Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca (LELB) patlaban piedzīvo vēsturiskas pārmaiņas. Tā ir pārrakstījusi savu Satversmi un tagad strukturāli un teoloģiski kļuvusi par episkopālu baznīcu. Tagad tā tiks pārvaldīta stingri hierarhiskā veidā, jo bīskapiem ir piešķirtas neapstrīdamas tiesības, augstākā vara un autoritāte.
No otras puses – šīs pārmaiņas nozīmē, ka laju, draudžu un mācītāju tiesības būs lielā mērā ierobežotas, ka Sinodei jeb Baznīcas kopsapulcei, kas līdz šim bijusi augstākais LELB lēmējorgāns, tagad tikai nosacīti piederēs pēdējais vārds, jo bīskapi varēs atcelt jebkuru Sinodes lēmumu.
Kāpēc tā noticis? Kas rosinājis šādas pārmaiņas? Kādas ir šo pārmaiņu vēsturiskās saknes? Lai rastu atbildes uz šiem jautājumiem, mēģināsim kopīgi ieskatīties vēsturē, lai izvērtētu notiekošo.
Jautājumi par baznīcas (kristīgās draudzes) iekārtu un struktūru ir vairākkārt aktualizējušies ilgajā baznīcas vēstures gājumā. Daudz ir ticis spriests par to, kādām jābūt pareizām attiecībām starp garīdzniecību un lajiem, starp bīskapiem un pārējo baznīcu.
Kā līdzsvarot šīs attiecības un panākt harmonisku līdzāspastāvēšanu? Vēstures gaitā ir rasti dažādi risinājumi un modeļi, no kuriem galvenie ir – episkopālisms, presbiteriānisms, sinodālisms un kongregacionālisms. Tradicionāli luterāņu baznīcā visizplatītākā ir bijusi sinodālā baznīcas pārvalde, lai arī teoloģiski neviena baznīcas iekārta nav tikusi uzskatīta par obligātu vai vienīgo iespējamo.
Tagad LELB no sinodāli episkopālas baznīcas, kur bīskapam bija ierobežotas pilnvaras, ir nolēmusi kļūt par izteikti episkopālu baznīcu, kuras pārvalde ir centralizēta Bīskapu kolēģijas rokās.
Un tas ir neparasti! Jo laikā, kad mūsu sabiedrība tiek demokratizēta un mūsdienu cilvēks vairās no jebkādas varas centralizācijas un nejūtas apmierināts ar pakļaušanos autoritātēm, LELB ir lēmusi par hierarhiskas baznīcas veidošanu.
Acīmredzot tas nav bijis tikai mirkļa impulss, kas pēkšņi licis mainīt baznīcas kursu, bet gan ir ilgstošas attīstības un rūgšanas rezultāts, kas noslēdzies tieši ar šādu iznākumu. Tā nu tas ir. Un katram vēsturiskam notikumam ir sava priekšvēsture.
Šai rakstā vēlos konspektīvi pieskarties trīs zīmīgām epizodēm LELB vēsturē:
1) Dr. Kārļa Irbes ievešanai bīskapa amatā;
2) Dr. Teodora Grīnberga ievešanai arhibīskapa amatā un
3) arhibīskapa Gustava Tura laikā notikušajām izmaiņām.
Šīs trīs LELB vēstures epizodes tiks aplūkotas saistībā ar LELB Satversmi, garīgā amata izpratni un bīskapa pilnvarām. Cerams, tās palīdzēs mums labāk saprast, kādi ir tikko pieņemtās Satversmes vēsturiskie iemesli.
Vēlos izvirzīt tēzi, ka šīs Satversmes izmaiņas no vēsturiskā viedokļa ir radījuši divi faktori:
1) ekumenisma ietekmē ir mainījušies luterāņu baznīcas uzskati par bīskapa amatu;
2) LELB ilgstošā atrašanās autoritāro režīmu pakļautībā ir veidojusi cilvēkos priekšstatu, ka baznīcu vislabāk pārvaldīt centralizēti.
Kārlis Irbe
Sāksim ar LELB veidošanos. Kad Latvijas valsts pirmo reizi ieguva neatkarību, latviešiem pirmo reizi pavērās iespēja veidot pašiem savu baznīcu. Līdz tam luteriskā baznīca Latvijā bija stipri vāciska, jo 90 procenti no visiem mācītājiem bija vācu izcelsmes. Brūkot cariskajai iekārtai, Krievijas konsistorijas vietā varēja veidot jaunu baznīcas struktūru, ko nosauca par Latvijas evaņģēliski luterisko baznīcu. (LELB)
Toreiz jaunā baznīca stāvēja krustcelēs. Brīva no svešu tautu kundzības, tā beidzot pati varēja izlemt, kā veidot savas baznīcas dzīvi un pārvaldi. Ņemot vērā pēckara postījumus, mācītāju trūkumu un smagos ekonomiskos apstākļus, tas nebija viegls uzdevums.
Atrodoties šai krustcelēs, LELB nevēlējās vairs sekot vāciskajam virzienam, bet savas acis vērsa uz citu pusi. Edgars Rumba savā disertācijā raksta: “Toreiz evaņģēliskās tautas baznīcas Baltijas valstīs, instinktīvi pareizi meklēdamas izeju no vācu luterisma ietekmes un reizē cenzdamās pasargāt luterisma pamatelementus savā struktūrā un dzīvē, vērsās uz Skandināviju.”
Pareizi vai nepareizi, bet tāds bija jaunais virziens – uz Skandināviju, it īpaši uz Zviedriju. To paturēsim prātā, jo vēlāk tas ļoti būtiski ietekmēja LELB izpratni par bīskapa amatu un apustulisko sukcesiju.
Līdz tam laikam pierastās vācu konsistoriāli sinodālās iekārtas vietā nu tika veidota sinodāli episkopāla baznīca. Jaunā Satversme, ko 1921. gadā pieņēma pirmajā lasījumā, paredzēja, ka baznīcas galīgais lēmējorgāns ir Sinode, bet augstākā pārvaldes institūcija – Baznīcas Virsvalde. Tāpat Sinode ievēl arī bīskapu, baznīcas garīgo pārraugu.
1921.gadā, kad LELB Sinode apsprieda Satversmes projektu, K. Irbe aizstāvēja domu, ka baznīcas priekšstāvis saucams par “bīskapu”, jo tas ir sens bībelisks apzīmējums. Bet viņš arī teica, ka “Evaņģēliskas-luteriskas baznīcas bīskaps, protams, nevar būt līdzīgs Romas katoļu bīskapam. Tāpēc mūsu projektā bīskapam arī nav paredzētas ne administrācijas, ne jurisdikcijas, bet vienīgi garīdznieka tiesības. Viņš nav baznīcas valdnieks un tiesnesis, bet garīdznieks: baznīcas mācības sargs, biktstēvs garīdzniekiem, garīgās lietās padomdevējs, strīdu jautājumos starp mācītājiem un draudzēm ne tiesātājs, bet samierinātājs. Bīskapam projektā piešķirta vienīgi padoma devēja balss, lai viņš nebūtu ne partijās, ne varas vīrs.”
Kārlis Irbe
Šī Satversme, kuras galvenais autors bija pirmais bīskaps Dr. Kārlis Irbe, ļoti būtiskas pilnvaras bija piešķīrusi draudzēm, piemēram, mācītāju izraudzīšanu un ievēlēšanu. Tāpat arī plašas pilnvaras tika deleģētas mācītājiem, īpaši Sinodei.
1922. gada 16. jūlijā amatā tika ievesti pirmie LELB bīskapi. Blakus Dr. K. Irbem par bīskapu kļuva arī Pēteris Pelhaus, kura aprūpei tika uzticētas vācu draudzes. Tā nu LELB tolaik sevī apvienoja gan latviešu, gan vācu draudzes un mācītājus.
Kad 1923. gadā Sinode piešķīra K. Irbem arhibīskapa titulu, viņš šo pagodinājumu ļoti noteikti atraidīja. Tiem, kas uzskatīja šo titulu par nepieciešamu, lai LELB virsgans būtu līdzvērtīgs citu konfesiju vadītājiem, K. Irbe sacīja, ka šāda izrādīšanās nav vajadzīga:
“Ja arī man būtu jāstājas blakus katoļu un grieķu ortodoksās baznīcas arhibīskapam, tad jūsu bīskapam nepietrūks vajadzīgās cieņas un pazemības arī še godam pastāvēt.”
No K. Irbes vārdiem un attieksmes var noprast, ka viņa izpratne par bīskapa amatu vēl nebalstījās episkopāli hierarhiskā domāšanā, bet gan ierastajā vācu luterisma nostājā, kas uzskatīja, ka virsgans jeb bīskaps ir tikai “pirmais starp līdzīgiem” citu baznīcas mācītāju vidū, un tam nav vajadzīga nekāda īpaša amata cieņa vai paaugstināšana.
Natans Sēderblums
Ievērības cienīgs ir fakts, ka iesvētīt Latvijas bīskapus bija aicināts Zviedrijas arhibīskaps Natans Sēderblums un viņam asistēja vairāki citi ārzemju bīskapi. Tas ir būtiski, jo Sēderbluma veiktā Latvijas bīskapu konsekrācija vēlāk bieži tikusi pieminēta kā LELB piesliešanās un pievienošanās apustuliskās sukcesijas (pēctecības) līnijai, kas norādot uz bīskapa amata vēsturisko saistību ar pirmbaznīcu.
Nathan Söderblom
Vēl relatīvi nesen LELB arhibīskapa Kārļa Gailīša bēru dievkalpojumā 1992. gada 1. decembrī Zviedrijas bīskaps H. Svenungsons atgādināja Latvijas baznīcai veco tradīciju, kas sākās ar vēsturisko bīskapa amatā ieviešanu, kad Natans Sēderblums 1922. gadā konsekrēja Kārli Irbi.
Par to, kā šo “piesliešanos apustuliskai sukcesijai” toreiz uztvēris pats K. Irbe un citi mācītāji, domas dalās. Piemēram, A. Mačulāns raksta, ka Sēderbluma nestajai apustuliskajai svētībai toreiz “netika pievērsta nekāda vērība”. Savukārt, Ē. Mesters savā grāmatā par K. Irbi raksta, ka viņš “noteikti vēlējās saņemt sev un savam bīskapa amatam apustulisko svētību, ko uzskatīja par visai svarīgu Latvijas baznīcas dzīvē”.
Tā kā Ē. Mestera grāmatā avota atsauce nav dota, tad ir grūti spriest, vai te ir citēti kādi K. Irbes izteikumi, vai arī Ē. Mesters pauž savu pārliecību par Irbes uzskatiem. Manuprāt, ticamāka ir šo notikumu aculiecinieka A. Mačulāna versija, ka apustuliskai sukcesijai tajā laikā nepievērsa sevišķi lielu uzmanību. Par to liecina arī vēlākie notikumi un nākamā bīskapa ordinācija, kas notika bez t.s. “apustuliskās sukcesijas”.
Mācītāju konferencē tūlīt pēc konsekrācijas arhibīskapam N. Sēderblumam ticis jautāts par viņa garīgā amata izpratni. Vispirms Sēderblums savā atbildē esot noraidījis domu, ka amata izpratne ir ņemta no Romas katoļiem, bet tomēr apliecinājis, ka šis luterāņu baznīcā atjaunotais bīskapa amats radot nepārtrauktības saikni ar pirmkristīgo draudzi. Šādi ne visai skaidri formulējumi toreiz klausītājiem šķituši apmierinoši, un nekāda pretestība pret tiem nav radusies.
No pieminētās Edgara Rumbas disertācijas mēs uzzinām ko vairāk par Sēderbluma uzskatiem sukcesijas jautājumā. Kaut arī Sēderblums nav uzskatījis apustulisko sukcesiju par absolūti nepieciešamu pestīšanai un saucis to par pakārtotu jautājumu, tomēr viņš katrā ziņā ir uzlūkojis to kā kopš apustuļu laikiem nepārtrauktu bīskapu ķēdi, kurā bīskapi iesvētīti ar roku uzlikšanu.
Teodors Grīnbergs
LELB pirmās Satversmes galīgais variants tika pieņemts 1928. gada 28. novembrī. Un, kā jau tautas baznīcai piederas, tā tika apstiprināta ar Latvijas likumu. 1928. gada Satversme noteica, ka LELB gribas izteicēja un augstākā likumdošanas un pārraudzības iestāde ir Sinode. Bīskaps bija baznīcas garīgais vadītājs. Līdzīgi kā sākotnējā variantā – draudzēm un to padomēm bija piešķirtas samērā plašas pilnvaras, kas ir vairāk raksturīgs sinodālam baznīcas modelim.
Pēc tam, kad bīskaps K. Irbe pavisam negaidīti bija atkāpies no virsgana amata saistībā ar t.s. Doma baznīcas skandālu 1931. gadā, LELB bija jāizrauga jauns bīskaps. Par to mūsu laikrakstā varat lasīt A. Mačulāna rakstu, kurā viņš rūpīgi aprakstījis jaunā bīskapa ievēlēšanu un konsekrāciju.
Teodors Grīnbergs
Vēlos vienīgi izcelt faktu, ka Dr. T. Grīnbergs tika iecelts amatā bez Zviedrijas bīskapu vēsturiskā episkopāta svētības. Viņu amatā – pēc veca luterāņu parauga – ieveda viņa kolēģi: prāvests Dr. Kārlis Kundziņš kopā ar citiem prāvestiem.
Paradoksāli, bet Grīnbergs, kas palika bez tā saucamās “apustuliskās svētības”, bija pirmais bīskaps, kurš tika nosaukts par arhibīskapu! Gandrīz sanāk pretruna. Taču, manuprāt, tas norāda vienīgi uz to, ka LELB vēl tolaik bija paturējusi savu garīgo brīvību pati iecelt un iesvētīt sev bīskapu, kā arī saukt viņu par arhibīskapu, neņemot vērā aizspriedumus par apustuliskās sukcesijas nepieciešamību.
Mačulāns raksta, ka toreiz tas esot bijis principiāls lēmums, kas ietvēra sevī vairāk nekā tikai nosaukuma maiņu. Viņš saka: “Tas dod stiprāku balstu mūsu baznīcas vienības idejai un pašam (arhibīskapa) amatam lielāku autoritāti.”
Atcerēsimies, ka tagad mēs runājam par vēstures laikmetu, kuram bija raksturīgs politiskais autoritārisms un varas centralizācija. 1934. gada 15. maijā notika Kārļa Ulmaņa veiktais valsts apvērsums. Pēc apvērsuma vara koncentrējās Ulmaņa rokās, un parlamentāra republika beidza pastāvēt. K. Ulmanim bija sava ietekme arī uz baznīcu.
Zīmīgi, ka tā paša 1934. gadā rudenī tiek izdots K. Ulmaņa parakstīts “Likums par evaņģēlisko luterisko baznīcu” un līdz ar to ļoti ievērojami pieauga arī LELB arhibīskapa pilnvaras. Voldemārs Maldonis to apraksta kā lielu valdības labvēlību un pretimnākšanu:
“Latvijas vadības attieksmes ir ļoti labas ar arhibīskapu. Valdība nekur nav aizmirsusi savu ev.–lut. baznīcas virsganu. Visās reprezentācijās un svarīgās apspriedēs ir lūgts un cienīts no valdības puses. 1934. g. valdība izsludinājusi Valdības Vēstneša Nr. 217 likumu par ev.–lut. baznīcu, kura 4. paragrāfā teikts, ka arhibīskapam ir veto tiesības attiecībā uz visiem Baznīcas virsvaldes un tai padoto baznīcu orgānu lēmumiem, kā arī tiesības pārcelt mācītājus uz citām draudzēm saziņā ar attiecīgām padomēm un atlaist mācītājus no vietas. 5. paragrāfā sacīts, ka arhibīskaps var izdot noteikumus un instrukcijas baznīcas lietās, kas pēc baznīcas Satversmes ietilpst Sinodes un Baznīcas virsvaldes kompetencē. Ar to valdība arhibīskapam parādījusi lielu uzticību un iedevusi viņa rokā lielu varu.”
Latvijas valsts ar likuma spēku bija piešķīrusi arhibīskapam patiešām lielu varu baznīcā, jā – augstāko lēmējvaru, kura toreizējā baznīcas Satversmē viņam nebija paredzēta! Ievērosim, ka LELB varas centralizācija arhibīskapa rokās pirmo reizi izveidojās no ciešās baznīcas saistības ar autoritāro valsts varu, proti – prezidenta K. Ulmaņa režīmu.
Kārlis Ulmanis
Jaunās 2007. gada LELB pieņemtās Satversmes punkti par bīskapu tiesībām, piemēram, “atcelt jebkuru lēmumu Baznīcā”, “lemt par mācītāju pāriešanu no vienas diecēzes uz citu” u.c., gandrīz burtiski ir pārņemti no Ulmaņa režīma izdotā likuma par ev.–lut. Baznīcu.
Ekumeniskās diskusijas
Tagad runāsim par otru faktoru. Šis baznīcas vēstures laika posms bija iezīmīgs ar saviem ekumeniskajiem centieniem. Tā kā LELB bija izteikti draudzīgas attiecības ar Zviedrijas baznīcu, tad arī ekumeniskajos pasākumos LELB gāja zviedru pēdās.
Jau 1920. gada Lambetas konferencē Zviedrijas baznīca bija noslēgusi interkomūniju jeb Dievgalda kopību ar Anglijas baznīcu. Par tādu pašu ekumenisku interkomūniju Anglijas baznīca bija sākusi pārrunas arī ar Latvijas, Igaunijas un Somijas luteriskajām baznīcām.
Episkopālajiem angļiem pārrunu procesu atviegloja tas, ka pieminētās baznīcas jau bija organizētas pēc episkopāli vai episkopāli sinodāla principa, un tas likās cerīgs iesākums. Tomēr sarunas, kuras norisinājās 1936. gadā, nevedās viegli.
Rumba raksta, ka latviešiem un igauņiem joprojām bijusi virkne iebildumu saistībā ar apustulisko sukcesiju. Viņi izvirzīja šādus nosacījumus:
mācītāja amata pilnvērtība nedrīkst būt atkarīga no ordinētāja;
superintendentu (pēc vācu tradīcijas) un bīskapu (pēc zviedru tradīcijas) iesvētītiem mācītājiem ir vienādas tiesības;
ordināciju, bīskapa pilnvarots, var veikt arī prāvests vai draudzes mācītājs;
“luterieši redzamu vietu ierāda vispārīgās priesterības domai.”
Pēc šādiem argumentiem abām pusēm nācās atzīt, ka jautājumā par garīgā amata nozīmi uzskatos pastāv ievērojama atšķirība. Turklāt vēl šķērslis bija tas, ka arī vācu luterāņu minoritāte Latvijā pret episkopātu izturējās ļoti vienaldzīgi, lai neteiktu – noraidoši.
Tomēr jau pēc pāris gadiem 1938. gadā tika nodibināta faktiska Dievgalda kopība ar anglikāņiem. Acīmredzot LELB bija piekāpusies sarunās ar Anglijas baznīcu un parādījusi apņemšanos cienīt vēsturiskā bīskapa amata nozīmi un uzturēt tā vēsturisko raksturu.
Kā redzams, anglikāņi jautājumu par apustulisko sukcesiju un episkopālu baznīcas iekārtu izvirzīja daudz uzstājīgāk nekā zviedri. Lielās māsas Anglijas baznīcas stingrā nostāja galu galā, šķiet, “pārliecināja” un lika pieņemt šo vēsturiski un teoloģiski apšaubāmo doktrīnu par apustulisko bīskapu pēctecību arī LELB tradīcijā.
Zviedru–angļu imports
No šī vēstures ekskursa var nojaust, ka visas runas un diskusijas par vēsturisko bīskapa amatu un apustulisko sukcesiju Latvijas baznīcā bija radušās no saskares ar Zviedrijas un Anglijas baznīcu, kuras uzsvēra hierarhisko bīskapa amatu un apustulisko sukcesiju.
Cik var spriest, tā laika Latvijas luterāņu mācītāju vidū šis jautājums ilgu laiku vispār nebija aktuāls un šķita nesvarīgs. Varbūt izņēmums bija vienīgi tāds vīrs kā Edgars Rumba (un vēl daži), kurš ļoti dedzīgi iestājies par šo zviedru luterisma īpatnību: “Vēsturiskais episkopāts un nepārtrauktie sakari ar vidus laikiem un seno baznīcu nostāda tos (Zviedrijas baznīcu) vienā plāksnē ar anglikāņiem un paver tiem ceļu pie kristietības ortodoksās daļas.”
Rumba uzstāja, ka: “Bīskapa amats, kas atrodas apustuliskajā sukcesijā, iekārtas ziņā nostāda attiecīgo baznīcu vai grupu vienā līnijā ar senajām baznīcām un ar anglikāņiem.” Tas pēc Rumbas domām bija ceļš, kas ejams LELB.
Lai arī vairums LELB mācītāju tolaik vēl neatbalstīja un neuzskatīja šo mācību par savu, tomēr Zviedrijas un Anglijas baznīcas, kā arī ekumeniskās kustības ietekmē LELB pamazām sāka pieņemt šādu hierarhiski episkopālu amata izpratni un apustulisko sukcesiju.
Pirmā bīskapa brāļa dēls prāvests K. Irbe savās atmiņās raksta, ka Anglijas baznīcas pamācības un uzstājība gandrīz pārliecinājusi arhibīskapu Grīnbergu, ka arī viņam nepieciešams saņemt apustulisko sukcesiju no Anglijas bīskapiem, kaut arī iepriekš viņš to nebija uzskatījis par nepieciešamu:
“Tā par piemēru, kad 1937.g. uz mūsu sūtņa K. Zariņa ierosinājumu atbrauca Anglikāņu baznīcas bīskapi, lai pārrunātu iespēju, ciktāl ev. luterticīgā baznīca un anglikāņu baznīca varētu apvienoties, tad par visiem pārējiem jautājumiem, kā dievvārdu un sakramenta mācības sludinājumu baznīcās un Dieva galdu, vienojās, tikai viņi nebija apmierināti ar to, ka mūsu arhibīskaps nav iesvētīts pēc bīskapa amata kārtības un tāpēc šis apvienības jautājums palika nenokārtots. Arhibīskaps Grīnbergs izteicās, ka viņš par jaunu liksies iesvētīties.”
Tomēr tam nebija lemts notikt. Drīz norisinājās lielas politiskas izmaiņas, un tad šai savienībai ar Anglijas baznīcu vairs nebija nekādas praktiskas nozīmes.
Gustavs Turs
Vēl kāds būtisks faktors, kas nenoliedzami ir ietekmējis LELB, ir padomju laikā piedzīvotās represijas. Ja mēs padomājam, ka vairāk nekā puse no LELB vēstures ir noritējusi totalitāra režīma apstākļos, tad nav jābrīnās, ka šis laiks ir atstājis savas paliekamas pēdas cilvēku apziņā un baznīcas dzīvi ietekmē vēl joprojām.
Pēckara gados, kad baznīcai vajadzēja piemēroties dzīvei padomju apstākļos – zem ateistiskā režīma spiediena un nemitīgas kontroles, LELB bija spiesta izdarīt būtiskas izmaiņas savas baznīcas pārvaldē un arī Satversmē.
Kopš 1946. gada pavasara kā arhibīskapa vietas izpildītājs darbojās Gustavs Turs. Savukārt 1948. gada Sinodē – saskaņā ar LPSR Kulta lietu pilnvarotā V. Šeškena plānu – Gustavs Turs tika arī apstiprināts par pilntiesīgu LELB arhibīskapu.
Gustavs Turs
1948. gada Sinode tika sasaukta ar konkrētu mērķi – reorganizēt LELB dzīvi saskaņā ar jaunajiem laikiem un “padomju garu”. Šim nolūkam tika radīta jauna Satversme, kas salīdzinājumā ar iepriekšējo bija krietni īsāka un vienkāršāka.
Sinode, protams, bija īstas padomju “demokrātijas un vienprātības” paraugstunda. Zanda Mankusa to izskaidro, pirmkārt, ar Sinodes sastāvu, kas bija ļoti ierobežots (45 delegāti), kā arī īpaši izraudzīts pēc lojalitātes principa, otrkārt – ar šai laikā valdošo baiļu atmosfēru, ko izraisīja iepriekš pieredzētās represijas.
Sinode pieņēma jauno Satversmi lielā vienprātībā: “Ģenerālā Sinode noritēja pilnīgi pēc izstrādātā plāna. Galvenie jautājumi tika risināti absolūtā vienprātībā, statūti pieņemti vienbalsīgi bez izmaiņām un papildinājumiem. Sarežģītākais jautājums par arhibīskapa kandidatūru – atrisināts pozitīvi. Divu gadu darbs, audzinot luterāņu garīdzniekus padomju garā, ir devis rezultātus.”
Dr. Jouko Talonens savā grāmatā raksta, ka izmainītā Satversme tika definēta kā episkopāli sinodāla Satversme. Tāpat kā Ulmaņlaikā izdotais likums, arī šis dokuments arvien vairāk centralizēja varu prāvestu, konsistorijas, it īpaši arhibīskapa rokās. Tas, kas bija iecerēts 1934. gada likumā, tagad tika īstenots praksē.
Ideja par varas centralizāciju, protams, nāca no padomju iestādēm. Reliģisko lietu pilnvarotajam bija ļoti izdevīgi varu koncentrēt viena cilvēka rokās, lai būtu vieglāk īstenot savu kontroli pār Baznīcu. Doma bija šāda: ja Turs un citas vadošās baznīcas amatpersonas ies padomju varas “pavadā”, tad arī visa baznīca būtībā atradīsies padomju varas rokās. Tā nu ar skumju ironiju varēja sacīt, ka visa “demokrātija” tika koncentrēta ap vienu pašu arhibīskapu Turu!
Z. Mankusa gan piemin faktu, ka plašās arhibīskapa pilnvaras ir izsaukušas neapmierinātību Baznīcas virsvaldes locekļos, tomēr jebkādi mēģinājumi izdarīt Satversmes grozījumus par šiem punktiem nesekmējās, jo padomju varas iestādes vienkārši to nepieļāva.
Secinājumi
Padomju laiks bija smags pārbaudījums LELB. Gandrīz pilnīga baznīcas kontrole un audzināšana “padomju garā” atstāja smagas pēdas baznīcas dzīvē. Centralizēta, autoritāra domāšana un baznīcas pārvalde kļuva par vienīgo iespēju, kā veidot baznīcas dzīvi šai drūmajā laikā.
Gan Ulmaņlaiku, gan padomju autoritārisms koncentrēja baznīcas varu arhibīskapa rokās. Tā bija varas un kontroles domāšana. Ar centralizētas varas starpniecību bija daudz vienkāršāk manipulēt ar mācītājiem un draudžu locekļiem.
Nacionālās atmodas laikā 1989. gada Sinode pasludināja padomju laika Satversmi par nelikumīgu. Tā atjaunoja Sinodes tiesības būt augstākajai likumdevējas un pārraudzības varai, kura “galīgi izšķir visus baznīcas dzīves jautājumus”.
Tomēr tagad pēc 18 gadiem mēs esam liecinieki centieniem vēstures gājumu pagriezt atpakaļ autoritārisma virzienā. Lasot jauno LELB Satversmi, neviļus gribas jautāt: cik lielā mērā nesenā vēsturē pārdzīvotais autoritārisms ir ietekmējis LELB piederīgo ļaužu domāšanu? Vai tā ir tikai nezināšana, kas liek atkārtot pagātnes kļūdas atkal no jauna, vai arī tā ir mentāla pieķeršanās autoritārai pārvaldei, kas nespēj atbrīvoties no pagātnes rēgiem?
Nesen notikusī LELB Sinode labprātīgi (ārējas politiskas varas neietekmēta!) praktiski ir atteikusies no savām tiesībām būt par galīgo lēmējinstanci un nodevusi šīs tiesības ļoti šaurai cilvēku grupiņai – Bīskapu kolēģijai.
Šī Bīskapu kolēģija tagad ar savām it kā no Dieva un cilvēkiem piešķirtajām tiesībām drīkst atcelt jebkuru lēmumu baznīcā, lemt par mācību, liturģiju, draudžu dzīvi, mācītāju ordināciju, iecelšanu, atcelšanu un pārcelšanu uz citu vietu, kā arī citas būtiskas lietas.
Tik plašas bīskapu pilnvaras ļauj iegūt visu varu pavisam nelielai cilvēku grupai, kura pilnībā varēs noteikt baznīcas dzīvi pēc sava prāta. Tā vietā, lai sargātu draudzes un mācītājus no autoritāras pārvaldes draudiem, jaunā Satversme dara tieši pretējo – centralizējot visu varu ļoti šaurās rokās.
Jaunā episkopālā baznīcas iekārta teoloģiski sakņojas tai pašā vecajā, no Zviedrijas un Anglijas “importētajā” mācībā par vēsturisko bīskapa amatu un apustulisko sukcesiju. Par šīs mācības biblisko nepamatotību šoreiz nerunāsim. Šī mācība ir bēdīgs mantojums, kas saņemts no pagātnes un tagad tiek izmantots bīskapu varas centralizācijai.
Ar nožēlu jākonstatē, ka jaunā Satversme nav celta uz luteriskās teoloģijas pamata un tradicionālas luterāņu baznīcas iekārtas. Tēlaini izsakoties, 2007. gada Satversmē ieviestās izmaiņas stāv uz divām ļodzīgām kājām – vēsturiskā episkopāta un centralizētas pārvaldes idejas.
Atliek tikai cerēt, ka vēl ir iespējama Satversmes grozīšana un rediģēšana, un kādreiz tiks veikti kardināli labojumi tās saturā, kas atjaunos kādreizējo Latvijas luterismam raksturīgo pārvaldes modeli: kur visa vara nebija koncentrēta atsevišķu cilvēku rokās; kur tika cienīts diženais vispārējās priesterības aicinājums; kur kristīgā Dieva tauta blakus citiem pienākumiem apzinājās arī savu pienākumu sargāt Dieva dotās tiesības – tiesības ne tikai uzturēt savus mācītājus, bet viņus arī aicināt un spriest par viņu sludināto mācību.
Uģis Sildegs