Sprediķis 2007. gada 17. jūnijā KLB Rīgas draudzes 10. jubilejas dievkalpojumā
Bet Viņš sacīja tam: “Kāds cilvēks taisīja lielu mielastu un bija ielūdzis daudz viesu. Un viņš sūtīja savu kalpu ap mielasta stundu, lai sacītu lūgtajiem viesiem: nāciet, jo tas ir sataisīts. Bet tie visi pēc kārtas sāka aizbildināties. Pirmais viņam sacīja: es esmu tīrumu pircis, un man jāiet to apskatīt. Lūdzu, aizbildini mani. Otrs sacīja: es esmu piecus jūgus vēršu pircis un eju tos aplūkot. Lūdzu, aizbildini mani. Trešais teica: es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru noiet. Kalps pārnācis to atsacīja savam kungam. Tad nama tēvs tapa dusmīgs un pavēlēja kalpam: izej steigšus uz pilsētas ielām un gatvēm un ved šurp nabagus, kroplus, aklus un tizlus. Un kalps sacīja: kungs, ir darīts, kā tu pavēlēji, bet vēl ir vietas. Tad kungs sacīja kalpam: ej uz lielceļiem un sētmalēm un spied visus nākt iekšā, lai mans nams būtu pilns. Jo es jums saku, neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs manu mielastu.” (Lk 14:16–24)
Daļa no Jums, draudze Kristū, atcerēsies karsto tveicīgo dienu – 15. jūniju pirms 10 gadiem, kad bijām pulcējušies Augsburgas institūta kapelā, lai ievestu un ordinētu amatā mūsu Konfesionāli luteriskās baznīcas toreiz jaundibinātās Rīgas draudzes mācītājus Gundaru Bākuli un Uģi Sildegu. Tajā dienā mūsu draudzes vidū pirmo reizi tika svinēts Svētais Vakarēdiens.
Šajā dievkalpojumā piedalījās vairāki mūsu baznīcas mācītāji, Augsburgas institūta un “Latvijas Luterāņa” redakcijas darbinieki, viesi no toreiz mūsu sadraudzībā esošām 6 draudzēm: Ķekavas, Bulduriem, Jelgavas, Alojas, Pāles un Limbažiem.
Tas bija svinīgs un krāšņs notikums, bet tad, kad diena pēc mūsu iesvētīšanas amatā bija beigusies, sākās desmit gadu ilgais ikdienas Evaņģēlija sludināšanas un ticības apliecināšanas ceļš, kuru mēs šodien atceramies un par kuru esam pateicīgi mūsu Kungam.
Dievs bija aicinājis nedaudz vairāk par desmit cilvēkiem, kuri toreiz vēlējās veidot atsevišķu, neatkarīgu patiesi luterisku draudzi, proti, draudzi, kuras vienojošais pamats nebūtu balstīts uz baznīcas hierarhijas administratīvo varu, bet uz stingra Bībeles un luteriskās vienprātības ticības apliecību pamata.
Toreiz mēs vēlējāmies nodibināt draudzi, kas būtu sapulcēta un vienota ne ap ko citu kā vien ap skaidri pasludinātu Evaņģēliju un bibliski pareizi pārvaldītiem žēlastības līdzekļiem.
Sākumā mēs bijām pavisam neliela draudze, kuras tiesības uz eksistenci un neatkarīgu ticības dzīvi asi un neatlaidīgi apstrīdēja gan valsts, gan lielā luterāņu sadraudzības grupa, no kuras mēs toreiz izstājāmies. Dievs mūs tomēr ir sargājis un nav ļāvis iznīkt. Šodien šajos mūsu baznīcas svētkos tas ir skaidri redzams.
Un ne jau vienīgi augstos svētkos – Dieva spēcīgās rokas svētību mēs esam piedzīvojuši ik dienas. Divus gadus pēc mūsu draudzes dibināšanas tika nodibināta arī Konfesionāli luteriskā baznīca (KLB), un jau kā KLB locekle mūsu Rīgas draudze ir ieguvusi 10 māsu draudzes Latvijā un simtiem māsu draudžu no visā pasaulē pazīstamās Konfesionāli Evaņģēliski Luteriskās Konferences, kurā piedalāmies arī mēs.
Skaitļi, izaugsme, kristītie, iesvētītie, laulātie, komunikantu skaits, ziedojumi – tas viss ir bijis un ir svētīgi. Ir bijuši lielāki iepriecinājuma brīži, ir bijušas arī vilšanās. Taču kopumā neapšaubāmi ir prieks par to, ko Kristus Evaņģēlijs caur mums un pie mums ir paveicis, un mēs esam pateicīgi Dievam par solījumu, ka Viņa Vārds neatgriezīsies tukšā, bet paveiks to, kas Tam pasaulē paveicams.
Četras dvēseles, kuras reiz tika savienotas ar Kristus miesu un asinīm šeit virs zemes un kurām grēku piedošanas Evaņģēlijs tika sludināts mūsu draudzē, tagad ir mūžīgā vienībā ar mūsu Kungu un Viņa svētā troņa priekšā.
Lai šodien pieminam mūsu draudzes mūžībā aizsauktās uzticamās māsas Ainu Bākuli un Ilgu Saulīti, lai pieminam arī agrā jaunībā no mums aizsaukto Juri Jerumu; viņa darbs vēl joprojām skan trešdienās vakara dievkalpojumos Augsburgas institūta kapelas ērģelēs, kuras viņš toreiz atjaunoja.
Nu jau septīto gadu mēs pulcējamies šeit Svētā Pestītāja anglikāņu baznīcā, kuru lietot dievkalpojumiem un citām mūsu draudzes norisēm anglikāņu draudze ir laipni atļāvusi.
Būtībā ar mums ir noticis tā, kā Kristus stāsta līdzībā par lielo Debesu Valstības mielastu.
Mēs, kurus Dieva Vārds šeit aicinājis kopā, esam tāda atlikuma paaudze. Mēs esam tikai tāds atlikums no seniem baznīcas svētības un godības laikiem, no laikiem, kad izņēmums bija nicināt Dieva Vārda mācību, ne tā, kā ir tagad, kad izņēmums ir pastāvēt un apliecināt savu kristīgo ticību. Mēs esam tāds ceļmalā sastapts atlikums no tām stiprās ticības paaudzēm. Mēs esam tas klaidoņu pulciņš, kuri apjukuši un bez mājas vietas klīst pa pasaules lielceļiem, kurus Dievs savā žēlastībā tomēr aicinājis un izredzējis savam lielajam un svētajam Debesu mielastam.
Aicinātie goda viesi maz pamazītēm ir atteikušies un atrunājušies. Un ir tā, kā Kristus teica, ka nav daudz mūsu vidū tādu, kas sēd augstās vietās un kas valkā dārgus un greznus tērpus. Varam pat teikt, ka esam tāds atlikums arī no tām kopā gandrīz trīssimt dvēselēm, kuras Dievs šeit desmit gadu laikā ir aicinājis un pulcējis, jo daudzi ir laika gaitā aizbildinājušies ar šo, ar to, ar visu ko…
Mūsu laika kristieši, kas pucējas ap Kristus Evaņģēliju ir tāds kā Kristus līdzībās nabago, kroplo un tizlo atlikums. Jā, jā, neiedomāsimies sevi lielus esam – mēs neesam lielāki par Kunga Kristus vārdiem, Viņš pats mūs par tādiem sauc.
Kādreiz jāvaicā: ko gan mēs iespējam – mēs esam tik maz? Jo īpaši tā vaicā konfesionāli jeb bibliski noskaņoti luteriskie kristieši: ko gan mēs iespējam, jo mūsu ir tik maz un mums nekas nepieder. Tikai retai draudzei ir pašai savs dievnams.
Ko gan mēs mūsdienu pasaulē lai iespējam: neticības ir tik daudz un ticības tik maz. Ir lieli vienaldzīgo pulki un milzīgas drūzmas, bet to, kas deg par Dieva Vārda patiesību, ir tik maz. Visu veidu grēku tik daudz, bet to, kas bijā 10 Dieva baušļus – tik maz. Dažādu maldu tik ļoti daudz, bet patiesības balss tik klusa. Un mēs paši – tik vāji, nobijušies un bieži nepastāvīgi.
Kāds ir mūsu uzdevums? Kāda mūsu misija? Vai mums maz ir kāda nozīme un nākotne, jo kā kristieši ir mazākumā pasaulē attiecībā pret neticīgajiem, tā līdzīgi kristīgo vidū arī mēs, konfesionālie, patiesi evaņģēliskie luteriskie kristieši, esam ārkārtīgi maz, mazākumā.
Un tomēr, pirms sākam Kristus patiesības balss spēku mērīt ar pasaules statistikas metodēm, atcerēsimies, ka Dievs nevērtē cilvēkus un notikumus pēc tā, kas pasaulei liels vai mazs, bagāts vai nabags, ietekmīgs vai vājš. Visvarenais Dievs vērtē visu un visus pēc ticības un uzticības Viņa vārdiem.
2. Ķēniņu grāmatas 6. nodaļa vēstī par kādu notikumu ar pravieti Elīsu un viņa kalpu. Naidā pret pravieti, kas Dieva spēkā zināja visu, ko viņa ienaidnieki un bezdievji runāja slepenībā pat savā guļamistabā, aramiešu ķēniņš sūtīja savu karaspēku, jātniekus un kara ratus, lai tie naktī aplenktu Dotanas pilsētu, kurā bija apmeties Elīsa ar savu kalpu, lai tos sagūstītu.
Kalpotājs līdz ar rīta gaismu ieraudzīja lielo un spēcīgo aplencēju karaspēku un novērtēja savu spēku vai drīzāk gan nespēku, jo viņš ar savu kungu Elīsu bija nesalīdzināmā mazākumā. Un kalps iesaucās, “Ak vai, mans Kungs! Ko nu darīsim?” Bet Elīsa atbildēja, “Nebīsties, jo to, kas ir ar mums, ir vairāk nekā to, kas ir pie viņiem.”
Elīsa lūdza Dievu un sacīja, “Kungs, lūdzams, atver manam kalpam acis, ka viņš var redzēt!” Un Tas Kungs atvēra tā puiša acis, un viņš redzēja, ka kalns bija pilns ugunīgu zirgu un kara ratu visapkārt ap Elīsu. Skats bija pārsteidzošs: debesu karaspēks, kas varenībā tālu pārspēja viņu ienaidniekus, pulcējās ap Elīsu un viņus sargāja. Šis debesu karaspēks karoja pret pravieša ienaidniekiem un sita tos ar aklumu.
Un Dievs nodeva aramiešu dzīvības Elīsas rokās, taču tos saudzēja, pabaroja un padzirdīja, ka tie atguva redzi, atgriezās, nožēloja grēkus un kalpoja Tam Kungam. Tāds, lūk, ir mūsu Dieva spēks, kas stāv to pusē, kuri ir Viņam uzticīgi. Dievs sargā mūs tā, ka bez Viņa ziņas, mums nekas nevar notikt. Un Viņa spēkā mēs, kaut arī esam tik maz, tomēr esam varenāki par visas pasaules varām, sazvērestībām, bezdievīgajiem nodomiem un visu ļauno varmācību. Tieši caur uzticīgajiem Viņa Vārdam svētība nāk arī pie citiem. Ne caur pasaules varu un valstiski atzītu dižreliģiju pasaulīgo spēku, bet caur pazemīgu uzticību Kristus mācībai.
Tā tas ir ar visiem, kas ir uzticīgi Kristus Evaņģēlijam, un ir arī ar mums: ja vien paliekam Kristus vārdos, tad, kaut arī esam vāji, esam neuzvarami un spēcīgi. Luters šo Vecās Derības notikumu ir komentējis šādi:
“Tāda ir svēto baznīca, jaunā Dieva radība: mūsu brāļi un draugi, kuros mēs neredzam neko citu – kā vien svētību, ne ko citu – kā vien mierinājumu, lai arī ne vienmēr to redzam savām miesīgām acīm, bet redzam Gara acīm. Kura sirds gan netiktu pacilāta, pat liela ļaunuma vidū, ja ticam patiesībai, proti, ka visu svēto svētība ir Viņa paša svētība, savukārt ļaunums, kas vajā tevi ir visu svēto ienaidnieks? Tādēļ, kad ciešam sāpes, kad mirstam, pievērsīsimies šai domai, nešaubīgi ticēdami un pārliecināti, ka tie neesam vien mēs, bet Kristus un visu svēto baznīca, kas cieš un mirst kopā ar mums. Kristus negrib, lai mēs šīs pasaules ceļā pretī nāvei, no kuras tā bīstas visi cilvēki, būtu vieni paši. Patiesi, mēs esam stājušies uz ciešanu un nāves ceļa visas Kristus baznīcas pavadīti. Patiesībā neredzamā visu svēto baznīca to pacieš daudz varonīgāk nekā mēs.” ”Tādēļ,” saka Luters, “mēs patiesi drīkstam attiecināt arī uz sevi tos vārdus, kurus Elīsa teica savam bailīgajam kalpam: ‘Nebīsties, jo to, kas ir ar mums, ir vairāk nekā to, kas ir ar viņiem.’ Un Elīsa lūdza un sacīja: ‘Kungs, lūdzams, atver manam kalpam acis, ka viņš var redzēt!’ Un Tas Kungs atvēra viņa acis un viņš redzēja. Un redzi, viss kalns ap Elīsu bija pilns ugunīgiem zirgiem un ratiem.” Un Luters nobeigumā par šo notikumu raksta: “Viss, kas mums tagad atliek, ir lūgt, lai mūsu acis, tas ir, mūsu ticības acis, tiktu atvērtas un mēs ap sevi ieraudzītu visu svēto baznīcu.” (“Fourteen Consolations”, LW 42, pp. 160–161, 163)
Mīļā draudze Kristū, tas ir skatiens un redze, ticības redze, ko mēs Kristus spēkā esam sludinājuši un kas mums jāiegūst. Mēs bieži redzam pārlieku plakani. Mēs bieži visu uzmanību veltījam tam un ar miesas acīm redzam vienīgi to, kas ar mums notiek šajā dzīvē – labs vai ļauns. Taču mums Dieva stiprajos vārdos jāmācās attīstīt redze, kas redz ne tikai pasauli, bet kas redz tai arī cauri un tālāk, ierauga ne vien plakano grēcīgās pasaules patiesību, bet pilnu, svētu un varenu patiesību.
Mums jālūdz Dievam: “Lai notiek Tavs prāts, jo visi debesu pulki un eņģeļi un visa Kristus atpirktā baznīca un pats Kungs Kristus ir kopā ar mums!” Viņi cieš un cīnās, un uzvar kopā ar mums. Tādēļ pastāvēšana Dieva Vārda patiesībā ir palikšana kopā vienā nometnē ar pašu Visvareno Dievu! Lai arī grēks un pasaule ir pārliecināti, ka mēs esam satriekti un pazemoti, lai arī mūsu pašu miesas acis bieži neredz neko citu kā vien nespēku un mazumu…
Tomēr mēs nebūt neesam vāji un mazi. Ja lūkojamies Svētā Gara acīm, mums atklājas garīgās pasaules patiesība un aina par svēto, ticīgo un Jēzum Kristum uzticamo cilvēku, kristiešu, draudžu un baznīcu karu un uzvaras gājienu pret tumsu kopā ar mūsu Kungu Visvareno Valdnieku Kristu, kas pasaulē atklājies kā moceklis pie krusta.
Jebšu kāds no jums iedomātos, ka nekāda kara nedz cīņas neredz, neredz ne sāpīgu zaudējumu, ne dramatiskas cīņas, neredz arī kādu ievērojamu uzvaru, taču Dieva vārds mums apgalvo, ka tāda garīgās cīņas dimensija pastāv. Negarīgs cilvēks redz tikai to, kas ir miesa.
Negarīgs cilvēks mulst vai smaida, kad dzied baznīcas himnas vai korāļus, kas vēstī par kristiešu cīņu, traģisku un dramatisku cīņu ar grēku un tumsu ar maldiem, kas mūs grib padarīt garīgi neredzīgus un vājus un atraut mūs no tās spēcīgās vienības, kura atklājās Elīsas kalpam un par kuru tik spēcīgi raksta Dr. Luters.
Negarīgi cilvēki smaida, kad kristieši dzied par uzvarām, triumfu pār elli, vienaldzību pret pasaules kārdinājumiem un pasaules atzinības. Viņi apsmaida ticīgos, jo tie skatās ar mirstīgas miesas un pasaules acīm – plakani, tie neredz garīgos notikumus, jo tie atsakās no Svētā Gara redzes un acīm, ko Svētais Gars sniedz caur Bībeles mācību un žēlastības līdzekļiem.
Draudze Kristū, atcerēsimies, ka gan šodien, gan vienmēr kristietībā ir bijuši tādi, kas baznīcas veiksmes un zaudējumus vērtē miesas acīm, tas ir – plakani un akli. Pasaulīga vara un panākumi tiem aizvien ir svarīgāki, un Svētā Gara pieredze un spriedums tiem šķiet pat bīstams un kaitīgs, jo tie, lai arī saucas par kristiešiem, sabiedrotos meklē un iet roku rokā ar pasauli, tās vērtībām, varu, slavu un mantu.
Bet gara cīņa, par ko dziedam baznīcas himnās un kas ir Kristus novēlējums Viņa sekotājiem, visbiežāk nesaskan ar pasaulīgiem ieguvumiem, nesader ar uzvarām un slavu grēcīgajā pasaulē. Gara uzvaras nav ieraugāmas ar plakanu nabaga redzi, bet ar Svētā Gara un ticības acīm.
Draudze Kristū, lūkosimies ar Svētā Gara ticības acīm arī šodien, izvērtējot un svinot savas draudzes 10 gadu pastāvēšanu. Es droši varu teikt, arī mēs esam ticības varoņi un cīnītāji! Un arī mēs esam uzvarētāji!
Tikai atcerēsimies, ka tie neesam mēs vieni paši, kas esam cīņā par savu un citu dvēseļu nemirstību! Atzīsim, ka šajā cīņā mēs būtu pilnīgi nespēcīgi, ja kopā ar mums nebūtu cīnījies Debesu karaspēks, ja mūs nebūtu vadījusi Svētā Gara gaisma un sargājusi Jēzus Kristus mīlestība un viņa svētie eņģeļi.
Luteriskā himna “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils” ir kara un uzvaras himna. Tās teksts, kura autors ir Luters pats, ir liecība par šā kara raksturu: tas ir karš starp Dievu un velnu par Kristum ticīgo cilvēku dvēselēm. No viena puses – karo Dievs ar Kristus neuzvaramo Evaņģēliju un tam seko ticīgie.
No otras puses – velns, grēks un neticīgā pasaule ar naidīgu neatlaidību un ļaunumu cenšas postīt Dieva darbu pasaulē. Ar viltu, glaimiem, uzpirkšanu, apmelojumiem, ar naidu, varu un varmācību tie cenšas iebiedēt Kristum ticīgos, izšaubīt ticību, lai norautu tos sev līdzi zaņķī, grēkā un nāvē.
Draudze Kristū, tāda ir visas pasaules, jo īpaši kristīgās baznīcas vēsture: cīņa starp Dievu un velnu par cilvēku dvēselēm. Jo Dievs Ciānas Svētajā Kalnā ir klājis bagātīgu mielasta galdu ar vecu un labi nogulējušos vīnu, ar zelta un sudraba traukiem, kuros ir izmeklēti brīnumaini augļi un ēdieni, kā to vēstī Vecās Derības pravieši. Arī Kristus stāsta par Debesu Valstības mielastu – bagātīgi klātu galdu. “Viss ir sagatavots” – skan aicinājums nākt un palikt tur mūžīgi!
Bet tumsas valstība ir greizsirdīga. Ne velns, ne viņa eņģeļi, ne dēmoni, ne viņu sekotāji un pielūdzēji pasaulē nav tur aicināti! Tumsa, ļaunums, nelaime, grēks un nāve tur nekad neiekļūs. Visi pīšļi un puvekļi paliek ārā.
Tur nekad neiekļūs vienaldzīgie un nepateicīgie, ticības lietās nevīžas un tie, kas nav tērpti svētās drānās. Tur neiekļūs tie, kas saņēmuši uzaicinājumu, bet aizbildinājušies ar nevaļu! Tur neiekļūs tie, kas nobijušies no draudiem Kristus dēļ zaudēt savu iemīļoto vietu šajā grēcīgajā pasaulē. Tur neiekļūst tie, kas mūždien it kā mācās, bet neko neiemācās un patiesības un svētuma vietā aizvien izvēlas melus un netīrību.
Lutera himnā attēlotais karš, Elijas kalpa redzētais un piedzīvotais karš, ticīgo cīņa iesākas šeit pasaulē, taču beidzas Dieva Valstībā pie Kristus mielasta svētā galda. Un arī mēs esam saņēmuši Kristus aicinājumu pie šī bagātības un svētuma galda it kā pēdējie no pēdējiem, kurus Evaņģēlijs aicinājis no ceļmalām.
Un mēs esam savas dzīves svarīgākajā un nozīmīgākajā cīņā. Cīņā par to, lai paturētu savu uzvarētāja kroni un nokļūtu tur, kur mūs gaida dievišķa svētlaime un miers. Apustulis Pāvils aicina satvert Dieva dotos ieročus: Kristus mācību un turēties vienkopus, neielaist savā vidū maldus un sekot vienīgi sava Labā Gana balsij.
To mēs esam darījuši un paklausījuši Kristum. Desmit gadi bijuši veltīti dvēseļu pestīšanai un tumsas maldu apkarošanai. Tas it kā nav daudz, bet tas ir karš par mūsu dvēselēm. Mūsu nav daudz, bet lūdziet, un jūsu acis taps atvērtas, un jūs sapratīsit, ka to, kas ir ar mums, ir daudz vairāk nekā to, kas ir pret mums.
Kad jums nav spēka un trūkst laika Kristus draudzes dzīvei, Evaņģēlija un grēku piedošanas saņemšanai, atcerieties, ka esat tumsas un mūžīgās nāves iekāroti. Un atcerieties: Dievs jums ir izsūtījis ļoti dārgu ielūgumu uz savu Debesu mielastu: Viņa Dēls Kungs Jēzus Kristus ir nācis pasaulē, lai sagādātu visu nepieciešamo, lai jūs tur tiktu aicināti, attiecīgi apģērbti un tur nogādāti.
Viņš ir izlējis savas svētās asinis un cietis izsmieklu un nāves mokas, lai atpirktu elles tiesības uz jums. Viņa asinīs mēs esam šķīstīti un topam uzturēti tā, ka ieraugām Kristus aicinājuma vērtību un ticam Viņa Pestīšanas Evaņģēlijam. Mēs Kristības ūdens spēkā arī esam ietērpti Kristū, ka drīkstam tur ierasties, un ik svētdienas mūsu grēki tiek piedoti un nomazgāti, un mēs atkal no jauna savienojamies ar Jēzus svētajām asinīm un miesu, ka paliekam ielūguma un Svētā galda cienīgi viesi.
Vienīgi tāpēc, ne kāda cita iemesla pēc, ir un pastāv arī baznīca uz pasaules un arī mūsu draudze. Lai aicinātu, sagatavotu un uzturētu mūs šī svētā ielūguma cienīgus un, kad mūsu dienas šeit beigsies, droši nogādātu mūs tur. Tāpēc šodien mēs pateicamies Dievam, ka Viņš savu Evaņģēliju un ielūgumu uz Dieva Valstības mielastu ir uzturējis spēkā mūsu vidū un ir uzturējis to tīru un skaidru.
Kas mums daļas par to, vai esam lieli vai mazi? Kas mums daļas par to, ko par mums domā citi? To, kas ir ar mums, ir daudz vairāk un viņi ir nesalīdzināmi stiprāki par tiem, kas ir pret mums. Dievam Tēvam un Dēlam un Svētajam garam slava un pateicība par to tagad un mūžīgi! Āmen.
Gundars Bākulis