Bet Jēzus sacīja : “Kāds cilvēks taisīja lielu mielastu un bija ielūdzis daudz viesu. Un viņš sūtīja savu kalpu ap mielasta stundu, lai sacītu lūgtajiem viesiem: nāciet, jo tas ir sataisīts. Bet tie visi pēc kārtas sāka aizbildināties. Pirmais viņam sacīja: es esmu tīrumu pircis, un man jāiet to apskatīt. Lūdzu, aizbildini mani. Otrs sacīja: es esmu piecus jūgus vēršu pircis un eju tos aplūkot. Lūdzu, aizbildini mani. Trešais teica: es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru noiet. Kalps pārnācis to atsacīja savam kungam. Tad nama tēvs tapa dusmīgs un pavēlēja kalpam: izej steigšus uz pilsētas ielām un gatvēm un ved šurp nabagus, kroplus, aklus un tizlus. Un kalps sacīja: kungs, ir darīts, kā tu pavēlēji, bet vēl ir vietas. Tad kungs sacīja kalpam: ej uz lielceļiem un sētmalēm un spied visus nākt iekšā, lai mans nams būtu pilns. Jo es jums saku, neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs manu mielastu.” (Lk 14: 16 – 24)
Iedomāsimies šodien kādas lauku mājas. Ir Jāņi un saimnieki nolemj iepriecināt citus un rīko lieliskas svinības. Tiek uzaicināti viesi: radi Rīgā, varbūt svešās zemēs, draugi un kaimiņi. Saimnieks un saimniece rūpīgi pārdomā viesu skaitu. Nevienu nedrīkst aizmirst. Visiem jāizrāda gods un cieņa. Jo visi šie cilvēki ir nama saimniekiem mīļi.
Tuvojas noteiktā svinību diena. Satraukums un steiga. Maciņš kļūst jo dienas jo plānāks, laika maz – darāmā daudz. No sagādātiem miežiem tiek darīts iesals un tiek brūvēts alus, tiek nokauts teļš. Abrā rūgst maize, no pagraba tiek nesti dārzeņi un konservi.
Vēl pēdējās lietas, grīdu mēšana, balti galdauti, no bufetes tiek izcelti ikdienā nelietoti goda trauki un galda piederumi. Tiek kārtotas puķes un vēl daudz kas cits. Naudas un spēka gandrīz vairs nav, kad klāt ir Līgo vakars.
Satraukums un pēdējā mirkļa viesu gaidas. Nu iedomājieties, kas notiktu, ja viesi pēkšņi neierastos. Kāds piezvanītu vai atrakstītu īsu rindiņu, “atvainojiet, man mājai jumts tek – jālabo..”, cits aizbildinātos, “nav naudiņas, arī ceļš tāls..”, kāds paziņotu, “man daudz jāmācās, eksāmeni, ziniet..”, kādam uzņēmuma lietas, kādam māja jāceļ, vēl kādam vēl kas cits, ļoti, ļoti svarīgs. Svarīgāks par šiem svētku rīkotājiem, kas nu vieni sēž pie sava klāta svētku galda.
Vai nav nejēdzīgi? Šausmīgs stāsts. Bet tas ir izdomāts stāsts. Labi, ka dzīvē tā bieži nenotiek. Parasti viesi, ja arī negrib, tomēr ierodas – kaut vai cieņas dēļ, lai nesāpinātu svētku rīkotājus, cits lai izēstos un piedzertos, varbūt. Bet tomēr ierodas.
Ne tā ir ar Debesu mielastu. Kas gan ir Jāņi salīdzinot ar Debesu Valstības mielastu kopā ar Kristu! Tas ir mielasts, kas nelīdzinās nevieniem svētkiem pasaulē, tik lielisks tas ir. Tam par godu ir ne vien mēzts un spodrināts, ne vien cepts, vārīts un brūvēts. Ne vien klāts un izpuškots, bet tam par godu ir noticis kas tiešām neticams! Ieklausieties! Debesu aicinātajiem viesiem par godu un Dievam par godu ir uzcelta vesela valstība, ne jau tāda kā pasaulīgas valstis. Nē!
Šī valstība ir nesalīdzināmi lielāka, nesalīdzināmi skaistāka, nesalīdzināmi spožāka, nesalīdzināmi bagātāka un varenāka. Nekas nelīdzinās Debesu Valstībai. Pat ne mūsu dzimtenes brīnišķīgās ziedošās pļavas, upeslīči, simtgadīgiem ozoliem ieskautās mājas, kas grimst jasmīnu un mežrozīšu ziedos un brīnišķīgi smaržo! Pat ne Latvija ap šo brīnišķīgo dabas svētku laiku ne tuvu nelīdzinās Debesu Valstībai. Padomājiet vien!
Atceraties apustuļa Jāņa Debesu Jeruzālemes aprakstu! Nekur nepiedzīvots lielums, košums, skaistums un svētums! Divpadsmit pilsētas vārti, katri vieni darināti no vienas pašas pērles! Kāds mirdzums un pilnīgs skaistums!
Debesu Jeruzaleme, autors nezināms , freska no San Pietro al Monte, Civate, apm. 1090.g.
Taču cits teiks: mans stūrītis un kaktiņš zemes man mīļāks par apustuļa Jāņa stāstu un par mielastu, kurās Dievs cilvēkus ir uzaicinājis! Cits teiks, ka viņa grēcīgais dzīvesveids tam mīļāks par Kristus baznīcu. No grēkiem es tik vienkārši nevaru atteikties! Vēl citam par Kristus klāto mielastu un visu Debesu Vastību svarīgāks bizness, tas paņem visu laiku. Cits teiks: es esmu sievu apņēmis, tā apvainosies, ja iešu pie Dieva galda! Bet visi nenācēji kopā aizbildinās: atvainojiet mūs Debesu Tēvam un Viņa Dēlam! Mums ir citas lietas, ko darīt, mēs patreiz nevaram noiet Viņu mielastā un svētkos. Patreiz ne, jo ir kas svarīgāks un labāks ko darīt, varbūt tad, kad nāks Tava Debesu Valsts ar to mielastu, varbūt tad. . . Varbūt, bet varbūt arī nē!
Aicinātie viesi – visi pašcienīgie un pašnozīmīgie, kas sevi un savas lietas tur nozīmīgas un augstas, bet Dieva Vārda mācību un Viņa Debesu Jeruzālemi – par neko! Kā farizeji, kā senie un modernie filozofi, kā mūsdienu cilvēks, kas labprāt skrien pakaļ visam, tā ka nav laika, nav laika Debesu pilsētai un Kristus mielastam.. .
Bet kā jūtas mielasta rīkotājs? Skaisto Jāņu rīkotājiem viņu mielasts bija izmaksājis daudz pūļu, rūpju un naudas. Viņi jutās piesmieti un nonicināti. Mūsu Debesu Tēvs ir gatavojies nesalīdzināmi vairāk un maksājis neticami augstu cenu: jo Jēzus Kristus ir nolicis savu godu, slavu un dzīvību, lai varētu mūs uzaicināt uz Debesu Jeruzālemi. Ko vēl vairāk dzīru rīkošanai varētu dot un maksāt?
Vai tāds nams varētu palikt tukšs? Vai Kristus būtu miris veltīgi? Tad nu Dievs Svētais Gars aicina: caur praviešiem un apustuļiem un visiem tiem, kas pasludina Kristus mācību. Viņš aicina tos, kas necienīgi, – proti, kas sevi atzīst par grēciniekiem un vainīgiem sava Radītāja priekšā, kas cer, “Ja vien Dievs mani pieņemtu, ja vien es varētu nokļūt Debesu Jeruzālemē!” “Bet es jau neesmu aicināts viesis, jo Dieva Vārds māca, ka grēcinieki neieies šajā pilsētā”.
Kā ģērbties uz šo notikumu? Mums ir daudz glītu drānu, bet kā tās izskatīsies tur – ārkārtīgajā greznībā un skaistumā? Mēs esam darījuši arī šo to labu! Mēs mākam puslīdz pieklājīgi uzvesties. Bet kā mūsu darbi un uzvedība izskatīsies tur, – ārkārtīgajā pilnībā, šķīstumā un svētumā? Patiesībā mēs jau tur neiederamies. Gluži kā tāds otrās dienas jāņotājs saburzītā kreklā, jāņuzālēm notrieptā kleitā un savītušu vainagu galvā neiederas un mirdzoša parketa un zīda, zelta un samta fona.. . Tā arī mūsu dzīvi veidojošais pavediens nemaz nav balts un mirdzošs kā sniegs, tas ir grēku aptraipīts un netīrs.
Tā kādā citā līdzība par Debesu mielastu Kristus stāsta par kādu vīru, kas bija ieradies viesos bez ticības, bet lepojoties un greznojoties ar savu paša dzīvi. Kad viņš ieraudzīja pretstatu starp savām grēkos apvārtītajām noplukušajām drānām un svēto vietu viņš izbijās ļoti. “Kā tu draugs esi te iekļuvis bez svētku drānām?” jautāja viņam Kristus. Un viņš tika izmests tumsībā, ārā no Debesu Valstības.
Kā gatavoties un ģērbties uz Debesu mielastu, lai ar mums nenotiktu tāpat? Un pravietis Jesaja atbild (1. nod.), ka ja arī mūsu grēki ir kā purpurs, sarkani kā asinis, tad tie kļūs balti kā sniegs un kā vilna! Jo uz Debesu mielastu ejot mēs tērpjamies, Mūsu Kunga Kristus drēbēs, kuras Viņš apmaiņā pret mūsu grēkiem ir mums uzvilcis. Ja ticam, ka Viņš ir mūsu drānas, ja pieņemam un nenoraidām to, tad mēs esam tērpti sniegbalti un šķīsti. Tās nav mūsu drānas. Tā nav mūsu dzīve, bet Viņa, bezvainīga, šķīsta un svēta – Cilvēka Dieva dzīve un Viņa drānas. Citi tērpi Debesu Jeruzālemei neder, arī pat ne skaistie tautas tērpi un līgo kroņi un vainagi nē!. Citās, savās pašu drēbēs, pat tajās lepnākajās, tērptiem būs jāpiedzīvo kauns. Pat tiem taisnākajiem no cilvēkiem būs jāpiedzīvo kauns.
Ceļš uz šo Jeruzālemi ir garš. Mēs kā nabaga klaidoņi kā mirstīgi grēcinieki esam saņēmuši aicinājumu uz svētuma svinībām mūžībā. Bet ceļš ir tāls. Reiz ietērpti, mēs atkal krītam un nosmērējamies no jauna. Bet mūsu Kunga piedošanas pilnais uzaicinājums ir īpašs – Viņa drānas ir īpašas, ka mēs tajās tiekam ietērpti un mazgāti aizvien no jauna. Vārds un Sakramenti, tie mūs šķīstī un atjauno no jauna un no jauna. Visu mūžu. Visu ceļu, līdz pat Debesu Jeruzālemei. Svētīgi tie, kas Dieva Vārdu uzklausa un šķīstās Viņa piedošanā! Svētīgi tie, kas ilgojas pēc Viņa mielasta! Svētīgi, kas tic, jo tie Augsto pilsētu ieraudzīs un tajā dzīvos mūžīgi!
Lūgšana:
Mūžīgais Dievs! Tu esi mums sarīkojis mielastu, kas augtāks par visu zemes virsū! Tādēļ mēs tev pateicam, ka Tu mūs, kas esam necienīgi esi uzskatījis par cienīgiem, lai būtu Tavā namā un pie tava galda!
Tu mūs esi šķīstījis un mazgājis sava Dēla asinīs. Mēs Tev no sirds pateicam par tādu Tavu mīlestību uz mums. Caur Kristus ciešanām un Viņa asinīm mēs esam mazgāti sniegbalti.
Mēs pateicamies Tev, ka Tu neuzlūko cilvēkus pēc tā, kas pasaulē augsts, bet esi ņēmis mūs klaidoņus no visādiem ceļiem un neceļiem un sēdinājis pie sava svētā galda, ka tagad ticībā, bet reiz savām acīm skatīsim Debesu Jeruzālemes godību.
Mēs lūdzam tevi, mīkstini cilvēku sirdis, ka daudzi saprot, uz kādu lielu svētību Tu mūs esi aicinājis, ka neaizbildināmies ar nevaļu un darīšanām, bet esam Tava vārda cītīgi klausītāji un gudri namturi.
Ak Kungs, dod, ka caur mūsu KLB un arī visām citām baznīcām pasaulē daudzi saņemtu gan uzaicinājumu gan Kristus drānas. Ak, Kungs, dod mums saprast un ticēt Tavas nāves un Augšāmcelšanās svētībai. Izdali bagātīgi tās caur Tavu Vārdu un Sakramentiem!
Dod mums mūsu dienišķo iztiku un svētī mūsu valsti un tās valdību, ka cilvēki bijā Tavus baušļus un bīstas Tavu dusmu.
Mēs lūdzam par visiem slimajiem un apgrūtinātajiem! Atvieglini un iepriecini Tu Kungs pēc sava svētā prāta!
Āmen.
Gundars Bākulis