcā. Paceļot biķeri un patēnu, mācītājs saka vārdus no 1. Vēstules korintiešiem 11:26: “Cikkārt jūs no šīs maizes ēdat un no šā biķera dzerat, jūs pasludināt Tā Kunga nāvi, iekams Viņš nāk. Tā Kunga miers ir ar jums visiem.” Luters par šiem vārdiem saka, ka tie ir “dievgaldnieku grēku publiska Absolūcija, patiesa Evaņģēlija balss, kas pasludina grēku piedošanu, un tādēļ viscienīgākā sagatavošanās Tā Kunga Galdam, ja ticība turas pie šiem vārdiem, kā no paša Kristus mutes nākošiem”. Šos liturģijas vārdus sauc par Pax (lat. val. – miers), kas vēstures gājumā dažādos veidos izpaudušies liturģijā. Pax norāda, ka Tā Kunga prasība izlīgt vienam ar otru, pirms ejam pie altāra, ir piepildīta. Taču skaidram ir jābūt tam, ka miers ir nevis kaut kas, ko mēs radām, bet, ka tas nāk no altāra, no Tā Kunga. Draudze Pax saņem ar savu – Āmen. Patiesi, tas ir Tā Kunga miers, kas ir ar mums. Mums ir piedots, un mēs esam piedevuši.
Tad seko Agnus Dei (Ak Tu Dieva Jērs) dziedājums. Tas ir sens baznīcas dziedājums, kurā draudze godina maizē un vīnā klātesošo Kristus miesu un asinis. Mēs varam tās šeit godināt svētā bijībā. Tā, protams, nav bauslības pavēle, bet mēs to darām evaņģēliskā brīvībā. Tomēr tā ir arī ticības apliecība, kas apliecina Kristus vārdu – tā ir Mana miesa – patiesumu. Kristus klātbūtni mēs varam godināt garīgi savā sirdī, gan arī izpaust to arī ar savu miesu, krītot ceļos un pielūdzot.
Tad seko Kristus miesas un asiņu izdalīšana un saņemšana. Tās laikā mācītājs katram komunikantam sniedz maizi un biķeri, apliecinot, ka kopā ar maizi un vīnu pats Kungs tiem dod savu miesu un asinis: Ņem un ēd, tā ir Jēzus Kristus miesa, kas par tevi ir dota; ņem un dzer, tās ir Jēzus Kristus asinis, kas izlietas par tevi. Tā mūsu mutēm tiek dota Kristus miesa un asinis, bet ausīm – Viņa vārdi. Tā mēs tiekam divkārši apdāvināti. Saņemot dāvanu, komunikants atbild ar – Āmen. Protams, ka viņa ticība vai neticība nemaina pašu dāvanu. Arī neticīgie saņem patiesu Kristus miesu un asinis, bet – sev par sodu.
Kad Tā Kunga dāvanas ir izdalītas, mācītājs atlaiž dievgaldniekus, sacīdams: Jēzus Kristus miesa par jums ir nāvē nodota pie krusta staba Golgātā, un Viņa asinis ir izlietas jūsu grēku piedošanai. Tās svētīs jūsu dvēseli un miesu un pasargās jūs īstenā ticībā uz mūžīgo dzīvošanu. Ejiet Viņa mierā. Dāvanas ir izdalītas un saņemtas, un Viņa miers ir ar Viņa ļaudīm.
Tagad mācītājs uzaicina draudzi pateikties Dievam: Pateiciet Tam Kungam, jo Viņš ir mīlīgs. Alleluja. Tas Kungs, žēlastības pilns ir kalpojis saviem ļaudīm ar Savu vārdu un Sakramentu. Draudze atbild: Un Viņa žēlastība paliek mūžīgi! Alleluja! Tā apliecinot, ka tā tic Dieva apsolījumiem, ka Viņa vārdā un Sakramentā saņemtā svētība patiešām tos uzturēs ticībā un pasargās kopībā ar Dievu.
Tad seko pateicības kolekte, kurā pateicība ir cieši saistīta ar lūgšanu, lai Tā Kunga dāvanas nestu augļus Viņa ļaužu vidū: Mēs Tev pateicamies. Dievs, ka Tu mūs esi atspirdzinājis ar Saviem vārdiem un Sakramentu, un lūdzam Tevi, svētī mums to, ka pie mums vairojas ticība uz Tevi un sirsnīga mīlestība starp mums visiem caur Jēzu Kristu, Tavu mīļo Dēlu, mūsu Kungu. Draudze atbild – Āmen. Augļi šeit tātad ir divējādi – vispirms ticība un tad tai sekojoša mīlestība. Sasniedzis savu kulmināciju Altāra Sakramentā, mūsu dievkalpojums beidzas ar svētību Svētās Trīsvienības vārdā. Sastapuši savu Kungu un baudījuši Viņa svētību, mēs tiekam sūtīti atpakaļ pasaulē izdzīvot savu ticību. Līdz atkal nākamajā svētdienā augšāmceltais Kungs atkal nāks pie savas draudzes, lai to svētītu ar savas miesas un asiņu Sakramentu.
Ilārs Plūme