Apustulis Pēteris sludina
Pēteris un Jānis, ļaudīm atbildēdami, sacīja: “Spriediet paši, vai ir taisnīgi Dieva priekšā jums vairāk klausīt nekā Dievam; jo mēs nevaram nerunāt to, ko esam redzējuši un dzirdējuši.”
(Ap. d. 4:19-20)
Mēs vēl varētu paciest, ka viņi mums nolaupītu mūsu laicīgo mantu, godu, dzīvību un visu citu, kas mums šeit pieder; bet, ja mums jāļauj, lai tiktu nolaupīts Evaņģēlija mierinājums, ticība un pats Kristus, – tas ir par daudz, to gan mēs nevaram, negribam un nedrīkstam paciest. Mana sirds ir mierīga, ja šai lietā mani sauc par stūrgalvīgu, ietiepīgu, spītīgu. Te es šajā lietā apliecinu, ka tiešām esmu stingrs, spītīgs un ietiepīgs un – ja tas būs Dieva prātā – šo savu ietiepību un stūrgalvību arī turpmāk saglabāšu, nepiekāpdamies ne par mata tiesu, lai notiek kas notikdams. Mīlestība, kura panes visu, tic un cer uz visu, tā piekāpjas un tai ir jāpiekāpjas, bet ticībai tas nav jādara, jo tā nevar un nedrīkst paciest gluži neko.