Rubenis Ilmārs. Misionārs Roberts Feldmanis. – R.: Luterisma mantojuma fonds, 2007. – 165., il.
Arhibīskaps Jānis Vanags anotācijā grāmatai “Misionārs Roberts Feldmanis” saka: “..nepazīstot viņu, nevar pazīt Latvijas evaņģēliski luterisko Baznīcu.” Un tā nudien ir patiesība. Gluži kā dažādi cilvēka bērnības fakti mēdz paskaidrot, kāpēc viņš ir izaudzis šāds vai tāds un vairāk sliecas uz vieniem, nevis otriem ieskatiem, tā ir arī ar lielākām cilvēku kopām, un Roberts Feldmanis gan laimīgā, gan nelaimīgā kārtā ir bijis aculiecinieks LELB bērnībai un līdzdalīgs tās nosacītā noslēguma posmā. Tāpēc saprast Feldmani lielā mērā nozīmē saprast arī LELB. Tas gan nav viegli, jo kā viens, tā arī tie otri ir pretrunīgi un dažkārt pat mulsinoši. Vēsturnieka un teologa Ilmāra Rubeņa grāmata, izvērsti, kompetenti un saistoši pievēršoties vienai no mācītāja un Baznīcas vēstures profesora Dr. Roberta Feldmaņa personības šķautnēm, šai ziņā ir ļoti izpalīdzīga un ieteicama ikvienam interesentam.
Lūk, jau pirmajā rindkopā esmu sarakstījis visādas īpatnības, par kurām nu turpmāk nāksies taisnoties. Par to, ka Feldmanis LELB bērnību ir piedzīvojis “laimīgā kārtā”, jautājumu it kā nebūtu. Jo šīs savas pieredzes dēļ viņš mums, visai plašam un raibam pietuvinātu cilvēku lokam, daudzu gadu gaitā dažādos gadījumos ir varējis klāstīt krāšņas aculiecinieka atmiņas par “tiem laikiem”. Cita lieta, ka šīs atmiņas bieži vien par laimīgām pēc būtības nevarēja nosaukt. Šī nav tenkošana – to līdz ar mani ir dzirdējuši daudzi, tāpēc es varu teikt: kā jau mums zināms, Feldmanis savā “Latvijas laika” luteriskās baznīcas vērtējumā nereti bija visai sarkastisks un dažkārt pat cinisks. “Ulmaņlaikos” atšķirībā no mūsdienām mācītāja amats aizvien bija arī samērā “silta vieta” ar savu garantētu rocību, prestižu u.tml., tāpēc tā vilināja arī ne gluži tos piemērotākos jaunekļus. Tas pats reizēm būtu sakāms par draudžu pārvaldi, kas laju aktīvistiem garantēja noteiktu cienīgumu un rīcības iespējas, kuras tad nu tika liktas lietā dažnedažādās komitejās, komisijās un pasākumos, kas, spriežot pēc Feldmaņa atmiņām, ne vienmēr sakrita ar to, kam baznīcai, stingri ņemot, vajadzētu būt un ar ko nodarboties. Sava tiesa kritikas no Feldmaņa puses tika arī tā laika ar Teoloģijas fakultāti saistītajai luterāņu teoloģijai, kas bija liberāla, tālab studentiem nācās sevišķi pacensties, lai cauri mācību gadiem un līdz cerētajai ordinācijai saglabātu dzīvus tos dievbijīgos motīvus, kas lielu vairumu no viņiem tur bija veduši. Un tā tālāk. Šo uzskaitījumu varētu turpināt un izvērst.
Foto: www.robertsfeldmanis.lv
Protams, netrūka tajā arī gaišu atmiņu, kuru gaisma acīmredzot lielā mērā tad arī bija tā, kas Robertu Feldmani motivēja visu viņa tālāko mūžu un galu galā padarīja par to, kas viņš mūža pēdējās desmitgadēs bija – par LELB patriarhu, kā viņš dažkārt ne bez pamata ir dēvēts. Droši vien, ka šādu Roberta Feldmaņa atmiņu starpā nozīmīgākās bija par viņa universitātes profesoru un garīgo audzinātāju Edgaru Rumbu. Visnotaļ Rumbas dēļ notika arī Feldmaņa pievēršanās ārmisijai, tālab gan šeit aplūkojamās grāmatas sakarā, gan runājot par Robertu Feldmani vispār, lietojot arhibīskapa Vanaga dialektisko modeli, varētu teikt, ka ne Feldmanis, ne LELB nav pazīstama bez Rumbas.
Un – tavu sagadīšanos! – paralēli Ilmāra Rubeņa grāmatai es lasīju arī mācītāja Jura Rubeņa LELB Teoloģijas seminārā rakstīto maģistra darbu “Profesors Dr. Edgars Rumba (1904–1943)” (datēts ar 1987. gadu). Šis skrupulozais Jura Rubeņa darbs, kas gan ir pieejams tikai mašīnrakstā, sniedz pamatotu un ļoti vērtīgu ieskatu LELB veidošanās vēsturē, kas zināmā laika posmā sakrita arī ar Roberta Feldmaņa kā personības, teologa un baznīcas darbinieka veidošanos.
Un šeit mēs nonākam pie tā, kāpēc, manuprāt, Roberts Feldmanis bija attiecīgā laikmeta liecinieks “nelaimīgā kārtā”. Līdz ar Latvijas brīvvalsts rašanās jausmām veidojās arī latviešu luteriskā baznīca. Tās redzamo organizatorisko sākumu varam datēt jau ar 1916. gada martu, kad Pēterburgā notika 28 latviešu mācītāju sapulce, kurā tika izstrādāts baznīcas dzīves reformas projekts – “par draudžu sadalīšanu administratīvās vienībās pēc draudzes locekļu tautības, sinodāli konsistoriālu baznīcas satversmi un mācītāju izglītošanu teoloģijas fakultātē tautas valodā”. (Tā raksta Ludvigs Adamovičs grāmatā “Dzimtenes baznīcas vēsture”, 1947. g.) Saprotamu, lai gan, manuprāt, ne attaisnojamu, iemeslu dēļ Latvijas brīvvalstī arī luteriskajā baznīcā notika novēršanās no vāciskā mantojuma un jaunas identitātes meklējumi. Diemžēl tas neizbēgami nozīmēja arī līdzšinējās Tērbatas Teoloģijas fakultātē dibinātās teoloģijas tradīcijas maiņu baznīcā, un tas notika uz bibliska, konfesionāla luterisma rēķina. Bīskaps Kārlis Irbe pēc jaunās identitātes vērsās Zviedrijas virzienā, kur tolaik arhibīskaps bija Nātans Sēderblūms – harizmātisks līderis un ļoti apdāvināts intelektuālis, kuru neapmierināja viņa tēvutēvu konfesionālā “šaurība”. Sēderblūms Zviedrijā, viņa domubiedrs Irbe Latvijā un drīz vien arī Irbes domubiedrs Rumba orientējās uz vairāk mistiski dinamisku nekā uz konfesionāli konkrētu eklezioloģiju. Un, pat ja viņu jūsmas dievbijīgums bija kontrastā liberālās teoloģijas racionālismam un ļaužu ikdienišķam merkantilismam, tā tomēr vairs nebija ne pēc būtības bibliska, ne luteriska nostāja un teoloģija.
Dr. Edgars Rumba, foto: mezaparka.lelb.lv
Feldmanis jaunam, meklējošam studentam tik nepieciešamo garīgo vadību nelaimīgā kārtā atrada tieši pie jūsmīgajā, izcili apdāvinātā, bet ne luteriskā teologa Edgara Rumbas. Nomināli viņš, protams, bija luterānis (lai arī ar ievērojamu metodisma ietekmi), bet viņš nebija luterisks. Par piemēru šeit no J. Rubeņa darba citēju vienu no ekstrēmākajiem Rumbas apgalvojumiem viņa disertācijā “Baznīca un garīgais amats oikumeniski–luteriskā uztverē” (1939. g.): “..kopš Lutera laikiem Vācijas evaņģēliskajā daļā baznīcas nav bijis. ..Reizē ar baznīcas organizāciju evaņģēliskajā Vācijā gāja bojā arī baznīcas ideja.” Un – “Zviedrijas luterisms ir bijis un ir baznīca daudz lielākā mērā nekā reformācijas dzimtenē. ..[Jo] reformācija Zviedrijā neizbeidza vēsturisko episkopātu.” Nav brīnums, ka Robertam Feldmanim Rumbas sabiedrībā luteriska eklezioloģija gāja secen, un patiesās, sakramentālās, konkrētās baznīcas pazīmes viņam savā teoloģijā nācās aizstāt ar mistisku nekonkrētību. Protams, ilgi tā iztikt nevar, tāpēc konkrētības labad ortodoksa luterisma apliecināto žēlastības līdzekļu vietā Feldmaņa teoloģijā par baznīcas pazīmi tiek uzskatīta jūsmīga, teoloģiski vāji iezīmēta misionēšanas rosme. “Austrumu nacionālās baznīcas – koptu, sīriešu, armēņu, chaldeju, nestoriāņu un abesīņu – šai ziņā ir satriecoši piemēri. Aizmirsdamas misijas darba pienākumu un pievērsdamās savām šaurajām nacionālajām interesēm, tās ir mūsu dienās kā nedzīvi zari pie Kristus Baznīcas koka,” tā Roberts Feldmanis raksta 1937. gadā. Neanalizējot šāda konstatējuma atbilstību faktiem, nākas atzīt, ka tā gaismā izteiktais secinājums, maigi sakot, nav mazāk ekstravagants par Rumbas disertācijā izteiktajiem spriedumiem eklezioloģijas jomā.
Rumba, viņa aizrautais Feldmanis un vēlāk līdz pat mūsdienām arī J. Rubenis, J. Vanags un viņu domubiedri par spīti atšķirīgiem ieskatiem dažādās finesēs ir cauri laikiem vienoti tieksmē mistificēt to, kas luterismā (un Bībelē) ir ļoti skaidrs, un eksaltētā nopietnībā par būtisko atzīt adiaforo, nesvarīgo. Rumbas nepārprotamā tēze par nepieciešamību reformēt LELB un luterismu nozīmēja tā tuvināšanos anglikānisma modelim caur Zviedrijas baznīcas paraugu, kurā, manuprāt, kļūdaini tā dēvētās apustuliskās sukcesijas un citu atribūtu dēļ tika saskatīta it kā būtiska saikne ar senbaznīcu. Šīs pārliecības samērā kluss mantinieks bija Feldmanis. Taču jau daudz skaļāki, jaunāki un enerģiskāki Rumbas iedvesmoti entuziasti astoņdesmitajos gados ieguvuši teikšanu un pēc tam arī varu LELB, ne bez Feldmaņa atbalsta, lēnām un pacietīgi īstenoja savus plānus, kuri nu ir realizējušies nule LELB 23. Sinodē pieņemtajā tik tiešām jaunajā Satversmē. Šādas luterāņu Satversmes – ar tik prokatoliskiem vai proanglikāniskiem uzsvariem Latvijā nudien līdz šim nav bijis.
Līdz ar to simboliski varētu teikt, ka LELB pēc bērnības, kas tika pavadīta diezgan kašķīgā gaisotnē starp zviedru “tēti” un vācu “vecmāmiņu”, un pēc traģiskas jaunības boļševiku apspiestībā nu ir iegājusi brieduma gados. Tā par savas dzīves vadmotīvu ir izvēlējusies vienu no alternatīvām, kuru bērnībā bija noklausījusies no “pieaugušajiem”. Skumji, protams, ka šis izvēlētais vadmotīvs vien nomināli ir saistīts ar luterismu, bet tur nu laikam vairs neko nevar darīt. Jā – un līdz ar to ir noticis būtisks solis tai virzienā, par kuru savulaik teoloģijas students Roberts Feldmanis bija izteicis rūpi savā 1935. gada studiju nobeiguma darbā – “Apvienošanās iespējas mūsdienu protestantismā”. Par jauno Satversmi noteikti būs priecīgi LELB administrācijas draugi gan Lundā, gan Kenterberijā. Vēl piebildīšu – gan arī Romā.
Neatbildēts gan paliek fundamentāls jautājums: kas tā ir par misiju, kura šādi tiek veikta? Un kurš jūs ir aicinājis un sūtījis to darīt? Ar atsauci uz Mt. 28:19,20 vien neies cauri, jo tas ir teoloģiski vērtējams teksts, savukārt tā misija – lielā, ietekmīgā, pasaulīgā (piedodiet – vispasaules), kurā ir iesaistījusies LELB, vismaz kopš 1910. gada Edinburgas konferences teoloģiju darba kārtībā neietver, to aizstājot ar stratēģiju un ideoloģiju.
Atgriežoties konkrēti pie Ilmāra Rubeņa grāmatas, es vēlos uzsvērt tās dažādo labumu: tas ir vislabākajā nozīmē akadēmisks darbs (gan uzticams, gan viegli lasāms un saprotams) ar daudziem interesantiem faktiem un norādēm. Autora siltās jūtas pret sava pētījuma tēmu ir nolasāmas, tomēr tās nekādā gadījumā nemazina viņa objektivitāti faktu atlasē un izklāstā. Pievienotie fotoattēli un citi vēsturiskie dokumenti lieliski papildina jau tekstā iedzīvināto aplūkojamo laiku atmosfēru un izpratni par notikumos iesaistīto cilvēku personībām. Un grāmatas makets, noformējums un iesējums ir saucams nekā citādi kā vien par lasītājam draudzīgu. Šī ir ļoti vērtīga grāmata un piemērs tam, ka labus akadēmiskus studiju darbus, varbūt tos nedaudz papildinot un pielāgojot, ir vērts un vajag izdot patstāvīgu grāmatu formā. Ar lielu interesi gaidīšu Ilmāra Rubeņa studiju turpinājumu – disertāciju Helsinku universitātē par Robertu Feldmani kā Baznīcas vēsturnieku.
Didzis Meļķis