Pirmais stāstījums par Saulu beidzas ar liecību, ka kristīgie brāļi aizveda Saulu uz Cēzareju un pēc tam uz viņa dzimto pilsētu Tarsu, lai paglābtu viņu no hellēnistiem, kas meklēja iespēju, kā viņu nogalināt. Šiem notikumiem seko (Ap.d. 9:31) viens no septiņiem Lūkas kopsavilkumiem (sal. ar 2:47; 6:7; 12:24; 16:5; 19:20; 28:30–31) par kristiešiem visā Palestīnā: gan Jūdejā, gan Galilejā, gan Samarijā. Zīmīgi, ka vārds “draudze” šeit tiek lietots vienskaitlī. Kristieši ir viena Dieva draudze, kaut arī viņi ir izkliedēti plašā teritorijā vairākās atsevišķās kristīgās kopībās. Viņi ir viena Kristus miesa par spīti tam, ka nav apvienoti vienā lielā vietējā draudzē. Lūka uzskata par svarīgu minēt faktu, ka Saula došanās prom no Palestīnas dāvāja visai draudzei Palestīnā uz kādu laiku mieru, kas savukārt deva iespēju netraucētai Evaņģēlija sludināšanai un draudzes pieaugšanai (1. Tim. 2:1–4). Tiem trim tūkstošiem, kas pievienojās mācekļiem Vasarsvētku dienā, Dievs dienu no dienas pievienoja aizvien jaunus un jaunus ticīgos, un draudze ” auga un dzīvoja Tā Kunga bijībā”. Tādējādi Lūkas vārdi, ka “draudzei visā Jūdejā, Galilejā un Samarijā bija miers, un tā auga un dzīvoja Tā Kunga bijībā un pilnam baudīja Svētā Gara iepriecu” (28:31), ļauj mums secināt, ka baznīcā aizvien nemitējās četras lietas: iekšēja stiprināšanās ticībā un ticības sadraudzībā; pareizā attieksme pret citiem un attiecību veidošanā ar Dievu (šāda attieksme bija krasā pretstatā jūdaismā īstenotajai attieksmei un attiecībām); Svētā Gara sniegtais mierinājums un iedrošinājums; skaitliska pieaugšana.
Ar turpmākām liecībām, kā Aineja dziedināšana, Tabitas modināšana no mirušajiem, kā arī Kornēlija kristīšana, Lūka sagatavo mūs tam, kā draudzes pieaugšana izvērsās aizvien plašāk un plašāk, iespiežoties aizvien tālākos apgabalos no Jeruzālemes. Ja Jeruzāleme bija kļuvusi par jūdu evaņģelizācijas centru, tad Sīrijas Antiohija par tādu centru tapa visai pagāniskajai pasaulei jeb, precīzāk izsakoties, Mazāzijas un Eiropas nejūdu tautām. Lai pamatotu šo domu, Lūka sniedz liecības par trim svarīgām epizodēm, tās ir: Pētera kalpošana Palestīnas piejūras apgabalos (9:32–43); Kornēlija un visas viņa ģimenes, draugu un kalpu kristīšana (10:1–11:18); Antiohijas draudzes dibināšana (11:19–30). Šoreiz pakavēsimies vairāk tieši pie pirmās no šīm trim epizodēm.
Šajā sakarā Lūka vispirms atgriežas – Jūdejā, kur aizvien vēl savu misiju turpināja Pēteris. Pārstaigādams visu Jūdeju, Pēteris nonāca apgabalā, kurā bija apmetušies uz dzīvi kā jūdi, tā arī grieķi. Aineja dziedināšana un Tabitas modināšana no mirušajiem kalpoja Lūkam par piemēriem, lai parādītu, ka baznīcā, turpinoties tās straujai pieaugšanai, nav atšķirības starp jūdiem un nejūdiem (Ef. 2:11–3:12).
Aineja dziedināšana
Lida mūsdienās pazīstama kā Loda. Tā atrodas apmēram 15 km no Vidusjūras un apmēram 4 km uz ziemeļiem no Jeruzālemes. Tā atrodas uz krustojuma, kas savieno Jopu ar Jeruzālemi un Ēģipti ar Sīriju. Kā liecina Lūka, tajā jau atradās svētie, tas ir, Kristum ticīgie. Tommaso Masolino da Panicale
Sv. Pēteris dziedina triekas ķerto un modina Tabitu, Tommaso Masolino da Panicale, freska no Santa Maria del Carmine, apm. 1427.g.
Ainejs jau bija otrais triekas ķertais, ko Pēteris dziedināja. Ainejs ir grieķu vārds. Iespējams, ka viņš bija hellēņu jūds. Mums nekas nav zināms par Aineja ticību. Varam vienīgi vērst vērību uz faktu, ka mirusī un vēlāk atdzīvinātā Tabita tiek nosaukta par mācekli, turpretim triekas ķertais tikai kā kāds cilvēks – vārdā Ainejs. Tāpēc domājams, ka šis vīrs tomēr nebija ticīgais. Pēteris pasludināja šim vīram, ka viņa dziedinātājs ir Jēzus Kristus un dziedināšana ir Jēzus Kristus darbs. Pēteris atkārto paša Jēzus vārdus, kurus Viņš bija teicis kādam paralizētam vīram Kapernaumā: “Celies un sakārto savu gultu!” Un, lūk, šis vīrs, kas astoņus gadus gulēja paralizēts, tūlīt pat cēlās kājās un darīja, kā Pēteris viņam lika. Tam liecinieki bija visa Lida un tās apkārtne: “Viņu redzēja visi Lidas un Saronas iedzīvotāji, un tie atgriezās pie Tā Kunga.” (Ap.d. 9:35)
Kāpēc gan Lūkam bija svarīga tieši šī epizode, ja jau mēs zinām, ka Pēteris pasludināja dziedināšanu Kristus vārdā cilvēkam, kas jau no mazotnes bija triekas ķerts un nevarēja patstāvīgi pārvietoties? Aineja dziedināšana varētu nelikties salīdzinājumā ar pirmo dziedināšanu pie tempļa ieejas tik nozīmīgs notikums, lai tas būtu pieminēšanas vērts. Šķiet, ka vienīgais pieņemamais iemesls ir tieši šī piebilde, ka par šo brīnumaino dziedināšanu uzzināja visi iedzīvotāji, kas bija apmetušies šajā Palestīnas novadā – tātad, arī pagāns Kornēlijs, ar kuru mēs drīz vien iepazīsimies.
Tabitas modināšana
Jope – mūsdienu Jafo, Tel Avivas priekšpilsēta – atrodas pie Vidusjūras krasta un ir apmēram 15 km uz rietumiem no Lidas. Jope bija senā Jeruzālemes jūras osta (sk. 2.Laiku 2:16; Jon. 1:3). Tabita ir aramiešu vārds un tulkojumā nozīmē “stirna”. Acīmredzot viņa bija jūdu kristiete, jo par viņu ir atstāta liecība, ka viņa bija mācekle. Ar savu devīgo un laipno raksturu viņa bija izslavēta visā apgabalā, jo, lūk, viņai bija mācekles sirds. Interesanti, ka šī ir vienīgā vieta visā Jaunajā Derībā, kur šis grieķu vārds “māceklis” parādās sieviešu dzimtē.
Viņa saslima un nomira. Ticīgie pretēji jūdu paradumam viņu tūlīt neapglabāja, bet apkopa un uznesa augšistabā. Viņi sūtīja pēc Pētera ar lūgumu nekavējoties ierasties namā, kurā gulēja mirusī Tabita. Iespējams, ka viņi cerēja, ka Pēteris spēs atmodināt mirušo gluži tāpat, kā to bija darījis Jēzus. Interesantas var izrādīties dažas nianses, kuras Lūka šeit ir minējis. Tā, piemēram, tas, ka pēc Pētera bija atsūtīti divi vīri, bet atraitnes, kas bija pulcējušās ap mirušo, rādīja Pēterim drēbes, ko Tabita bija tām šuvusi. Pilnīgi iespējams, ka arī šiem diviem vīriem, kas devās pie Pētera, viņa bija šuvusi apģērbus. Tādējādi varam secināt, ka šī Tabitas kalpošana bija tieši apģērbu gatavošana ticīgajiem. Šai sievietei šūšanas iemaņas bija Svētā Gara dāvana – tātad dāvana, kas sniedz praktisku labumu ne tika sev, bet arī citiem.
Tabitas uzmodināšana, ikona
Ir acīm redzama situācijas līdzība, atdzīvinot Tabitu un Talitu (Mk. 5:41; Lk. 8:51–56). Pat vārdi ir ļoti līdzīgi. Pētera lūgšana parāda viņa pilnīgo paļāvību uz Jēzu. Tādējādi arī šis brīnumdarbs ir pierādījums Jēzus varenajai klātbūtnei mācekļos, tiem liecinot vārdos un darbos. Jēzus saviem mācekļiem bija devis varu pat modināt mirušos (Mt. 1:8). To redzot, daudzi apkārtnes cilvēki sāka ticēt Jēzum. Lūka šeit vārdam “ticēt” kā sinonīmu lieto vārdu “atgriezties”. Tā ir svarīga mācībstunda ticībā arī mums. Visi šie vārdi – atgriezties, pievērsties, kļūt par kristieti – ietver sevī nozīmi: ticēt Kristum.
Šiem notikumiem bija milzīga ietekme uz ļaudīm visā Jopē. Arī te ir svarīgas dažas nianses. Vispirms, Lūka liecina, ka Pēteris labu laiku palika Jopē, sludinādams Evaņģēliju un stiprinādams draudzi. Viņš uzturējās pie kāda ādmiņa. Šī nelielā piezīmīte par ādmini nav nemaz tik nenozīmīga. Ādminis jūdu skatījumā ir cilvēks, kas nemitīgi apgānās ar nešķīstiem dzīvniekiem. Jūdi no tādiem cilvēkiem vairījās. Varētu lietot pat vēl stingrāku vārdu – jūdiem šādi cilvēki riebās. Bauslība aizliedza atrasties ar tādiem vienuviet. Taču apstāklis, ka Pēteris palika pie šā vīra, norāda uz viņa lielo iejūtību, nekā tas ir vērojams pie jūdiem. Pēteris bija pārvarējis bauslības aizliegumus, lai, sludinot Evaņģēliju, iegūtu arī šo vīru Kristum. Tā nemaz nav tik vienkārša lieta, kā tas mums varētu šķist. Nepārspīlēšu teikdams, ka Pēterim bija vajadzīgs tāds pats spēks priekšstatu laušanai kā Saulam uz Damaskas ceļa.
Un atkal šis pats jautājums: kāpēc Lūkam šķita svarīgi pieminēt šo epizodi no visas Pētera misijas Palestīnā? Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir atkal svarīgas dažas nianses. Iepazīstoties ar visiem šiem notikumiem, neviļus rodas it kā pārliecība par visu šo viens otram sekojošo notikumu nejaušo raksturu. Vispirms, mēs redzam, ka Dievs bieži izmanto citu kristiešu ielūgumus un aicinājumus. Viņi dodas pie citiem cilvēkiem – vai nu ticīgiem, vai neticīgiem – ar ielūgumu, aicinājumu vai pamudinājumu uz kaut ko. Tādējādi rodas iespēja vai nu viņam palīdzēt darbos, vai arī sludināt Kristus Evaņģēliju. Tāpat mēs būsim ievērojuši, ka Dievs bieži izmanto it kā nejaušus atgadījumus, kas beigu beigās kalpo par kādas lielas misijas sākšanos. Lūk, šādas Dieva inspirētas metodes Lūka bieži vien atkārto Apustuļu darbu grāmatā. Visu Dievs prot izmantot, lai ieaicinātu ļaudis no malu malām savā pestīšanas šķirstā. Pat cilvēku ziņkārību Viņš spēj izmantot Evaņģēlija pasludināšanas labad.
Tā nu šīs divas liecības par dziedināšanu sniedz mums ieskatu par Kristus baznīcas veidošanās apstākļiem, par pirmajiem soļiem baznīcas tapšanā ārpus Palestīnas robežām. Jau nākamajā reizē mēs iepazīsimies ar Kornēlija un visa viņa nama kristīšanu, uzzināsim par dažādām svarīgām niansēm, kas palīdzēs mums saprast daudzas lietas un notikumus Kristus baznīcas tapšanā pagāniskajā pasaulē. Domāju, ka mēs pārliecināsimies arī par to, ka tās tālās dienas nemaz tik tālu nav.
Uldis Fandejevs