Svētdien, 1933. g. 5. novembrī, notika prof. Dr. T. Grīnberga svinīga ievešana amatā resp. iesvētīšana. .. Rodas jautājums, kamdēļ arhibīskapa T. Grīnberga ievešana amatā notika tik vēlu. Jo bija pagājuši divi gadi no tā brīža, kad bijušais bīskaps Dr. K. Irbe nolika savas pilnvaras un aizgāja atpūtā (1931. g. sinodes 10. novembra sēdē). Lai tas būtu saprotams, metīsim īsu skatu mūsu baznīcas tā laika posma vēsturē.
Bīskapa Dr. K. Irbes aiziešana atpūtā notika pēkšņi, sinodei tā nāca negaidīti. Par tās iemesliem te mums nav jārunā. Jaunām baznīcas galvas vēlēšanām sinode nebija sagatavota. Vēlēšanas bija jāatliek. Sinode uzdeva sagatavošanas darbus Baznīcas virsvaldes plēnumam. Plēnumam bija uzlikts par pienākumu izvēlēt līdz tā paša gada novembrim vai decembrim bīskapa vietnieku, kas vadītu baznīcas garīgās lietas līdz bīskapa ievēlēšanai. Drīzi sanāca plēnums uz savu sēdi un tanī ievēlēja Ventspils draudzes mācītāju Dr. T. Grīnbergu par bīskapa vietas izpildītāju. Dr. T. Grīnbergs nevarēja no savas Ventspils draudzes tik viegli šķirties, ar kuru viņš bija cieši saaudzis, to ilgus gadus ar lielu mīlestību apkalpodams baltās un nebaltās dienās. Tikai pēc kāda laika viņš atstāja Ventspils draudzi un pārnāca uz Rīgu.
Sinode, pēc skaita astotā, sanāca uz sēdi 1932. gada 29. martā. Kā galvenais punkts stāvēja dienas kārtībā bīskapa vēlēšana. Bet, pirms sinode stājās pie vēlēšanas, tika pacelts jau agrāk bieži cilātais jautājums par mūsu baznīcas galvas nosaukšanu. Jau 1922. gada 16. jūlijā Zviedrijas arhibīskaps savas iesvētīšanas runas beigās Rīgas Jāņa baznīcā teica: “Pilnīgi saskanētu ar evaņģēliskās baznīcas autoritāti latvju tautā, ievērojot Rīgas stāvokli Eiropā, ka viņas virsganu sauc par Latvijas arhibīskapu.” Šo jautājumu sinodē cilāja jau vairākkārt, bet tas palika neatrisināts. Tagad 1932. g., tātad pēc desmit gadiem, tas atkal bija pacelts un nolikts dienas kārtībā. Iztirzājusi jautājumu, sinode ar lielu balsu vairākumu izšķīrās par arhibīskapa nosaukumu. Tas bija svarīgs principiālas dabas lēmums, kas, protams, ietver sevī vairāk nekā vienkāršu nosaukuma maiņu. Tas dod stiprāku balstu mūsu baznīcas vienības idejai un pašam amatam lielāku autoritāti. Latvija tagad ir trešā no protestantiskajām zemēm (Zviedrija un Somija), kuru baznīcas virsgans nes arhibīskapa nosaukumu.
Pēc šā lēmuma stājās pie vēlēšanām. Arhibīskapa amatam bija uzstādīts kā kandidāts – Dr. T. Grīnbergs; lielā vienprātībā sinode viņu ievēlēja savā 1932. gada 29. marta sēdē par Latvijas ev. lut. baznīcas arhibīskapu. Dr. T. Grīnbergs ir tātad pirmais šī augstā amata nesējs Latvijas baznīcā. Divu prāvestu pavadīts, arhibīskaps ienāca zālē. Sinodāļi saņēma baznīcas galvu ar baznīcas himnu “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils”. Prāvests Avots apsveica arhibīskapu sinodes vārdā. Tad klātesošie prāvesti un prezidija garīgie locekļi uzlika arhibīskapam rokas svētīdami. Pēc tam sinodes dalībnieki svinīgā noskaņojumā nodziedāja svētīšanas dziesmu: “Svētī, Kungs, un sargi!”
Arhibīskaps, atbildēdams uz apsveikumu, starp citu teica: ”Ja baznīca sauc, nevaru atteikties; mēģināšu strādāt, ko spēšu. Mūsu baznīcā jābūt patiesībai, taisnībai un mieram. Baznīcai par labu ir jāziedo viss. Viss var izdoties, ja mēs uzskatīsim sevi par strādniekiem Tā Kunga vīna kalnā un kalposim viņam ar šķīstu sirdi.”
Baznīcas virsvaldes plēnums savā nākošajā sēdē ievēlēja arhibīskapu Dr. T. Grīnbergu arī par Baznīcas virsvaldes prezidentu. Tā arhibīskaps uzņēmās vadības darbu pilnos apmēros. Bet formāla ieviešana amatā, resp., iesvētīšana, vēl nebija notikusi. Tamdēļ arhibīskaps vēl nevalkāja augstākā virsgana tērpu, to mēdz viņam pasniegt pie iesvētīšanas.
Bet iesvētīšana novilcinājās veselu gadu un ilgāk. Kāpēc? Šis jautājums ir stipri sarežģīts. Pievedīsim šeit tikai nepieciešamākos datus, lai minētais stāvoklis būtu saprotams. Te ir apskatāmi divi jautājumi.
Rīgas Doma baznīca skaitījās par arhibīskapa katedrāli jau kopš 1923. g. Tā skaitījās, bet visi apstākļi, kas ar to stāvēja sakarā, nebija galīgi nokārtoti. 1931. gada 29. septembrī iznāca likums, kas nodibināja patstāvīgu Doma baznīcas pārvaldi. Ar to Doma baznīca bija izņemta no sinodes un Baznīcas virsvaldes pārzināšanas un nodota patstāvīgam pārvaldes orgānam, kas nav atbildīgs sinodes priekšā. Šis likums nonāca pretrunā ar 1928. g. likumu, t. i., ar baznīcas satversmi, pēc kuras sinodei, resp., Baznīcas virsvaldei, pieder noteikšana par visām baznīcām Latvijā. Minētais 1931.g. likums noteica pārvaldes padomes sastāvu, kurā tās dalībnieki iegāja ar 11 balsīm. Bet no šīm 11 balsīm piederēja arhibīskapam tikai viena balss. Tātad viņš savā katedrālē nebija noteicējs un nevarēja uzņemties atbildību par to. Tamdēļ nav jābrīnās, ka arhibīskaps vēl kautrējās oficiāli ieiet savā katedrālē, pirms nav novērsti apstākļi, kas traucēja baznīcas vienību un nostādīja paša arhibīskapa tēvu neveiklā stāvoklī.
Bet vai tamdēļ lai ciestu baznīcas darbs? Mūsu arhibīskaps nav tas cilvēks, kas varētu mierīgi noraudzīties un ļauties ciest baznīcas interesēm kā nenokārtota laicīgu apstākļu dēļ. Kad viņš redzēja, ka baznīcas darbs un pienākums viņu sauc, tad viņš tūlīt nolēma ieiet savā katedrālē, kaut arī vēl ceļā nebija viss nolīdzināts. Pārāk augstu viņam stāv viņa svētais garīdznieka pienākums, tam viņš neļauj uzkrist ne mazākajai ēnai. Arhibīskaps gāja, kad viņu baznīca sauca, un baznīcas tauta pavadīja savu virsganu.
Otrs jautājums stāvēja sakarā ar pašu ievešanu. Kad bija nolemta arhibīskapa ievešana, dabīgi pacēlās jautājums, kas izdarīs ievešanas, resp., iesvētīšanas aktu. Mūsu baznīcas satversmē tāds gadījums nav paredzēts. Domāja, ka to varētu darīt atpūtā aizgājušais bīskaps emer. Dr. K. Irbe, kurš atradās mūsu vidū. Bet bīskaps Irbe atteicās. Tad vērsās uz tām zemēm, kuru augstākie garīdznieki pie mums viesojās 1922. g. mūsu baznīcas pirmā bīskapa iesvētīšanas gadījumā. Toreiz mūsu bīskapu Dr. K. Irbi un vācu draudžu bīskapu Dr. P. Pelchavu iesvētīja Zviedrijas arhibīskaps Dr. N. Sederblums, un svinībās piedalījās Igaunijas bīskaps Dr. P. Kukks un Berlīnes ģenerālsuperintendents Burkhards.
Tā kā mūsu baznīcas attiecības ar Zviedrijas baznīcu ir kļuvušas draudzīgas un ciešas, tad baznīcas ļaudis jau priecājās cerībā, ka arī šoreiz redzēs Zviedrijas arhibīskapu mūsu svinībās, lai viņš svētītu mūsu arhibīskapu, viņam oficiāli stājoties savā augstajā amatā. Sakarā ar to baznīcas aprindās sāka diskutēt vēl vienu domu, kam līdz šim nebija piegriezta vērība, – tā ir tā sauktā apustuliskā sukcesija. Zviedrijas protestantiskā baznīca, ievezdama bīskapa institūtu, ir savā laikā pieņēmusi sukcesijas dogmatu ar zināmiem ierobežojumiem un to ievēro, iesvētot savus bīskapus. Tātad Zviedrijas arhibīskaps Sederblums, iesvētīdams mūsu pirmo bīskapu, ir viņam devis apustuliskās sukcesijas svētību pēc Zviedrijas baznīcas uztveres. Kaut gan arhibīskaps Sederblums ne iesvētīšanas dievkalpojumā, ne savā runā ne ar vienu vārdu neminēja sukcesijas domu, tomēr tā bija tā jāsaprot, ka viņš bija iesvētīšanu izdarījis Zviedrijas baznīcā pastāvošā sukcesijas pilnvarā. Tātad mūsu baznīca bija pieslējusies Zviedrijas baznīcas līnijai un pa daļai arī pieņēmusi Zviedrijas baznīcas bīskapu tērpu. Šis jautājums vēlāk pie mums nav nemaz cilāts, un mums tanī nebija pilnīgas skaidrības. Bet tagad, kur gatavojamies mūsu arhibīskapa iesvētīšanai, uzpeldēja sukcesijas jautājums visā asumā, radās tam piekritēji, tanī vajadzēja skaidrības. Vajadzēja par to būt skaidrībā: kā saprast sukcesiju un kāda tai var būt nozīme mūsu baznīcā?
Lai to saprastu, jāzina sukcesijas dogmata vēsture un tā jēdziens pēc būtības. Apustuliskā sukcesija ir Romas katoļu baznīcas darināts dogmats tās monarhistiskā episkopāta varas balstīšanai. Apustulis Pēteris esot nodibinājis Romas kristīgo draudzi, bijis tās pirmais bīskaps un to vadījis 25 gadus. Nomirdams viņš esot iecēlis savu pēcteci, to iesvētījis, rokas uzliekot, un tam nodevis apustuliskās pilnvaras. Viņa pēctecis savukārt devis apustulisko svētību tālāk, un tā ejot nepārtrauktā rindā no rokas rokā caur visiem gadu simtiem līdz mūsu dienām (Sal. Fr. Heiler, Im Ringen um d. Kirche, München 1931.). – Savāds uzskats. Tas mums protestantiem ir pilnīgi svešs. Bet galvenais ir tas, ka tas stāv uz vājiem pamatiem. Šim dogmatam ir kļūda jau pašā saknē. Jo nav pierādāms, ka Pēteris būtu dibinājis Romas draudzi, ka būtu bijis tās bīskaps un vēl tik ilgu laiku. Tikpat grūti, pat neiespējami pierādīt, ka minētās svētības sniegšanas virkne bijusi bez pārtraukumiem. Bet, ja ir tāda nedrošība, tad jau tā izprastā svētība ir apdraudēta. Protestantu vēsturnieki pierāda, ka sukcesijas dogmats ir radies tik otrā gadu simtā pēc Kr. monarhistiskā episkopāta autoritātes balstīšanai (sal. A. Harnack, Chronologie d. altchristl. Litteratur 1897, un E. Kohlmeijer, zur Ideologie d. ältesten römischen Bischofsliste, 1926). Sīkāk, protams, šeit nevaram šo jautājumu iztirzāt. Aizrādīsim tik uz visvecāko krist. pirmdraudzi, kuras apustulis Pāvils Gal. 2,2 skaidri pasaka, ka viņš nav no Pētera ne ordinēts, ne apstiprināts, ne arī atzīst, ka viņam no Pētera tāda apstiprināšana būtu vajadzīga. Pāvils, kurš “vairāk strādājis nekā visi citi apustuļi”, ir saņēmis savu aicinājumu un svētību tieši no paša Kristus.
Reformācija noraidīja apustuliskās sukcesijas dogmatu. Šmalkaldes art. de potest. et jur episk. 67.paragr. saka: “Kur vien ir draudze, tur tai ir pienākums (tiesības) sludināt evaņģēliju. Tamdēļ draudzei vajag būt tiesībai sev prasīt izvēlēt un ordinēt garīgus darbiniekus. Šī tiesība ir draudzes sevišķa dāvana, ko tai nevar atņemt neviena laicīga vara.” Šinī sakarā citēts 1. Petr. 2,9 par vispārējo priesterību. Formula concord. X de rer. eccles. saka: “Mēs ticam, mācām un apliecinām, ka Dieva draudzei katrā vietā vajadzības gadījumā ir tiesība ceremonijas tā grozīt – veidot, kā Dieva draudzei tas izrādās visderīgāk un viņas celšanai vispiemērotāk.”
Ārējam veidam, formai, ceremonijai ir sava nozīme un vieta; tā ir, tā sakot, tas trauks, kurā ielej kādu garīgas dabas saturu. Bet nedrīkst šo trauku pārvērtēt. .. Kad ievērojam visu to, tad būs saprotams lēmums, ko pieņēma mūsu baznīcas vadība arhibīskapa ievešanas lietā. Bija ievadītas sarunas ar Zviedrijas baznīcu. Bet izrādījās, ka Zviedrijas baznīcas arhibīskaps nevarēja nākt un piedalīties mūsu arhibīskapa ievešanas svinībās. Tad mūsu baznīcas vadība nemeklēja vairs citur viesus, bet nolēma lūgt mūsu baznīcas vecāko garīdznieku, Valkas iecirkņa prāvestu. Dr. K. Kundziņu kopā ar visiem prāvestiem vadīt svinīgo dievkalpojumu 5. novembrī Doma baznīcā un svētīt mūsu arhibīskapu, viņam oficiāli stājoties mūsu baznīcas virsgana amatā. Tas bija atrisinājums īsti protestantiskā garā un apmierināja visus baznīcas ļaudis.
A. Mačulāns
(Archibīskaps Dr.Teodors Grīnbergs. Rakstu krājums 100. dzimumdienas atcerei. Latvijas Ev.–lut. baznīca un Latviešu Ev.– lut. draudžu apvienība Amerikā. 1970. – 89.–96. lpp.)