Krivade Agnese. Bērnība. – R.: Neputns, 2007. – 65., il.
Ar ne mazāk lielu interesi esmu sagaidījis citu ar bērnību saistītu grāmatu – Agneses Krivades dzejas krājumu “Bērnība”. Un velti autore izdevniecības mājas lapā taisnojas, ka “nav nekā garlaicīgāka par cilvēku, kurš mirdzošām acīm uztiepj citiem stāstus par bērnības nedarbiem vai asarām acīs stāsta par bērnības notikumiem, kas sabojājuši viņa dzīvi un sāp vēl šodien. ..Es tomēr nevarēju noturēties. Es ļoti atvainojos”. Pirmām kārtām šie ir labas dzejnieces dzejoļi, tāpēc viņa manis pēc var stāstīt jebko. Un tā bērnība… Jebkura atcerēšanās ir īpatnējs process, jo, pie tā strādājot jeb, kā saka, gremdējoties atmiņās, tā neizbēgami kļūst par saprašanu. Bērnība un jebkurš cits dzīves posms ar savu mirkļu plūdumu atmiņās iegūst struktūru, kādas tam konkrētajos brīžos nav bijis. Savukārt šie attiecīgie mirkļi paši jau ir bijuši kaut kādu atmiņu un saprašanas jeb pieredzes vairāk vai mazāk nosacīti. Atcerēšanās darba smagums ir tieši tajā, ka vajadzētu atcerēties arī to, ko tolaik esi atcerējies, zinājis, sapratis, uztvēris. Atmiņu stāsti ir neinteresanti, ja vēstītājs nav pie tiem nopietni strādājis jeb vienkārši “brauc pa virsu” formālā notikumu atstāstā (apziņas plūsma ir cienījama metode, tomēr tā ir vēstījuma metode, un nevajag izlikties, ka tā nav), vai arī tādā gadījumā, ja no “tiem laikiem” šajos stāstos nav nekā atlicis – ir vien šā brīža gatavais, “cietais” cilvēks, un to, kas tur tiešām ir bijis, no viņa stāstiem ir jāizdabū ar kaut kādām psihoanalīzes metodēm vai. Arī tas var būt interesanti, bet tad interesanta būs analīze, ne analizējamie stāsti. Trakums, kā samuldējos! Uz Krivadi nekas no iepriekš teiktā neattiecas. Grūto atcerēšanās/ saprašanas darbu viņa ir veikusi godprātīgi un nesamocīti, cik nu vien tas šādā piņķerīgā un viltīgā procesā ir iespējams.
Par autores veikuma formālajiem parametriem spriest diemžēl neesmu kompetents. Vien tāds subjektīvs novērojums. Nedaudz palasījies “Bērnību”, ļoti, kā saka, prozaiska iemesla dēļ izgāju dārzā – kaut kas bija darāms ar ķerru un tamlīdzīgi. Un nācās gluži vai noskurināties, lai iekļautos “vienkāršajā tagadnē”, jo pēc Krivades nebūt ne rīmēs saliktajiem dzejoļiem sadzīves proza pie komposta kaudzes, visi tie ikdienības tvērumi, kas prātā nosaucas vārdos, kārtojās ritmā, strofās un galu galā tādā kā dzejā. Tā kā dārzkopība ir ļoti tieša, eksakta nodarbe, kur poētiska plivināšanās var būt kaitīga, uz “Bērnības” vāka gluži vai prasās brīdinājums mazdārziņu īpašniekiem.
Par saturu. Pirmām kārtām tas ir viņas saturs, un tas kā tāds nemaz nav apspriežams. Vai saturs ir? – Jā. Vai tas ir gana skaidri nolasāms? – Jā. Vai tas mani uzrunāja/ aizkustināja/ lika pasmaidīt (sašust, nogrozīt galvu u.c.)? – Jā. Tātad viss ir kārtībā. “Bērnībā” lasītājs sev atradīs arī kādas rindas (katram droši vien atšķirīgas), kas būs saucamas par spārnotām. Man tādas ir – “laime, kas ceļas virs meža, kamēr tu nirsti ezerā”, “lūdzu finansē mani nakts”, “Dievs radiatoros kustina ūdeni” un droši vien vēl kādas.
Uzsvara vērts ir autores kristīgums. Jā, tieši tā – kristīgums. Ne “neuzspēlētais”, “izjustais”, “patiesais”, “dziļais” vai tamlīdzīgas blēņas, bet tā vienkārši. Nu tā lai tas arī šoreiz paliek – bez sofiskiem komentāriem. Ja nu vienīgi atzīšos, ka nosacīti “kristīgajā nodaļā” (labāk gan neņemiet šo te par pilnu) “Mājas” man ar rakstīto identificēties bija vienkāršāk. Lai gan kas man ko identificēties ar Krivadi vai viņas bērnību? Kaut kādas perversas iedomas.
Bet grāmata kā grāmata gan ir skaista – ar tik daudzām fīčām jauktā tehnikā, ka bezmaz sāku interesēties, vai nav arī USB porta. Un vēl tā zaļā bante… Sieva gan noburkšķēja, ka es, šāda paskata grāmatu lasot, izskatoties pēc pedofila, tomēr es uzstājīgi vēlos to interpretēt atšķirīgi. Proti, pirms nu jau daudziem gadiem kāds, kā saka, slīpēts un pieredzes bagāts vācu izdevējs mums, šauram interesentu pulciņam, mācīja, kā ir jātaisa grāmatas. Un viena no viņa tēzēm bija tāda, ka komerciāli veiksmīgai grāmatai ir jābūt pēc visiem parametriem nestandarta grāmatai – tai nav jālien iekšā plauktā, to nekādā gadījumā nedrīkst tā vienkārši salikt kopā ar citām čupiņām, tai vienmēr un visur ir “jālec laukā” no konteksta un jābūt tādai kā pozitīvi neērtai. Protams, visu veidu lietotajam materiālam šādā izdevumā ir jābūt izcilam. “Neputna” un Agneses Krivades kopējais piedāvājums izvēlētajā izpausmes formā (atbilst labākajām minētā vācu kunga tradīcijām) un cenu kategorijā (izdevniecības mājas lapā – 6 lati) manā vērtējumā ir dāsns.
Par abām šeit aplūkotajām grāmatām domājot, man vēl prātā nāk citu dzejdaru teiktais: ” Vecais zābaciņš – mana bērnība,/ Kā lai projām, projām to sviež!” Un – “Es esmu bagāts – man pieder viss,/ Kas ar mani ir noticis.”
Didzis Meļķis