Jūdas valdnieks Hiskija, ”Sankta Maria kyrka”, Århus, Zviedrija, 17.gs.
(Sal.pam. 25. – 29. nod.)
25. nodaļas ievadvārdi liecina, ka šīs ir Salamana pamācības, kuras apkopojuši un sakārtojuši Jūdas valdnieka Hiskijas vīri. Valdnieks Hiskija (715 – 686 pirms Kristus) bija viens no svētīgākajiem Israēla valdniekiem pēc Dāvida un Salamana. Ziemeļu valsti tajā laikā bija okupējusi Asīrija, tā kā Jūdas valsts (Dienvidu valsts) bija vienīgā Israēla neatkarīgā politiskā formācija un Hiskija vienīgais valdnieks. 2. Laiku grāmatas 30. nodaļā stāstīts, ka Hiskija aicināja visas Israēla ciltis uz Jeruzālemi. Viņš aicināja visus israēliešus atgriezties pie Ābrahāma, Īzaka un Jēkaba (Israēla) Dieva. Hiskijas laikā notika ticības un rituālu atjaunošana. Arī pravietis Jesaja bija Hiskijas laikabiedrs. Hiskija kopā ar Jesaju lūdza Dievu, kad Jeruzālemi bija aplencis Asīrijas valdnieka Sennašeriba (jeb Sanheriba) karaspēks un tā virspavēlnieks draudēja jūdiem un zaimoja viņu ticību, Dievs atbildēja Hiskijas lūgšanām un naktī iznīcināja visu asīriešu armiju. Varam teikt, ka Hiskija bija sava laika reformators. Viņš šķīstīja Templi, atjaunoja patieso dievkalpošanu un upurēšanu. 2. Laiku grāmatā 29: 30 minēts, ka Hiskiju īpaši interesēja Dāvida psalmi un ka viņš atjaunoja šo psalmu dziedāšanu Tempļa kalpošanā. Tādēļ ir saprotama arī viņa interese par Salamana pamācībām un arī citu gudrības literatūru.
25. nodaļas sākumā minētie Hiskija vīri bija savas lietas pratēji un Salamana gudrības izteicienos labi orientējās, jo, lasot Bībeles tekstu, ir redzams, ka pretēji galvenajam Salamana pamācību apkopojumam, kas ir sagrupēts spontāni bez saturiskas un tematiskas sakārtotības, šīs tālākās nodaļas ir sakārtotas pa tēmām un loģiskā secībā: 25:2–7 apcer attiecības ar valdniekiem, 26:1–12 atklāj muļķības likteni, 26:13–16 izsmej sliņķus un brīdina no slinkuma sekām, 26:17–28 runā par tiem aplamniekiem, kuriem aizvien seko neveiksmes un likstas, bet 25. un 27. nodaļa sniedz gan smagas un nopietnas, gan jautras atziņas par draugu un kaimiņu attiecībām. Dažas no pamācībām turpinās vairāku pantu garumā, bet viena no tām 27:23–27 ir neparasti gara un līdzinās jau īsai poēmai, tādējādi būdama atšķirīga no citām Salamana pamācību daļām. 28. un 29. nodaļā galvenais uzsvars veltīts valdniekiem un tiem, kuri nosaka sabiedriskās norises.
25:2–7 Salamans māca, ka Dieva Radītāja spēks un gods ir tas, ka Viņš savā radībā ir ielicis noslēpumus, un tieši tāpēc dažādu norišu pirmsākumi un pamati nav tik viegli izprotami. Tikai gadsimtiem ritot, cilvēki pamazām mācās un atklāj likumsakarības dabā, cilvēkā un sabiedrības norisēs. Turpretī valdnieka godam un spēkam jāizpaužas nevis slepenu nodomu vērpšanā un patiesības noklusēšanā, bet lietu un parādību izdibināšanā un noskaidrošanā. Varam nojaust, ka labs valdnieks izdibina neizprotamas lietas dabā, cilvēkos un politikā un rīkojas skaidri un tieši savas tautas interesēs. Manuprāt, tieši pēc tāda jaunā valsts prezidenta pašreiz ilgojas arī Latvijas sabiedrība. Zinot, ka Israēla un Jūdas valdnieki bija arī savas tautas reliģiskie vadoņi, jāsecina, ka tādas īpašības tiek izvirzītas arī krietniem baznīcas vadītājiem. Salamans brīdina valdniekus, ka līdzīgi – kā sudrabkalis attīra sudrabu no sārņiem, lai varētu izgatavot no tā dzidri skanošu un skaitu sudraba trauku, – tāpat arī labai valdīšanai jāattīrās un jāattālinās no bezdievīgajiem, lai valdīšana būtu stipra un veiksmīga. Bezdievīgums ārējās izpausmēs ir baušļu pārkāpšana. Tādēļ valsts labuma dēļ neētiskus un amorālus cilvēkus vajadzētu turēt tālu no varas koridoriem, īpaši jau no varas krēsliem. Tomēr savādi, ka, piemēram, liela daļa mūsu sabiedrības nesaprata, kādēļ ASV bija tik milzīga kņada ap bijušā ASV prezidenta Bila Klintona tā saukto privāto dzīvi. Šķiet, ka amerikāņu mediji un sabiedriskā doma daļēji ir saglabājuši kaut ko no Salamana gudrības šajā sakarībā. Amorāls cilvēks sev līdzi nes nekārtību un zināmu apdraudējuma potenciālu, kaut arī profesionāli var būt spēcīgs un gudrs. 6. un 7. pants sasaucas ar Kristus līdzību par virzīšanos un kustību pie prestiža viesību galda, kad viesi spiežas un sacenšas pēc goda vietām. Ir labāk, ja kādu uzaicina virzīties uz augšu, nekā ir tad, ja lepns un reizē ne visai gudrs cilvēks ir ieņēmis kārotu augstu vietu, kas domāta citam, un šo pašlepno apsauc un izraida, pavēl tam doties uz leju, sev piemērotākā pozīcijā. Salamans apspriež šādu pazemojošu brīdi un saka, ka ir ļoti nelāgi, ja paša acīm jāpiedzīvo šāds kritiens.
25:7–11 tiek uzsvērts apdomīgums vārdos un brīdināts no straujas, asas un nepārdomātas vārdu kaujas. Atklāt otra cilvēka uzticētos noslēpumus ir kauna lieta, un cilvēku, kas tā rīkojas, drīz vien sauc par neuzticamu un bīstamu darījumu un attiecību partneri. 11. pants ir īpaši zīmīga un lieliski “smaržojoša” pamācība: “Vārds, kas teikts īstā laikā, ir kā zelta āboli greznos sudraba traukos.” Vai dažādās nozīmēs izsalkušajam un izslāpušajam var būt vēl augstāks sapnis – kā tikt pie zelta āboliem, turklāt vēl cēlā sudraba traukā. Lasot un pārdomājot šos vārdus, šķiet, ka patiesi sajūtama brīnišķīga svaigu, vēsu un norasojušu ābolu smarža, kas sajaukusies ar dižciltīgu sudraba smaržu. Laimīgi ir tie cilvēki, kas māk pateikt īsto vārdu īstajā brīdī un laikā, un laimīgi ir arī tie, kas atrodas šādu cilvēku tuvumā.
Valdnieks Salamans, Deccan, Hyderabad, 1875-1900, Brooklyn Museum
25:12–28 vēstītas dažādas atziņas par sociālām un personiskām attiecību sakarībām. 15. pants māca pacietību un mīlīgu valodu. Šīs divas lietas uzvar varas vīru nelokāmību. Ar skarbu un nepacietīgu izturēšanos cilvēks sev ātri iegūst pretiniekus un stipru pretdarbību, bet laipnība un pacietība aizvien atmaksājas. Ne velti Salamans mīlīgai valodai piedēvē spēku, kas spēj lauzt kaulus. Tā ir visai tēlaina aina, ka izrunāti laipni un silti vārdi salauž spēkavīra kaulus pat lāgā tiem nepieskaroties. Šī un daudzas citas pamācības šķiet it kā pašsaprotamas, bet cik svešas tās ir mūsu allaž karojošajai un nepacietīgajai būtībai un raksturam. 17. pants māca pieklājību: neapgrūtināt savu draugu vai kaimiņu ar pārāk biežu viesošanos. Medus ir gards, bet, ja to pārēdas, tas rada šķērmu dūšu. Draudzība ir spirdzinoša, bet, ja to pārspīlē, tā apgrūtina un apnīk. Labas uzvedības grāmata sen nav izdota. Varbūt doma, ka būtu jāmācās laba uzvedība, šķiet, ir novecojusi. Vai šodien to būtu nomainījuši “caursitēju” neatlaidības un bezkaunīgas uzvedības likumi? 19. pants rosina ļoti pazīstamas izjūtas. Jūs liekat mutē gardu kumosu un sacērtat žokļus, lai to sadalītu, bet – te piepeši, nolūst zobs, ko esat domājis gana stipru. Vai arī: jūs mierīgi kāpjat pa kāpnēm, te piepeši atbalsta kājai zūd pamats, un jūs šajā mirklī krītat. Pati par sevi saprotamā darbība un cerība uz tās veiksmīgu iznākumu ir acumirklī sabrukusi. Vai atceraties tādu kā sliktas dūšas sajūtu pakrūtē un pārsteiguma karstuma vilni, kas jums izskrēja caur locekļiem? Līdzīgas ļoti nepatīkamas izjūtas un pārdzīvojumus rada neuzticami cilvēki, kas negaidot atkāpjas no norunas vai kādā citā veidā otru cilvēku nodod brīdī un veidā, ko tas vismazāk ir gaidījis. Salamans aicina turēt acis vaļā un neidealizēt cilvēkus, būt nomodā un negaidīt no sapuvuša zoba un paslīdējušas kājas to, ko tie nespēj nodrošināt. 20. pants māca gudrību, ka katram brīdim jāizvēlas atbilstoša rīcība. Ja kāds ir apbēdināts, tad tam nevajag dziedāt skaistas un cēlas dziesmas, bet mierināt, jo pārlieks poētisms un patētika apbēdinātai sirdij ir kā uz sodas uzliets etiķis. Tas izraisa vētrainu reakciju. Vai Salamans ar šo reakciju ir sapratis izmisuma un sāpju strauju pieaugumu kā atbildi uz situācijai neatbilstošu harmonijas tēlojumu? Jūdi trimdā atturējās dziedāt slavas dziesmas Ciānai kā Israēla svētajai sapulcēšanas vietai (Ps. 137:3–4). 21. pants māca, ka ar labu un krietnu attieksmi pret savu ienaidnieku (droši vien domāts pāridarītājs) cilvēks krāj ogles uz ienaidnieka galvas. Komentētāji domā, ka šeit ilustrācijai lietots seno ēģiptiešu grēku nožēlas rituāls, kur savas vainas atzinējs un galvas nesa pannu ar nokaitētām oglēm. Jādomā, ka ar šo līdzību domāts tas, ka ar labvēlīgu attieksmi mēs varam novest mūsu ienaidnieku līdz savas vainas apzināšanās un grēku nožēlas stāvoklim. Šāds rezultāts, protams, ir daudz labāks par ātru atriebšanos, kas konfliktu padziļina un aptumšo patiesības un taisnības atziņu.
Gundars Bākulis