Londonā viss pa vecam kā gadsimtiem ilgi. Laikiem cauri te slāņojusies garīgā un materiālā kultūra, sadzīves tradīcijas, ļaužu labklājība, iebraucējā radot sajūtu, ka nekas nav zudis. Londona ieņem sevī tūkstošiem atbraucēju un iebraucēju, neriskējot pazaudēt savu identitāti. Ielās sastopot eiropiešus no rietumiem un austrumiem, turkus un afrikāņus, ēdot itāļu, taizemiešu, ķīniešu vai japāņu restorānā, tomēr nemitīgi jūti, ka atrodies pašā Anglijas sirdī, britu zemē. Zemē un sabiedrībā, kas ne nieku nezaudē pati no sevis, dodot komfortu un patvērumu, izrādot viesmīlību cilvēkiem, kas te ieradušies uz īsāku vai ilgāku laiku. Var pat vilkt paralēles ar dzīvu, darbīgu baznīcu – pirms pāris gadsimtiem būvētu, senu ēku, kur jūtama gadsimtu aura, kas šodien eksistē un attīstās kā mūsdienīgs un nepieciešams organisms.
Šodien Londona viegli sasniedzama vidusmēra Latvijas cilvēkam, jo, iepriekš ieplānojot braucienu turp, var aizlidot par dažiem desmitiem latu. Ja netrūkst angļu valodas zināšanu, azartiskuma un uzņēmības, lai orientētos milzīgajā pilsētā, Londonas kultūras bagātības varētu baudīt pat mēnesi. Te koncentrējas ne tikai britu kultūras vēsture. Visas pasaules kultūras vērtības šurp plūdušas pa dažādiem ceļiem – gan tālajos laikos, kad Anglijai piederēja kolonijas eksotiskās zemēs, gan saņemot dāvinājumus valsts līmenī, gan iepērkot. Bet Londona var arī apmulsināt pie lielpilsētu mērogiem nepieradušu iebraucēju savu plašumu dēļ. Daudzi arhitektūras pieminekļi, muzeji un veikali uzejami vēsturiskajā centrā, bet arī attālāki rajoni ir gana veci un savdabīgi, lai tos apmeklētu. Tāpēc apskatāmie objekti uzmanīgi jāizplāno. Muzeji tāpat kā citas kultūras iestādes šeit beidz darbu noteiktā laikā – pulksten 17 vai 18 pēcpusdienā. Vienā dienā iespējams apmeklēt tikai vienu no lielajiem muzejiem – Britu muzeju, Nacionālo galeriju, Zinātnes muzeju vai līdzīga apmēra kultūras vērtību krātuvi.
Četrās dienās Londonā izdevās pabūt Nacionālajā galerijā, Britu muzejā un Britu bibliotēkā – vietās, kas komentārus neprasa, šajās sienās mākslas iespaidus un tālo laikmetu redzējumu jāsajūt katram pašam. Tā kā šie galvenie muzeji atrodas valsts apgādībā, to durvis tiek plaši atvērtas kā bagātam, tā nabagam – ieejas maksas vietā tajos tiek lūgti tikai ziedojumi, kas, protams, ir katra apmeklētāja iespēju un vēlmju ziņā.
Uz Nacionālo galeriju gājām pa slaveno Soho izpriecu rajonu, kas 17. gadsimtā bija viena no modernākajām pilsētas daļām, kuras iedzīvotāji pazīstami ar ekstravagantajām viesībām. Šodien šis rajons joprojām pazīstams kā sarkano lukturu rajons, lai gan ar valsts noteiktajiem prostitūcijas ierobežojumiem kopš 1959. gada šeit vieglas uzvedības sievietes acīs nekrīt, toties daudz krodziņu, kafejnīcu un klubu, arī ķīniešu restorānu, jo šajā rajonā iekārtojušies daudzi imigranti no Ķīnas, bet šaurās ieliņas ieskauj arī neskaitāmi mazi veikaliņi ar suvenīriem un citām precēm.
19. gadsimtā būvētā Nacionālās galerijas ēka atrodas Trafalgaras laukumā, kur dzīvība čum dienas un nakts stundās. Laukumu rotā 50 metrus augstais Lielbritānijas flotes komandiera Horeišio Nelsona piemineklis, godinot varoņa vadītās flotes uzvaru pār Napoleonu Trafalgaras kaujā 1805. gadā. Piemineklis uzstādīts 1842. gadā, bet četri tūristu iemīļotie lauvas – 25 gadus vēlāk. Šajā laukumā notiek mītiņi, saieti, tiek sagaidīts jaunais gads. Tūristi te pavada laiku kā dienā, tā vakara stundās, jo no laukuma paveras skats uz pilsētu un ugunīs mirdzošo panorāmas ratu “Londonas acs” (ar ko gan nepaguvām pavizināties).
Admirālis Nelsons
Nacionālajā galerijā izvietotie glezniecības mākslas šedevri radīti laikā no 13. gadsimta līdz 1900. gadam, tie sākti vākt relatīvi vēlu – tikai 1824. gadā, kad karalis Džordžs IV pierunāja valdību nopirkt 38 izcilus mākslas darbus. Muzeja ēka projektēta neoklasicisma stilā. Muzejā var redzēt Leonardo da Vinči “Jaunavu ar bērnu”, Djego Valeskesa “Veneru ar spoguli”, Hansa Holbeina portretus, izcilā angļu ainavista Džona Konstebla dabasskatus… Mākslu neizstāstīsi, jāskatās pašam. Nav izstāstāma arī Britu muzejā apskatāmā dzīvā vēsture, kas apkopo pasaules vecākajā (dibināts 1753. gadā) muzejā dārgumus no visas pasaules. Ceļš uz šo vēsturiskās atmiņas pilno krātuvi veda cauri Blūmsberi rajonam, kas londoniešu priekšstatos pagātnē saistījās ar literatūru, mākslu un izglītību, jo Fricrovija krodziņā bieži pulcējās ļaudis no mākslas pasaules. Gājēju priecē ielas ar skaistiem 18. un 19. gadsimta namiem, restorāniem, mēbeļu veikalu skatlogiem. Muzejs ar arhitektoniski ļoti interesanto iekšējo pagalmu, kas iekļauj cilvēku zem lielā kupola, kas ir pat lielāks nekā Sv. Pētera katedrālei Romā. Muzeja ēkas galvenā daļa būvēta 19. gs. vidū, bet pagalms piebūvēts ieejot 3. gadu tūkstotī pēc arhitekta Normena Fostera projekta, un šā projekta vērtība ir 97 miljoni sterliņu mārciņu. Pagalms ir lielākais publiskais laukums pilsētā, te izvietots izglītības centrs, veikaliņi, kafejnīcas u.c. Muzeja pagalms neapšaubāmi ļauj apjaust 20. gadsimta nogales arhitektūras iespējas.
Londonai raksturīgās ielas ar vēsturisko apbūvi labi sadzīvo ar mūsdienu arhitektūras paraugiem, kuri iekļauti pilsētvidē ļoti pārdomāti. Senāko gadsimtu šedevri tomēr šķiet vairāk uzmanības vērti. Apmeklējot britu karaļu mītnes zemi, nevar neaizstaigāt līdz Bekimgemas pilij, apbrīnot tās greznos vārtus un kā mazu pārsteigumu ieraudzīt tuvumā braucošu karieti. Parlamenta ēka ar Bigbenu un karalienes Viktorijas laikā Londonas katoļticīgajiem būvētā greznā Vestminsteres katedrāle tūristu pārsteidz ar pasaulē nepārspētu krāšņumu, atgādinot, ka ceļojuma laikā nav jābūt tik oriģinālam, lai pilsētas galvenās ēkas palaistu garām neapskatītas. Un tās jau arī nevar palaist garām, jo ceļš reizumis pats aizved pie tām.
Vēsturiskās baznīcas Londonā nav koncentrētas tik cieši viena otrai līdzās kā Vecrīgā. Par iezīmīgākajiem torņiem, kas raksturo Londonu skatījumā no attāluma, uzskata četrus. Pašā pilsētas sirdī, Trafalgaras laukumā atrodas pēc Džeimsa Gibsa projekta 18. gadsimtā būvētā Sv. Mārtiņa baznīca. Sentmērilebovas baznīcas tornis (projektējis Kristofers Rens) raksturīgs ar dekoratīvi izliektām arkām un vara drakonu (vējrādi), kas rotā torņa smaili. Sv. Jaunavas baznīcas tornim ir četri astoņstūraini stāvi, un 1764. gadā tornis bijis 71 metru augsts, taču vētra kādus metrus no tā ir nolauzusi. Sv. Džordža baznīcu ar savdabīgo piramīdveida torni būvējis Nikolass Hoksmors. Tā smaili rotā figūra – togā tērpies Džordžs I.
Gadījās redzēt arī kādas Londonas nomales baznīcas. Tās celtas pārsvarā 19. gadsimta sākumā, kad tika apbūvēti Londonas aristokrātu piepilsētas īpašumi. Šīs baznīcas raksturīgas ar atturīgu eleganci, sengrieķu tradīciju pārmantojamību.
Londona aprīļa beigās jau pilnībā bija tērpusies zaļumā un ziedu rotā. Pilsētas apstādījumi, parki un dārzi priecē acis ar savu koptību un liecībām par devīgumu, ko valsts veltījusi zaļās rotas izveidei gadsimtu garumā un uzturēšanai pašlaik. Pēc Londonas parku apskates var apjēgt, cik ļoti zaudē Rīgas parki, mūsu valsts nabadzības dēļ nesaņemot to uzturēšanā dāsnākus līdzekļus. Tulpju ziedēšanas laiks ļauj iepazīt to krāsu un formu daudzveidību, kas uz dažādu toņu krūmu lapotnes fona veido brīnišķīgas kompozīcijas. Ar rūpību te apkopts un uzturēts katrs netipiski noliecies zars, bet nokaltušie koki nav vis aizvākti, bet saglabāti kā dārzu senuma liecinieki un atgādinājums par romantisma laikmeta parku tradīciju šādus kokus parkos pat speciāli stādīt. Sentdžeimsa parkā dzīvo meža pīles, pelikāni un citi ūdensputni, Griničas parkā var sastapt briežus.
Iegremdēts formālais parters Kjū (Kew) botāniskajā dārzā
Karaliskais botāniskais dārzs Kjū (Kew) atrodas tālu no centra, bet kā vispilnīgākais botāniskais dārzs pasaulē ir apmeklēšanas vērts, un tā kārtīgai apskatei būtu jāvelta vesela diena. Kādreizējie karaliskie dārzi, kuros tagad aug aptuveni 40 000 dažādu augu sugu, tautai tika atdoti 1841. gadā. Te notiek zinātniski pētnieciskais darbs ar augiem, un evolūcijas māja iepazīstina ar augu evolūcijas vēsturi uz zemes. Velsas princeses siltumnīcā aug dažādu klimatisko zemju augi, kaktusi un orhidejas. Palmu mājā, kas ir Viktorijas laikmeta būvtehnikas pērle, siltzemju augus var apskatīt pat no augšas, uzkāpjot 2. stāvā. Bet arī ārā netrūkst skatāmā. Ziedēja tulpju dobju desmiti, reibināja rododendru dārza smaržas, priecēja karalienes magnolijas. Ieskatu ainavu arhitektūras vēsturē un mūsdienu tradīcijās sniedz vairāki dārzu stilu paraugi. Pie 1631. gadā celtās Kjū pils apskatāms klasisks baroka dārzs. 1762. gadā saskaņā ar angļu aizraušanos ar austrumniecisko kultūru uzcelta Viljama Čeimbersa projektētā pagoda. Tās tuvumā atrodas japāņu dārzs. Vakarā parkā sarodas tuvumā dzīvojošās ģimenes ar bērniem, jo apmeklētājiem pieejama vizināšanās ar vilcieniņiem un bērniem iekārtota rotaļu māja un laukums, turklāt bērni var ieiet parkā un izmantot tā iekārtas par brīvu.
Japāņu dārzs Kjū botāniskajā dārzā
Neapmeklētas palika Londonas nomales. Šo lielo iespēju pilsētu nevar apgūt ātri un nevar arī ātri izstāstīt. Londonu vajag redzēt un izjust katram pašam.