2007. gada vasarā notika vēsturiska Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) Sinode. Ar tajā pieņemto sengaidīto jauno LELB Satversmi šī Sinode kļuva par vēsturisku pavērsienu Latvijas lielākās luterāņu baznīcas dzīvē. Jaunā Satversme izmainīja LELB struktūru no Sinodāli–episkopālas baznīcas uz izteikti episkopālu iekārtu.
Tagad LELB sastāv no trim diecēzēm, kuru priekšgalā atrodas bīskapi un arhibīskaps. Ieviestas divas jaunas pārvaldes institūcijas – bīskapu kolēģija un kapituls. Lai gan būs vajadzīgs ilgāks laiks, lai pilnībā izprastu šo pārmaiņu nozīmi, tomēr galvenā virzība, kuru iezīmē jaunā Satversme, šķiet skaidra jau tagad.
Preambula
Kā jau ikvienā baznīcas Satversmē, arī šajā būtiska ir preambula, kas definē baznīcas garīgās pamatnostādnes. Jaunās LELB Satversmes preambulā ir pausta uzticība Svētajiem Rakstiem, kā arī Vienprātības grāmatā apkopotajām baznīcas ticības apliecībām. Tas viss ir nosaukts par LELB “negrozāmo pamatu”.
Uzreiz gan jāsaka, ka jaunā Satversmes preambula nepauž beznosacījumu pakļaušanos Vienprātības grāmatas Svēto Rakstu skaidrojumam tradicionāli luteriskā veidā. Protams, ļoti pozitīvi un labvēlīgi skaidrojot šo preambulu, mēs varētu pieņemt arī šādu izpratni, tomēr diemžēl Satversmes saturs un diskusijas ap to liecina par pretējo.
To apstiprina interneta diskusijas LELB interneta mājas lapas forumā. Voldemārs Lauciņš raksta: “Izlasot jauno Satversmi, neatradu precīzu LELB mācības aprakstu. Secinu, ka LELB mācība nav definēta dokumentā, kas veidots par LELB pamatu veidojošu kopsavilkumu (tas būtu Satversmes/konstitūcijas uzdevums). Man rodas priekšstats, kuram redzu apstiprinājumu arī šīs nelielās diskusijas komentāros, ka līdz ar to LELB mācība var ietvert daudz. Būtībā, domāju, diezgan plašs ļaužu loks var savus uzskatus identificēt ar mistisko lielumu “LELB mācība”.”
Atbildot V. Lauciņam, LELB arhibīskaps Jānis Vanags raksta: “Voldemār, “mistisks” attiecas uz kontemplācijas un veltīšanās Dievam ceļā sasniegtu, dziļu iekšējās, garīgās dzīves intensitāti. Es ļoti ceru, ka LELB mācība tiešām ir arī mistisks, ne tikai racionāls lielums, un ka ir vismaz kādi, kas ar to tā spēj identificēties. Šaubos, vai tas būs plašs loks. Vai Tu gribēji, lai Satversmē būtu pārrakstīta Millera dogmatika, vai kā? Mūsu preambula skaidri iezīmē robežas, kurās var “darīt teoloģiju” – Svētie Raksti un apliecības. LELB mācībā nekas nedrīkst būt pret tām un ir iespējams viss, kas nav tām pretrunā. Nekas vairāk Satversmē arī nav vajadzīgs. Satversme nav ne dogmatikas grāmata, ne rokudzelži. Bet, ja grib precīzi definēt, kāpēc tad ierobežoties ar mācību? Liturģija nav mazāk svarīga – tad jau vajadzētu Satversmē pārpublicēt arī agendu ar visiem tekstiem un rubrikām. Vienkārši Satversmēs tādas lietas neraksta.”
Šis savādais Satversmes preambulas skaidrojums pieļauj lielu preambulas interpretācijas brīvību. Tomēr kaut kādas robežas it kā tiek novilktas: “Svētie Raksti un apliecības. LELB mācībā nekas nedrīkst būt pret tām, un ir iespējams viss, kas nav tām pretrunā.”
Izprotot pozitīvā veidā, šis izteikums varētu arī būt apmierinošs, tomēr tad jāatbild uz jautājumu: kas ir tā autoritāte, kas nosaka to, “kas ir pretrunā” un “kas nav pretrunā” ar Rakstiem, kurus skaidro baznīcas ticības apliecības?
Svēto Rakstu vai Baznīcas hierarhijas autoritāte?
Dieva Gars Svētajos Rakstos par vienīgo interpretācijas autoritāti atzīst pašus Svētos Rakstus. Pretēji Romas katoļu baznīcai, kas par augstāko Rakstu interpretācijas instanci uzskata pāvesta amatu, luteriskā baznīca noliedz, ka Rakstu skaidrošanas tiesības varētu piederēt kādam atsevišķam cilvēkam vai cilvēku grupai.
Luteriskā baznīca arvien ir svinīgā nopietnībā uzsvērusi, ka neaizskaramās tiesības skaidrot Rakstus, pieder vienīgi pašiem Rakstiem. Senais luteriskais princips: Raksti paskaidro paši sevi. Un baznīcas ticības apliecībās ir fiksēts šis Rakstu skaidrojums. Te vairs nav vietas cilvēku viedokļiem, lai kādas autoritātes un amatpersnas baznīcā tos paustu. Līdz ar to Svētie Raksti un Vienprātības grāmata par vienīgo autoritāti Baznīcā atzīst Dieva Vārdu un visā nopietnībā sargā tā autoritāti.
Šmalkaldes artikulos Luters raksta: ja kāda baznīca līdzās Rakstu autoritātei apstiprina arī tradīcijas vai kādu citu cilvēcisku autoritāti, tad baznīcā tūlīt pat ielaužas cilvēcisks entuziasms, kas paaugstinās pāri Jaunās Derības mācībai un līdz ar to grauj baznīcas apustuliskumu. Šmalkaldes artikulos ir ietverta viena no dziļajām Lutera atziņām, ka šāda Rakstu ārējā Vārda un skaidra Evaņģēlija noniecināšana noved pie miesīgā cilvēka veidotas reliģijas, kas Dieva vietā ceļ pati savu – cilvēcisku autoritāti.
Un tas ir ļoti bīstami, jo mēģinājumi piesavināties Svēto Rakstu autoritāti kā Rakstos, tā ticības apliecībās tiek saistīti ar Antikrista varu un šīs varas postošo darbību.
Ko par šo jautājumu saka LELB Satversme? Patiesību sakot, par šo galveno, izšķirīgo jautājumu tā nesaka neko. Tikai tiek apgalvots, ka: “Bīskapu kolēģija ir galīgā instance LELB mācības, sakramentu pārvaldīšanas un liturģijas jautājumu pārraudzībā. Bīskapu kolēģijai ir tiesības atcelt jebkuru lēmumu Baznīcā, ja tas ir pret LELB mācību un pret LELB vienību.”
Pēdējā piebilde par LELB mācību praktiski nenozīmē neko, jo LELB mācība, kā var spriest no V. Lauciņa un arhibīskapa J. Vanaga diskusijas, ir visnotaļ neskaidrs un nenoteikts lielums. Te varētu citēt arhibīskapa J. Vanaga izteikumu no kādas citas interneta diskusijas jau minētajā LELB forumā: “Kādā savā ziņojumā Sinodei gan teicu, ka Baznīcā ir vairāki spārni vai novirzieni, kurus aptuveni varētu raksturot kā konfesionālistus, augstbaznīciskos, harizmātiķus, tradicionālistus un nosacīti liberālos.” Tātad pēc arhibīskapa J. Vanaga domām visi šie novirzieni var pastāvēt baznīcā, nepārkāpjot Svēto Rakstu un ticības apliecību autoritāti, kā arī tikt uzskatīti par leģitīmu mācību LELB kopībā. Gluži skaidrs gan nav, kā šis putns ar pieciem spārniem var lidot, bet pieņemsim, ka var… Tomēr šā lidojuma robežas acīmredzot noteiks nevis Svētie Raksti un ticības apliecības, bet gan – bīskapu kolēģija.
Tas liecina par bīstamu mēģinājumu uzurpēt autoritāti, jo bīskapu kolēģijai pēc jaunās Satversmes pieder izšķirošā autoritāte. Galvenā bīstamība šeit slēpjas apstāklī, ka šādā LELB mācības dažādībā un plurālismā augstākais un vienojošais princips nav vis Dieva Vārds un ticības apliecības, bet gan bīskapu vara un autoritāte. Uz to, ka princips – Svētie Raksti ir augstākā autoritāte baznīcā – ir apdraudēts, norāda jaunās Satversmes 1. nodaļas 12. punkts, kur sacīts: “LELB ordinētie garīgie darbinieki, kā arī visi Dieva Vārda sludinātāji un skolotāji, stājoties amatā, dod svinīgu, ar savu parakstu apstiprinātu solījumu, ka viņi nemācīs un nesludinās neko, kas runātu pretī Svētajiem Rakstiem un LELB mācībai un lēmumiem.”
Šeit blakus Svētajiem Rakstiem parādās neskaidrā LELB mācības un tagad arī lēmumu autoritāte. Tas ir klajš Rakstu autoritātes principa pārkāpums, un paver iespējas bīskapu kolēģijai ar saviem pēdējās instances lēmumiem viegli uzurpēt Rakstu autoritāti.
Atslēgas vārds augstākās LELB autoritātes izpratnei varētu būt “vienība”. Kas tad ir šī vienība, pret kuru vērstus lēmumus ir tiesīga atcelt bīskapu kolēģija? Arī tā nav skaidri definēta, bet jaunās Satversmes 8. nodaļā sacīts, ka šo vienību pārstāv LELB arhibīskaps un simbolizē, sargā un uztur diecēzes bīskaps. Tādējādi nedaudz maskētā veidā augstākā autoritāte LELB tiek piešķirta bīskapa amatam, kurš vienīgais īsti zina, kas ir LELB mācība un pārstāv un simbolizē LELB vienību.
Turklāt tas tiek darīts pilnīgi neatkarīgi no Dieva Vārda autoritātes, jo savu garīgo autoritāti bīskaps saņem nevis no Dieva Vārda, bet gan “apustuliskā pēctecībā ar roku uzlikšanu”. Šāda apustuliskā pēctecība, kas it kā tiek nodota ar roku uzlikšanu, bibliski spriežot, ir ziepju burbulis, uz kura nevar celt baznīcu. Amata atraušana no Dieva Vārda ir galēja entuziasma izpausme. Teiksim atklāti, mācība par šādu apustulisko pēctecību, kas tiek nodota ar roku uzlikšanu, ir pagāniska mācība, un tai nav pamatojuma Svētajos Rakstos!
Tādējādi LELB jaunā Satversme nav spējusi skaidri apliecināt luterisko identitāti un pakļaušanos Svēto Rakstu autoritātei. Tā atstāj atklātus jautājumus par Rakstu interpretāciju, skaidri nedefinē to, kas ir LELB mācība un vienība, un atstāj brīvas rokas LELB administrācijai un birokrātijai piesavināties visas pilnvaras.
Draudzes autoritāte noliegta
Atstājot praktiski visu varu LELB bīskapu kolēģijas un kapitula rokās, jaunā LELB Satversme vēršas pret Svētajiem Rakstiem un luteriskajām ticības apliecībām. Tā noliedz arī pašu cildināto apustulisko piemēru. Patiesi apustulisku priekšzīmi mēs redzam Apustuļu darbu grāmatā 17:11, kur Pāvils nevis apelē pie savas apustuļa autoritātes, bet ļauj, lai Berojas jūdi viņa sludināto vēsti pārbauda ar Rakstiem. Savukārt, kad apustulis Pēteris (kuru Romas katoļi dēvē par pirmo pāvestu un bīskapu) rīkojās nepareizi, Pāvils nostājās pret viņu, pamatojoties Evaņģēlija autoritātē (Gal. 2:11–15), un Pēterim nācās pakļauties Dieva Vārda autoritātei.
Dieva Vārds ir augstākā un vienīgā garīgā autoritāte Kristus baznīcā. Visi baznīcas bīskapi un mācītāji jāklausa tikai tiktāl, cik tie māca saskaņā ar Svētajiem Rakstiem. Ja tie to nedara, viņiem nav nekādas autoritātes Kristus baznīcā.
Turpretī LELB jaunā Satversme atņem draudzei un vienkāršajiem kristiešiem viņu svētās tiesības spriest par mācību, pilnībā atdodot tās bīskapiem. Tas ir klajā pretrunā arī ar luteriskajām ticības apliecībām. Šmalkaldes artikulos III, 7 ir skaidri norādīts, ka Atslēgu amats ir vara, ko Kristus devis visai baznīcai, nevis atsevišķai tās daļai, kā tas pats ir apstiprināts Traktātā par pāvesta varu un primātu (Vienprātības grāmata).
Augsburgas ticības apliecībā 28. artikulā, kuru jaunā Satversme dēvē par “negrozāmu pamatu”, ir skaidri sacīts, ka Pēteris ir aizliedzis bīskapiem izturēties kā valdniekiem un piespiest draudzes ar varu. Augsburgas ticības apliecība šajā artikulā citē vispārējā baznīcā labi zināmo Augustīna maksimu, ka “nav jāseko vai arī jāklausa katoliskajiem bīskapiem, ja tie maldās vai ko māca pret kanoniskajiem Dieva rakstiem”.
Tātad draudzes locekļiem ir tiesības pārbaudīt bīskapu mācību un spriest par to. Kur šādas tiesības ir atrodamas LELB jaunajā Satversmē? Taču Raksti katru kristieti sauc par Dieva bērnu un piešķir viņam visas Dieva bērna tiesības, godu un privilēģijas. Kristus ikvienu ticīgo sauc par brāli un draugu, un tas nozīmē, ka viņi tādi arī ir. Viņiem, nevis bīskapu kolēģijai vai kādai citai birokrātu kliķei, ir uzticēta autoritāte pār visām Dieva nama (draudzes) bagātībām un dārgumiem.
Mūsu luteriskās ticības apliecības paredz šādam lietu stāvoklim pavisam bēdīgas sekas: “Kad baznīcai ir atņemtas spriešanas tiesības, tad bezdievīgas mācības un bezdievīgus kultus vairs nevar atcelt un uz laiku laikiem tiek pazudinātas neskaitāmas dvēseles.” (Traktāts par pāvesta varu un primātu, Vienprātības grāmata)
Vienības garants – bīskaps?
Ārkārtīgi ambiciozs un nepamatots ir apgalvojums, ka bīskaps var nodrošināt LELB vienotību un apustulisko pēctecību. Nerunājot par to, ka apustuliskā pēctecība jaunajā Satversmē netiek vairs saprasta kā mācības pēctecība, bet gan kā kaut kāds mistisks spēks, kas bīskapiem piešķir arī neparastas spējas un uzdevumus, pats bīskapa amats, jaunās LELB Satversmes 8. nodaļas 111. punktā ir formulēts ārkārtīgi dīvaini: “Diecēzes bīskaps ir savas diecēzes mācītāju garīgais vadītājs, dvēseļu kopējs un gans.” Kur gan šāds amats – mācītāju mācītājs – ir atrodams Svētajos Rakstos? Tas patiešām ir tikai ziepju burbulis, uz kā nevar celt neko paliekošu.
Diemžēl šādi nesaudzīgi spriedumi ir attiecināmi uz jauno LELB Satversmi.