(Nobeigums)
Kristīgais un sekulārais Dž. K. Roulingas darbos
Pēdējā laika fantāzijas žanra attīstību gadsimtu mijā iezīmē postmoderna eklektika. Izplūdušas kategorijas, tēlu eklektika un realitāšu sajaukums atspoguļojas arī fantāzijas literatūrā. Tā kā literatūra vairs nenosaka uzvedības modeļus, tās uzdevums no lasītāju audzināšanas pārbīdās uz viņu iesaistīšanu pašā sekundārajā radīšanā (sub-creation itself). Tāpat ir nenoliedzami, ka pēdējo piecdesmit gadu laikā sabiedrībā ir notikusi globāla paradigmu pārbīde no vispārēji kristīgā uz sekulāro pasaules uzskatu. Bērni mūsdienās apgūst savas vērtības no dažādiem avotiem, no kuriem izklaides industrija ir viens no pārliecinošākajiem kulturālās apziņas nesējiem.
Mūsdienās viens no labāk zināmajiem fantāzijas darbiem ir britu rakstnieces Džoannas Ketlīnas Roulingas romānu sērija par burvju zēnu Hariju Poteru. Šie romāni, kas ir skolas stāsta, pusaudžu detektīva un klasiska fantāzijas naratīva sajaukums, ir ieguvuši fenomenālu popularitāti. Harija Potera fenomens ir spilgts piemērs, kā fantāzija iekaro mūsdienu cilvēku dzīvi. Tomēr, kā redzēsim tālāk, grāmatas par Hariju Poteru piedāvā pasaules uzskatu, kas ir līdzīgs Tolkīna un Lūisa darbos rodamajam. Laikmetā, kad bibliskie ieskati ir zaudējuši neapstrīdamas patiesības statusu un to nozīmība vairākos literatūras atzaros ir stipri mazinājusies, Harijs Poters – “puisēns, kurš izdzīvoja”, mesiāniskais, tomēr cilvēciskais varonis – ar savu skaidro sapratni par labo un ļauno, taisnību un patiesību piesaka no tradicionāli apjukušā postmodernā varoņa atšķirīgu galveno tēlu.
Vienā līmenī šie romāni ir tīra izklaide, bet citā tie dziļi iespiežas nozīmīgajā morālo un garīgo virzītājspēku sfērā. Līdz ar to ir iespējams tajos konstatēt bibliskās paradigmas esamību. Lai gan autore nerunā izteiktos bibliskos terminos, viņa liek manīt, ka īstenība ir savādāka, nekā varētu likties, un ka neredzamais slānis tajā ir svarīgāks par redzamo. Roulingas grāmatas ietver bagātu kristīgu atsauču klāstu, kā arī dziļu simbolismu – gan klasisku, gan viduslaicīgu. Daļēji to, protams, var uzskatīt par kulturāli nosacītu iezīmi, tomēr turpmākajā izvērtējumā es norādīšu, kāpēc šie stāsti ir uzskatāmi par apzināti biblisku elementu caurvītiem.
Pirmkārt, sižeta galvenās līnijas sniedz lasītājam bagātīgu vielu pārdomām. Uzmanīgs lasītājs pamanīs, ka Harija Potera drāma ir vairāk morāla nekā maģiska. Galvenā intriga visās šajās grāmatās ir cīņa starp labo un ļauno, kas attēlota kā apņēmīga cīņa starp dumpīgo, varaskāro Tumsas kungu Voldemortu un Cūkkārpas skolas direktoru Dumidoru kopā ar Hariju un viņa draugiem. Svarīgi ir ievērot, ka ļaunais ir attēlots kā novirzīšanās no labā, nevis kā patstāvīgs pirmspēks. Tas līdzinās bibliskajam sātana kā kritušā eņģeļa attēlojumam, kam pievērsīsimies nedaudz vēlāk.
Voldemorta daba ir atklāta šai izteikumā: “‘Viņš ir kopā ar mani, lai kur es ietu,’ klusi sacīja Drebelis. ‘Es viņu satiku, kad apceļoju pasauli. Tobrīd es biju dumjš jauns vīrietis, piebāzts ar smieklīgām idejām par labo un ļauno. Lords Voldemorts man parādīja, cik ļoti es maldos. Nav ne labā, ne ļaunā, ir tikai varenība – un tie, kas ir pārāk vāji, lai pēc tās tiektos.” Velna pievīlēja daba ar līdzīgu piedāvājumu iepazīt spēku ir redzama 1. Mozus grāmatā 3. nodaļā. Arī Bībeles velns rada sajukumu starp to, kas ir un kas nav labs. Roulingas starpkultūru vēsts ir populārajai daiļliteratūrai neraksturīga, jo morālais relatīvisms šeit nepārprotami ir rādīts negatīvā gaismā. Turklāt līdzīgā kārtā ir diskreditēts arī Nīčes nihilisma koncepts, kas vēsta, ka nav ne laba, ne ļauna, bet tikai vara.
Voldemorts tiek rādīts kā spējīgs iekļūt svešās domās un cilvēku kārdināt ar solījumiem un draudiem: “‘Neesi muļķis,’ nogārdza seja. ‘Labāk glāb savu dzīvību un pievienojies man… vai arī tu iesi bojā tāpat, kā mira tavi vecāki…'” Tomēr ļaunums ir jāpārspēj nevis ar maģiju, bet tikumu. Vissvarīgākais ir fakts, ka Cūkkārpā katram ir izvēles brīvība, un tāpēc katram ir iespēja atklāti vai slepeni nostāties Dumidora vai Voldemorta pusē. Pastāvīgi tiek atkārtots, ka ne izcelsme, spējas vai pat rakstura iezīmes, bet gan izvēle cilvēkus dara par to, kas viņi ir, un nosaka to nākotni. Kā saka kritiķis Alans Džeikobss, “Dumidora atklāti neizteiktā pedagoģiskā rūpe ir iemācīt skolēniem ne tikai maģijas “tehnoloģiju”, bet arī morālo izšķirtspēju, lai novērstu pastāvīgo nedaudzo Tumsas kungu (kā Voldemorts) un viņu daudzskaitlīgo sekotāju reproducēšanos.”
Roulinga, skaidri izsakot nepieciešamību izšķirties starp labu un ļaunu, tomēr noraida vienkāršotu partejisku sadalījumu labajos un sliktajos. Kā secina pētnieks Deivids Kolberts, “Cūkkārpas sienās … ļaunumu bailīgi neatgrūž, nedz arī uzbrūk tam ar brašu spēku. Tam vajag pretdarboties ar iejūtību. Ne vienu reizi vien Dumidors ir izrādījis noturīgu ticību, ka arī kritušie burvji ir spējīgi savu vainu izpirkt. ..Pat Slīdeņa ambīcijas var tikt virzītas uz labu.” Daži no labvēlīgiem kritiķiem Roulingas grāmatas uzskata par “daudzsējumu Bildungsroman – stāstu par izglītošanos, par rakstura veidošanos. Harijs Poters neapšaubāmi ir lāga zēns, tomēr viņa tikuma galvenā komponente rodas no atziņas, ka viņš nav neizbēgami labs.” Viņa raksturs nav fiksēta iepriekšnoteikta realitāte, bet gan kaut kas tāds, par kā veidošanos viņš pats ir atbildīgs.
Roulingas darbs uzrāda bērnu grāmatām neraksturīgu konceptu – nāvi kā dzīves loģisku turpinājumu, nākamo attīstības pakāpi, nevis biedējošu pieredzi: “..tas būs kā došanās pie miera pēc ļoti, ļoti garas dienas. Galu galā, cilvēkam, kuram galvā valda kārtība, nāve ir vien nākamais lielais piedzīvojums.” Ļoti svarīgs koncepts ir arī patiesība. Dumidors brīdina: “Vienmēr sauc lietas īstajos vārdos. Bailes no vārda dara lielākas bailes no tā nēsātāja.” “Tas sasaucas ar Bībeles vārdiem Jāņa evaņģēlijā (8:32): “… jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.”
Līdzīga vēsts ir iekodēta epizodē, kurā Harijs atrod burvju spoguli, kurā ir redzama “Sagli savat nag teba jesa vaten.” (Spoguļrakstā: “Ne tava seja, bet gan tavas ilgas”.) Dumidors Harijam māca par šīs maģiskās lietas dabu: “Tas rāda mums ne vairāk, ne mazāk kā mūsu sirds visdziļāko, visvairāk alkto vēlēšanos. ..Diemžēl – šis spogulis nedod mums nedz zināšanas, nedz patiesību. Vīri ir izniekojuši savas dzīves, spogulī skatītā apburti, vai ir zaudējuši prātu, nespēdami saprast, vai spoguļa rādījums ir īstenība vai kaut tikai iespējamība. ..Neklājas gozēties sapnī un aizmirst par dzīvi, to gan atceries.” Bībelē spogulis simbolizē redzētā tēla neskaidrību, norādot drīzāk uz cilvēcīgu nekā dievišķu īstenības tvērumu: “Mēs tagad visu redzam mīklaini, kā spogulī.” (1.Kor. 13:12) Harija saskares ar spoguli nozīmīgums atklājas tikai grāmatas beigās, kad Harijs un Voldemorts stāv tā priekšā, zinot, ka maģiskais Filozofu akmens ir apslēpts šai spogulī. Kamēr Voldemorts tajā saskata piepildījumu savām personiskajām ambīcijām lietot Filozofu akmeni, Harijs redz, kā viņa atspulgs vienkārši atrod šo akmeni, jo tobrīd viņš vēlas, kaut atrastu to pirms Voldemorta. Viņš ir upurējis savu personisko vēlmi uzvaras pār ļaunumu labad. Kā Dumidors vēlāk paskaidro, tikai tas, kurš nevēlas Filozofu akmeni likt lietā, spēj to atrast.
Roulingas grāmatās bibliskā vēsts visskaidrāk izpaužas pasludinājumā par pašaizliedzīgu, uzupurējošu mīlestību kā cilvēku visaugstāko un varenāko privilēģiju. Pirmās grāmatas epilogā, kad ļaunums līdz turpmākajam pagaidām ir jau pārspēts, Dumidors paskaidro, kāpēc pieskaršanās Harija ādai apdedzināja Drebeļa rokas, kad viņš pēdējā cīņā mēģināja Hariju nožņaugt: “Jūsu māte mira, lai izglābtu jūs. Ja ir kas tāds, ko Voldemorts nespēj saprast, tad tā ir mīlestība. Viņš nesaprata, ka tik spēcīga mīlestība, ar kādu jūsu māte mīlēja jūs, nepazūd bez pēdām. Ne rētu, ne kādu pamanāmu zīmi… tik bezgalīga mīlestība sargās mūs visu mūžu, pat tad, kad mūs mīlējušais cilvēks jau būs miris. Un mīlestība turpina dzīvot – jūsu ādā. Naida, alkatības un godkāres pārņemtais Drebelis, kurš ielaidis savā dvēselē Voldemortu, šī iemesla dēļ nespēj jums pieskarties. Viņam pat pieskaršanās cilvēkam, ko sargā kas neizmērojami labs, sagādā neizturamas ciešanas.” Sargājoša mīlestība ir viena no kristietības pamata dogmām. Tāpat kā Harija māte, arī Kristus upurēja Savu dzīvību citu labad un tā nodrošināja aizsardzību, kas fiziskā līmenī nav redzama.
Starp sižeta līnijām bibliski elementi parādās arī atsevišķās ainās – tajā, kā paralēlā pasaule darbojas, tiek apdzīvota un ir sakārtota. Sakot vien ļoti nedaudz par vientiešu pasauli, autore ir rūpīgi izstrādājusi noteikumus, kas darbojas maģiskajā paralēlajā realitātē. Interesanti, ka nokļūšana šai paralēlajā pasaulē ir praktiski neizskaidrojama, kā tas arī mēdz būt ar lielāko daļu paralēlo pasauļu fantāzijas literatūras darbos. Šī iekļūšana lielā mērā ir atkarīga no aklas ticības. “‘Kā nokļūt uz platformas?’ viņa laipni teica, un Harijs pamāja. ‘Neuztraucies,’ viņa sacīja. ‘Tev ir jāiet tieši uz barjeru starp devīto un desmito platformu. Neapstājies un nebaidies, ka ieskriesi tajā, tas ir pats svarīgākais.”
Daži izšķirīgie notikumi Roulingas sižetos arī liek domāt par Bībeles epizodēm. Otrajā grāmatā neredzēts briesmonis biedē Cūkkārpu un tās skolēnus, rakstīdams uz sienām šausmīgus uzrakstus, kas sagatavo skatuvi grāmatas centrālajiem notikumiem un darbojas kā brīdinājums un drauds. “Raksts uz sienas” var tikt uzskatīts par atsauci uz Daniēla grāmatu (5:5): “Tajā brīdī parādījās cilvēka rokas pirksti, tie rakstīja uz pils baltās sienas iepretī kroņlukturim, un ķēniņš redzēja virspusi tai rokai, kas rakstīja.” Abos gadījumos ne cilvēciskas izcelsmes raksts, kuru redz daudzi, izraisa bailes un sagatavos tā skatītājus turpmākajam postam.
Vairāki bibliski momenti parādās stāsta izšķirīgajos brīžos, piemēram, kauss, kas bibliskajā tradīcijā nozīmē gan ciešanas, gan arī jauna laikmeta sākumu. Kausa, kuru sauc par Uguns biķeri, parādīšanās ceturtajā sērijas grāmatā ir nozīmīga, jo ievada Trejburvju turnīru, kas vēlāk noved pie neparedzētām sekām. Tas iepriekš pasludina ciešanas, jo viens no studentiem, kuri sacenšas par balvu, tiks nogalināts, un Harijs tiks smagi savainots. Kauss arī iezīmē jaunu laikmetu, jo šīs sacīkstes iekustinātie notikumi novedīs pie Lorda Voldemorta augšāmcelšanās un beidzamās izšķirīgās cīņas sākuma starp labo un ļauno.
Cits spēcīgs tēls ir asins simbolisms. Tā kā Lordam Voldemortam ir nepieciešamas ienaidnieka asinis, lai atkal celtos cilvēka veidolā, viņš tās paņem no Harija. Bībelē asinis simbolizē dzīvību. “Miesas dvēsele mīt asinīs.” (3.Moz. 17:11) Paradums dzert cita asinis, lai iegūtu labāko no šīs personas, ir vērojams daudzās senajās reliģijās; dažkārt tas noved līdz kanibālisma ekstrēmam. Bībeles tradīcijā šis senais uzskats atbalsojas Svētā Vakarēdiena sakramentā.
Atsevišķas Roulingas burvju pasaules pārdabiskās būtnes var pārstāvēt arī garīgos spēkus. Šīs būtnes pamatā ir divu veidu: atprātotāji un Aizstāvji. Atprātotāji ir ļauni, spokaini radījumi, kas spēj cilvēkam atņemt dvēseli. “Atprātotāji ir vieni no zemiskākajiem radījumiem zem šīs saules. Tie kā sērga iemitinās vistumšākajās, smirdīgākajās vietās, tie pielūdz trūdēšanu un bezcerību, tie izsūc mieru, cerības un prieku no tuvākās apkaimes, lai kur tie ietu. Pat vientieši izjūt atprātotāju klātbūtni, kaut arī nespēj tos redzēt. Ja tu pieej pārāk tuvu atprātotājam, tas izsūks no tevis visas jaukās sajūtas, visas laimīgās atmiņas. Ja vien tas spēs, atprātotājs barosies no tevis tik ilgi, līdz pārvērtīs tevi par kaut ko pašam līdzīgu – bezdvēselisku un ļaunu.” Saskaņā ar šo aprakstu, un jo īpaši ņemot vērā faktu, ka viņi tiecas pēc cilvēku dvēselēm, atprātotāji var tikt salīdzināti ar Bībelē aprakstītajiem dēmoniem un velniem.
Otra garīgo būtņu grupa ir Aizstāvji – sargājošas būtnes, kuras var tikt piesauktas ar vārdiem “Expecto Patronum”, kas atgādina latīņu valodas frāzi ar nozīmi “gaidu aizstāvi”. Viņi tiek aprakstīti šādi: “Aizstāvis ir kā pozitīvs lādiņš, tas apkopo sevī visu to, ko atprātotājs no cilvēka izsūc, – cerības, laimi vēlēšanos dzīvot – turklāt tas atšķirībā no parasta cilvēka neizjūt izmisumu, tāpēc atprātotāji Aizstāvim neko nespēj padarīt.” Aizstāvjus var salīdzināt ar sargeņģeļiem: tie nav cilvēki, destruktīvi spēki tos nevar ievainot un viņu uzdevums ir palīdzēt tiem, kuri tos piesauc. Sargeņģeļa koncepts ir izteikts apokrifos: “..labais eņģelis viņiem ies līdzi un veiksme viņu pavadīs ceļā, un sveiks un vesels viņš atgriezīsies.” (Tob. 5:22) Nozīmīgi ir arī tas, ka Harija Aizstāvis pieņem sudrabaina brieža izskatu, kādā mēdza pārvērsties viņa tēvs. Tas netieši norāda uz domu par pēcnāves dzīvi: “Vai jūs domājat, ka cilvēki, kurus esam mīlējuši, nomirstot pamet mūs? Vai jūs domājat, ka grūtos brīžos mēs viņus neieraugām sev līdzās?”
Vēl vairākas saiknes ar Bībeli atklājas, analizējot pārdabisko dzīvnieku simbolismu, jo sevišķi to, kuri darbojas kā Voldemorta un Dumidora kompanjoni. Voldemorta un viņa atbalstītāju tradicionāls pavadonis ir čūska – cilvēka kārdināšanas un grēkā krišanas simbols. Roulinga raksta: “..čūskas bieži vien tiek izmantotas pašās tumšākajās zintīs un vēsturiski saistītas ar ļaundarībām.” Voldemorts pats tiek asociēts ar čusku: “..viņa seja ..plakana kā čūskai, ar sarkani gailošām ačelēm.” Dumidoram turpretī pieder fēnikss – augšāmcelšanās simbols. Fēnikss, darbojoties kā Dumidora pārstāvis un norādot uz viņa klātbūtni, vairākos kritiskos brīžos Harijam ir ļoti noderīgs un sniedz viņam skolas direktora palīdzību: “Un tad gaisu piepildīja pārpasaulīga, brīnumskaista skaņa… ..Šo skaņu Harijs acumirklī pazina, lai gan bija dzirdējis tikai vienreiz mūžā… Fēniksa dziesma… Harija sirdī pamodās cerība… Tā bija skaistākā un ilgotākā skaņa, ko viņš jelkad bija dzirdējis… Šķita, ka dziesma skan nevis kaut kur ārpusē, bet kaut kur viņam pašam dziļi dvēselē. Dziesma vienoja viņu ar Dumidoru, un piepeši likās, ka pie auss ierunājas kāds draugs…”
Dzīvnieks ar acīmredzamu kristīgo simboliku ir vienradzis – Kristus simbols viduslaikos, kas tradicionāli norāda uz šķīstību un tāpēc alegoriski tiek saistīts ar inkarnāciju. Voldemorts trimdas laikā nogalina vienradžus, jo ir iespējams uzturēt dziestošo dzīvību, dzerot vienradža asinis: “‘..nogalināt vienradzi var tikai briesmonis,’ turpināja Firencī. ‘Tikai tāds, kam nav vairs ko zaudēt un kurš visu var iegūt, ir spējīgs uz šādu noziegumu. Vienradža asinis uztur pie dzīvības, pat to, kurš ir tikai mata tiesu no nāves. Tiesa, cena ir briesmīga. Ja tu nogalini ko tīru un neaizsargātu, lai glābtu pats sevi, tu dzīvo pusdzīvi, nolādētu dzīvi kopš tā brīža, kad upura asinis pieskaras tavām lūpām.” Šī romāna vieta var tikt saistīta ar Bībeles konceptu par asinīm kā dzīvības esenci: “Jo miesas dvēsele mīt asinīs, tādēļ Es tās jums esmu devis uz altāra, lai jūsu dvēseles tiek salīdzinātas, jo asinis salīdzina dvēseli. Tādēļ Es esmu Israēla bērniem sacījis: neviens jūsu vidū nedrīkst ēst asinis! Arī svešinieks, kas mīt jūsu vidū, nedrīkst ēst asinis!” (3.Moz. 17:11,12) Tas sasaucas arī ar kristīgo ticību Kristus asinīm kā mūžīgās dzīvības esencei: “Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis, jums dzīvības nav sevī.” (Jņ. 6:53) Tā starp savītajiem konceptiem par asinīm gan kā lāsta, gan kā mūžīgas dzīvības substanci varam redzēt ļoti tuvu līdzību. Voldemorts saglabā dzīvību, dzerdams vienradža asinis, bet tāpēc tiek mūžīgi nolādēts. Un gluži pretēji – Harija vecāki izlēja savas asinis, lai saglabātu sava dēla dzīvību un tā sagādātu viņam svētību.
Tomēr visacīmredzamākās paralēles ar Bībeli ir redzamas trijos galvenajos romāna tēlos.
Tas varētu šķist pārdrošs apgalvojums, bet vairākas norādes tekstā ļauj domāt, ka direktors Dumidors ir ne vienkārši burvis, bet Dieva tēls burvju pasaulē. Nemitīgi tiek atkārtots, ka Dumidors ir vienīgais, kuru Voldemorts bīstas. Tiek uzskatīts, ka Dumidora klātbūtne sniedz aizsardzību: “Harij, visi vienā balsī apgalvo, ka Dumidors ir vienīgais, no kā Paši-Zināt-Kas jelkad baidījies. Kamēr Dumidors atrodas šeit, Paši-Zināt-Kas tev nepiedurs ne pirkstiņa.” Un: “Harijs pilnībā piekrita Vīzlija kundzei – visdrošākā vieta zemes virsū bija tur, kur atradās Baltuss Dumidors. Vai tad nemēdz teikt, ka Dumidors esot bijis vienīgais, no kura baidījies pats lords Voldemorts?”
Viņš tiek raksturots kā augstākais pretspēks ļaunumam, tomēr ar pašam sev uzliktiem ierobežojumiem sava spēka lietošanā: “‘Jūs man glaimojat,’ Dumidors lēnīgi atbildēja. ‘Voldemortam piemita tādi spēki, kādu man nekad nebūs.’ ‘Tikai tāpēc, ka jūs esat – kā lai to pasaka – pārāk cildens, lai tos izmantotu.” Lai gan viņš saprot visu notiekošo (un visu, kas vēl notiks), Dumidors tajā iejaucas vien tik daudz, cik nepieciešams: “‘..man šķiet, viņš gribēja dot man iespēju. Manuprāt, viņš vairāk vai mazāk zina visu, kas skolā notiek. Cik noprotu, viņam bija puslīdz skaidrs, ka mēs mēģināsim darīt to, ko mēs izdarījām, un viņš gādāja, lai mēs zinātu to, kas mums nepieciešams. ..Dumidors, šķiet, uzskatīja, ka man ir tiesības stāties pretī Voldemortam – ja vien es to spēju..” Dumidors tiek aprakstīts kā spējīgs dzirdēt lūgšanas pēc palīdzības un atbildēt uz tām no tālienes. Atcelts no direktora pienākumiem un spiests uz laiku atstāt Cūkkārpu, viņš saka: “..jūs sapratīsiet, ka pavisam no šīs skolas es aiziešu tikai tad, kad šeit vairs nebūs nevienas man uzticīgas dvēseles. Tāpat jums jāsaprot, ja Cūkkārpā kāds meklēs palīdzību, viņš to vienmēr atradīs.”
Dumidora mācības ietver žēlsirdību un piedošanu. Kad Harijs šaubās, vai vajadzēja piedot nodevējam, kurš pazudināja viņa vecākus, Dumidors viņu drošina: “Sīkaudzis tagad jums ir parādā savu dzīvību. ..Kad burvis izglābj cita burvja dzīvību, starp viņiem rodas saikne.. un es ļoti kļūdos, ja Voldemorts vēlas, lai viņa kalps būtu Harija Potera parādnieks. ..Tā, Harij, ir visdziļākā, visneizprotamākā maģijas izpausme.” Tomēr tajās reizēs, kad Cūkkārpai draud briesmas, Dumidors ir spējīgs uz taisnām, spēcīgām dusmām: “Tajā pašā brīdī Harijs tā pa īstam aptvēra, kāpēc klīda runas, ka Dumidors esot vienīgais burvis, no kura Voldemorts jebkad baidījies. Kad profesors tur stāvēja, nolūkodamies uz Trakača Tramdāna bez samaņas sakņupušajām miesām, viņa skatiens bija briesmīgāks par visu, ko Harijs vien spēja iedomāties. Nebija vairs ne vēlīgā smaida, ne aiz briļļu stikliem dzirkstījošo uguntiņu. Mūžvecās sejas rievās vīdēja ledains niknums, Dumidora stāvs gluži kā svelošu karstumu izstaroja varu.” Dumidors arī uzsver, ka cīņā pret ļaunumu vienotība ir absolūti nepieciešama: „Laika nav daudz, un, ja vien tie nedaudzie, kas zina patiesību, nesaglabās vienotību, mums nav ne mazāko izredžu”, “Es jums visiem vēlreiz lieku pie sirds, ka ..mūsu spēks ir tikai vienotībā.” Tas sasaucas ar Pirmo vēstuli korintiešiem (7:29): “To, brāļi, es saku: laiks ir īss.”
Tāpat kā Dumidors šķiet iemiesojam dievišķas pazīmes, Lords Voldemorts ir tipisks ļaunais spēks, kas daudzos slavenos fantāzijas darbos ir ticis saukts par Tumsas kungu. Viņā ir arī sātaniskas iezīmes. Sākotnēji Voldemorts tiek aprakstīts kā izcils maģijas skolnieks, kurš ir padevies tumšo zinšu kārdinājumam. Bībelē sātans ir agrākais eņģelis, viens no augstākajiem starp sev līdzīgiem, kas ir patriekts no debesīm tāpēc, ka ir iekārojis Dievam vien pienākošos spēku un godu.
Nav skaidrs, vai Voldemortā ir atlicis pietiekami daudz cilvēciskuma, lai viņu vispār varētu nonāvēt. Tomēr ir iespējams aizkavēt viņa atgriešanos pie varas. “‘Vai Voldemorts meklēs citus ceļus, kā atgriezties? Proti, viņš taču neaizgāja bojā, vai ne?’ ‘Nē, Harij, neaizgāja. Viņš vēl arvien kaut kur slēpjas, iespējams, meklēdams citu ķermeni, kurā iemiesoties… Tā kā viņš nav dzīvs, arī nonāvēt viņu nevar. Viņš pameta Drebeli mirstam. Viņš izrāda vienlīdz maz žēlsirdības kā saviem ienaidniekiem, tā līdzgaitniekiem. Jūs, Harij, tikai aizkavējāt viņa atgriešanos bijušajā varenībā, tomēr, ja vēl kāds pēc laika būs gatavs mesties šķietami zaudētajā cīņā, tas aizkavēs Voldemortu uz vēl kādu brīdi, un tad – uz vēl kādu laiku, un tā, iespējams, viņš nekad neatgūs bijušo varu.”
Voldemorts kāro ne vien pēc varas, bet arī pēc cilvēku dvēselēm. Viņš atzīstas: “Man mūždien ir izdevies apburt sev vajadzīgos cilvēkus. Tā nu Džinnija izklāja manā priekšā savu dvēseli, un tieši viņas dvēsele man bija vajadzīga.” Voldemorta kādreizējo valdīšanu raksturo neuzticēšanās, terors un izmisums; pravietojumi paredz viņa atgriešanos pie varas. Sātaniskais elements viņā ir acīmredzams.
Būtu grūti galveno tēlu – Hariju Poteru – uzskatīt kā noteikta Bībeles koncepta izpaudumu, bet viņā lasītājs var redzēt arhetipisku “varoni ar tūkstoš sejām”, kurš kopš dzimšanas ir nolemts cīņai ar tumsību. Pēc izglābšanās no Voldemorta lāsta, kas nogalina viņa vecākus, Harijs kļūst leģendārs. Līdzīgi Mozum viņš tiek slepeni aizgādāts prom, lai dzīvotu pie audžu vecākiem. Harijs ir pārliecināts cīnītājs Dumidora pusē, un ik gadu viņš drosmīgi stājas aci pret aci ar Voldemortu. Viņš noraida kārdinājumus un izaicina Voldemortu: “Man ļoti žēl tevi apbēdināt, bet dižākais burvis pasaulē ir Baltuss Dumidors. To atzīst visi. Pat savas varas pilnziedā tu neuzdrošinājies uzbrukt Cūkkārpai. Dumidors redzēja, kas tev aiz ādas jau tad, kad tu mācījies skolā, – un viņš vēl arvien biedē tevi šodien, lai kur tu slēptos. ..viņš nebūt nav tik tālu projām, kā tev gribētos.”
Izmisuma brīžos Harijs pirmām kārtām meklē Dumidora palīdzību, pat ja tas šķiet bezjēdzīgi: “‘Palīdzi man… palīdzi man…’ Harijs pie sevis lūdzās, zem cepures cieši aizmiedzis acis. ‘Lūdzu, palīdzi man!'” Šeit Harija vārdi ļoti līdzinās lūgšanai, kad dziesminieks saka: “Tevi es piesaucu, Kungs, mana klints, nenovērs klusēdams no manis Savu ausi, jo, ja Tu klusē, tad es kļūstu līdzīgs tiem, kas grimuši kapa bedrē!” (Ps. 28:1) Harijs burtiski arī ir “grimis bedrē” – viens pats pagrabos dziļi zem Cūkkārpas pils. Un Harijs saņem palīdzību, kuru Dumidors attiecina uz zēna uzticību: “Lejā, Noslēpumu kambarī, jūs pierādījāt savu bezgalīgo uzticību man. Tikai uzticība spēj izsaukt Foksu.” Tā kā fēniksa tēls pārstāv romāna dievišķo personāžu, t.i., Dumidoru, tas varētu tikt saistīts arī ar Bībeles Svēto Garu.
Bibliskie elementi Harija Potera grāmatās visdrīzāk nav tik acīmredzami kā citos iepriekš analizētajos literārajos darbos (Skat. “LL” aprīļa un maija numurus. – Tulk. piez.), tomēr uzmanīga lasīšana atklāj, ka šo grāmatu pamata struktūra atbilst kristietības fundamentālajiem principiem.
Tas, kas atšķir fantāzijas literatūru no citiem žanriem, ir atgūta pasaules jēdzīguma apziņa, nevis tikai vienkārša identificēšanās ar kādu varoni. Uz pašreizējā izplūdušo normu, lomu un kategoriju fona fantāzijas literatūra un Bībele vienojas ticībā cilvēcīgumam un dziļāko cilvēka pienākumu un ilgu vērtībai. Šai ceļojumā cauri pārdabiskajam lasītājam tiek dota iespēja no jauna atklāt to, kas ir zudis viņa ikdienišķumā, atrast jēgu un nozīmi sabiedrības lomu spēlē, vērtības un morāli. Tādējādi viens no lielākajiem fantāzijas literatūras veikumiem postmodernās kultūras laikmetā ir atjaunotas pašizpratnes un jaunas tuvības un vienotības redzējuma piedāvājums.
Bārbala Stroda